«Kam lai mēs ticam, Elita?» 15.03.2016

Janita Veinberga
janita@talsuvestis.lv
63223336

Tweet

Virsrakstā minētais jautājums ir tikai viens no ļoti daudzajiem, kurus 11. marta vakarā Sabiles bibliotēkā interesenti uzdeva rakstniecei, žurnālistei un aktīvai sabiedriskajai darbiniecei Elitai Veidemanei. «Galvenais izteiksmes veids un ierocis — VĀRDS» — ar šādu nosaukumu veidotais diskusiju vakars apliecināja arī sabilnieku politisko aktivitāti.
«Īstenībā jau par jebkuru cilvēku varētu uzrakstīt grāmatu. Jūs jautājat, kāpēc manu grāmatu par Aivaru Brīzi sauc «Dzelzsgriezējs un dūja»? Varu atbildēt, ka tā dūja neesmu es. Vai tad es varētu tāda būt? Nē, ar dūju šajā gadījumā ir domāta dvēsele, un Ai­varam tā bija ļoti īpaša. Šobrīd vispār ļoti daudziem cilvēkiem gribas, lai par viņiem raksta grāmatas… Katra cilvēka dzīve ir tik daudzslāņaina un īpaša, ka par to būtu vērts rakstīt. Tikai nav jau neviena, kas to spētu izdarīt. Tāpēc rakstiet dienasgrāmatas, rakstiet par sevi paši, atstājiet bērniem, mazbērniem. Viņi lasīs un sapratīs, ka dzīve mums apkārt ir sarežģīta. Es allaž saku — ir jāieelpo laime, lai varētu izelpot prieku,» vakara sākumā sacīja E. Veidemane. Viņa arī apstiprināja, ka raksta arī šobrīd, bet par ko — tas lai paliek noslēpums. Elitas galvenā interese vienmēr ir cilvēks.
Vakars, kurā viešņa apstiprināja — arī viņa ir atbraukusi uz Sabili bagātināties, ne tikai runāt un klāstīt patiesības citiem. Cik no tā izdevās, tas paliek noslēpums.
Pazīstamā žurnāliste atbildēja arī uz jautājumu —
vai viņai ir bail. Ņemot vērā viņas bieži vien nesaudzīgo viedokli un paskarbo valodu, jautājums visiem klātesošajiem šķita īsti vietā! «Bail man ir bijis vienu reizi, kad rakstījām par dažādām nebūšanām Rīgas porcelāna fabrikā. Tad saņēmu arī anonīmus draudus. Īsi pēc tiem bija negadījums — manis vadītajai automašīnai braucot, nolūza ritenis. Meistari apstiprināja, ka visas četras skrūves tam bijušas aizzāģētas. Jā, tas bija brīdis, kad man patiešām bija bail. Bet — tikai tai momentā, kad redzēju auto riteni aizripojam,» atcerējās E. Veidemane.
Vai žurnālistam šodien ir jābaidās? «Par ko īsti baidīties? Viss, ko esmu rakstījusi, ir ar faktiem pierādāms. Nešaubīgi domāju, ka arī maniem kolēģiem žurnālistiem būtu jāraksta vēl šerpāk, nesaudzīgāk. Ja tiek kritizētas kādas politiskās norises, jābūt tikai vienam principam — ko es uzskatu par patiesību. Ir fakti un ir mans viedoklis par tiem. Ir jāraksta par faktiem, bet ar savu viedokli, ko tu uzskati par patiesību. Jābūt faktiem un viedoklim,» pārliecināta ir E. Veidemane.
Tika uzdots arī jautājums par Ventspils ietekmi laikrakstā
«Neatkarīgā Rīta Avīze», kurā viņa strādā par redaktora vietniece. Ar zināmu humora devu gan tika sniegta atbilde, ka nekādas ietekmes nav. «Es neatceros, ka man kāds būtu nācis un teicis, par ko un kā man rakstīt. Jā, kad bijām vēl preses namā, Aivars Lembergs un «Ventspils nafta» bija īpašnieki mūsu avīzei. Šobrīd neesmu pamanījusi viņa klātbūtni, nedz arī kāda Aivaram Lembergam līdzīga priekšmeta vadību laikrakstā. Reizi nedēļā laikrakstā notiek plānošana, kurā izlemjam — ko rakstīsim. Nekad neviens mums neko priekšā nav teicis, nekādas smadzeņu kompostrēšanas nenotiek,» pauda E. Veidemane. Viņa arī apstiprināja, ka konkrētais laikraksts nebūt neraksta vairāk par to vai citu tematu. «Avīze cenšas palīdzēt dzīvot. Katru dienu saņemam ļoti daudz zvanu un ne vienmēr varam visiem palīdzēt. Ko mēs varam darīt ir — sarunāties un pabīdīt cilvēku virzienā, kas varētu viņam palīdzēt rast problēmas risinājumu. Domāju, katrs raidījums, avīze un pārraide dara vienu un to pašu — mēģina cilvēkiem palīdzēt dzīvot. Tā ir mūsu, žurnālistu, saruna ar cilvēkiem. Arī jūs man palīdzēsiet dzīvot, ja uzdosiet jautājumus,» ar smaidu sacīja E. Veidemane.
Sanākušajiem jautājumu daudz — par politiku, partijām, vēlēšanām, bēgļiem, Solvitas Āboltiņas un partiju likteni, arī par pensijām un īpašo atbalstu barikāžu dalībniekiem. Uz visiem jautājumiem viešņa atbildēja godīgi, paužot savus uzskatus un pārliecību. Tai var piekrist, var nepiekrist, bet svarīgākais, ka cilvēki tika aicināti aizdomāties. Varbūt atbildes uz visiem šiem mūžam aktuālajiem jautājumiem nemaz nav meklējamas viena sabiedrībā populāra cilvēka galvā? Iespējams, tās ir atrodamas pašos, varbūt tās ikvienam patiesībā ir jau zināmas? Tā vai citādi — vakara atmosfēra un daudzie jautājumi liecināja par divām lietām — sabilnieki ir aktīvi politisko norišu vērotāji, pārzinātāji un ļoti izslāpuši pēc vienkāršas un cilvēciskas sarunas ar personām, kurām varētu uzticēties. Ak, nē, ir vēl arī trešā atziņa — Sabiles iedzīvotāji jautājumus neuzdod vienkārši tāpat, viņi to dara īpašā veidā — varētu pat teikt — poētiski un dzejiski. Dažādi salīdzinājumi, epiteti un citāti no grāmatām bira kā no pārpilnības raga.
Kam tad cilvēki var ticēt,
kam uzticēties un ko darīt ar politiķu un ierēdņu vienaldzību? «Bakstiet viņus! Dariet to nepārtraukti! Rakstīt un bakstīt, lai viņi saprot, ka nav neaizsniedzami. Mēs jau to darām, bet dariet arī jūs. Jā, tas nav viegli, tas prasa darbu un ir apnicīgi, bet citādi jau nevar. Tautas nostājas paušana ir vienīgais, kas var ko mainīt. Ne tas, ka paburkšķam uz dīvāna par to, cik viss netaisnīgi, cik riebīgi… Rakstiet vēstules! Kaut čupām vien. Drīz būs pašvaldību vēlēšanas, tad lielās, ko tad mēs vēlēsim? Atkal tos pašus?» mudināja E. Veidemane.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: