«Kam lai mēs ticam, Elita?» 15.03.2016


Virsrakstā minētais jautājums ir tikai viens no ļoti daudzajiem,
kurus 11. marta vakarā Sabiles bibliotēkā interesenti uzdeva
rakstniecei, žurnālistei un aktīvai sabiedriskajai darbiniecei
Elitai Veidemanei. «Galvenais izteiksmes veids un ierocis — VĀRDS»
— ar šādu nosaukumu veidotais diskusiju vakars apliecināja arī
sabilnieku politisko aktivitāti.
«Īstenībā jau par jebkuru cilvēku varētu uzrakstīt grāmatu. Jūs
jautājat, kāpēc manu grāmatu par Aivaru Brīzi sauc «Dzelzsgriezējs
un dūja»? Varu atbildēt, ka tā dūja neesmu es. Vai tad es varētu
tāda būt? Nē, ar dūju šajā gadījumā ir domāta dvēsele, un Aivaram
tā bija ļoti īpaša. Šobrīd vispār ļoti daudziem cilvēkiem gribas,
lai par viņiem raksta grāmatas… Katra cilvēka dzīve ir tik
daudzslāņaina un īpaša, ka par to būtu vērts rakstīt. Tikai nav jau
neviena, kas to spētu izdarīt. Tāpēc rakstiet dienasgrāmatas,
rakstiet par sevi paši, atstājiet bērniem, mazbērniem. Viņi lasīs
un sapratīs, ka dzīve mums apkārt ir sarežģīta. Es allaž saku — ir
jāieelpo laime, lai varētu izelpot prieku,» vakara sākumā sacīja
E. Veidemane. Viņa arī apstiprināja, ka raksta arī šobrīd, bet
par ko — tas lai paliek noslēpums. Elitas galvenā interese vienmēr
ir cilvēks.
Vakars, kurā viešņa apstiprināja — arī viņa ir atbraukusi uz Sabili
bagātināties, ne tikai runāt un klāstīt patiesības citiem. Cik no
tā izdevās, tas paliek noslēpums.
Pazīstamā žurnāliste atbildēja arī uz jautājumu —
vai viņai ir bail. Ņemot vērā viņas bieži vien nesaudzīgo viedokli
un paskarbo valodu, jautājums visiem klātesošajiem šķita īsti
vietā! «Bail man ir bijis vienu reizi, kad rakstījām par dažādām
nebūšanām Rīgas porcelāna fabrikā. Tad saņēmu arī anonīmus draudus.
Īsi pēc tiem bija negadījums — manis vadītajai automašīnai braucot,
nolūza ritenis. Meistari apstiprināja, ka visas četras skrūves tam
bijušas aizzāģētas. Jā, tas bija brīdis, kad man patiešām bija
bail. Bet — tikai tai momentā, kad redzēju auto riteni aizripojam,»
atcerējās E. Veidemane.
Vai žurnālistam šodien ir jābaidās? «Par ko īsti baidīties? Viss,
ko esmu rakstījusi, ir ar faktiem pierādāms. Nešaubīgi domāju, ka
arī maniem kolēģiem žurnālistiem būtu jāraksta vēl šerpāk,
nesaudzīgāk. Ja tiek kritizētas kādas politiskās norises, jābūt
tikai vienam principam — ko es uzskatu par patiesību. Ir fakti un
ir mans viedoklis par tiem. Ir jāraksta par faktiem, bet ar savu
viedokli, ko tu uzskati par patiesību. Jābūt faktiem un viedoklim,»
pārliecināta ir E. Veidemane.
Tika uzdots arī jautājums par Ventspils ietekmi laikrakstā
«Neatkarīgā Rīta Avīze», kurā viņa strādā par redaktora vietniece.
Ar zināmu humora devu gan tika sniegta atbilde, ka nekādas ietekmes
nav. «Es neatceros, ka man kāds būtu nācis un teicis, par ko un kā
man rakstīt. Jā, kad bijām vēl preses namā, Aivars Lembergs un
«Ventspils nafta» bija īpašnieki mūsu avīzei. Šobrīd neesmu
pamanījusi viņa klātbūtni, nedz arī kāda Aivaram Lembergam līdzīga
priekšmeta vadību laikrakstā. Reizi nedēļā laikrakstā notiek
plānošana, kurā izlemjam — ko rakstīsim. Nekad neviens mums neko
priekšā nav teicis, nekādas smadzeņu kompostrēšanas nenotiek,»
pauda E. Veidemane. Viņa arī apstiprināja, ka konkrētais
laikraksts nebūt neraksta vairāk par to vai citu tematu. «Avīze
cenšas palīdzēt dzīvot. Katru dienu saņemam ļoti daudz zvanu un ne
vienmēr varam visiem palīdzēt. Ko mēs varam darīt ir — sarunāties
un pabīdīt cilvēku virzienā, kas varētu viņam palīdzēt rast
problēmas risinājumu. Domāju, katrs raidījums, avīze un pārraide
dara vienu un to pašu — mēģina cilvēkiem palīdzēt dzīvot. Tā ir
mūsu, žurnālistu, saruna ar cilvēkiem. Arī jūs man palīdzēsiet
dzīvot, ja uzdosiet jautājumus,» ar smaidu sacīja
E. Veidemane.
Sanākušajiem jautājumu daudz — par politiku, partijām, vēlēšanām,
bēgļiem, Solvitas Āboltiņas un partiju likteni, arī par pensijām un
īpašo atbalstu barikāžu dalībniekiem. Uz visiem jautājumiem viešņa
atbildēja godīgi, paužot savus uzskatus un pārliecību. Tai var
piekrist, var nepiekrist, bet svarīgākais, ka cilvēki tika aicināti
aizdomāties. Varbūt atbildes uz visiem šiem mūžam aktuālajiem
jautājumiem nemaz nav meklējamas viena sabiedrībā populāra cilvēka
galvā? Iespējams, tās ir atrodamas pašos, varbūt tās ikvienam
patiesībā ir jau zināmas? Tā vai citādi — vakara atmosfēra un
daudzie jautājumi liecināja par divām lietām — sabilnieki ir aktīvi
politisko norišu vērotāji, pārzinātāji un ļoti izslāpuši pēc
vienkāršas un cilvēciskas sarunas ar personām, kurām varētu
uzticēties. Ak, nē, ir vēl arī trešā atziņa — Sabiles iedzīvotāji
jautājumus neuzdod vienkārši tāpat, viņi to dara īpašā veidā —
varētu pat teikt — poētiski un dzejiski. Dažādi salīdzinājumi,
epiteti un citāti no grāmatām bira kā no pārpilnības raga.
Kam tad cilvēki var ticēt,
kam uzticēties un ko darīt ar politiķu un ierēdņu vienaldzību?
«Bakstiet viņus! Dariet to nepārtraukti! Rakstīt un bakstīt, lai
viņi saprot, ka nav neaizsniedzami. Mēs jau to darām, bet dariet
arī jūs. Jā, tas nav viegli, tas prasa darbu un ir apnicīgi, bet
citādi jau nevar. Tautas nostājas paušana ir vienīgais, kas var ko
mainīt. Ne tas, ka paburkšķam uz dīvāna par to, cik viss
netaisnīgi, cik riebīgi… Rakstiet vēstules! Kaut čupām vien. Drīz
būs pašvaldību vēlēšanas, tad lielās, ko tad mēs vēlēsim? Atkal tos
pašus?» mudināja E. Veidemane.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: