Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Jūlijs 2017
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Augusts 2017
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Septembris 2017
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Oktobris 2017
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Novembris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Decembris 2017
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Janvāris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Februāris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 1 2 3 4
Marts 2018
26 27 28 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Aprīlis 2018
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Maijs 2018
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Jūnijs 2018
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Jūlijs 2018
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Augusts 2018
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Septembris 2018
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Oktobris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Novembris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Decembris 2018
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2019
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2019
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2019
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2019
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2019
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2019
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2019
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2019
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2019
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2019
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2019
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2019
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2020
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2020
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 1
Marts 2020
24 25 26 27 28 29 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2020
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2020
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2020
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2020
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2020
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2020
 
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Viedoklis

Vai gaidāt Latvijas simtgades svētku?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

Kaspars Kambala — izsaukuma zīme profesionālā sporta skaudrumam 21.05.2014

Monta Bērziņa
berzinamonta@inbox.lv
63222048

Sandis Ozoliņš, Artūrs Irbe, Kaspars Kambala, Kristers Serģis, Kārlis Skrastiņš, Helmuts Balderis, Viktors Hatuļevs un citi. Profesionāli sportisti, kas atradušies uz goda pjedestāla spožākajiem pakāpieniem, sporta žurnālista Armanda Pučes vairāk nekā desmit sarakstīto grāmatu varoņi. Un medaļas otra puse. Saruna ar A. Puči Talsu Galvenajā bibliotēkā ne jau tikai par sportu.

— Man patīk būt pilsētās, kur ir latvieši, jo esmu izteikts nacionālists. Nāku no Vidzemes puses, Limbažu gala, tur arī ir ļoti izteikts nacionālisms. Pirms jūs man uzdosies kādu jautājumu, gribu pateikt, ka dzīvē pa īstam ir tikai viena liela vērtība — godīgums. Ja jūs esat godīgi, tad viss pārējais ir otršķirīgs. Esmu to pārbaudījis. Tā ir mana pārliecība, tā arī dzīvoju un tā ir ļoti viegli dzīvot. Gribētu, lai jūs paši un saviem bērniem to mācāt.

Esmu žurnālists, tā ir profesija, kurā visu laiku jātiekas ar cilvēkiem, tā ir intervija mūža garumā. Prasme sarunāties ir galvenais, kas nosaka cilvēku attiecības. Taču vēl svarīgāka ir prasme noklausīties, ko otrs grib pateikt. To ir ļoti grūti iemācīties.

Murjāņu sporta ģimnāzijas nākotne

Neesmu par to īpaši domājis, redzu, ka Murjāņi paši uztraucas par sevi. Publiski nav pateikuši, kas viņi grib būt. Kad paši tiks skaidrībā, tad arī pārējiem tas kļūs saprotamāks. Murjāņu sporta ģimnāzijas pienesums ir glorificēts padomju laikos. Viņi saka: mums ir medaļas, bet tie, kas medaļas iegūst, Murjāņos nemācās. Viņi pārsvarā visu skolas laiku dzīvo un trenējas ārzemēs, pavasaros izdīc ieskaites, un tā skolu pabeidz. «Mēs esam murjāņieši,» tas labi skan. Ir vajadzīga arī tāda vide, kas ļauj sportistiem tā dzīvot, bet jāpaskatās, cik no viņiem kļūst par cilvēkiem, jo sportista būtība ir īpatnēja. Viņi garīgās lietas trenē vēlāk, nobriest vēlāk. Sabiedrība uz viņiem skatās, prasa un gaida, redz elkus, bet viņi lielā mērā ir gladiatori, kuriem viss ir otrādi būvēts. Nesaku, ka nav prāta, bet tas attīstās vēlāk. Tā ir ļoti liela nelaime, ja blakus šīm personībām nav cilvēka, kas dod garīgumu, kompensē skolas solus, kuros viņi neatrodas. Ģimene parasti dod izglītības pamatus, svarīgas ir sarunas, bet daudziem tā nav.

Žurnālisti strādā ar vārdu, tā ir liela atbildība, bet objektivitātes nav, jo katrs pārstāv kādu mediju, kas kādam pieder. Cilvēkiem ir jāiemācās domāt, visus viedokļus likt kopā un ieraudzīt ceļu. Žurnālista profesija ir manipulējoša — manipulējam ar sabiedrisko domu, daudzējādā ziņā arī provocējam. Tiem, kuri vēlas šajā profesijā būt, jāsaprot, ka darbs katru dienu būs ar cilvēkiem, turklāt pārsvarā intervijas, sarunas, tikšanās jums atteiks. Iztēlojaties situāciju: ieejat veikalā, kurā gribat kaut ko pirkt, bet jums saka: mēs nepārdosim. Gribat ieliet degvielu, bet jums saka: mēs nepārdosim. Tā ir katra darba garoza, bet, ja darbs ir svarīgs, tad daudzām lietām tiek pāri. Daudzreiz cilvēks pasaka: viņš nevēlas, lai materiālu publicē, — tas ir godaprāts, kā tikt ar to galā. Vai esi neģēlis, vai neesi krietns. Sākumā pieminēju vārdu «godīgums», bet latviešiem labāks vārds ir «krietnums». To iemāca ģimenē, manā iemācīja: krietnums un godīgums ir pāri visam. Cilvēkus nedrīkst nodot. Tad, kad veicat darbu, atteikumu ir arvien mazāk, arī situāciju, kad neuzticas, kad prasa pārlasīt interviju pirms publicēšanas. Taču jebkurā vidē godīgums ir svarīgs.

Grāmatu varoņi

Es ļoti mīlu darbu, ko daru. Rakstus rakstu es, grāmatas raksta mani. Ar to dzīvoju, no tā ļoti bagātinos un iegūstu kā radošs cilvēks. Otrreiz pārlasot, ir dīvaini, neliekas, ka pats to būtu rakstījis. Vēlreiz nevarētu ne nocitēt, ne uzrakstīt tieši tādu teikumu. Varbūt tas ir afekta stāvoklis, kad rakstu, kas ik pa brīdim uznāk. Varbūt saistīts ar pilnmēnesi. (Smej.) Man ir paveicies, ka dzīvoju laikmetā, kad dažas sporta personības sasniegušas augstākos punktus. Arī es iegūstu no šī procesa. Cilvēku iepazīst vairāk, nekā viņš pats par sevi zina, viņam apkārtesošos, situācijas. Man tiek dots uzticības kredīts, kad tiek nolemts rakstīt grāmatu.

Nedrīkst laist garām izdevības, kas nāk pretī, nav jāvairās no grūtībām. Grāmatu varoņi ir paziņas, tādi paši puikas kā es. Dažiem pat nevaicāju, vai viņiem tās grāmatas patīk. Ar Sandi Ozoliņu esam ilgi pazīstami, vēl tad, kad viņš nebija tāda līmeņa hokejists kā tagad. Kaspara Kambalas gadījums ir īpatnējs, jo tik atklāti cilvēki bieži vien nerunā. Taču tā dzīve ir jāredz, jāsaprot apkārt esošā sabiedrība un modelis, kurā šie nosacītie gladiatori ir ierauti. Izvēloties rakstīt, vairāk vērtēju personības. K. Kambala — pirmkārt, ļoti spēcīgs raksturs, otrkārt, par viņa dzīvi zināju diezgan daudz. Tā nav sensācija, tas ir skaudrs stāsts. Ļoti grūti iztēloties, kā atsevišķos brīžos būtu rīkojušies viņa vietā. Un tad bija vienošanās, vai sadarboties vai ne. Acīmredzot bija posms, kad viņš vēlējās saņemt publisku uzmanību. Ļoti labi saprotu, jo viņš ir pietiekami ārišķīgs, apkāries ar ķēdēm, tetovējies, un grāmata ir spilgts elements, kas viņam it kā piestāvētu. Būtisks bija saturs, cik atklāts viņš gribēja būt.

Rakstīju pirmajā personā, lai izteiktā būtu viņa doma. Stāsts par viņu ir tik skaudrs, ka nedrīkstēja būt skats no malas, tas nebūtu godīgi. Jo kurš tad no malas to visu vēro? Viņš pats ir darītājs, pats atbild. Žurnālistiem ir svarīgi cilvēkus uzminēt, jo skaidrs, ka K. Kambala tā nerunā. Citreiz viņš varbūt pasaka četrus vārdus, es no tā varu uzrakstīt desmit teikumus, jo saprotu, ko viņš domājis. Bet, lai līdz tam nonāktu, jātrenē sevi un jāuzķer klikšķis, kad sāk šo cilvēku saprast un pārliecināties, ka tas ir viņa domu gājiens. Ikdienā tiekos ar ļoti daudziem cilvēkiem. Tagad varu teikt, ka priekšā bijuši desmitiem tūkstoši cilvēku, tie visi man ir kaut ko devuši.

Par filozofiskajiem zemtekstiem — esmu autors, un tas ir mans garadarbs, taču viņš ir ļoti dziļš cilvēks, ar dziļu dvēseli, un, iespējams, tas ļāvis nesalūzt. Normāls cilvēks nevar izturēt tādus pārbaudījumus, ko pats, protams, veicinājis, un palikt uz kājām. Kādas tās kājas tagad, tas ir cits jautājums. Varēju atļauties filozofiskus akcentiņus, jo zināju, ka viņš tā domā. Bieži vien sportisti nespēj izteikt domu: viņiem ir muskuļi, bet garīgā attīstība ārkārtīgi iet iepakaļ. Tā profesionālajā sportā ir liela nelaime. Cik šie cilvēki ir deformēti! Pēc karjeras ir nožēlojams skats.

S. Ozoliņš tikai Rīgas posmā ieguva harmoniju, pēdējos četros, trijos, divos gados. Pirms tam viņš bija pavisam cits cilvēks, ne tuvu tāds kapteinis, tāda personība, ar tādu stāju, stingro viedokli vai vārdu. Viņš bija diezgan gļēvs sportists, kurš bēga no atbildības un kuram bija ļoti daudz talantu. Viņš nonāca Rīgā un ieraudzīja ko citu; ieskatījās spogulī. Viņš nevarēja tāds būt 23 gados. Ārkārtīgi maz sportistu iegūst šo harmoniju. K. Kambalas stāsts ir drīzāk izsaukuma zīme par profesionālā sporta skaudrumu.

Viņš bravūrīgi teica: «Nu, kad pienāks izlases posms, kad es stāstīšu, tad tu dzirdēsi, tad tu redzēsi.» Tas pienāca, un viņš jau bija nolūzis gan bravūrā, gan gribēšanā stāstīt un arī pārdomājis daudz ko. Tās nav sarunas: jautājums — atbilde, tie ir vakari pa sešām septiņām stundām. Jautājumiem un interesei ir jāuzvedina otra persona, lai viņš gribētu stāstīt vēl. Tās ir manas iemaņas, kā to virzu. Materiāls, kuru sevī sūc un sūc, — tas ārkārtīgi moka, griež un sien mezglā. Pats process ir tehnisks, grāmatu uzrakstu ātri.

Rezonansi par grāmatu «Kambala…, āmen!» neesmu izjutis ne no Latvijas Basketbola savienības, ne no kāda cita. Sadarbība ar Valdi Valteru (televīzijas šova «Overtime» viens no vadītājiem, bijušais basketbolists un treneris — M. B.) ir viens projekts, mēs ar viņu «nepārguļam», man ir dziļi vienaldzīgi, ko viņš dara ikdienā. Šova formāts ir mākslīgs; dabiska tur ir improvizācija. Pie šī formāta turamies, lai pēc iespējas lielākai auditorijas daļai būtu interese. Pārbaudīts, ka par profesionālo sportu Latvijā interesējas ļoti maz cilvēku, par sportu ar izklaides elementiem interesējas vairāk, bet, pieliekot klāt lelli, tas varbūt piesaista bērnus, meitenes, dāmas, arī kungus. V. Valters arī lielā mērā ir traģiska personība, jo viņa šī brīža briedums ir ap 25—28 gadiem, viņš nav mācījies augstskolā. Es viņam to esmu teicis, tādēļ varu tā runāt. Viņš skrien pakaļ laikam, grib kaut ko panākt, iespējams, tāpēc viņam ir meklējumi privātajā dzīvē, tāpēc nevar būt paraugs saviem dēliem. Tā ir profesionālā sporta cena: viens ir pjedestāls, pavisam kas cits, kā šiem cilvēkiem jādzīvo pēc tam. Cena ir nežēlīga.

Mani neinteresē Artūra Irbes konflikts — viņam neatļāva strādāt ar hokeja izlasi. Stāsts ir par to, ka cilvēks parādījās pie izlases, un mums ir Kristers Gudļevskis. Tas ir svētākais, ko viņš varēja izdarīt, esot tur. Artūrs izteikti lobēja K. Gudļevski, pagājušajā gadā mākslīgi, bet viņš redzēja Kristerā kaut ko vairāk nekā mēs, kas neesam beiguši hokeja augstskolu, jo NHL ir hokeja augstskola. Liela nozīme ir Artūra personībai, kas nepieņem, ja pret viņu izturas negodīgi, līdzīgi kā šobrīd ir ar treneri Tedu Nolanu — viņš pirmais ar to saskārās tik klaji. Teds ir ļoti spilgta personība, dziļu dvēseli un raksturu. Viņa saknes ir daudz dziļākas, indiāņi ir mazā minoritāte, Ziemeļamerikā pirmā nācija. Viņš ātri saprata, mēģina sadzīvot un šobrīd var atļauties iebilst Kirovam Lipmanam (Latvijas Hokeja federācijas prezidents — M. B.), jo zina, ka ar komandu tiks galā, bet pa vidu ir parādi, solījumi, meli, tas ir komplekts, kas bijis katru gadu. Irbe nekad nebūtu juties komfortabli, jo Lipmans ir tāds cilvēks, viņš saka: es jau visu izdaru. Bet process notiek ļoti mokoši, katram kaut kas ir jāpierāda, puikas ar savām mašīnām brauc uz Ozolniekiem, trenējas, viņiem it kā sola naudu degvielai, apdrošināšanas, prēmijas. Tas ir neinteresanti — par cilvēkiem, kas ir nekrietni. Neesmu viņu līdzjutēju klubā. Ja neviens viņu nevēlas nolikt pie vietas, acīmredzot jābūt tādam laikam kā Kirova laiks. Acīmredzot hokeja sabiedrība to pieņem.

Tie, kuri seko līdzi politikai, dzirdējuši, ka Baiba Broka (tieslietu ministre — M. B.) neiegūst pielaidi valsts noslēpumam, bet neviens neprasa, kāpēc tie, kam iedeva šo pielaidi, kā, Kalvītim, Ulmanim, sēž ložās («Arēnā Rīga» — M. B), kas pieder krieviem. Neviens par to neuztraucas. Latviešiem nevajadzētu būt vienaldzīgiem, šie varoņi ir jāiepazīst. Ja izprotam, ka tas nav godīgi, ka tās ir kaut kādas spēles, un mēs viņiem neuzticamies, tad ar mums viss ir kārtībā. Prezidentam nevar piedzimt ārlaulības bērns, ja specdienests viņu apsargā. Jebkuram tā var gadīties, bet ne prezidentam. Tā ir specdienesta kārtīgi izplānota akcija, un viņš kļūst atkarīgs. Es neflirtēju ar šo situāciju, tas ir ļoti nopietni.

«Lokomotīves» traģēdija

Satikos ar lidotājiem, kuri man rūpīgi visu izstāstīja. Satikos ar cilvēku, kurš bija izmeklēšanas komisijā, kuram bija liegts runāt, — viņš izstāstīja tik daudz izmeklēšanas epizožu, ka bija acīmredzama apstākļu sakritība, bet ne nejauša. Un tas nebija saistīts ar pilotiem. Stāsta formā mēģināju uzburt, lai cilvēki padomātu, ka tādas lidmašīnas tāpat vien nekrīt. Tie ir čarterreisi, lidojuši desmitiem, simtiem reižu… turklāt no tobrīd vislabāk apsargātās vietas. Grāmatā ir daudz dokumentālu faktu.

Artūrs Irbe, nauda un patriotisms

Irbe konkrētā vēstures posmā parādīja, ko nozīmē izvēlēties brīdī, kad var pazaudēt ļoti daudz. Mēs pirmos, 1918., 1919. gadā 16, 17, 18, 19 gadus vecos vīriešus, esam nekrietni aizmirsuši. Tā bija Latvijas armija, kas cīnījās un gāja tikai līdz etnogrāfiskajām robežām: jo te ir mūsu robežas. Tas bija laiks, kad lielākā daļa latviešu neticēja, ka tāda valsts var būt. Arī šobrīd, kad baida ar krieviem, saka: amerikāņus vajag saukt palīgā. Viņiem šī ir tikai teritorija, bet mums šeit ir valsts, tā ir liela atšķirība. Lidmašīnas, NATO desantnieki — viņi te spēlē savas spēles, tieši tāpat kā 1918. gadā, kad Liepājā stāvēja angļu kuģi un vaktēja, cik tālu boļševiki ies. Cik interesanti viss vēsturiski sagriezās! Lai gan pēc tam angļi un amerikāņi mūs nodeva. Mēs paši un tikai ar savām rokām varam visu izdarīt! Domāju, ka nacionālais patriotisms mūsos ir iesēts pietiekami stipri un ne krieviem, ne amerikāņiem otrais piegājiens tik viegli neizdosies. Mūs nenotirgos! Sen lielākā daļa ģimenēs esam sapratuši, ka tā ir mūsu valsts ar vērtībām un valodu!

Kāpēc neuztraucamies, kur Zviedrija ir šajā laikā? Tā ir varenā valsts, kas pirms kāda laika mācīja cīnīties pret baltkrievu diktatorismu? Klusums. Tāpēc, ka viņi saprot, ka ar krieviem vēl vajadzēs tirgoties, labāk paklusēt, labāk pārdot krieviem kādus ieročus un tamlīdzīgi. Pasaulē ir daudzas tādas valstis, arī Vācija nebūt nav spārnos un nejautā, ko jūs Krimā darāt? Mums jāsaprot: mēs nevaram iejūgties citu pajūgos. Krima, Ukraina — viņi tiks galā paši, bet mūsu vieta ir šeit, un mēs to noturēsim.

«Zelts, sudrabs, bronza»

Ir tēmas, par kurām vairāk interesējos, bet rakstu par to, ko gribu. Žurnālista profesijā ir jāzina daudz un faktiski nekas, jo jāzina cilvēki, kas var dot atbildes, jābūt telefona grāmatiņai, kurā pierakstīti numuri, sākot no veterinārārsta un beidzot ar ginekologu, jo nezini, kurā brīdī to vajadzēs. Tā ir žurnālista maize.

Ar žurnālistiku sāku nodarboties 1986. gadā. Latvijā vēl nekas nenotiek, bet kādi asni jau parādās, kā, iebildumi pret metro būvniecību. 1989. gadā strādāju «Padomju Jaunatnē», kas faktiski stāvēja pie Atmodas «ugunskuriem», būtībā avangardā. Daudz rakstīju par ekonomiku, bet kāda ekonomika? Tajā brīdī Latvija atguva neatkarību, Latvijas ekonomikas stāsts bija — krievus ārā no Latvijas! Rakstīju par migrācijas problēmām — robotu rūpnīcu ceļ, daudz krievu ieved, kāpēc viņi te brauc ar savām ģimenēm?! Lai viņi iet ārā! Visi kājās, latvieši, protams, sit plaukstas, re, čalis raksta par ekonomiku!

Nevairītos ne no vienas tēmas, kurā mani iemestu. Sports nav visa mana ikdiena un apkārt esošais. Tā ir fasāde. Kāds esmu, zina tikai mana ģimene. Man nav svarīgi atklāties citiem, ģimenei ir viss — vērtības, veiksme, panākumi —, tur ir «zelts, sudrabs, bronza». Ja ģimeni nodod, tad vairs nav svarīgi, ko dzīvē vispār gribi darīt, jo ir diskomforts. Uz darbu ir jāiet ar prieku un ar prieku ir jāatnāk mājās. Ja tā var, tad ir ļoti labi.

«Overtime» redzētais tēls ir režija, izpildu tikai lomu. Tas ir darbs, kuru nekad nenoliktu priekšplānā, taču tas ir pamanīts. Televīzijā ļoti viegli kļūt atpazīstamam, lai gan tas ir lēti un negodīgi, jo televīzijas efekts ir ļoti mānīgs. Raidījumā nav sviedru, tie jau ir izlieti. Ir strādāts 20 gadu pirms, tāpēc «Overtime» var tapt divās stundās. Daudzi jauni ļaudis sevi sabojā, nonākot televīzijā, viņi neiztur pārbaudījumus. Lai būtu labs, tāpat kā jebkurā profesijā, desmittūkstoš stundu ir kaut kas jāizdara. Tā ir vispārpieņemta formula, ne mans izgudrojums. Kad Renārs Kaupers sāka dziedāt, kad viņi («Prāta vētra» — M. B.) sāka rakstīt hītus, viņš jau bija desmittūkstoš stundu pa krogiem «novālējis» un citādi tās sakrājis. Tad rodas hīti, stāsti un tamlīdzīgi. Tāpat ir manā gadījumā. Ir posms, kad centies, pārraksti, ņemies, līdz vienā brīdī ir klikšķis — uzliec rokas uz klaviatūras un vienkārši raksti.

Žurnālists katru dienu ar savu vārdu parakstās zem teikumiem, ko viņš pauž. Viņš var bankas aizvērt un cilvēkus «aizsūtīt» uz tilta, var sākt revolūcijas — ar vienu vārdu, teikumu, neapdomīgu vai apdomīgu. Atbildība žurnālistikā ir ļoti liela, jo vārds ir kā cirvis rokās.

Kā žurnālists esmu bijis ļoti daudzās vietās, tai skaitā sešās olimpiskajās spēlēs, bet, darot darbu, valsti neredzi. Stadioni visur vienādi — 400 metru aplis ir Sidnejā, 400 metru — arī Atlantā. (Smejas.) Tagad ir brīdis, kad ļaujos mazliet vairāk izbaudīt ikdienas lietas, bet tikai tādēļ, ka mani skāra ļoti liela nelaime. Es nebūtu apstājies. Slimība piespieda apstāties, padomāt, pārvērtēt daudzas lietas un secināt, ko līdz šim esmu izdarījis pareizi, ko nepareizi. Arī tam ir jātiek pāri. Pēdējo deviņu mēnešu laikā — starošanas, operācijas. Nevienam to nenovēlu! Radošie raidījumi palīdz aiziet no tā, kas mani nomoka, psiholoģiski spiež. Pozitīvo atrodu šajos projektos. Tajā pašā laikā tas nav veids, kā cilvēkiem vajadzētu sevi pārbaudīt. Man paveicās. Tā dzīvē notiek, bet mēs, ģimene, esam kopā, esam spēcīgi, turamies, nedrīkst tā vienkārši nolaist rokas. Tas ir kopējais virzošais spēks, kas manī ir. Nav stāsts par sportu, bet par dzīvi kopumā. Dzīve katram ir sava, un pielietojums ir savs, bet formulas ir vienādas. Nav nekādu brīnumu. Darbs, krietnums, godīgums un ģimene.

Desmittūkstoš atražotu stundu

Ļoti gribēju kļūt par hokejistu, bet dzīves ceļā trāpījās cilvēks, kurš brīdī, kad varēju spert soli, teica — labāk mācies! 9. klasē biju ļoti dusmīgs uz viņu, jo uzskatīju, ka tas pret mani ir ļoti negodīgi, ka viņš manī saredz citas īpašības. Šķita, ka man sanāk. (Esmu Talsu komandu apspēlējis… (Smaida.) No Salacgrīvas puses.) Taču tā dzīvē notiek, satiekam cilvēkus, un viņi iedod lukturīti, ar ko ejam un taustāmies. Iespējas ir viens, bet desmittūkstoš stundu ir otrs, jo panākumus un veiksmi nevar dabūt uz sitienu. Desmittūkstoš atražoto stundu ir jānodzīvo. Skolu beidzam — trīstūkstoš stundu kabatā, pēc vidusskolas vēl septiņtūkstoš stundu jānostrādā. Laiks paiet ātri, un vienā brīdī — pēkšņi sanāk, un jūs brīnāties! Tas nerodas tukšā vietā. Visam apakšā ir ārkārtīgi daudz darba, upurēšanās, ļoti daudz tiek nodarīts pāri tuvākajiem cilvēkiem. Ja viņi to nejūt vai nesaprot, tad arī tev nesanāks. Atgriežoties pie ģimenes lomas, kāpēc to sargāju, atbilde ir ļoti vienkārša — tā ir vieta, kur smeļu spēkus. Ārkārtīgi liela vērtība, ka aiz muguras ir cilvēks, uz ko atspiesties, ka esat divi. Tas spēcina, dod enerģiju. Tas ir svarīgi emocionālajai būtībai, fiziskajam stāvoklim!

Stāstiet saviem bērniem, ka augstskolai nedrīkst iet garām, jo tur nonāk cilvēki, kuri kaut ko grib sasniegt. Un atkal tiek papildinātas tās desmittūkstoš stundas. Augstskolas sols, augstskolas kāpnes ir tās, kur noteikti ir jābūt. Atbildības izjūta cilvēkiem ir dota, tas ir viens no elementiem, kāpēc cilvēki dzīvo, attieksme pret darbu, procesiem. Es kā sludinātājs, gandrīz kā baznīcā. (Smejas.) Bet ir jādzīvo labi, nedrīkstat dzīvot slikti, dzīve tāpēc ir dota, lai darītu krietnas lietas.

Andra Biedriņa karjera

Latvieši «kapitāli», vulgāri sakot, «piečakarējuši» amerikāņus, paņēmuši no viņiem ļoti lielu naudu. Viens latvietis, nācis no mūsu vides. Viņš līgā (NBA komandās Goldensteitas «Warriors» un Jūtas «Jazz» — M. B.), kas maksā lielu naudu, atradās ilgus gadus. Bet kāda karjera? Atgriežoties pie sportistu deformētās dzīves — ļoti spilgts piemērs. Andris jau savlaicīgi saprata un intervijā pirms gadiem pieciem man atzina, ka viņam profesionālais sports ir par grūtu. Bet bija ierauts mašīnā, kas neatlaiž. Nav jau sliktākais variants: maksā un saka — paliec. No vienas puses, var ironizēt un nosodīt, kā viņš tur tos «sodiņus» met, bet, no otras puses, jāsaprot viņa izvēle un iespējas. Droši vien arī mēs, daļa, parakstītos zem kontrakta, ja tāds parādītos uz mūsu galda.

Andrim lai veselība turas. Augums tāds, ka paši redzat… tie lielie kauli lielākajai daļai viņiem līdz mūža vidum pārmainīti: gūžas, ceļgali, potītes. Artūrs Irbe pie ārstiem staigā kā kārtīgs ikdienas darba rūķis. Tur nekā laba nav, jo viss ir sabojāts. Par to maksā, un tā ir cena. Ar šiem cilvēkiem esmu bijis saskarsmē un nemainītos ne ar vienu. Virkne varoņu, ar kuriem esmu runājis, atklājuši, ka dažos gadījumos domājuši par pašnāvību. Tā ir ļoti sarežģīta profesija — profesionālais sports. Tajā tiek ierauti ļoti agri, zēnībā, jaunas meitenes. Bet viņi savu talantu pielietojuši konkrētā brīdī. Ļoti veiksmīgi. Guvuši gandarījumu par savu darbu, viņiem pašiem tas bijis ļoti būtiski.

Ar talantu vien nepietiek, Ernests Gulbis daudz gadu palaidis «pa kājām». Kad pienāks īstais brīdis, viss notiks. Vai viņš sagaidīs, vai to gribēs, tas atkarīgs no iekšējās vajadzības un ambīcijām. Ne visos gadījumos dzīvi nosaka tavs vārds uz kausa. Tas ir mazais sasniegums, jo uz kausa jau neraksta, kāds tu kopumā esi cilvēks.

Godīgums, Vitālijs Pavlovs, «Rīgas Dinamo»

Dopings. Tas ir ļoti nežēlīgi. «Dinamo» ārsts ir uzņēmies vainu. Visi dinamieši, kas brauca uz olimpiskajām spēlēm Sočos, dzēra šīs zāles, bet V. Pavlovs — nākamajā dienā. Pārējiem tās bija uzsūkušās asinīs un pārstrādājušās. Tiesu darbi, kā normālā valstī. Pirmkārt, hokejists varētu tiesāties, jo viņš uzticas ārstam. Viņa karjera ir sabojāta. Otrkārt, Hokeja federācija varētu tiesāties ar «Dinamo», jo tā ir reputācija, «astē» vēl ir arī Ralfs Freibergs. Tas viss nebeigsies tik viennozīmīgi. Skumji, ka tā notiek. Bet «Dinamo» un V. Pavlova precedents var izvērsties ļoti interesanti. Diskvalifikācija ietekmēs V. Pavlova karjeru, viņš pēc pusotra gada neatgriezīsies tādā pašā fiziskajā formā. Vai līgumu ar viņu saglabās un turpinās maksāt? Pēc starptautiskajiem noteikumiem, treniņprocesā viņš nedrīkst piedalīties. Vieglākais ceļš ir samaksāt viņam pietiekami lielu kompensāciju un teikt, lai mēģina laimi Amerikā. Bet materiālajam atspaidam ir jābūt lielam: ja nu nesanāk?

Nav tā, ka labākie sportisti mūsu valstī ir pabērna lomā. Kad viņi sporto, saņem labu algu. «Dinamo» hokejisti saņem neadekvātas algas, ļoti lielas, tas nav nopietni. Daudzus tas sabojā. Viņiem būtu jāpadomā, ko darīs pēc sportošanas: vai būs treneri, vai atvērs uzņēmumu, nevis teikt, nu jā, par mums nerūpējas. Ko tu esi darījis, lai par sevi parūpētos? Bieži vien naudu, ko valsts dod uztura bagātinātāju iegādei, viņi paņem kā algu. Un tad brīnāmies: viņam savainojums. Izrādās, ka tajā brīdī naudu gribējās nevis sevī ielikt, lai medaļa būtu, bet citur. Kārdinājumi ir lieli.

Ne totalizatoru, ne kazino vinnēt nevar

Izprotu sistēmu, bet neesmu ne likmes licis, ne spēlējis. Latvijā vienā noteiktā desmitgadē totalizators sāka attīstīties. Katram «kantorim» ir detektīvbiroji, kas ļoti rūpīgi visam seko līdzi. Bija Latvijā konkrēts komandu sporta veids, neteikšu, kurš, bet Latvija bija favorīti. Pavadījām sportistus uz čempionātu, sitām plaukstas, fani brauca, un visi zināja, ka būs… Viņi grupu turnīrā zaudēja spēli, kuru nevajadzēja zaudēt. Detektīviem aizdomas radīja, ka desmit minūtes pirms spēles Kiprā četrās dažādās vietās tika uzliktas likmes par diviem miljoniem dolāru uz Latvijas izlases zaudējumu. Un viņi zaudēja. Tie veči nopelnīja kādus 50 miljonus. Detektīvi atklāja, ka divi no Latvijas puikām par to dabūja naudu, ne daudz — 250 tūkstošus dolāru katrs par vienu kļūmīgu epizodi spēlē. Tāda lieta Latvijas vēsturē ir bijusi, tie cilvēki ir blakus. Viņi piedalās sporta dzīvē, un tas ir trauksmaini.

Visapkārt ir stāsti

Tā ir sava veida «šizofrēnija», es ar to dzīvoju, tā trenēju savu radošo pusi kā žurnālists. Nav tā, ka sēžu, rakstu, rakstu, mācos. Vai varu aizmigt? Varu. Vai nejūku prātā? Nav tā. Ar katru cilvēku ir interesanti. Kad piedāvāja atbraukt uz Talsiem, kāpēc lai nebrauktu? Ja ir laiks, gribu redzēt, kā te lietas notiek, jo tas man kaut kādā mērā palīdzēs. Rakstot, ja būs situācija bibliotēkā, prototips te apmēram iezīmējas.

Ja žurnālista darbu katru dienu dari, pēc tām desmittūkstoš stundām ir vienalga, vai naktī celies un raksti vai pa dienu. Iedvesma var būt lielāka vai mazāka. Nav tā — šodien viss, neko nevaru uzrakstīt, guļu vai ņemu šņabja pudeli, dzeru, gaidu iedvesmu. Nedēļa paiet, nenāk. Tā nav, vienkārši ir jādara.

Vidusskolā sacerējumos man pēc padomju laika sistēmas vienmēr bija piecinieks, bet gramatikā — vieninieks. Latviešu valodas skolotājs teica: klausies, to gramatiku var iemācīties, mēģini! Jā, iemācījos, tāpat arī angļu valodu augstskolā. Sūdīgi jutos iestājoties, bet bija jāmācās, biju uzcītīgs. Ar savu attieksmi parādi, ka to vēlies. Var kaut kas nesanākt, bet, ja esi uzcītīgs, agrāk vai vēlāk nonāk pie mērķa.

Talsi — Galviņš, Strēlnieki, Raitums, Helmanis

Arī jūsu novadniekam Guntim Galviņam bija jāiziet kāds posms, lai viņš savās kvalitātēs šobrīd būtu nobriedušāks. Viens brīdis viņam bija ķecerīgs, bet nāca ļoti labs treneris Rautakallio (Peka Rautakallio, somu treneris — M. B.). Galviņš kā kapteinis (2012.—2013. gada sezonas ievadā — M. B.) bija vienīgā izvēle (komandas «Rīgas Dinamo» sastāvā pārstājot spēlēt Sandim Ozoliņam — M. B.). Nebija cita, ko likt, turklāt kopumā viņam bija ļoti labi rādītāji. Treneris gribēja iedot viņam uzticības mandātu, panākt karjeras lūzumu, lai Galviņš būtu ieguvējs. Protams, Guntim tas daudz maksāja, viņu kritizēja. Domāju, ka tam posmam bija jāiziet cauri un viņam būs lielāka vērtība varbūt nākamajā olimpiādē vai nākamajā sezonā.

Maza pilsēta, bet kas te par «briežiem», ko pieminam, — Strēlnieki, Raitums, Helmanis! Svarīgi viņus dabūt atpakaļ, lai nāk un runā. Stiepiet viņus uz bibliotēkām, lai viņi izstāsta, jo šādas sarunas arī viņiem ļoti daudz palīdz. Kad viņi māk atbildēt, tad arī uz ledus vai zem groza ir vieglāk. Tie, kas māk sarunāties, arī labi spēlē. Dzīvi spēlē, nerunājot tikai par sportu.

Autors, līdzautors, fotogrāfs

«Haizivs Sandis Ozoliņš» (1994)

«Irbe kā mūris» (1997)

«Pasaules čempions Serģis» (1998)

«Sarauj, Latvija!» (2000)

«Ozo: cilvēks uz ledus» (2011)

«Klients [ficus]» (2012)

«Balderis 19» (2012)

«37 stāsti par Kārli» (2012)

«Kambala…, āmen!» (2014)

«Latvija atgriežas = La Lettonie recommence = Latvia returns» (1992)

«Latvija: Olympic team Atlanta 1996» (1996)

«Latvija XVIII Ziemas olimpiskajās spēlēs Nagano» (1998)

«Latvija XXVII olimpiskajās spēlēs Sidnejā» (2000)

«Latvija XIX Ziemas olimpiskajās spēlēs Soltleiksitijā» (2002)

«Latvija XXVIII olimpiskajās spēlēs Atēnās» (2004)

Atslēgvārdi
sports
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----