Kas aizkustina aktierus, tas aizkustina arī skatītājus 05.10.2017


28. septembra vakarā Talsu tautas namā plašs skatītāju
pulks baudīja 23 talantīgu un apbrīnojami aizrautīgu jauniešu
sniegumu izrādē «Daniela noslēpumi». Krāšņi tērpi, dekorācijas
divos stāvos, gaismas un video projekcijas, dziesmas un dejas, joki
un emocionāls vēstījums — ilgie aplausi izrādes noslēgumā
liecināja, ka tas viss ir atzinīgi novērtēts.
Talsi bija piektā no septiņām Latvijas pilsētām, kur teātra
biedrība «Mūsu ēras sākumā» kopš 24. septembra piestāja ar
ieskatu Bībelē atrodamās Daniela grāmatas 2500 gadus senajos
notikumos, pirms tam spējot piepildīt un pat pārpildīt zāles
Lubānā, Valmierā, Ogrē un Dobelē. Talsus apiet nebija iespējams, jo
aktieru vidū ir trīs talsenieki — Daina Kleimane, Miķelis
Ābols un Edgars Marcinkevičs, talsenieks ir arī izrādes horeogrāfs
Edgars Šļakota un menedžeris Oskars Šļakota.
Mirkli pēc izrādes man bija iespēja aprunāties ar Iltani lomas
atveidotāju Dainu, ķēniņa Belsacara lomas tēlotāju Miķeli un
Edgaru, kurš izrādē iejutās vairākās ļoti atšķirīgās lomās.
«Vispirms biju ļaunais princis, tad gūsteknis, pēc tam —
sargs, tad piedalījos ballītē un beigās atkal biju ļaunais
princis,» viņš uzskaitīja. Šāda situācija izveidojusies, jo
lielākoties bijuši vajadzīgi dziedoši aktieri, bet Edgars nedzied,
tāpēc vienas lielas lomas vietā ticis pie daudzām mazākām, kurās
var iztikt bez dziedāšanas. Īpašs izaicinājums bijis sadzīvot ar
pēdējo ļaunā prinča tēlu. «Nopietni — ne jau tā jefiņa lomu
man?! (Smejas.) Man labāk patīk nopietnas lomas, tāpēc šis bija
izaicinājums. Iejūties jefiņa lomā, un pēc tam arī citās lomās
gribas tāpat turpināt! Mums nav komandas, kas uzstādītu
dekorācijas, visu darām paši, tāpēc dažbrīd ir tā, ka cilvēki tūlīt
nāks zālē, un ir tikai mirklis, lai iejustos lomā. Bet, ja tev vēl
ir četras lomas, tas nepavisam nav vienkārši! Mēs jau piekto dienu
strādājam no rīta līdz vakaram,» intensīvā izrāžu grafika grūtības
neslēpa Edgars. Tomēr izrāde ik reizi ļaujot piedzīvot
aizkustinājumu no dziesmām un vēsturiskajiem notikumiem. «Guļot pie
cepļa kā beigtais sargs, knapi valdu asaras! Tas, kā Dievs ir
vadījis cilvēkus un turpina vadīt mūs šodien, ir apbrīnojami,»
vērtē Edgars.
Arī Miķelim šajā izrādē netrūkst izaicinājumu — viņa galvenais
uzdevums ir skaņošana, gādājot par to, lai daudzie mikrofoni (ar
kuriem, pie tam, tēli izrādes laikā mainās!) darbotos, tomēr otrajā
cēlienā jākāpj uz skatuves kā ķēniņam. «Tā ir loma, kurā man
jāiejūtas uzreiz. Nav variantu! Ballīšu zvērs tas čalis bija,
teiksim tā. (Smejas.) Nevienā izrādē iepriekš neesmu piedalījies,
neko tamlīdzīgu neesmu darījis, bet tagad zinu, ka to varu,»
apliecināja Miķelis. Viņu nepārsteidzot tas, ka cilvēkiem šī izrāde
patīk. «Es to skatos katru vakaru, bet mani vienmēr aizkustina
vienas un tās pašas vietas! Tās liek no jauna pārdomāt to, cik
Dievs ir labs,» viņš atklāja.
Aizrautība, kas vieno
«Jūs taču vairs nefotografēsiet, un es varu parūku ņemt nost?»
ievaicājās Daina un pēc mirkļa zem sirmajām lokām atklājas brunete.
Viņai izrādē jātēlo Iltani vecumdienās. Šis tēls programmiņā
atzīmēts kā visnevēsturiskākais, jo tas radīts kā tilts uz
mūsdienām. «Izaicinājums bija iejusties neticīga cilvēka lomā. Es
pēc būtības esmu citādāka. Mani nevajag tik daudz pārliecināt! Ir
cilvēki, kuriem, lai iepazītu Dievu, vajadzīgi pierādījumi. Man tā
nav, tāpēc ilgs laiks pagāja, lai saprastu, kādi ir šie cilvēki.
Manī vienkārši ir pārliecība, ka Dievs ir, un vispār nav šaubu!
Katru reizi nākas izspēlēt tik emocionālu lomu, kurā ietilpst arī
atgriešanās stāsts, ko esmu piedzīvojusi — to, kā Dievs piedod
un kāda ir Viņa mīlestība. Vienmēr mēģinu atcerēties, kā tas bija
man, lai sanāktu kaut cik dabiski. Ar bailēm raudzījos uz šo
nedēļu, kad ik vakaru nāksies izrādi atkārtot, bet mums ir lieliska
komanda, kopā varam atjaunoties un gūt spēkus,» vērtēja
Daina.
Protams, tādas izrādes iestudēšana prasa milzīgu darbu, un aktieri
atzīst — kad citi baudīja brīvdienas, viņi no rīta līdz
vakaram strādāja. Te nevienam nemaksā par piedalīšanos
izrādē — viņi paši iegulda līdzekļus, lai varētu to visu kopā
paveikt! Šī iemesla dēļ līdz jaunas izrādes iestudēšanai vajadzīga
zināma pauze. Iepriekš šī komanda Talsos viesojās pirms diviem ar
pusi gadiem ar izrādi «Mūsu ēras sākumā». «Manuprāt šis ir labākais
veids, kā lielai auditorijai nest vēsti par Dievu. Es noteikti šādā
projektā piedalītos atkal, lai, būdams kristietis, izmantotu savus
talantus un pagodinātu Dievu,» apliecināja Edgars.
Neesot šaubu arī par Dieva vadību izrāžu norisē. Nu, kaut
vai — ja pagājušajā nedēļā būtu lijis kā nedēļu iepriekš,
dekorācijas izjuktu! Bet pagājušajā nedēļā it visur, kur rādīta
izrāde, spīdējusi saule. «Mēs tā pārrunājām, ka noteikti ir daudz
šķēršļu, kurus mēs nemaz nepamanām, jo Dievs visu nokārto,» sprieda
Edgars. «Jā, ikdienā to nejūt, bet te Dieva klātbūtni var izjust
sevišķi labi,» piekrita Miķelis.
Kad režisorei Ingai Šļakotai ieminējos, ka paveikts ārkārtīgi liels
darbs, viņa to izteica citādi: «Aizraujošs darbs!» Te esot vien
divi varianti: darīt ar aizrautību līdz pēdējai izrādei vai doties
mājās! «Bet tā aizrautība ir ļoti lipīga! Teātrī jau parasti
pulcējas entuziastiski, enerģiski cilvēki. Kad viņi ir aizrautīgi,
tad cits citu vēl aplipina,» priecājās režisore. Arī Inga pati ir
teātra aplipināta — vairs jau nespējot neiestudēt izrādes. «Tā
ir mana vājība. Visnotaļ jau spēju skatīties nākamā projekta
virzienā. Mēs visu laiku mācāmies, kaut ko darām pirmoreiz,
ieraugām, kā to vajadzēja darīt, tāpēc gribas to atkal izmēģināt.
Protams, jāpabeidz iesāktais, jāatpūšas, bet — nākamais
projekts būs!» viņa apstiprināja.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: