«Katrai lietai ir savs stāsts» 02.03.2018


21. februārī Valdemārpils izstāžu zālē interesentiem bija
iespēja tikties ar dzejoļu grāmatas autori Irēnu Pumpuri,
mākslinieci Gerdu Stūri un piedalīties grāmatas «Vecmāmiņas pūra
lāde» atvēršanas svētkos. Grāmatu caurstrāvo mīļums un sirsnība,
kas iestrādāts ne vien dzejoļos, bet arī ilustrācijās.
«Mums šodien ir gods uzņemt ciemos dzejnieci Irinu Pumpuri,
mākslinieci Gerdu Stūri, izdevniecības «Mācību grāmata» vadītāju
Guntu Kuzmani un pie reizes atvērt grāmatu «Vecmāmiņas pūra lāde».
Pūra lādēs ļaudis izsenis glabāja vērtīgas un mīļas lietas —
šajā grāmatiņā ir apkopoti dzejoļi un dziesmas, ko Irina Pumpure ir
radījusi saviem mazbērniem,» atklāja Valdemārpils izstāžu zāles
vadītāja Sigita Līdaka.
Irina Pumpure atzina, ka Valdemārpils ir pirmā vieta, kur notiks
grāmatas atvēršanas svētki. «Kad janvārī saņēmām grāmatiņu,
spriedām, ka būs jāuzņemas vēl viens darbiņš — jāsvin grāmatas
atvēršanas svētki. Jūs bijāt pirmie, kas piezvanīja un pieteicās.
Mēs esam Tukuma puses meitenes un pie jums viesojamies pirmo reizi,
bet darām to ar lielu prieku,» uzsvēra I. Pumpure.
Darbs pie grāmatas
ilga gandrīz četrus gadus — pēc tam kad vīrs Irinai uzdāvināja
iespēju izdot pirmo dzejas grāmatu, viņas dzīvē iestājās tukšums.
Bijušās klasesbiedrenes Irinu iedrošināja sadūšoties un izdot
grāmatu bērniem. «Dungošana un dziedāšana manī ir kopš
bērnības — 20. gadsimta 50. gadu bērnus neviens
īpaši nelutināja — dekrēts bija ļoti īss un mammas ātri
aizgāja strādāt. Tiku atstāta gultiņā, un visu dienu pa radio
skanēja mūzika. Vecmāmiņa teica — tu vispirms dziedāji un
tikai pēc tam stāvēji, runāji un staigāji. Ir kaut kāds ritms, kas
manī ir iekodēts kopš dzimšanas. No sākuma nepratu pierakstīt
melodiju — braucu pie bērnu klavierskolotājas, bet tad mūzikas
skolā sāka iet mana mazmeita. Tētis viņai uzdāvināja sintezatoru,
un tad jau arī man bija vienkāršāk — pamazām sāku veidot
taktis. Kad mazmeita sāka mācīties lielajās klasītēs, iepazinos ar
viņas skolotāju, un viņa apdarināja notis ar datorprogrammu. Kad
nošu materiāli, dzejoļi un dziesmas bija sakrājušās, sazinājos ar
Gerdu. Sociālajos tīklos ieraudzīju, ka Gerda Tukuma slimnīcas
bērnu nodaļā ir apgleznojusi sienu, un uzrunāju viņu. Tā kā viņas
lielākā kaislība ir kara kuģu gleznošana, no sākuma Gerda turējās
pretī, taču galu galā piekrita. Viņa ilgi pētīja bērnu grāmatas un
skatījās, kā strādā citi mākslinieki. Tā divu ar pusi gadu garumā
Gerda veidoja ilustrācijas. Kamēr viņa zīmēja, process
neapstājās — pie manis atnāca vēl pa kādam dzejolītim vai
dziesmiņai. Tad, kad visi materiāli bija apkopoti, mēģinājām
uzrunāt lielās izdevniecības — «Zvaigzni ABC» un «Lauku
Avīzi» —, taču tām bija savi plāni,» skaidroja
I. Pumpure.
Drīz vien viņas uzrunāja izdevniecību SIA «Mācību
grāmata» — izdevniecība īsu brīdi strādāja pie maketa, un pēc
mēneša grāmata jau bija gatava. «Grāmatā nav saspiestas notis, nav
jāpārnes zīmējumi un katra lapa ir krāsaina. Mēs pat nepaspējām
nobīties, kad grāmata jau bija gatava. Tas ir tas, kas manī krājās
un ko esmu gribējusi atstāt saviem bērniem un mazbērniem,» norādīja
I. Pumpure.
Izdevniecības «Mācību grāmata»
vadītāja Gunta Kuzmane atzina, ka uzņēmās izdot šo grāmatu
bezgalīgā mīļuma dēļ, kas bija gan dzejoļos, gan zīmējumos.
Mūsdienās tā pietrūkst — cilvēki zina visu, kas notiek
pasaulē, bet neierauga to, kas atrodas viņiem blakus.
«Kad Irina mani palūdza piedalīties projektā, biju ļoti
pārsteigta — tā kā man bērnībā nepatika bērnu dzejoļi, nebiju
tā, kura šajā tēmā justos kā zivs ūdenī,» atklāja G. Stūre.
«Protams, kad sāku lasīt tekstu un tajā iedziļināties, atradu kaut
ko sev. Nevar visu laiku darīt to, ko dari parasti, — ir jāpamēģina
kaut kas cits. Nevienā profesijā nav labi sēdēt uz vietas un
stagnēt — darot vienu un to pašu, nenotiek progress, cilvēks neko
neiemācās, neuzzina un nesatiek jaunus cilvēkus. Protams, nevarēju
teikt, ka iepriekš sēdēju uz vietas — mana mūža sirdslieta ir kara
kuģi. Liela daļa bilžu ir gleznotas Grenlandē — es tiešām
sēdēju uz kuģa un zīmēju. Tā ir mana vismīļākā nodarbošanās, bet
nevaru visu laiku pavadīt uz kuģa — to noorganizēt nav nemaz
tik viegli. Vēlējos sniegt ieguldījumu vietā, kur atrodos. Ar
kaimiņiem ir jādraudzējas, jāaprunājas un vienam otru jāatbalsta,
tāpēc svarīgāk par pašu grāmatu man bija tieši tas, ka Irina ir
mana kaimiņiene. Grāmatā «Vecmāmiņas pūra lāde» visas dziesmas un
dzejoļi ir rakstīti konkrētiem mazbērniem. Pēc tāda paša principa
centos veidot ilustrācijas — nevis uzrakstot internetā
«dzenis» un to uzzīmējot, bet gaidot, kamēr tas atlidos pie manis.
Ja zīmēju kuģi, man ir svarīgi, ka es zinu tā vārdu, esmu uz tā
bijusi un iepazinusi komandu — šajā gadījumā ir tieši tas
pats. Es negleznoju abstraktas lietas. Katrai lietai ir savs
stāsts — tas vairs nav tukšs, plakans un neinteresants,» ar
savu ikdienu iepazīstināja G. Stūre.
To, kā radās mīlestība
pret kuģiem, māksliniecei ir grūti izskaidrot. Bērnībā vecāki viņu
aizveda apskatīt kuģus, un kopš tā laika viņa tajos iemīlējās.
Gleznošana ir veids, kā ar tiem iespējams nonākt tuvākās
attiecībās. «Par jūrnieci neizvēlējos kļūt — man tas likās
ļoti grūts darbs. Izvēlējos vieglāko ceļu. Saistībā ar kuģu
gleznošanu par lielāko piedzīvojumu varu saukt trīs nedēļas
Grenlandē — lielākajā pasaules salā. Grenlande ir
neapdzīvota — tur ir viens vienīgs ledus, tikai gar malām ir
pāris pilsētas. Tā ir tālu no Eiropas, bet nosacīti pieder
Dānijai — viņi uzņemas atbildību par Grenlandi, apsargā jūras
platību, lai tur nenotiktu malu zvejniecība. Ja tev kaut kas
pieder, tas ir jāsargā. Tur pastāvīgi uzturas vairāki dāņu kara
kuģi, kuri patrulē no vienas pilsētas uz otru un kontrolē
situāciju, lai viss būtu mierīgi. Uz šiem kuģiem pavadīju trīs
nedēļas — tas bija tas, kas man bija vajadzīgs. Nevis
paviesoties uz kafiju, bet dzīvot kopā ar komandu un redzēt visu,
ko viņi ikdienā dara. Bez patrulēšanas viņi trenējas evakuēt
cietušos. Ziemeļos nelaimes notiek salīdzinoši reti, bet, ja tās
notiek, jāreaģē ārkārtīgi ātri. Tās ir milzīgas teritorijas, kur
neviena cita nav, tāpēc kuģi pilda arī būtisku civilo funkciju.
Protams, draudzējos arī ar Latvijas Jūras spēkiem, bet mūsu kuģi
tālās ekspedīcijās dodas reti,» skaidro G. Stūre.
Viņasprāt, kuģis ir mazas valsts modelis, kurā ir komandieris,
komanda un katram savs uzdevums. «Valsts ir tava komanda. Ja tu
savu komandu neapzinies kā sevi, tad tu zaudē ļoti daudz prieka.
Latvija ir viena komanda, tava komanda. Tu tā vienkārši nevari sevi
ielikt citā komandā vai vispār izņemt ārā. Visam ir kaut kāda
izcelsme. Katram cilvēkam ir izcelsme — tā ir jāgodā un
jāciena. Tas šķiet loģiski, ka tu cieni savu tēvu, vectēvu un to
zemi, kur viņi ir dzīvojuši. Es domāju, ka tā ir laime spēt
nekoncentrēties uz bailēm par nākotni. Valstis iet un mainās, bet
tā vieta, no kurienes tu esi, paliek. Tā vienkārši ir,» uzskata
Gerda.
Jums nepieciešams finansejums, lai jusu majas, jusu bizness, auto iegadi, lai iegadatos motociklu, lai izveidotu savu biznesu, lai jusu personigas vajadzibas vairs šaubas. Mes sniedzam personas kreditu ar procentu likmi 3% neatkarigi no summas. Jus velaties rakstit, lai jusu personas aizdevumiem, ka es esmu jusu riciba 24h / 24. Vairak informacijas: servicepeakgroup@hotmail.com
Redakcijai jau par šo komentāru ir paziņotsPaldies
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: