Kad piejūras ciemā ieripo autoveikals 05.10.2017


Pagājušās ceturtdienas pēcpusdienā, viesojoties Sīkragā
un uzklausot kādas iedzīvotājas satraukumu par nesakārtotajiem
ceļiem, bija iespēja sastapt arī Egīlu Zigatu, kura vadītais
autoveikals šajā piejūras ciemā ieripo katru pirmdienu un
ceturtdienu. Sarunā tirgotājs atzīst, ka gada vēsākajos mēnešos
piekrastē cilvēku ir maz, bet viņš vēl nodarbei ar roku neesot
atmetis.
Egīls Zigats dzīvo Valgalciemā, un ar izbraukuma tirdzniecību
nodarbojas kopš 1984. gada. Šo gadu laikā piekrastes ciemus
izbraukājis krustu šķērsu. Viņš atzīst, ka cilvēku ar katru gadu
paliekot mazāk. Arī tirgošanās katrā vietā esot atšķirīga. Ja agrāk
vienuviet nācies stāvēt un tirgoties pat trīs stundas, tagad daudz
mazāk: uz autoveikalu gada aukstajos mēnešos atnāk trīs četri
cilvēki. Grūtākie esot ziemas mēneši, jo piejūras ciemos pastāvīgi
dzīvojošo ir ļoti maz, daudzi cilvēki — gados. «Nezinu,
kāda šeit būs vide, vai būs cilvēki pēc desmit un divdesmit gadiem,
bet neko iepriecinošu neredzu. Pazinu daudzus vecos lībiešus, kuru
vairs nav. Kad viņi pie autoveikala sāka lībiski sarunāties,
interesanti bija klausīties, lai gan saprast no teiktā maz ko
varēja,» viņš teic. Mazliet citādāka situācija esot vasarā. Tad
cilvēku vairāk, arī tirgošanās ilgāka. Ir bijušas reizes, kad
vienuviet jānostāv trīs stundas, jo gribētāju kaut ko nopirkt, ir
daudz, un veidojas pat rinda. Viņš stāsta: «Vasarā labi pērk
saldējumu, kārumus. Arī jaunie tad piekrastē redzami vairāk. Tad
arī pie piedāvājuma jāpiedomā, jo vasarā atveldzinošie produkti ir
ļoti pieprasīti.»
Vērojot Egīlu darbā, pamanāma laipnā attieksme pret katru pircēju.
Citādāk jau nemaz nevarot būt. Arī vietējie par viņu saka tikai
labus vārdus. Egīls esot no tiem, kas pievedot visu vajadzīgo, un
brīdī, kad kaut kas aizmirsts, atgādinot, vai konkrētā prece šoreiz
tiks pirkta. «Vai tu mums atvedi auglīšus?», «Suņu un kaķu barība
tev šodien ir?», «Kādus kārumus vari mums šoreiz piedāvāt?» —
no pircējiem izskan jautājumi tirgotāja virzienā. «Vai tad kauliņus
sunim šoreiz neņemsiet? Kādu maizīti vēlaties?» viņš izrāda
interesi. Tik personīga un pretīmnākošana ir viņa attieksme, par ko
arī no katra pircēja viņa virzienā izskan mīļš paldies un vēlējums
pēc pāris dienām tikties atkal. «Viņš mums ir ļoti labs. Bez
pastnieces vienīgais dzīvais sakars ar ārpasauli. Tuvākais veikals
ir Mazirbē. Tie ir kādi seši vai septiņi kilometri. Kas tad mums
daudz vajadzīgs? Maizīte, pieniņš, kāds gaļas gabaliņš, kārums,
barība mājdzīvniekiem, tas arī viss. Ja Egīls pie mums nebrauktu,
nezinātu, kā iztikt,» viņi saka.
Šķiet vidēja izmēra busiņā satilpināts prāvs daudzums no visa kā,
jo izvēles iespējas ir pietiekami lielas. Ir pārtikas produkti,
augļi un dārzeņi, sadzīvei nepieciešamās lietas. Egīls stāsta, ka
nākoties izpildīt arī pa kādam neikdienišķam pasūtījumam. Piemēram,
atvest palielāku daudzumu suņu barības, kombikormu trušiem, kādas
saimnieciskas lietas vai lielākas preces. «Cenšos cilvēkiem
nodrošināt, ko viņi prasa, jo saprotu, ka ne visiem ir
autotransports, lai pēc katras vajadzīgās lietas aizbrauktu. Ir
nācies arī pašam prasīto kādā veikalā nopirkt, ja bāzē prece nav
pieejama, lai pircējam aizvestu vajadzīgo,» teic Egīls.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: