«Kamēr Ēģiptē nemieri, pie manām piramīdām klusums» 12.07.2013
Saka, ka pirmo mīlestību no galvas nevarot izmest visas dzīves garumā, sabilniekam Jurim Jansonam palaimējies — tā izrādījusies liktenīgā. Dārzkopību viņš iemīlējis, bērns būdams, un to pret citu darbu nav iemainījis vēl šodien.
Bērnībā, kamēr citi spēlējuši ķērājus, puika centies izdomāt, kā mājās atgādāt šūnakmeņus, lai varētu izveidot pats savu akmensdārzu. Viņš bijis pārāk mazs, lai ar akmeņiem piekrauto ķerru varētu pārvest mājās, zēnam palīdzējis brālis. Puķu stādus gan no kaimiņu tantukiem neesot bijis grūti dabūt un, vai tad kāds būtu spējis atteikt puikam, kurš izrādījis neviltotu prieku par puķu skaistumu? Juris jau ilgus gadus ir dārznieks. Tagad gan savam dārzam atliekot mazāk laika nekā gribētos, jo dienas lielāko daļu viņš pavada, rūpējoties par Kandavas pilsētas apstādījumiem.
Intervijas dienu Juris paņēmis brīvu, pirms satiekamies, viņš paguvis aiziet uz banku un apskatīt arī daļu Talsu pilsētas apstādījumu. Viņš priecājas, ka par puķu dobēm šeit rūpējas vietējie, nevis kāda firma no malas. Savulaik arī pats strādājis «Janvāros» un bijis viens no tiem, kurš zinājis katru puķi Talsos. Šķiet interesanti, ka bērns, kurš uzaudzis kinomehāniķu ģimenē, izvēlējies dārzniecību. Tam Juris nevar atrast īstu izskaidrojumu. Vien nosaka, ka vienmēr bijis romantiķis.
Juris martā nosvinējis piecdesmit gadu jubileju,
viņš bijis viens no pēdējiem, kurš piedzimis Sabiles slimnīcā. Gadu vecākais brālis dienas gaismu ieraudzījis jau Talsos. Viņš uzaudzis sešu bērnu ģimenē, tādēļ zina, kā tas ir — vienam otru atbalstīt. To Juris veiksmīgi iemācījis arī savām meitām.
Jau agri zēnam bijuši savi pienākumi, nācies iet ganos un tirgot kino biļetes uz seansiem Sabiles kultūras namā. Pat tad, kad viņš vēl neprata skaitīt, nācies apmeklēt kino, lai vecāki darba laikā puiku varētu pieskatīt. Juris prāto, ka varbūt tāpēc viņam ir sliktāka redze nekā varētu vēlēties, jo dienu no dienas sēdējis pie lielā ekrāna. Vēlāk gan vecāku nodarbošanās arī lieti noderējusi, strādājot kasē, smukās meitenes viņš iemanījies kinoteātrī ielaist bez maksas. Problēmas vienmēr bijušas ar čigāniem — bezbiļetniekiem, kurus aiz matiem nācies vilkt laukā. Tolaik pirmais seanss sācies jau astoņos no rīta, bet pēdējais — pusnaktī. Bijušas gan latviešu filmas, gan tajos laikos populārie indiešu stāsti. Jurim visvairāk atmiņā palikušas tiem laikiem iespaidīgo specefektu pārbagātās — «Karalis Kongs» un «Kingkongs». Kino bijis visapkārt, astoņdesmitajos gados Juris piedalījies arī spēlfilmas «Ja nebūtu šī skuķa» uzņemšanā. Vēl tagad viņš atceras, ka bijis jāsēž autobusā, masu skatu filmēšanas laikā. Kameru un prožektoru gaismā daudz vairāk gan sanācis gozēties Jansonu ģimenes govij, kura bez mazākās mulšanas izpildījusi sev uzdoto uzdevumu.
Juris atceras, ka filmas veidotāji vēlāk ar vīna pudeli gājuši pie viņa tēva un skatījušies visu uzfilmēto materiālu.
Uzaugt Sabilē bijis interesanti.
«Šeit notika viens no slavenākajiem autokrosiem Latvijā, ar smagajām mašīnām braucot pa Abavu. Tālākie dalībnieki no Latgales un Zemgales ieradās jau labu laiku pirms pašām sacīkstēm, lai varētu iemēģināt trasi. Tā kā mēs vietējie puišeļi to ļoti labi pārzinājām sacīkšu braucēji mūs ņēma blakus un bijām stūrmaņu vietā. Bija arī ugunsdzēsēju sacīkstes, kārtīgas zaļumballes.
Bērnībā nebiju no lielākajiem makšķerniekiem, bet atceros, ka dienā viens otram līdzās stāvēja ap 50 makšķernieku un katram bija loms, jo zivis nāca baroties no konservu ceha zirņiem, kas ieplūda Abavā. Dabu it kā bojāja, bet zivju gan bija! Arī ganos dabūju iet. Mums bija slaucama govs un jaunlops. Ganos bija jābūt aptuveni trīs dienas mēnesī, pieskatot visas Sabiles brūnaļas. Ja citi nevarēja tik, tad gājām viņu vietā, par to saņēmām naudu. Neko lielu jau nevajadzēja, galvenais, ka pietika končām un saldējumam,» atceras Juris.
Bērnībā Juris spēlējis arī teātri, Dullā Daukas loma viņam jo īpaši gājusi pie sirds. Puikam bijuši izteikti lokani mati, kuru dēļ, viņš atzīst, māsa Juri ieģērbusi meiteņu drēbēs. Arī izrādes režisorei tie patikuši. Reiz režisore pat atturējusi Jura mammu no domas, ka viņam nepieciešams pienācīgs matu griezums, jo izrādei garie mati bijuši vitāli nepieciešami. «Vai zeme ir apaļa kā lode?» jautā Juris, atceroties Dullā Daukas neizpratni.
Pēc Sabiles vidusskolas beigšanas Jurim nācies doties uz otru Latvijas galu — Rūjienu, tur iegūts daiļdārznieka meistara diploms. Viņš gan vēlējies iet augstskolā, bet vecāki pārliecinājuši — jo ātrāk apgūs arodu, jo ātrāk varēs sākt strādāt. Par to nedaudz sirdī kremt. Tomēr Rūjienā ielikti pamatīgi pamati tieši praktiskā darba veikšanā, Jurim skaidrs: kā, kur un kad vislabāk stādīt, sēt un apgriezt. Vēlāk izieta prakse Jaunkalsnavā, un no turienes viņš iesaukts armijā. Jaunais vīrietis dienējis Tulas apgabalā, celtnieku vienībā, tādēļ mājās atgriezies ar nopelnītu pusotru tūkstoti. Māsai tad bijuši mazi bērni, tāpēc daļu naudas atdevis jaunajai ģimenei.
Visu rakstu lasiet 12. jūlija laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: