Kad prieka muskuļi uzzied kā puķes 28.09.2018
19. septembrī Dzejas nedēļā Talsu Galvenajā bibliotēkā
ar ierašanās frāzi: «Klāt es esmu, un es esmu laikā!» iesnainās
balādes pavadībā, kas atspoguļo paša veselības stāvokli, ieradās
tautā iemīļotais dzejnieks, rakstnieks un dziesminieks Andris
Akmentiņš (īstajā vārdā Andris Grīnbergs). No tikšanās sākuma līdz
pēdējai beigu minūtei viņš vakaru uzturēja sirsnīgi jautrā
mažorā.
Andra Akmentiņa vārds komentārus neprasa
tiem, kas iemīļojuši dzeju, bet, ja nu tomēr kādam viņš ir pilnīgi
«tumša bilde», ko pats autors visdrīzāk nosauktu kādā amizantā
apzīmējumā, tad, pavisam īsi sakot, šogad paliek apaļi
30 gadi, kopš pirmo reizi Andra dzejoļi publicēti tolaik
slavenajā žurnālā «Liesma». Taču roka rakstīšanā bijusi
ievingrināta jau pamatskolas agrākajās klasēs, kad savas pērles
viņš pierakstījis burtnīcās, ko klases zēnu delegācija atradusi un
kopā ar pašu Andri aizstiepusi līdz skolotāju istabai ar
paziņojumu: «Mums ir pašiem savs dzejnieks!» Tagad šis «mums» jau
ilgus gadus ir pārtapis no klases apmēra līdz Latvijas mērogam, jo
Andris Akmentiņš ir labi zināma personība, kas raksta dzeju, prozas
darbus, spēlē ģitāru, tulko filmas, un viņam arī uzticēts lasīt
dzejas lekcijas maģistrantūras studentiem. Radoša personība, kas ar
savdabīgo vienkāršību sirds dziļumos var pamodināt bērnību, sapņus,
pārdomas, prieku un jautrību tiem, kas sanākuši klausīties vai
nolēmuši palasīt. Un, jā, viņš ir dzejnieks, kas raksta bez
pieturzīmēm, bet, ja būs sanācis dzirdēt dzejas lasījumus paša
autora izpildījumā, tad, iespējams, arī tiem, kam tas šķiet
nepiedodams noziegums pret valodu, sirds spēs piedot un būs atvērta
dzejas plūdumam Andra Akmentiņa gaumē.
Tā kā tikšanās
Talsu Galvenajā bibliotēkā norit Dzejas nedēļas ietvaros, kas
rosina arī mazos lasītājus un rakstītājus, tad šajā sakarā Andris
atklāj, «ka viņam ir viens tonis, kādā spēj uzrakstīt bērnu dzeju,
ko pats sev ir nosaucis par histērisko prieku.» Bērni reizēm smejas
tā, ka ne apturēt, bet tad pēc mirkļa parasti pārstāj, it kā nemaz
nebūtu smējušies. «Tā sajūta ir diezgan izplatīta, bet ātri
pāriet,» saka Andris. Loģiski un dziļi šķiet dzejnieka uzdotie
retoriskie jautājumi: «Kāpēc mēs tā nevarētu darīt ar sāpēm? Kāpēc
mums būtu jābēdājas ilgāk par minūti? Kāpēc bēdas mēs turam un
gribam vilkt ilgi, bet nedarām kā bērni ar smiekliem —
«klik», un viss?» Jā, patiešām, kāpēc mēs tā darām? Autoram ir
pārliecība, ka būs laiks, kad tiks izdota viena grāmata bērniem šī
histēriskā prieka garā, jo vairāk rakstīt dzejas grāmatas bērniem
nemaz īsti negriboties — tiem jau tāpat ir daudz darāmā arī
bez dzejas. Dzejnieks atklāj, ka 30 dzejoļu viņam jau ir, kas
radušies, skatoties, kā aug paša dvīņi, piemēram, stiepjot kājas
savās bikšu starās, kas pārvēršas jautrā piedzīvojumā, it sevišķi
tad, kad biksēs ir modernie caurumi un var redzēt, kā kāja ceļo pa
bikšu staras tuneli. Kā jautrs punkts uz «i» ir prakstiskas dabas
pieredzēta situācija, ko raksturo dzejoļa rinda, ka «viss, kas
uzvilkts, ir jadabū arī ciet!» Andris saka: «Tā ir tāda diezgan
jēdzīga metode, kad raksta par to, kas notiek paša dzīvē, jo ir
mazāk iespēju samuldēties, un viss ir saiknē ar dzīvi… Bet tam ir
arī trūkumi, par ko šoreiz nerunāsim, jo runāsim par labo.»
Savukārt «Muskuļi plaukst kā puķītes» ir rinda no Andra Akmentiņa
dzejoļa par viļņu krokodilu, kas nāk no paša dvīņu puisēnu
ikdienas. Tā, kā izrādās, ir zinātniski pamatota atziņa. Dzejnieks
zina teikt, ka cilvēku muskuļos, kad tiek veikts kāds darbs, notiek
mikrotraumas, kas miega laikā sadzīst, un pēc tam, kad šī vieta
sadzijusi, tā ir kļuvusi stiprāka. Un šeit izriet liela gudrība,
proti — jo mēs vairāk sevi noslogojam, jo kļūstam stiprāki,
bet tas darbojas tikai tad, kad mums ir arī sabalansēta atpūta. Tad
muskuļi uzplaukst kā puķe — kā saka bērni. Šai gudrībai, kas,
iespējams, darbina iztēli redzes gleznā, pēkšņi seko dzejnieka
domas, ka «mēs dzīvojam brīvā valstī, un brīvība nozīmē to, ka mums
kā brīviem cilvēkiem sevī vajag atrast motivāciju, jo tāds cilvēks
ar savu motivāciju spēj 15 reižu vairāk nekā nebrīvs. Bet tā
arī ir viltīga lieta, jo tad, kad brīvā valstī daudzi atstslābst un
gaida, ka pienesīs visu klāt, galu galā neviens vairs nespēj pat
kopā savākties, kas nepavisam vairs nav brīvība.» Andris saka: esot
pamanījis ar saviem bērniem, ka tiem dienas kārtība ir vajadzīga un
svarīga, jo tā rada drošību, tāpēc brīvība nepavisam nenozīmē, ka
līdz rītam ir jāsēž nomodā.
Kulminācijas dzejolis
šajā satikšanās vakarā pavisam noteikti ir dzejolis, kas iesākās kā
bērnu dzeja, bet pēc būtības ir ar tematiku, kas paredzēta
pieaugušajiem, ko saturiski atklāj dzejoļa noslēgums. Šis dzejolis,
pēc Andra teiktā, citā reizē ir deklamēts klavieru skaņu pavadījumā
un dažos sešgadniekos izraisījis nebeidzami lielus smieklus un
atsaucību un varbūt bijis kā iedrošinājums pārlieku nesatraukties,
ja kādu reizi pašiem biksēs ir sanākusi «šmuce». Auditorijā nebija
neviena, kas sēdētu ar nopietnu seju un domātu: «Kā kaut ko tādu
var uzrakstīt!?» Varbūt kāds tā arī domāja, un to katrs drīkstam
arī darīt, jo esam atšķirīgi, bet smiekli zālē plūda aumaļām,
neskatoties ne uz ko. Tas ir amizants dzejolis, kas kādam lika
smaidīt par muļķīgumu, kādam par izteiksmes formu, kādam tas varbūt
lika smieties līdzi citu smiekliem. Varēja piedzīvot to, ko autors
minēja bērnu dzejas smieklu kontekstā. Bet šo smieklu ievadīšanai
rāmākā gultnē palīdzēja nākamais dzejolis, ko ar iepriekš noskaņotu
nopietnību lasīja Andris, kā pasmaidot par svarīgo Dzejas dienu
atklāšanas dzejoļa tematiku: «nāk rudens/ atkal dzejas dienas/ un
cilvēki lasa/ gailenes, dzērvenes, brūklenes/ piestādīto rēķinu
vagas…»
«Lai aizmuktu no šīs pasaules, mums katram ir īpašas
čībiņas,»
domu lidojumu turpina Andris Akmentiņš. Kādam tā ir iepirkšanās un
dzīšanās pēc jauna krekla katru mēnesi, bet kādam tā ir cita
nodarbe. Pēc mazas pauzes seko jau nākamais dzīves gudrības grauds,
kad dzejnieks saka: «Lūk, kāpēc padomi nestrādā! Tu nevari otram
dot padomu, ja neesi bijis otra vietā. Un, ja kādreiz nonāc tādā
pašā situācijā, tad arī tas nelīdz, jo tad tu domā tieši tāpat, kā
domā otrs, un tu atkal to otro nevari izkustināt. Tas viss ir baigi
sarežģīti.» Vai ar šīm pārdomām dziļās atziņu upes plūdums
izbeidzās? Nē, jo dzejnieks pievēršas savai stihijai un pārdomā
visiem zināmu frāzi, kas radošajā sabiedrībā jau pieņemta kā
negrozāma patiesība. «Saka, ka dzejniekam jāgaida īstais brīdis,
lai rakstītu… Bet reizēm tomēr nav jāgaida, jo tas iestājas tieši
rakstīšanas brīdī. Tā ir tā smadzeņu ķīmija. Un tas nav tikai par
dzejošanu. Tas ir par visu. Radošais ir vispārīgs. Pēc tam tas
pārvēršas vai nu par baletu, vai motorzāģi, vai arī ko citu.
Pirmais «čik» ir visiem kopīgs,» atklāj Andris. Arī šeit dzejnieks
pārsteidz ar izpratni par procesiem, ko ierasti uztveram par
pašsaprotamiem. Viņš zina stāstīt, ka smadzeņu ķīmija pieprasa, lai
mēs kādu ideju ģenerējam vismaz astoņas minūtes. Un tad kaut kas
dzimst, bet paradoksāli ir tas, ka apņemšanās gadījumā mums visas
dienas laikā nemaz neuzrodas šīs astoņas minūtes, kad bez
pārtraukuma kaut ko pārdomājam. Mums tikai liekas, ka ļoti
strādājam ar sevi, bet patiesībā mēs bieži plivināmies apkārt,
pļāpājam, dzeram kafiju, tad par kaut ko baidāmies, tad mūsu laiku
nozog internets, ātri darāmie darbi utt. «Un šīs dažas minūtes kopā
nesavācas, bet mēs sakām, ka neko nevaram izdomāt un uzrakstīt. Mēs
vienkārši sevi nedzenam tik tālu, lai to spētu. Tāpat kā ar tiem
muskuļiem,» uzsver dzejnieks.
«Kurā brīdī dzejolis pārtop par dziesmas
tekstu?»
atskan jautājums no klausītāja Andžeja Beļeviča puses.
«Nekad!» atbild Andris. Jautātājs un dzejnieks vienojas domā, ka
tie ir divi dažādi stāsti. «Komponisti var uztaisīt dziesmā jebko,
arī telefongrāmatu. Dzejolim ir sava ritmika. Un dzīvei arī, un mēs
esam vienlaicīgi ļoti daudzos ritmos. Un tad pēkšņi visu noreducēt
līdz vienam ritmam? Tā nevar. Protams, ir jau skaista klasiskā
dzeja, kas stipri turas ieliktā melodiskā ritmā, bet tas nav
radoši, tur nav atklājuma. Un populārajai kultūrai ir problēmas ar
kvalitāti,» savas domas atklāj nu jau mazliet nopietnais dzejnieks
un dziesminieks. Ir nomanāma tendence, ka «nevienam personiski
nepatīk, bet kopā sanāk «Eirovīzijā», un visi skatās un klausās.»
Mūziķi raksta it kā normālas dziesmas, bet tad pēkšņi izdomā, ka
jāraksta «Eirovīzijai», un «sāk darīt kaut ko, kas nav viņi paši,»
turpina Andris. Viņa paša dziesmās ir pilnīgi citādi teksti, «jo
dziesma top tā, ka vispirms atrodas kaut kāda skaņa uz ģitāras, un
tad parādās kādā brīdī tēma, par ko tā ir, un tad rodas kaut kādi
pirmie vārdi,» atklāj dziesminieks, kuram visā pasaules ainā ģitāra
bijusi vairāk kā pārslēgšanās brīžu palīgs, ar ko sakārtot savu
pasauli licies labāk. «Tāpat divu dienu ilgas sēdēšanas un
atslēgšanās ar ģitāru rokās pēc moto — «Es guļu pie ugunskura
un man nevajag neko! Izķemmē man matus!» — jau sen vairs nav
aktuālas lietas,» smej dziesminieks. Un arī ilgi sēdēt uz vietas
Andrim nepatīkot.
Kopā sanākšanas noslēgums neiztiek bez Andra Akmentiņa humora pilnā
stāsta par notikumu, kad kāds muzejs esot sarunājis viņu Dzejas
dienām jau gadu iepriekš. Viņš to atzīmējis notikumu kalendārā
telefonā, bet tad pamanījis, ka, pienākot Dzejas dienām, šī
pasākuma afišā viņš nav pieminēts, bet tur aizbraucis šā vai tā
«tos nieka 200 kilometrus». Un viņa ierašanās kultūras namā
pārtapa izbrīna saucienā no rīkotāju puses, kas paši bija
aizmirsuši, ka aizrunājuši Andri jau pirms gada, tādēļ apbrīnā
sacījuši: «Jūs nu gan esat dzejas cienītājs, ka tādu gabalu esat
pie mums atbraucis uz pasākumu!»
Bet kā tad paliek ar jauno romānu
«Skolotāji»?
Ar to viss ir kārtībā, jo romāns šovasar iznācis, kaut arī trīs
gadu vietā, kas ir nepieciešami, lai normāli uzrakstītu tāda veida
romānu, ir nācies iztikt tikai ar vienu gadu, tāpēc palīgā nākušas
daudzas viltības. Patiesībā šis ir trešais Andra Akmentiņa romāns,
bet pirmais, kas ir izdots, jo divi, kas rakstīti ātrāk, palikuši
vēl nepabeigti. Arī šī romāna rakstīšanas pusceļā Andris sapratis,
ka darbam nav sižeta, un arī apzinājies, ka to nevarēs no sevis
«izdabūt», jo to spēj tikai romānisti. Tad radusies ideja, ka
romāns varētu aptvert nevis sižetu, bet teritoriju, labestīgas
gaismas pilnu, kur būtu dažādi cilvēki ar atšķirīgām domām, un
starp viņiem veidotos kaut kāda saspēle. Un autoram bijusi ideja,
ka ir jāraksta dažādas nodaļas, lai mazāk būtu iespēju, ka darbu
kāds izbrāķētu pilnībā, jo varbūt kāda no atšķirīgajām nodaļām
tomēr mazliet patiktu. Tur ir daudz viltību, kā «gada laikā
uzrakstīt romānu, kas patiesībā nav romāns,» sirsnīgā atklātībā
dalās rakstnieks. Grāmatā ir daudz humora, un «tas ir tas humora
līmenis, ko negribētos dzīvē zaudēt un gribētos caur literatūru
nodot nākamajām paaudzēm,» piebilst Andris Akmentiņš.
Lai noslēgums būtu dzejnieka, dziesminieka un rakstnieka Andra
Akmentiņa tuva humora manierē, nevar nepieminēt anekdoti, kas
palikusi neierakstīta grāmatā «Skolotāji», jo Andra mamma mazliet
nokavējusi ar tās pastāstīšanu. Mamma zvanījusi un teikusi: «Vecu
učuku var droši vest uz mežu un tur atstāt. Lapsas viņu neēdīs, jo
tas šīs lapsas tūlīt sāks mācīt, kā ir pareizi ēdams.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: