Kad muižās vairs nemirdz bērnu acis, tām jāuzmirdz pašām 09.10.2017


#DZĪVE PĒC SKOLAS
2008. gadā tika slēgta Tiņģeres pamatskola, 2009.
gadā — Strazdes pamatskola, bet 2012. gadā, jau būdama
Pastendes pamatskolas filiāle, — Spāres pamatskola. Šīs skolas
vienoja atrašanās muižu ēkās. No vienas puses, protams, ir žēl, ka
nācās slēgt mazās skolas, no otras — ir patīkami zināt, ka šis
solis Talsu novada muižām licis kļūt atpazīstamākām Latvijas
mērogā.
Ir pils, ir balles
Spilgti atceros to emocionālo mirkli 2008. gadā, kad sakoptāko
pagastu un pilsētu skatē komisijai tika paziņots par Tiņģeres
pamatskolas slēgšanu. Tad, pirms gandrīz desmit gadiem, to bija vēl
grūtāk pieņemt nekā tagad. Pils gan tukša nepalika — īsā laikā
turp pārcēlās pagasta padome, Saieta nams, bibliotēka. Tur darbojas
pasts, ir Radošo amatu un mākslas studija, izstāžu zāle, telpa
vietējām rokdarbniecēm, vēsturisko liecību krātuve augšstāvā un
kalpu ikdienai veltīta ekspozīcija pagrabstāvā. Pilī ir mājvieta
arī Ķurbes luterāņu draudzei. Vislielāko popularitāti Tiņģeres pils
iemantojusi ar skaistajām ballēm, kādas jau septiņus gadus te tiek
rīkotas 19. gadsimta medību pils noskaņās, pulcējot atsaucīgus
viesus elegantos tērpos un ļaujot apjaust, ka ir norises, kurām šī
ēka izrādās pat par mazu.
Agrākie Tiņģeres pamatskolas skolotāji pamatā pēc līdzšinējās
darbavietas slēgšanas turpinājuši darbu citās izglītības
iestādēs — Dundagā, Laucienē, Valdemārpilī, Talsos un citur,
zina teikt tiņģerniece Vita Krauze. Viņas stāsts ir īpašs —
pati bijusi skolotāja Tiņģeres pamatskolā un pēc tās slēgšanas
strādājusi Dundagas vidusskolā, pēc dažiem gadiem viņa Tiņģeres
pilī atgriezās jau citā statusā, kļūstot par galveno pilsdāmu,
proti — vietējās kultūras dzīves vadītāju.
Pēdējos gados Vitas darba pienākumi trīskāršojās, pievienojoties
atbildībai par kultūras norisēm arī Valdemārpilī un Lubē, un tik
lielu nastu ne vilkt, ne nest ilgstoši nav iespējams. Tā nu šī gada
1. septembrī Vita atkal atgriezusies skolā, atsākot skolotājas
darbu Talsu 2. vidusskolā.
«Zināms tukšums ir iestājies — bērnu pa dienu nav, bet
pasākumos gan visi ir klāt! Jaunās ģimenes arī varbūt izvēlas
dzīvot citur, kaut gan pēdējos divos gados daudzi ir atgriezušies
vai izvēlas dzīvot Tiņģerē,» Vita stāsta. Pēc skolas slēgšanas
vienreiz ticis sarīkots salidojums. Nu tā kā būtu laiks vēl
kādam — jārodas tikai interesei no absolventiem un gribēšanai
ieguldīt spēkus tāda notikuma rīkošanā.
Strazdes muiža dzīvo
Strazdes brīvā laika pavadīšanas centra vadītāja Inga Dombrovska
atceras 2009. gada notikumus. «Skolas kolektīvs jau bija
paspējis skolas telpas izremontēt un sakārtot jaunajam mācību gadam
un līdz pēdējam neticēja, ka skolas darbs tiks pārtraukts,» viņa
atklāj. Kad jau droši bijis zināms, ka tas tomēr notiks, direktore
un skolotājas kopā ar pagasta vadītāju Bertu Zelmeni
2009. gada 31. augustā pulcējušās pie skolas. «Tika
svinīgi nolaists karogs un noņemta skolas plāksne, kura tika nodota
man, lai glabātu pie novadpētniecības materiāliem. Tā kā vietējie
deputāti bija lēmuši, ka Strazdes muiža nepaliek tukša, tad tur
tika piestiprināta Strazdes tautas nama plāksnīte un ēka nodota
kultūrai, lai tajā izveidotu kultūras centru,» turpmāko ieskicē
Inga.
Cik viņai zināms, agrākās Strazdes pamatskolas skolotāji jau
pēdējos skolas darbības gadus strādājuši daļu slodzes arī citās
rajona skolās, tādēļ pēc šīs izglītības iestādes slēgšanas lielākā
daļa turpinājuši darbu tajās. Vien vecākās paaudzes skolotājas
aizgājušas pensijā.
«Ko skolas slēgšana izmainīja Strazdē? Katra maza pagasta sirds ir
skola, un Strazdes muižā skola bijusi no 1922. gada. Skolas
visos laikos ir bijušas kultūras nesējas. Tas nozīmē, ka centrā
bija dzīvība, aktivitātes, visur bērnu čalas. Jā, tagad ikdienā
pietrūkst bērnu aktivitāšu. Vasaras brīvlaikā un brīvdienās pagasta
centrs atdzīvojas. Toties kultūras centrs, ko pēc tautas nama
rekonstrukcijas atvēra 2011. gada 2. aprīlī, ir devis
muižai jaunu dzīvi. Tagad Strazdes muiža ir pagasta sirds un
centrs. Muižā ir brīvā laika pavadīšanas centrs ar lielu pasākumu
zāli, telpām amatierteātrim, lietišķās mākslas kolektīvam un
audējām, bibliotēku, jauniešu naktsmītnēm, trenažieru zāli. Muižā
atrodas pasta nodaļa (žēl — šī gada 31. oktobrī tiks
slēgta…) un Strazdes pagasta pārvalde. Visi laimīgi esam zem viena
jumta, un Strazdes muiža dzīvo!» priecājas Inga.
Neskatoties uz to, ka jau astoņus gadus Strazdes muižā vairs nav
skolas, absolventu salidojumi tiek rīkoti ik pa pieciem gadiem.
«Toreiz, skolas slēgšanas reizē 2009. gada 31. augustā,
apsolīju, ka sargāšu skolas vēstures liecības un rīkošu Strazdes
skolas salidojumus. Šovasar notika jau otrais salidojums kopš
skolas slēgšanas, veltīts skolas 150 gadu jubilejai. Muižu
vietējie vēl joprojām mīļi dēvē par skolu, jo mazās skolas ir ar
savu vēsturi, skolotājiem — leģendām — un īpašu auru,» uzskata
Inga.
Atpazīstamība augusi
2012. gada vasarā un vēl nedaudz agrāk Spārē meklēti
risinājumi, ko darīt tālāk, kad Spāres muiža vairs nebūs skolas
mājvieta. «Sapratām, ka var būt visvisādi scenāriji attiecībā uz
ēku, parku, sporta laukumu, estrādi un tā tālāk, jo ārteritorija ir
vienota. Tāpat ar muižu. Domājām, runājām ar toreizējo pagasta
pārvaldes vadītāju Laumu Jaunpujēnu un izdomājām garu un sarežģītu
nosaukumu «Daudzfunkcionāls tūrisma, kultūras, sporta un
sabiedrisko aktivitāšu centrs», ar to tad arī devāmies pie
deputātiem. Runājām, stāstījām un mēģinājām pierādīt, ka spēsim,»
ne tik senā pagātnē piedzīvotajā dalās Spāres tautas nama vadītāja
Tabita Kalniņa. Spēj jau arī — Spāres muiža vieno tautas namu
un bibliotēku, piedāvā naktsmītnes un atpazīstamību ir iekarojusi
ar atraktīviem pasākumiem, īpašām ekskursijām muižā un apkārtnē,
radošām tautas lietišķās mākslas aktivitātēm un, protams,
ūdenskliņģeru un slīcināto kliņģeru darināšanu pēc senām recepšu
grāmatām. «Mūsu mērķis ir sakārtot telpas, ko arī tagad darām.
Vislielākā vēlme bija izveidot novadpētniecības ekspozīciju —
telpu remonts jau tuvojas veiksmīgam noslēgumam,» atklāj
Tabita.
Agrāko Spāres pamatskolas skolotāju gaitas esot turpinājušās
dažādi. Kāds pārgājis strādāt uz citu skolu, dažs devies uz
ārzemēm, cits jau ir pelnītā atpūtā vai strādā citā sfērā. Protams,
skolas slēgšana Spārē nesusi pārmaiņas. «Gan ģimenēm, kurās aug
skolēni, gan tiem, kuriem skolā bija darbs. Ļoti centos pieturēt
visus tehniskos darbiniekus, un daļa tik tiešām strādā muižā līdz
pat šodienai,» apliecina Tabita.
Rūķu laiks atkal tuvojas
Noslēgumā vēlreiz mazliet jāatgriežas Strazdē, jo nebūtu pareizi
nepieminēt šo burtiskā nozīmē pasakaino ieguvumu, kas priecē lielus
un mazus no tuvām un tālām vietām un pavisam drīz atkal kļūs
sevišķi aktuāls. «Neilgi pirms skolas slēgšanas muižas parkā nolūza
liels zars simtgadīgajam dižskābardim — vienam no diviem
skolas sargiem. Ļaudis runāja, ka pat parks protestē pret skolas
slēgšanu. Skola divas reizes esot slēgta, bet atkal atgriezusies
muižas telpās! Tagad ir trešā reize, un kas zina… Bet pa lielo
dižskābarža dobumu uz muižu ir ieradušies Strazdes muižas rūķi un
kopā ar bērniem vismaz Ziemassvētku laikā piepilda bijušās Strazdes
skolas telpas ar čalām un smiekliem,» priecājas Inga.
Patiesi — Kraukšķis, Kripatiņa un pārējie rūķi ar savām sniega
dzirnaviņām un bulciņām no kastaņu miltiem palīdz uzturēt ticību,
ka, lai kādus lēmumus reizēm nāktos pieņemt, brīnumainas lietas var
notikt un notiek arī mūsu pusē.
(MateriālS sagatavotS ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.)
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: