Kolcenieki ārzemēs jeb bella vita Itālijā 05.12.2013
Šoruden seši Kolkas pamatskolas skolēni un četri skolotāji viesojās Itālijā. Brauciens bija daļa no mūžizglītības projekta «Comenius», kurā skola iesaistījusies. Iespaidos par piedzīvoto dalījās Kolkas pamatskolas direktore Antra Laukšteine, projekta koordinatore Dace Tindenovska un vides izglītības koordinatore Aiga Ūdre, kā arī skolēni Megija Grīnerte, Mikus Laukšteins, Toms Tindenovskis un Jānis Čačis (šajā reizē nebija klāt direktora vietniece Ilona Jostiņa un skolēni — Paula Kučinska un Elizabete Bordjuga).
Lai gan kopš ekskursijas pagājušas vairākas nedēļas, kolceniekiem par Itāliju aizvien saglabājušies spilgti iespaidi. Tās apciemojums ilga nepilnu nedēļu. Ceļotāji atzīst: lai arī labprāt aiz loga redzētu apelsīnu un granātābolu birzis pilnbriedā, mājās tomēr labāk. Tiesa, pa vārdiņam itāliešu valodā sarunā uzdzirkstīs visā tās garumā.
— Kā izvēlējāties, kuri skolēni dosies uz Itāliju?
Dace: — Nolikumā bija punkti, pēc kādiem kritērijiem atlasa tos, kuri brauks. Tur bija gan mācību darbs un uzvedība, gan īpaši darbiņi, kas saistīti ar projektu. Šie bērni bija čaklākie un aktīvākie.
— Esat ieradušies Itālijā. Kādi ir pirmie iespaidi?
Megija: — Karsts. Kalni.
Aiga: — Tiem, kas nebija redzējuši, bija brīnums, ka apelsīns atrodas nevis veikalā, bet savā nodabā karājas kokā. Vēlāk redzējām zemeņkoku. Tā auglīši pēc izskata ir līdzīgi zemenēm. Garšo citādi. Mums tam analogas garšas nav. Bija ēdami kaktusi. Garšīgi, sulīgi.
Megija: — Pirmajā dienā iepazināmies ar Priverno. Tā ir mazpilsēta apmēram 200 kilometru attālumā no Romas.
— Kādas projekta aktivitātes bija sagatavojuši itālieši?
Dace: — Projekta sadarbības skolā Priverno ieradāmies otrajā dienā. Tāpat kā pie mums, līdzekļu taupīšanas nolūkos tur notiek optimizācija. Skola, ar kuru sadarbojamies, sastāv no četrām ēkām dažādās pilsētas daļās. Tām ir viens direktors. Kopā tur ir ap 900 bērnu. Katrā no tām bērni bija sagatavojuši priekšnesumus. Arī nodarbības.
Man visvairāk palicis prātā, ka vienā skolā bērni bija iemācījušies visu valstu himnas un izpildīja tās ar blokflautiņām. Ko vēl tajā piedāvāja?
Jānis: — Volejbolu.
Dace: — Četri bija itāliešu bērni, bet pārējie no citām valstīm. Līdzjutēji bija ļoti skaļi.
Antra: — Visa zāle rībēja!
Aiga: — To uguni varēja just! Sarunas un viņu bella vita*. Sēdēšana kafejnīcās un nesteidzīgais dzīves ritums. Lasīju, ka itālieši var doties pusdienas laikā, un uz darbu atpakaļ neaiziet, jo satiek foršu kompāniju. Tā arī bija. Jau no agra rīta visi sēdēja kafejnīcās pie kapučīno, arī vēlos vakaros.
Visas ielas ir bruģētas. It kā zaļuma maz, bet pie mājām podos ir dzīvi augi. Tādi, kas mums istabā uz palodzes zied.
Kādā pēcpusdienā mājas priekšā bija sasēdusies ģimene; dzēra kafiju, runāja, žestikulēja. Sarunā vēl iesaistījās kaimiņi. Skaisti, bet to varēja izjust tikai mazajās pilsētās.
Dace: — Bērniem bija trīs darbnīcas.
Megija: — Pirmajā — apzīmējām T kreklus. Otrajā — dažādās krāsās lējām cementu… Vēl gravējām vara plāksnītes.
Dace: — Šī pusgada projekta tēma ir ieži un minerāli. Klāt nebijām, bet no nostāstiem sapratu, ka bērni taisīja betonu. Jauca iežus un dabas zinātņu darbnīcā pētīja, kā uztaisīt akmeņus.
Antra: — Trešajā dienā mūs sagaidīja ar itāliešu brokastīm. Ko viņi ēd brokastīs? Šokolādes kūkas. Ar šokolādi vai citronu krēmu pildītus kruasānus. Tie bija garšīgi. Saldumi, saldumi…
Aiga: — Tas nedaudz bija kultūršoks. Pietrūka dārzeņu un augļu. Kokos aug, bet uz galda neliek.
— Ir stereotips par itāliešu ēdienkarti — picu un makaroniem?
Antra: — Viņi to ļoti veicināja. Nez kāpēc bija svarīgi mūs ar to visu sabarot. Ja bija ēdienreize, tad pirmais bija makaroni, otrā — pica. Arī kartupeļi.
— Ir arī par valodas zināšanām. Kā šai tautai ar angļu
valodu?
Dace: — Skolotājas, kuras darbojās projektā saprata, bet
ar vietējiem iedzīvotājiem — tikai skaidrā itāliešu valodā!
Aiga: — Jāpiemin viņu fantastiskais gardums dželato (saldējums). Priverno iegājām kafejnīcā. Loģiski: ja redzu uzrakstu «coffe cold», izdomāju, ka tas noteikti ir saldējums. Prasām, kā tur rakstīts, bet nevaru saprast, kāpēc pārdevējs mums gar degunu vicina tējas paciņas. Izrādījās, tas nozīmē tēja! Kaut kā pie saskaņas nonācām un arī saldējumu dabūjām.
Dace: — Bija bērni, kuri ar savām ģimenēm sazinājās caur «Google» tulkotāju.
— Dzīvojāt ģimenēs?
Dace: — Ģimenēs dzīvoja bērni. Skolotāji — viesnīcā.
Antra: — Emocionāls bija pirmais vakars. Kad uzņēmām viesus (pavasarī projekta dalībnieki ciemojās Kolkā — K. T.), bijām saplānojuši: kad viņi atbrauc, vispirms tiek aizvesti pie ģimenēm, kurās dzīvos. Mūsu bērnus aizveda vēlu vakarā. Kā sadalīšanas posmā gaidīja, kad pēc kura atbrauks, un — kas. Kad aizveda pirmo, nākamajiem sejas iestiepās neziņā, kurš būs nākamais.
— Bail nebija?
Megija: — Man nebija. Zināju, kur dzīvošu. Pirms tam sarakstījāmies «Facebook» (sociālais portāls — K. T.). Sarakstāmies joprojām. Viņi jautā, kad atkal braukšu. Saku: tad jau redzēs, varbūt pēc pāris gadiem. Gribētos. Neredzēju Pizas torni.
— Pastāstiet par savām itāliešu ģimenēm.
Megija: — Man bija ģimene ar vienu bērnu — meiteni —, kura dzīvoja kopā ar omīti un opīti. Nezinu, kur bija vecāki. Man ir nojausma, ka aizņēmu viņu istabu. Man bija uzklāta liela gulta kā filmās — ar baldahīnu. Jutos kā karaliene. Omīte bija ļoti stilīga. Ar gariem platīnblondiem matiem, ādas jaku. Opītis — pilnīgs pretstats. Pēdējā vakarā viņš parādīja «Google» tulkotājā pārtulkotu uzrakstu: «Man žēl, ka tu dodies projām.»
Mammas un vecmāmiņas meitenēm tur bieži nāca klāt: «O, bella, bella!»* Bučo katru vaigu trīs reizes. Un tā — rītā vakarā.
Toms: — Dzīvoju rumāņu ģimenē, kas Itālijā dzīvo jau 11 gadus.
Mikus: — Es dzīvoju piecu dēlu ģimenē.
Dace: — Ja drīkstu piebilst: man ļoti patika šī bērnu kompānija, kas savā starpā bija tik draudzīga. Kā viņi cits citu balstīja! No rīta priecājās cits citu redzēt. Bija ļoti patīkami no malas skatīties.
— Ģimenes ievēroja kādas īpašas tradīcijas?
Megija: — Viņi ēd daudz. Un ilgi. Nezinu, ko viņi dara, ka paliek tik tievi.
Antra: — Viņiem ir fiziskā slodze — pa kalniem jākāpj. Talsi principā ir līdzīgi.
— Varbūt ir vēl kādi īpaši iespaidi?
Megija: Tirgus. Tur var daudz ko vairāk nopirkt.
Dace: — Tas bija veselas ielas garumā.
Aiga: — Mani iespaidoja vēstures elpa. Staigāt pa pilsētu, kur mutuļo dzīve. Tā ir būvēta viduslaikos, ar mazām, šaurām ieliņām, kas iet kalnā augšā un lejā. Pie balkoniem žāvēties izkārtas drēbes, uz sienām freskas, aiz kokiem šalc jūra.
Antra: — Itālijā viss ir mazs. Šauras ieliņas, mazas mašīnītes, sunīši, cilvēciņi. Ļoti miniatūrs un ārkārtīgi graciozs.
Aiga: — Un mazas kafijas tasītes. Pēdējās dienās viesnīcas īpašnieks, kurš rītos pasniedza kafiju, jau zināja, ka latviešiem tā jānes līdz augšai atšķaidīta ar pienu, jo citādu mēs nedzeram.
Dace: — Uz mazo kafijas mutīti — espresso — pienācās gandrīz tējkarote cukura. Varat iedomāties, kas tas rīta agrumā bija par dopingu!
Aiga: — Otrs variants bija kapučīno, ko viņi gatavo pavisam dīvaini. No pudeles ielej kaut kādu brūnu šķidrumu, acīmredzot — koncentrātu — un pārējais bija putots piens.
Antra: — Itālija ir skaista, bet man likās nekopta (šo Itālijas raksturojumu Antra un Aiga sniegs brīdī, kad pārējie būs devušies projām — K. T.). Domāju, ar 900 skolēnu Priverno pietiktu sarīkot talku reizi divos mēnešos, un tā izskatītos daudz tīrāka.
Aiga: — Itālieši tā nepievērš uzmanību apkārtējai videi. Ja mums brauc ciemiņi, vispirms tīrām māju. Itālijā nepievērš uzmanību, ja zemē nokritis papīrs vai kāds noķēpājis sienu. Viņiem svarīgas ir savstarpējās attiecības, ģimene.
Antra: — Vienu dienu mums bija jākāpj pa Priverno kāpnēm. Nenormāla netīrība. Likās, ka sētnieks tur kāju nav spēris kopš pagājušā gadsimta! Uzkāpām augšā un ieraudzījām smaidīgu sētnieku. Kad vakarpusē devāmies lejā, sapratām, ka viņš laikam tālāk par augšējo laukumiņu nav ticis.
— Itālijā esat bijuši. Uz kurieni paredzēts nākamais brauciens?
Dace: — Uz Turciju.
— Paši vēl uzņemsiet ciemiņus?
Antra: — Neuzņemsim.
— Bet gribētu?
Aiga: — Tagad būs eiro, tad varētu.
Dace: — Bija diezgan nepatīkami pārsteigumi ar valūtas atšķirību. Itālieši bija pārsteigti, ka pie mums nevar samaksāt ar eiro.
Aiga: — Zini ko, arī mēs nebijām sajūsmā, kad sastapāmies ar viņu bankomātiem!
Antra: — Tā ir interesanta padarīšana. Tur ir tikai itāliešu valoda un milzīgas atšķirības. Ja trijos bankomātos izmet paziņojumu, ka naudu nedos… Tikai ar itālietes palīdzību pie tās tikām.
Visai sarunai laikrakstā vietas diemžēl nepietiek. Aiz kadra paliks stāsts par cīņu ar Itālijas bankomātiem, citviet redzēto, lidostā piedzīvoto, kā arī bērnu īpašo ceļabiedru — blēņdari Patriku. Ja vēlaties uzzināt vairāk, nāksies jautāt pašiem ceļotājiem. Viņiem stāstu netrūkst.
* Bella — skaistā
*Bella vita — skaistā dzīve.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: