«Kalva» un «Amenda» pina dziesmu latvju tautas vainagā Kanādā 23.07.2014
Rojas kultūras centra sieviešu koris «Kalva» un Talsu evaņģēliski luteriskās draudzes koris «Amenda» diriģentu Jolantas Raugas un Raimonda Felša vadībā, kā arī divi Rīgas kori — «Sonore» un «Sonante» — no 4. līdz 6. jūlijam pārstāvēja Latviju 500 dziedātāju kopkorī XIV Latviešu dziesmu svētkos Hamiltonā, Ontario provincē, Kanādā. Pavisam svētkos iesaistījās ap 5000 dejotāju, dziedātāju, koklētāju no Kanādas, ASV, Zviedrijas, Īrijas, Austrālijas un Latvijas.
Pirmo pārsteigumu
Hamiltonā saņēmām kopā ar visai biezu grāmatu «Vadonis XIV Latviešu dziesmu svētkos Kanādā», kurā ieraudzījām ne vien savu kolektīvu foto, bet arī katra korista vārdu un uzvārdu. Divas lappuses bija atvēlētas arī 2013. gadā mūžībā aizgājušā kora «Amenda» diriģenta, komponista Imanta Mežaraupa piemiņai. Mazliet neierasti, ka dziesmu svētki ar moto «Dziesmu pinu, deju pinu latvju tautas vainagā» izskanēja nevis brīvdabas estrādē, kā tas notiek Latvijā, bet milzīgā zālē «Hamilton Place», kur pulcējāmies arī atklāšanas koncertā. Citu prominenču vidū svētku dalībniekus tautastērpā bija ieradusies sveikt un mudināt arī turpmāk kopt latviskās tradīcijas Latvijas kultūras ministre Dace Melbārde. Uztraukumā gan viņai paspruka frāze: «(..) šeit, Latvijā», nevis «Kanādā», bet, jāatzīst, tas bija viegli saprotams, jo visapkārt skanēja — gan ar lielāku, gan mazāku Toronto mēles piesitienu — latviešu valoda. No tik daudzām pasaules vietām Hamiltonā bija ieradušies latvieši, kuri joprojām atceras savas saknes un tur godā latvietību kā savas mātes tautastērpu kāda kundze labākajos gados no Čikāgas. Dienu vēlāk mēģinājuma starplaikos viņa paspēs izstāstīt vai pusi savas dzīves. Irēnes Balkas dēls esot vēstures skolotājs, un tad, kad mācību viela skar Otro pasaules karu, viņa ierodoties skolā savā no mātes mantotajā latviešu tautastērpā un stāsta par Latviju, par daudzo latviešu likteni, kuri bija spiesti doties svešumā. Un mazie nēģeru puikas mirdzošām acīm klausās, kā latviete, bijusī vācu valodas skolotāja, kura varot vēl pašus amerikāņus pamācīt pareizā angļu valodā, dzied latviski «Bēdu manu lielu bēdu» un izskaidro svešas zemes bērniem mums tik pazīstamās tautasdziesmas vārdu nozīmi.
Kaut gan svētku atklāšanas koncertu vērojām kā skatītāji, tā noslēgumā jau dziedātāji uz skatuves un skatītāji zālē ne pēc iepriekš izstrādāta scenārija, bet savu jūtu vadīti, apvienojās kopkorī, atskanot Renāra Kaupera skaņdarbam «Mana dziesma». «Tie ir vārdi no manas tautas/Un dziesma man arī no tās/Un es zinu, neviens manā vietā/To nedziedās» — vēlreiz un vēlreiz atskaņotie dziesmas vārdi it kā apliecināja to, kāpēc bijām šajos svētkos ieradušies.
Piedalīšanās vērienīgajā latviešu pasākumā Hamiltonā bija pārbaudījums arī mūsu koru diriģentiem, jo pirmoreiz tik liela kopkora virsdiriģentu godā bija un godam savu uzdevumu veica «Kalvas» un «Amendas» diriģenti Jolanta Rauga un Raimonds Felšs.
«Man bija liels gods
un saviļņojums uzstāties kā virsdiriģentei XIV Latviešu dziesmu svētkos,» atzīst Jolanta Rauga. «Tā kā to darīju pirmo reizi, biju ļoti uztraukusies, lai viss izdotos labi,— gan darbs ar kori mēģinājumos, gan uzstāšanās koncerta laikā. Koris bija ļoti atsaucīgs, un gaisotne ļoti pozitīva, par ko bija prieks. Esmu gandarīta, ka mana diriģētā sieviešu kora dziesma — Valentīna Bērzkalna latviešu tautasdziesmas apdare «Noriet saule vakarā», kura iekļauta dziesmu svētku repertuārā, lai godinātu komponista 100. jubileju, kas apritēs 17. septembrī, ir skaisti izskanējusi koncerta laikā. Kopumā šie svētki, manuprāt, bija sirsnīgi un ļoti labi organizēti.»
«Man bija parādīts liels gods diriģēt Kanādas Dziesmu svētkos kopkori,» līdzīgas izjūtas pauž Raimonds Felšs, kuram bija uzticēts diriģēt divas tautasdziesmas: «Kurš putniņis dzied tik koši» Tālivalda Ķeniņa apdarē un Imanta Ramiņa apdarē «Pūt, vējiņi!». «Tik liela kora priekšā stāvēju pirmo reizi. Bija gan atbildība, gan prieks par to, kā dziesma izskan kopā. Priecājos, ka latvieši otrpus okeānam dzied ar lielu degsmi, reizēm pat, šķiet, lielāku nekā mēs. Kopkoris bija ļoti atsaucīgs, ievērojot katra diriģenta prasīto, centās, lai dziesmas skanētu pēc iespējas labāk. Es sajutu sirds siltumu un vienkāršību, ko pauda Latvijā sarakstītās dziesmas, kā arī savu degsmi pauda tās, kuras tapušas svešumā. Atbildība bija tajā, ka kopkorim jāskan reizē, es noliecu galvu to virsdiriģentu priekšā, kuri spēj savākt kopkori Lielajā Mežaparka estrādē. Tas ir grūts uzdevums. Svētki Kanādā man šķita mīļāki, vienkāršāki un ne tik sablīvēti — kā tas pēdējos gados notiek Latvijā. Man ar nožēlu jāatzīst, ka Latvijas Dziesmu un deju svētki prasa necilvēcīgi daudz enerģijas un spēka, tie ir kā gara darba diena, pie kā ir novedusi sava veida svētku komercializācija, pazūd sirsnība. Es novēlu, lai nezustu sirsnība dziesmu svētkos un it visā, ko darām!»
Iespaidu, protams, netrūka
arī koncertu un mēģinājumu starplaikos, kad kori nelaida garām iespēju iepazīt kaut nelielu daļiņu no valsts, kuru apskalo trīs okeāni un kuru no Latvijas laika šķir septiņu stundu starpība. Pirmo iedegumu guvām Āfrikas zvēru safari, kur tūkstoš putnu un dzīvnieku mitinās brīvā dabā, lauvas majestātiskā cieņā no saviem akmens bluķu krāvumiem uzlūko katru garāmbraucēju, bet pērtiķi nekautrējas pavizināties, uzlecot uz tūristu auto. Baudījām izbraucienu ar kuģīti starp 1000 salām St. Laurensa jūras ceļā, pie reizes apskatot jauko Kingstonas pilsētu, bet visaugstāko emociju vilni sita došanās ar kuģīti uz ASV un Kanādas robežas Niagāras ūdenskrituma mutuļojošā rīklē, kad sajūsmu nespēja noslāpēt ne no ūdenskrituma šļakatām samirkušās drēbes, ne lietus, kas sekoja pēc tam. Ja brauciens vagoniņā gar kādu no Hamiltonas ezeriem vedināja uz domām, ka Latvijā redzēti krāšņāki skati, tad šeit dvēsele gavilēja dabas varenības priekšā.
Par to, ka varējām piedalīties Latviešu dziesmu svētkos Kanādā, varam pateikties ne tikai mūsu atbalstītājiem, bet arī vietējiem Hamiltonas latviešiem, arī bijušajai rojeniecei Mārītei Maldonei, kuri parūpējās, lai kolektīvi no Latvijas Mohavkas (nosaukums aizgūts no senas indiāņu cilts) koledžas studentu kopmītnēs varētu justies kā mājās.
Abi mūsu novadu kori tālo ceļu līdz Kanādai veica katrs pa savu maršrutu — «Kalva», izvēloties tobrīd izdevīgāko piedāvājumu, pieņēma lēmumu turpceļā, kā arī mājup lidojot, pavadīt nakti Stambulā, Turcijā. Aviokompānijas sagādātās naktsmītnes izrādījās pieczvaigžņu viesnīcas, tā ka kolektīvam bija iespēja ne vien pilnvērtīgi atpūsties pirms nākamā lidojuma, bet arī gides pavadībā iepazīt trešo lielāko pilsētu pasaulē: vērot, ko vietējiem nozīmē ramadans, pabūt pie Bosfora jūras šauruma, kas savieno Melno un Marmora jūru un šķir Turcijas Āzijas daļu no Eiropas, aplūkot kādreizējās sultāna pils kompleksu un izjust Austrumu tirgus vilinājumus.
Dienu pēc atgriešanās no Kanādas «Kalva» atkal posās uz Rīgu, lai piedalītos Pasaules koru olimpiādes lielkoncertā Mežaparka estrādē, kur ģenerālmēģinājumā pēkšņi uznākusī lietusgāze atsauca atmiņā pie Niagāras ūdenskrituma nesen piedzīvoto. Šī kora sezona «Kalvai» bijusi raiba, notikumiem un iespaidiem bagāta, bet nākamā grasās būt ne mazāk nozīmīga, jo koris atzīmēs savu 20. jubileju.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: