Kad sirdī ir vairāk nekā simts gramu kultūras 07.11.2018
Ieva Oboleviča ir jauna, skaista un starojoša Mērsraga
kultūras nama vadītāja vairāk nekā pusgadu. Tātad līdzi nākošais
apzīmējums «jaunā» vēl ir aktuāls un piestāv ne tikai patiešām
dzīvīgā izskata dēļ, bet arī pēc darbošanās ilguma tautas nama
saimnieces amatā.
Ieva ir trīs meitu mamma un ģimenes cilvēks. Kā saka viņa pati:
«Esmu simtprocentīga rojeniece, kas bijusi Rīgā un atgriezusies
atpakaļ tur, kur ir jūra un mazāk cilvēku. Laikam esmu tas cilvēks,
kam patīk Ziemassvētkos pieiet klāt pazīstamiem cilvēkiem un
novēlēt priecīgus svētkus, nevis steigā, skrienot šopingā, ar
maisiņiem triekties cauri svešam pūlim un atvainoties cilvēkiem,
kuriem nejauši esi uzskrējusi virsū… Man vajag visu šo sirsnību,
arī tās tenkas, klačas, tāpat arī šo mazo ciemu realitāti, kad
atkal jau kāds zina par otru visu daudz labāk nekā pats.»
Ieva mācījusies
Rojas vidusskolā, bet pēc tam studējusi tūrisma vadības
menedžmentu. Ir būts arī uz kuģa klāja, kā arī pavadīts kāds brīdis
viesnīcu vadības sfērā, tāpat kāzu un dažādu pasākumu rīkošanā, bet
tas viss tomēr neesot bijusi viņas sirdslieta, jo tieši kultūras
dzīve vairāk vai mazāk vienmēr bijusi īpaši tuva.
Ieva atklāj, ka viņai vienmēr ir paticis projektveida darbs. Ja
viņu nosēdinātu vienā vietā no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā,
tad to noteikti nespētu izturēt. «Man galvā ir putni,» viņa smejas,
«man patīk radīt svētkus un aktīvi darboties. Tajā pašā laikā man
vajag, piemēram, kādu dienu vienkārši brīvu. Nevis tāpēc, ka es
negribētu strādāt, bet tāpēc, lai vienkārši savāktos. Un ir bijuši
brīži, kad galva ir tukša un nav nekādu ideju, bet tad naktī pēkšņi
notiek klikšķis, un es pieceļos un rakstu, lai nepazaudētu
atskrējušo domu. Man nav tieši kultūras izglītības, es to tikai
tagad apgūstu. Bet tad, kad nācu pieteikties šajā darbā, tas bija
liels izaicinājums, kaut sirdī bija arī kluss sapnis un nācies
iepriekš organizēt pasākumus, bet vadīt tautas namu — tas
likās kaut kas pārāk liels.»
«Es tikai gadu dzīvoju Mērsragā,
bija pienācis laiks, kad mana mazākā meita varēja sākt apmeklēt
bērnudārzu, un atsaucos aicinājumam iesniegt pieteikumu kultūras
nama vadītāja amatam. Un tā nu šeit esmu. Man šeit ļoti patīk.
Izjūta tāda, ka tas ir darīts visu mūžu. Man patīk darīt lietas,
kur jāsasniedz kāds rezultāts, un tad, kad redzi iznākumu, pēc tam
vajag paņemt mazu pauzīti, lai var padarīt kaut ko citu,» stāsta
Ieva Oboleviča.
Ieva dzīvojusi Rojā. Roja un Rojupe bijusi viņas dzīve. Tad
privātajā dzīvē radās pārmaiņas un viņa pārcēlās uz Rīgu, līdz kādā
dienā radās iespēja atgriezties dzīvesbiedra dzimtajās mājās
Mērsragā. Tad radās jautājums — iet vai neiet dzīvot uz
Mērsragu? Sapratuši, ka bērniem skola ir piecu minūšu attālumā,
tāpat Agnesei tepat ir bērnudārzs. Te viss šķita pazīstams un tuvs,
nevis tāls un svešs. Ieva atklāj: «Es vienkārši esmu ļoti laimīga.
Dzīvoju pašā brīnišķīgākajā vietā uz pasaules. Man ir jūra, man ir
ezers un tepat arī kanāls deguna galā. Ej peldēties, kur vien
gribi! Šeit mani kaimiņi, kad izeju pagalmā, draudzīgi sauc pāri
sētai: «Ieva! Kā iet? Vai tev viss kārtībā?»»
Mērsraga kultūras nama vadītāja
atzīst, ka vietējie cilvēki ir sirsnīgi un viņu pieņem. Kaut gan
viņai varbūt īsti nekad nav bijusi nostāja, lai obligāti kāds viņu
pieņemtu. Tas neesot svarīgi, jo Ieva vienkārši ejot un darot to,
kas ir jādara, un manāms ir prieks un gandarījums tad, ja viss
sanāk. Un to viņa redzot un jūtot pati. «Es gribu strādāt kopā ar
cilvēkiem un vēlos vienkārši iemācīties pieņemt arī otru. Ir
jāmaina attieksme, un vienmēr iesākumā ir jāizvērtē sevi pašu.
Daudz vērtīgāks ir sirsnīgs un draudzīgs sveiciens, kas parāda, ka
esmu atvērta, nevis uzmanības gaidīšana no citiem,» atklāj Ieva un
neslēpj, ka viņai dzīvē ir ļoti paveicies, — ir brīnišķīga
atbalsta komanda mājās, bez kuras nevarētu darīt šo darbu. Ieva ir
pateicīga savam dzīvesdraugam un meitām, jo tad, kad ir atbalsts
mājās, tā ir svarīga un droša darbošanās platforma. «Kaut gan tad,
kad nācu šeit strādāt, man teica: «Nu kā tu varēsi? Ārprāts, tev
būs grūti! Kā tu tiksi ar tiem mērsradzniekiem galā!» Ieva sirsnīgi
pasmejas un ar humoru atbild: «Drīzāk jau, lai viņi tiek ar šo
rojenieci galā!»
Ieva kultūras namā sāka strādāt 3. aprīlī, un pirmais lielais
pasākums bija jau nākamajā dienā. To, protams, viņa neorganizēja,
bet ļoti gribēja šajā pasākumā būt iekšā un iejusties. Ieva bija
Lieldienu zaķis. «Es gribēju zināt, ko tās Lieldienas nozīmē
Mērsragam, jo man nebija pieredzes, ar ko salīdzināt, un tad, kad
man vēlāk citu pasākumu organizēšanas laikā kāds teica, ka iepriekš
bijis tā vai šitā, es droši atbildēju, ka pagājušais gads jau ir
pagājis un manis tad šeit nebija, un mēs šogad darīsim citādāk,»
smaidot stāsta Ieva. «Tas bija pirmais pasākums, pēc kura nāca
4. maijs, bet vislielākais izaicinājums bija pirmais pasākums,
kas tika organizēts no nulles — tas bija Ģimenes dienas
koncerts.
Iepriekš bērnu pasākumi Mērsragā bija dalīti — skola,
bērnudārzs, mūzikas skola, mākslas skola. Ieva atnāca ar savu ideju
un palika stingri pie tās — jātaisa viens kopīgs pasākums, jo
bērnu nav tik daudz, lai tos dalītu. Un tā rezultātā zem viena
jumta notika Ģimenes dienas koncerts, kurā zāle bija piepildīta
līdz malām. Ieva ļoti aicinājusi šo iestāžu vadītājus
sadarboties — šeit nederot izpratne «mans», jo ir «mūsu». Nav
tāds «mans Mērsrags», jo Mērsrags ir visu mūsu mērsradznieku
vērtība. «Un Mērsrags ir jāmīl. Ar mūsu bērniem ir jālepojas. Mūsu
tā jau šeit ir maz, tikai pusotrs tūkstotis iedzīvotāju. Un bērni
ir labi, ja divi simti no visiem. Ja vecākam ir jāaiziet uz
bērnudārzu paskatīties pasākumu, tad uz skolu un vēl arī uz mūzikas
skolu, tas nav diez ko ērti. Lūk, vienreiz sanāca kopā skaisti
sapucējusies ģimene un noskatījās brīnišķīgu koncertu. Manuprāt,
tas ir labs variants,» par padarīto gandarīta Ieva. Kad tuvojušies
nākamie svētki, viņa sapratusi, ka nav īsti, ar ko šo pasākumu
nodrošināt, jo Mērsragā nav bijis tik liels pulciņu skaits, kas
pasākumu varētu aizpildīt. Šeit nebija tautisko deju kolektīva.
«Jā, mums ir ļoti spēcīga sieviešu deju kopa «Silva», kas februārī
svinēs desmit gadu jubileju. Patiešām — dāmas, kuru priekšā
var cepuri noņemt. Šīs dejojošās kundzes ir tik enerģiskas,
dzīvīgas un tā darbojas, ka daudzi jaunie viņām nemaz netiek līdzi.
Ja nemaldos, ir arī sievas, kam gandrīz 80 gadu. Viņas nāk uz
mēģinājumiem, un kundzēm šīs otrdienas ir ļoti svarīgas. Vienu
uzstāšanās deju viņām lūgt ir par maz, vajag divas vai pat trīs,»
lepnumu neslēpj Ieva Oboleviča. Bija arī teātris «Etīde», un tas
bija viss materiāls, ar ko strādāt. Vairāk nekā nebija, bet bija
liela vajadzība pēc jauniem deju kolektīviem un kora.
Pienāca vasaras beigas,
un rudenī arī pagasta kultūras namam sākās jauna sezona. «Es sēdos
pie galda un sāku domā — tā nu gan nav, ka varam attaisnoties
ar to, ka esam mazs pagasts un tāpēc Mērsrags nekur nepiedalās, kā
dažkārt dzirdēts. Tad sapratu, ka iemesls tam nav mazais cilvēku
skaits, jo cilvēki taču ir. Jā, protams, cilvēki brauc projām un
strādā citur, un tā problēma nav tikai Mērsragā. Bezdarbs arī ir,
protams, bet vakaros logos deg ugunis, un tas nozīmē, ka cilvēki
ir. Tāpat bērnudārzā iet bērni, skolā mācās skolēni, un tas nozīmē,
ka ir arī bērnu vecāki — jauni cilvēki,» pārdomās dalās Ieva.
Viņa stāsta, ka uzrunājusi Mērsragā ļoti jaukus cilvēkus, arī kora
vadītāju Aiju Barovsku, ka mērsradzniekiem vajadzētu kori. Tāpat
vispārdrošākais sapnis Ievas mūžā, kas pierāda, ka ir jāsapņo, jo
sapņi piepildās, ir vidējās paaudzes deju kolektīvs, kāds Mērsragā
nav bijis jau vairāk nekā 20 gadu. Tāpat koris izjucis pirms
12 gadiem. Tas nozīmē, ka bez šīm nodarbēm ir pat izaugusi
vesela paaudze.
Un viss esot «iedarbināts». «Uz kori pirmajā aicinājumā atnāca, ja
nemaldos, 33 cilvēki. Un Mērsragā ir jauktais koris, nevis
sieviešu. Un skan tik ļoti skaisti! 11. novembrī dzirdēsim, kā
mūsu koris dzied Latvijas valsts himnu. Cilvēki ir entuziasma
pilni, gan dejojošie, gan dziedošie. Nav tā, ka viņi atnāk, formāli
izdara darāmo un aiziet. Nē, viņi nāk, grib darboties. Un mums ir
astoņi stabili pāri vidējā vecuma deju kolektīvā. Deju pulciņa
vadītāja Sarmīte Laure saka: esot nodarbināta līdz nespēkam,»
smaidot stāsta Ieva. Mazie bērni arī aktīvi dejojot. Arī tie
jaunieši, kas ir pabeiguši skolu un aizbraukuši, Mērsragam ir
vajadzīgi tad, kad atbrauc mājās. «Es sazinos ar viņiem, apsolu
balles un brīvbiļetes, un no viņiem staro prieks. Viņi to vēlas.
Ļoti liela pateicība jāsaka Ilzei Indruškevičai, Mērsraga
vidusskolas direktorei. Tautas namā līdz šim ir ļoti mainījušies
vadītāji, nezinu gan, kāpēc, un tas man īsti arī nav svarīgi, bet
Ilze bijusi tā, kas kultūru sākusi atdzīvināt skolā, izveidojot
mazo bērnu deju kolektīvus, sagādājot arī tautas tērpus. Tāpēc man
ļoti gribētos šo sadarbību saglabāt. Vecākos ievilkt atpakaļ
kultūrā pēc būtības ir grūti, ja ir bijusi pauze, bet mazie bērni
ir veidojams materiāls,» teic Ieva.
Sarmīte Laure visu mūžu dejo, un viņai lieliski sanāk darbs ar
Mērsraga bērniem. Tāpat Aija Barovska izveidoja kori un veiksmīgi
to vada, un cilvēki no sirds uzticas un nāk. «Tāpat es gribēju, lai
Mērsragā atjaunojas popgrupa, un tagad tā ir. Tajā dzied vidēji
astoņas meitenes.
Šos visus jaunumus mēs redzēsim 17. novembrī, kad svinēsim
valsts dzimšanas dienu,» stāsta tautas nama vadītāja.
«Kultūras nams man ir kā otrās mājas —
es katru rītu dodos tur ar prieku, un man patīk te ierasties. Esmu
iestrādājusies, un man mīļa ir vide visapkārt, tāpat arī cilvēki.
Un mainīt negribu neko, jo Mērsrags ir ļoti tīra, skaista un
sakopta vieta. Es vienmēr dzīvoju pēc principa — ja tu kaut ko
jautā otram cilvēkam, padomā, ko tu pats vari viņam iedot pretī,
nevis tikai prasi un prasi. Ja tu gribi, lai tevi ciena un
sveicina, tad esi tu, kas to dara vispirms. Pasmaidi otram, pasaki
kaut ko labu! Man patīk redzēt smaidus un sajust pašai, ka viss ir
izdevies. Un cilvēki bieži vien nesaprot, kas stāv aiz visa tā, ko
viņš redz, — cik daudz darba un laika tur ielikts, bet kas
paliek nenovērtēts. Lai viens cilvēks uzkāptu uz skatuves un
dziedātu, cik liela komanda ir visam tam piesaistīta,» pārdomās
dalās tautas nama vadītāja.
Ieva min, ka viņas darbs ir dot iespējas Mērsraga iedzīvotājiem
nākt dziedāt un dejot un tos noturēt. «Esmu pārliecināta, ka mēs
piedalīsimies nākamajos Dziesmu un deju svētkos — lielajos vai
skolēnu. Vienalga, bet piedalīsimies,» saka Ieva Oboleviča,
turpinot, ka pati jau no bērnības ir dziedājusi ansamblī, vēlāk
Rojas korī, aktīvi piedalījusies Rojas teātrī. Šī kultūras dzīve
viņai bijusi jau sirdī no bērnības, un to nevarot atraut no
sevis.
«Lielākie dārgumi ap kaklu ir manu bērnu
apskāvieni,»
dalās Ieva savos mammas sirds dziļumos. Meitas ar mammu lepojoties,
un gan vecākajai, gan vidējai meitai arī ļoti patīkot skatuve.
Tāpat ģimene ir iemīļojusi riteņbraukšanu, bet Ievas pašas sirdi ir
iekarojusi sēņošana un ēst gatavošana.
Kādreiz pasākumos Mērsragā, kad kāds jautāja, «kur tad ir
manējie?», skanējusi atbilde: «Visi tak ir savējie!» Ieva gribētu
ar savu darbu cilvēkus vairāk saliedēt. Kultūras nams ir tautas
nams, un pats nosaukums sevī ietver šīs celtnes būtību. Te jānāk
tautai, un vējš nevar svilpot durvīs. Ja pavisam nesen šeit
kolektīvos darbojās ap 50 cilvēku, tagad jau ir pāri par 100.
Arī pašvaldība nav novilkusi robežas, par ko tautas nama vadītāja
var izteikt tikai atzinību. «Arī pašvaldībā ir cilvēki, kas uzlocīs
piedurknes un vajadzīgā brīdī ies strādāt, savus amata nosaukumus
atstājot kabinetā. Prieks ir par pašvaldības vadītāju, kas dzied
korī un ir liels Mērsraga lepnums. «Dabūjām atpakaļ Mērsragu —
nu tad tagad jāmīl un jāciena tas!» uz iedrošinoša pamudinājuma
nots sarunu noslēdz Ieva.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: