Kas aizkustina aktierus, tas aizkustina arī skatītājus 05.10.2017

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

28. septembra vakarā Talsu tautas namā plašs skatītāju pulks baudīja 23 talantīgu un apbrīnojami aizrautīgu jauniešu sniegumu izrādē «Daniela noslēpumi». Krāšņi tērpi, dekorācijas divos stāvos, gaismas un video projekcijas, dziesmas un dejas, joki un emocionāls vēstījums — ilgie aplausi izrādes noslēgumā liecināja, ka tas viss ir atzinīgi novērtēts.
Talsi bija piektā no septiņām Latvijas pilsētām, kur teātra biedrība «Mūsu ēras sākumā» kopš 24. septembra piestāja ar ieskatu Bībelē atrodamās Daniela grāmatas 2500 gadus senajos notikumos, pirms tam spējot piepildīt un pat pārpildīt zāles Lubānā, Valmierā, Ogrē un Dobelē. Talsus apiet nebija iespējams, jo aktieru vidū ir trīs talsenieki — Daina Kleimane, Miķelis Ābols un Edgars Marcinkevičs, talsenieks ir arī izrādes horeogrāfs Edgars Šļakota un menedžeris Oskars Šļakota.
Mirkli pēc izrādes man bija iespēja aprunāties ar Iltani lomas atveidotāju Dainu, ķēniņa Belsacara lomas tēlotāju Miķeli un Edgaru, kurš izrādē iejutās vairākās ļoti atšķirīgās lomās. «Vispirms biju ļaunais princis, tad gūsteknis, pēc tam — sargs, tad piedalījos ballītē un beigās atkal biju ļaunais princis,» viņš uzskaitīja. Šāda situācija izveidojusies, jo lielākoties bijuši vajadzīgi dziedoši aktieri, bet Edgars nedzied, tāpēc vienas lielas lomas vietā ticis pie daudzām mazākām, kurās var iztikt bez dziedāšanas. Īpašs izaicinājums bijis sadzīvot ar pēdējo ļaunā prinča tēlu. «Nopietni — ne jau tā jefiņa lomu man?! (Smejas.) Man labāk patīk nopietnas lomas, tāpēc šis bija izaicinājums. Iejūties jefiņa lomā, un pēc tam arī citās lomās gribas tāpat turpināt! Mums nav komandas, kas uzstādītu dekorācijas, visu darām paši, tāpēc dažbrīd ir tā, ka cilvēki tūlīt nāks zālē, un ir tikai mirklis, lai iejustos lomā. Bet, ja tev vēl ir četras lomas, tas nepavisam nav vienkārši! Mēs jau piekto dienu strādājam no rīta līdz vakaram,» intensīvā izrāžu grafika grūtības neslēpa Edgars. Tomēr izrāde ik reizi ļaujot piedzīvot aizkustinājumu no dziesmām un vēsturiskajiem notikumiem. «Guļot pie cepļa kā beigtais sargs, knapi valdu asaras! Tas, kā Dievs ir vadījis cilvēkus un turpina vadīt mūs šodien, ir apbrīnojami,» vērtē Edgars.
Arī Miķelim šajā izrādē netrūkst izaicinājumu — viņa galvenais uzdevums ir skaņošana, gādājot par to, lai daudzie mikrofoni (ar kuriem, pie tam, tēli izrādes laikā mainās!) darbotos, tomēr otrajā cēlienā jākāpj uz skatuves kā ķēniņam. «Tā ir loma, kurā man jāiejūtas uzreiz. Nav variantu! Ballīšu zvērs tas čalis bija, teiksim tā. (Smejas.) Nevienā izrādē iepriekš neesmu piedalījies, neko tamlīdzīgu neesmu darījis, bet tagad zinu, ka to varu,» apliecināja Miķelis. Viņu nepārsteidzot tas, ka cilvēkiem šī izrāde patīk. «Es to skatos katru vakaru, bet mani vienmēr aizkustina vienas un tās pašas vietas! Tās liek no jauna pārdomāt to, cik Dievs ir labs,» viņš atklāja.
Aizrautība, kas vieno
«Jūs taču vairs nefotografēsiet, un es varu parūku ņemt nost?» ievaicājās Daina un pēc mirkļa zem sirmajām lokām atklājas brunete. Viņai izrādē jātēlo Iltani vecumdienās. Šis tēls programmiņā atzīmēts kā visnevēsturiskākais, jo tas radīts kā tilts uz mūsdienām. «Izaicinājums bija iejusties neticīga cilvēka lomā. Es pēc būtības esmu citādāka. Mani nevajag tik daudz pārliecināt! Ir cilvēki, kuriem, lai iepazītu Dievu, vajadzīgi pierādījumi. Man tā nav, tāpēc ilgs laiks pagāja, lai saprastu, kādi ir šie cilvēki. Manī vienkārši ir pārliecība, ka Dievs ir, un vispār nav šaubu! Katru reizi nākas izspēlēt tik emocionālu lomu, kurā ietilpst arī atgriešanās stāsts, ko esmu piedzīvojusi — to, kā Dievs piedod un kāda ir Viņa mīlestība. Vienmēr mēģinu atcerēties, kā tas bija man, lai sanāktu kaut cik dabiski. Ar bailēm raudzījos uz šo nedēļu, kad ik vakaru nāksies izrādi atkārtot, bet mums ir lieliska komanda, kopā varam atjaunoties un gūt spēkus,» vērtēja Daina.
Protams, tādas izrādes iestudēšana prasa milzīgu darbu, un aktieri atzīst — kad citi baudīja brīvdienas, viņi no rīta līdz vakaram strādāja. Te nevienam nemaksā par piedalīšanos izrādē — viņi paši iegulda līdzekļus, lai varētu to visu kopā paveikt! Šī iemesla dēļ līdz jaunas izrādes iestudēšanai vajadzīga zināma pauze. Iepriekš šī komanda Talsos viesojās pirms diviem ar pusi gadiem ar izrādi «Mūsu ēras sākumā». «Manuprāt šis ir labākais veids, kā lielai auditorijai nest vēsti par Dievu. Es noteikti šādā projektā piedalītos atkal, lai, būdams kristietis, izmantotu savus talantus un pagodinātu Dievu,» apliecināja Edgars.
Neesot šaubu arī par Dieva vadību izrāžu norisē. Nu, kaut vai — ja pagājušajā nedēļā būtu lijis kā nedēļu iepriekš, dekorācijas izjuktu! Bet pagājušajā nedēļā it visur, kur rādīta izrāde, spīdējusi saule. «Mēs tā pārrunājām, ka noteikti ir daudz šķēršļu, kurus mēs nemaz nepamanām, jo Dievs visu nokārto,» sprieda Edgars. «Jā, ikdienā to nejūt, bet te Dieva klātbūtni var izjust sevišķi labi,» piekrita Miķelis.
Kad režisorei Ingai Šļakotai ieminējos, ka paveikts ārkārtīgi liels darbs, viņa to izteica citādi: «Aizraujošs darbs!» Te esot vien divi varianti: darīt ar aizrautību līdz pēdējai izrādei vai doties mājās! «Bet tā aizrautība ir ļoti lipīga! Teātrī jau parasti pulcējas entuziastiski, enerģiski cilvēki. Kad viņi ir aizrautīgi, tad cits citu vēl aplipina,» priecājās režisore. Arī Inga pati ir teātra aplipināta — vairs jau nespējot neiestudēt izrādes. «Tā ir mana vājība. Visnotaļ jau spēju skatīties nākamā projekta virzienā. Mēs visu laiku mācāmies, kaut ko darām pirmoreiz, ieraugām, kā to vajadzēja darīt, tāpēc gribas to atkal izmēģināt. Protams, jāpabeidz iesāktais, jāatpūšas, bet — nākamais projekts būs!» viņa apstiprināja.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: