Kārtība ir laba, bet nepieciešams arī haoss 18.10.2013
Bieži vien bibliotēka kļūst par vietu, kur vērsties brīdī, kad šķiet — ierastajai ikdienai trūkst dzirkstelītes. Tad tā atrodama kādā izdevumā. Tomēr to var meklēt ne tikai grāmatās, bet arī tās cilvēkos. Mans atradums — Pastendes bibliotēkas vadītāja Dzintra Ūdre.
Dzintra dzimusi, augusi
un teju visu līdzšinējo mūžu pavadījusi Pastendē. Arī viņas vecāku saknes nav tālu jāmeklē — tētis ir ģibuļnieks, bet mamma nāk no Dundagas. Tā kā kopā ar ģimeni dzīvoja tēva māte, Dzintras un brāļa Edvīna pieskatīšanu uzņēmās viņa. Diemžēl vecmāmiņa devās mūžībā vēl pirms meitene uzsāka mācības skolā, taču tas nenozīmē, ka viņai nācās iepazīt bērnudārza gaitas. «Vienmēr biju mammai vai tēvam līdzi uz darbu. Kamēr vēl negāju skolā, daudz braukāju tēvam līdzi. Viņš veda kolhoza fermām lopbarību. Vēl tagad zirņu un lēcu smarža atsauc atmiņā bērnību,» pasmaida Dzintra.
Pirmsskolas vecumā meitenes draugu lokā galvenokārt bija vietējie puiši, ar kuriem gan kopā karots, gan izdzīvotas citas šādai kompānijai raksturīgas nodarbes. Savukārt visjaukākais ceļš parasti mērots uz Dravnieku konservu cehu. kur tolaik ražoja limonādi, un bērni tukšās pudeles varēja apmainīt pret pilnām. «Tā bija laime!» viņa smej.
Pirmo sastapšanos ar skolu meitene piedzīvoja vēl pirms mācību uzsākšanas. «Kad mamma dabūja darbu Pastendes skolā, sākās mana dzīve tur. Sākumā viņa tīrīja telpas, pēc tam strādāja virtuvē. Atceros skolu, kāda tā izskatījās vēl pirms pārbūves. Uz otro stāvu veda līkās trepes. Mana vieta bija to galā, kur visi nobakstīja ar pirkstiem: atkal tu šorīt te,» stāsta Dzintra.
Kopā ar skolas gaitām
nāca pirmā darba pieredze. Līdzīgi kā citi tā laika bērni viņa strādājusi vietējā kolhoza laukos. Dzintra atceras, ka tie vasarās apstaigāti ar šķērēm, lai atbrīvotu no nepareizi izaugušajām vārpām. «Nostājies lauka malā, paskaties tālumā uz mežu, kur tas beidzas, un sāc. Tolaik trīs nopelnītie rubļi bērnam bija liela nauda. Gribējās ko savu, visi gāja un darīja. Nevienam tas nelikās kaut kas briesmīgs.»
Skolas dzīvi iezīmē arī traģiski atgadījumi. Astoņu gadu vecumā viņai konstatēja barības vada vēnas plīsumu. Ārsti pasteigušies ar slēdzienu — bērns nedzīvos. Par laimi, baisā prognoze nepiepildījās. Īpašu pateicību par dzīvības glābšanu Dzintra velta mūsu pusē labi pazīstamajam toreizējam bērnu slimnīcas ķirurgam Rīgā Valdim Randem, kurš viņu operēja. Līdzīga nelaime sievieti skāra vēlreiz — 2006. gadā. Arī šajā reizē sāpīgais notikums veiksmīgi pārciests.
Visu rakstu lasiet 18. oktobra laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: