«Katrai lietai ir savs stāsts» 02.03.2018

Agrita Blumberga
agritablumberga@inbox.lv
63222048

Tweet

21. februārī Valdemārpils izstāžu zālē interesentiem bija iespēja tikties ar dzejoļu grāmatas autori Irēnu Pumpuri, mākslinieci Gerdu Stūri un piedalīties grāmatas «Vecmāmiņas pūra lāde» atvēršanas svētkos. Grāmatu caurstrāvo mīļums un sirsnība, kas iestrādāts ne vien dzejoļos, bet arī ilustrācijās.
«Mums šodien ir gods uzņemt ciemos dzejnieci Irinu Pumpuri, mākslinieci Gerdu Stūri, izdevniecības «Mācību grāmata» vadītāju Guntu Kuzmani un pie reizes atvērt grāmatu «Vecmāmiņas pūra lāde». Pūra lādēs ļaudis izsenis glabāja vērtīgas un mīļas lietas — šajā grāmatiņā ir apkopoti dzejoļi un dziesmas, ko Irina Pumpure ir radījusi saviem mazbērniem,» atklāja Valdemārpils izstāžu zāles vadītāja Sigita Līdaka.
Irina Pumpure atzina, ka Valdemārpils ir pirmā vieta, kur notiks grāmatas atvēršanas svētki. «Kad janvārī saņēmām grāmatiņu, spriedām, ka būs jāuzņemas vēl viens darbiņš — jāsvin grāmatas atvēršanas svētki. Jūs bijāt pirmie, kas piezvanīja un pieteicās. Mēs esam Tukuma puses meitenes un pie jums viesojamies pirmo reizi, bet darām to ar lielu prieku,» uzsvēra I. Pumpure.
Darbs pie grāmatas
ilga gandrīz četrus gadus — pēc tam kad vīrs Irinai uzdāvināja iespēju izdot pirmo dzejas grāmatu, viņas dzīvē iestājās tukšums. Bijušās klasesbiedrenes Irinu iedrošināja sadūšoties un izdot grāmatu bērniem. «Dungošana un dziedāšana manī ir kopš bērnības — 20. gadsimta 50. gadu bērnus neviens īpaši nelutināja — dekrēts bija ļoti īss un mammas ātri aizgāja strādāt. Tiku atstāta gultiņā, un visu dienu pa radio skanēja mūzika. Vecmāmiņa teica — tu vispirms dziedāji un tikai pēc tam stāvēji, runāji un staigāji. Ir kaut kāds ritms, kas manī ir iekodēts kopš dzimšanas. No sākuma nepratu pierakstīt melodiju — braucu pie bērnu klavierskolotājas, bet tad mūzikas skolā sāka iet mana mazmeita. Tētis viņai uzdāvināja sintezatoru, un tad jau arī man bija vienkāršāk — pamazām sāku veidot taktis. Kad mazmeita sāka mācīties lielajās klasītēs, iepazinos ar viņas skolotāju, un viņa apdarināja notis ar datorprogrammu. Kad nošu materiāli, dzejoļi un dziesmas bija sakrājušās, sazinājos ar Gerdu. Sociālajos tīklos ieraudzīju, ka Gerda Tukuma slimnīcas bērnu nodaļā ir apgleznojusi sienu, un uzrunāju viņu. Tā kā viņas lielākā kaislība ir kara kuģu gleznošana, no sākuma Gerda turējās pretī, taču galu galā piekrita. Viņa ilgi pētīja bērnu grāmatas un skatījās, kā strādā citi mākslinieki. Tā divu ar pusi gadu garumā Gerda veidoja ilustrācijas. Kamēr viņa zīmēja, process neapstājās — pie manis atnāca vēl pa kādam dzejolītim vai dziesmiņai. Tad, kad visi materiāli bija apkopoti, mēģinājām uzrunāt lielās izdevniecības — «Zvaigzni ABC» un «Lauku Avīzi» —, taču tām bija savi plāni,» skaidroja I. Pumpure.

Drīz vien viņas uzrunāja izdevniecību SIA «Mācību grāmata» — izdevniecība īsu brīdi strādāja pie maketa, un pēc mēneša grāmata jau bija gatava. «Grāmatā nav saspiestas notis, nav jāpārnes zīmējumi un katra lapa ir krāsaina. Mēs pat nepaspējām nobīties, kad grāmata jau bija gatava. Tas ir tas, kas manī krājās un ko esmu gribējusi atstāt saviem bērniem un mazbērniem,» norādīja I. Pumpure.
Izdevniecības «Mācību grāmata»
vadītāja Gunta Kuzmane atzina, ka uzņēmās izdot šo grāmatu bezgalīgā mīļuma dēļ, kas bija gan dzejoļos, gan zīmējumos. Mūsdienās tā pietrūkst — cilvēki zina visu, kas notiek pasaulē, bet neierauga to, kas atrodas viņiem blakus.
«Kad Irina mani palūdza piedalīties projektā, biju ļoti pārsteigta  — tā kā man bērnībā nepatika bērnu dzejoļi, nebiju tā, kura šajā tēmā justos kā zivs ūdenī,» atklāja G. Stūre. «Protams, kad sāku lasīt tekstu un tajā iedziļināties, atradu kaut ko sev. Nevar visu laiku darīt to, ko dari parasti, — ir jāpamēģina kaut kas cits. Nevienā profesijā nav labi sēdēt uz vietas un stagnēt — darot vienu un to pašu, nenotiek progress, cilvēks neko neiemācās, neuzzina un nesatiek jaunus cilvēkus. Protams, nevarēju teikt, ka iepriekš sēdēju uz vietas — mana mūža sirdslieta ir kara kuģi. Liela daļa bilžu ir gleznotas Grenlandē — es tiešām sēdēju uz kuģa un zīmēju. Tā ir mana vismīļākā nodarbošanās, bet nevaru visu laiku pavadīt uz kuģa — to noorganizēt nav nemaz tik viegli. Vēlējos sniegt ieguldījumu vietā, kur atrodos. Ar kaimiņiem ir jādraudzējas, jāaprunājas un vienam otru jāatbalsta, tāpēc svarīgāk par pašu grāmatu man bija tieši tas, ka Irina ir mana kaimiņiene. Grāmatā «Vecmāmiņas pūra lāde» visas dziesmas un dzejoļi ir rakstīti konkrētiem mazbērniem. Pēc tāda paša principa centos veidot ilustrācijas — nevis uzrakstot internetā «dzenis» un to uzzīmējot, bet gaidot, kamēr tas atlidos pie manis. Ja zīmēju kuģi, man ir svarīgi, ka es zinu tā vārdu, esmu uz tā bijusi un iepazinusi komandu — šajā gadījumā ir tieši tas pats. Es negleznoju abstraktas lietas. Katrai lietai ir savs stāsts — tas vairs nav tukšs, plakans un neinteresants,» ar savu ikdienu iepazīstināja G. Stūre.
To, kā radās mīlestība
pret kuģiem, māksliniecei ir grūti izskaidrot. Bērnībā vecāki viņu aizveda apskatīt kuģus, un kopš tā laika viņa tajos iemīlējās. Gleznošana ir veids, kā ar tiem iespējams nonākt tuvākās attiecībās. «Par jūrnieci neizvēlējos kļūt — man tas likās ļoti grūts darbs. Izvēlējos vieglāko ceļu. Saistībā ar kuģu gleznošanu par lielāko piedzīvojumu varu saukt trīs nedēļas Grenlandē — lielākajā pasaules salā. Grenlande ir neapdzīvota — tur ir viens vienīgs ledus, tikai gar malām ir pāris pilsētas. Tā ir tālu no Eiropas, bet nosacīti pieder Dānijai — viņi uzņemas atbildību par Grenlandi, apsargā jūras platību, lai tur nenotiktu malu zvejniecība. Ja tev kaut kas pieder, tas ir jāsargā. Tur pastāvīgi uzturas vairāki dāņu kara kuģi, kuri patrulē no vienas pilsētas uz otru un kontrolē situāciju, lai viss būtu mierīgi. Uz šiem kuģiem pavadīju trīs nedēļas — tas bija tas, kas man bija vajadzīgs. Nevis paviesoties uz kafiju, bet dzīvot kopā ar komandu un redzēt visu, ko viņi ikdienā dara. Bez patrulēšanas viņi trenējas evakuēt cietušos. Ziemeļos nelaimes notiek salīdzinoši reti, bet, ja tās notiek, jāreaģē ārkārtīgi ātri. Tās ir milzīgas teritorijas, kur neviena cita nav, tāpēc kuģi pilda arī būtisku civilo funkciju. Protams, draudzējos arī ar Latvijas Jūras spēkiem, bet mūsu kuģi tālās ekspedīcijās dodas reti,» skaidro G. Stūre.
Viņasprāt, kuģis ir mazas valsts modelis, kurā ir komandieris, komanda un katram savs uzdevums. «Valsts ir tava komanda. Ja tu savu komandu neapzinies kā sevi, tad tu zaudē ļoti daudz prieka. Latvija ir viena komanda, tava komanda. Tu tā vienkārši nevari sevi ielikt citā komandā vai vispār izņemt ārā. Visam ir kaut kāda izcelsme. Katram cilvēkam ir izcelsme — tā ir jāgodā un jāciena. Tas šķiet loģiski, ka tu cieni savu tēvu, vectēvu un to zemi, kur viņi ir dzīvojuši. Es domāju, ka tā ir laime spēt nekoncentrēties uz bailēm par nākotni. Valstis iet un mainās, bet tā vieta, no kurienes tu esi, paliek. Tā vienkārši ir,» uzskata Gerda.

Pievienotie attēli

mariano pirms 1102 dienām (03.03.2018 02:57)

Jums nepieciešams finansejums, lai jusu majas, jusu bizness, auto iegadi, lai iegadatos motociklu, lai izveidotu savu biznesu, lai jusu personigas vajadzibas vairs šaubas. Mes sniedzam personas kreditu ar procentu likmi 3% neatkarigi no summas. Jus velaties rakstit, lai jusu personas aizdevumiem, ka es esmu jusu riciba 24h / 24. Vairak informacijas: servicepeakgroup@hotmail.com
Paldies

Redakcijai jau par šo komentāru ir paziņots

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: