«Kopš 3. klases zināju — būšu ugunsdzēsējs» 15.06.2018

Mārīte Raks-Lasmane
marite@talsuvestis.lv
63223336

Tweet

2. janvārī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Kurzemes reģiona brigādes Talsu daļas komandiera amatā stājās Andis Auziņš. Izrādās, 30 gadus vecais vīrietis vēlējies kļūt par ugunsdzēsēju jau kopš 3. klases. Uz to viņš arī mērķtiecīgi gājis. Nu jau 11. gadu viņš sevi sauc par talsenieku, lai arī atzīst — sākotnēji bijis grūti pierast pie vietējo asā un šerpā rakstura. Tagad tas jau pašsaprotami, un Andim šķiet, ka arī paša uzvedība kļuvusi līdzīga.
Dzimis un audzis Kandavas novada Matkulē, Andis sevi sauc par lauku un dabas cilvēku. Katru dienu mērojamie pieci kilometri vienā virzienā no mājām «Remesnieki» uz skolu toreiz šķita pašsaprotama lieta. Un bija vienalga, vai lija vai degunā koda -10 grādu sals. Bieži vien mērojamais ceļš (jo sevišķi no skolas uz mājām) ieilga vairāku stundu garumā. Kā nu ne! Ja jāizpeldas veldzējošā dīķī, kas ir pa ceļam, jāizbrauc ar riteni vairākas trases, jāpārbauda ikkatrs zināmais stūrītis… Darāmā bērna gados daudz! «Pirms pāris dienām sēdēju mājās un atminējos skolas laikus. Tas, kas agrāk bija tik pašsaprotams, tagad mūsdienu bērniem vairs nav iedomājams. Tagad šķiet — kā gan nenotika nekas slikts? Aprīlī ar draugiem jau peldējām, braucām ar plostiem, bet viss bija kārtībā!» Bērnība viņam asociējas arī ar lauku darbiem un dažāda veida tehniku.
Andim ir četrus gadus jaunāks brālis Oskars. Protams, viņš gribējis visur līdzi, lai gan, kā saka vecākais brālis, bieži nosūdzējis to, ko nedrīkst, tāpēc jaunāko nereti atstāja mājās. Pusaudžu gados situācija gan mainījās, abi kopā devās izklaidēties, atpūsties. Pašlaik Oskars dzīvo un saimnieko dzimtas mājās «Remesniekos» un strādā lauksaimniecībā.
Tēvs Jānis strādā par traktoristu, savukārt mamma Inese ir pavāre. Vecāki Andim vienmēr uzticējušies, jo puisis jau kopš mazotnes bijis ļoti patstāvīgs. «Viņi zināja, ka nevajag mani uzmanīt. Vienmēr pret vecākiem esmu bijis godīgs. Ja arī kaut ko sastrādāju, uzreiz visu izstāstīju. Piemēram, par dienasgrāmatas slēpšanu un skolotāju neklausīšanu. Tomēr ļoti ātri pieaugu, varbūt pat pārāk ātri, un visas apdedzināšanās ir tikai norūdījušas,» uzskata A. Auziņš.
Rīta rosme un makaroni ar gaļu
Pirmās zinības iegūtas nu jau slēgtajā Matkules pamatskolā. Atmiņas par mazo skolu palikušas ļoti siltas. «Skolotāji zināja katru no mums, palīdzēja, atbalstīja. Uzskatu, ka mazās skolas mūsdienās tiek nepamatoti nopeltas. Tā ir privilēģija, ka mazajās skoliņās bērnam ar skolotāju ir lielāks kontakts. Arī bērni savā starpā jūtas kā ģimene,» spriež Andis.
Pēc pamatskolas jaunietis turpināja mācības Saldus profesionālajā vidusskolā. «To, ka gribu kļūt par ugunsdzēsēju, zināju kopš 3. klases, tāpēc Saldū ieguvu ugunsdzēsēja glābēja profesiju. Nezinu, kāpēc vienmēr esmu gribējis būt ugunsdzēsējs. Tā vienkārši bija, un viss, pavisam dabiski un loģiski. Rados nav neviena, kas strādātu šajā profesijā. Bija tikai viens brīdis, kad apsvēru citu profesiju, kas bija saistīts ar armiju, bet rezultātā palika otrajā plānā.»
Saldū aizvadīti četri gadi ar dzīvi skolēnu kopmītnēs un obligāto rīta rosmi. «Bija ļoti interesanti, jo pašam ar visu jātiek galā. Daudziem puišiem lielākais izaicinājums bija ēst gatavošana. Mans firmas ēdiens bija makaroni ar gaļu. Roltoni pēc pirmajām divām nedēļām apnika. Koju laiks bija jautrs. Visus gadus nodzīvoju vienā istabiņā ar vieniem un tiem pašiem puišiem. Ar ballītēm īpaši nevarējām aizrauties, jo mūs diezgan stingri kontrolēja. Katru rītu modināja 6.40, dažreiz arī 6.00, lai dotos rīta rosmes skrējienā,» atminas Talsu daļas komandieris. Acīmredzot no tiem laikiem ķermenis pieradināts pie skriešanas, kas Andim palikusi kā nepieciešamība, neatņemama dzīves sastāvdaļa. Viņam patīk piedalīties skriešanas sacensībās. Pērn, piemēram, Kuldīgā noskrējis pusmaratonu, viņš regulāri piedalās «Stirnu bukā». «Kaut kas ir jādara, lai uzturētu sevi formā,» saka talsenieks. Savulaik fiziskā forma uzturēta, Saldū nodarbojoties ar virves vilkšanu. Būts dažāda mēroga sacensībās ārzemēs.
Izrādās, Andis lielāko dzīves daļu arī dejojis tautiskajā dejās, no sešu līdz 23 gadu vecumam. Tagad tam neatliek laika. «Ja nevar sevi veltīt simtprocentīgi, tad labāk to nedarīt, jo tu neesi viens, ir jārēķinās ar visu kolektīvu,» viņš ir pārliecināts.
Plašs atbildības loks
Mācoties Saldus profesionālajā vidusskolā, 4. kursā bija nepieciešams iziet praksi. Neviļus tika atrasta prakses vieta Talsos. Toreizējais daļas komandieris Dzintars Legzdiņš jaunajam puisim piedāvāja palikt tur strādāt. Un tā 2007. gadā A. Auziņš uzsāka darba gaitas Talsu daļā, kur šo 11 gadu laikā bijusi iespēja strādāt visos amatos, līdz šogad uzkāpis līdz augstākajam — daļas komandierim. «Necenšos nekur rauties, ieņemt kaut kādus amatus. Jo mazāk uz kaut ko īpaši pretendē, jo vienkāršāk viss pats saliekas pa plauktiņiem. Šajā amatā aizvadīts pusgads, un tik daudz, cik esmu iemācījies pa šiem mēnešiem, man šķiet, neesmu apguvis dzīvē kopumā. Atbildība un nepieciešamās kompetences ir ļoti plašas. Jāmācās komunicēt ar cilvēkiem, daudz papīru darba un tā tālāk. Tagad jau esmu iestrādājies, izveidojis savu sistēmu, sapratis, kas un kā jādara. Paliek aizvien vieglāk. Daru to no sirds. Gribu visu izdarīt kārtīgi, lai darbinieki būtu profesionāļi. Domāju, ka par priekšnieku var spriest pēc viņa padotajiem. Labs rādītājs par darbu dienestā, manuprāt, ir tas, ka notiek ļoti minimāla darbinieku rotācija. Tie, kas atnāk, paliek,» pauž Talsu daļas komandieris.
Vairāku gadu garumā paralēli darbam Andis pilnveidojies un saņēmis papildu divus izglītības grādus. Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā Andis ieguva pirmā līmeņa augstāko izglītību. Pēc tam Rīgas Tehniskajā universitātē — ugunsdrošības un civilās aizsardzības inženiera grādu.
Kas tik ļoti piesaista šajā profesijā? A. Auziņš teic — dinamika. Tas, ka darbs nav mierīgs un vienveidīgs. «Nekad nevari zināt, kas notiks pēc piecām minūtēm. Braucot uz notikuma vietu, var tikai aptuveni iztēloties, kas tur sagaida. Tā neziņa pievelk, rada sava veida adrenalīnu. Ugunsdzēsēji ir tādi paši cilvēki kā pārējie, vienkārši mūsu profesijā ir pienākums palīdzēt apkārtējiem. Ugunsdzēsējam jābūt nesavtīgam, drosmīgam un pašaizliedzīgam. Tas ir galvenais,» uzsver Andis.
To, ka daļas komandierim daudz darāmā un miera nav ne mirkli, apliecina arī nemitīgie telefona zvani intervijas laikā. Viņš smejot teic, ka jau pieradis, tā ir ikdiena. Kādudien joka pēc nolēmis saskaitīt, cik zvanu saņem vienā dienā — tie bijuši aptuveni 70.
Atbildības loks ir plašs, jo jāatbild ne tikai par Talsu, bet arī Sabiles, Dundagas un Rojas daļu. Par visu jābūt lietas kursā, jātiek galā ar ikkatru ikdienas problēmu. «Darbinieku pietiek. Nāk jauni puiši, kas grib strādāt. Ir rindas, bet problēma, ko esmu pamanījis, — nāk cilvēki ar nepietiekamu fizisko sagatavotību. Šī iemesla dēļ daudziem nākas teikt «nē». Protams, ir tādi, kas nolemj trenēties un atgriežas sagatavojušies. Diemžēl grūti atrast jauniešus ar augstāko izglītību. Šī iemesla dēļ, piemēram, Dundagas postenī jo­projām nav komandiera. Tas gan arī saprotams, jo jauniešus piesaista lielpilsētas,» vērtē A. Auziņš.
Vaicāts par to, kas mūsu puses Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekiem būtu vajadzīgs vai maināms, komandieris atbild, ka bažas rada telpas. Viņš cer uz jaunu depo gan Talsos, gan Dundagā, savukārt Sabilē nepieciešams pārbūvēt garāžu. «Dienests pēdējā laikā ir ļoti attīstījies. Daudz jaunas tehnikas, dažādi uzlabojumi, un tas rada prieku strādāt,» saka Andis.
Pie šerpajiem talseniekiem
«Talsenieki ir citādāki, tas ir skaidrs. Te cilvēkos iekšā ir šerpums. Citviet cilvēki tādi nav. Kad atnācu strādāt, man bija ļoti grūti pierast pie ļaunajiem un dzēlīgajiem jokiem, bet tagad, esot šeit ilgus gadus, esmu sapratis, ka arī pats tāds esmu kļuvis. Tagad grūti to aprakstīt, jo uzskatu, ka esmu kļuvis par vietējo,» atzīst ugunsdzēsējs.
Vēl vairāk komandieris sevi var saukt par vietējo, jo te nodibinājis ģimeni. Ar talsenieci Madaru viņš iepazinās pirms nepilniem sešiem gadiem diskotēkā, un nu audzina pusotru gadu vecu dēliņu Rihardu. Dzīvesbiedre pašlaik ir bērna kopšanas atvaļinājumā, bet vēlāk atgriezīsies darbā SEB bankā. Tā kā dēliņš ir mazs, visa uzmanība tiek veltīta viņam, it sevišķi šobrīd, kad ir tik aktīvs un iepazīst pasauli. Pirms atvasītes nākšanas pasaulē Andis ar Madaru kopīgi nodarbojās ar skriešanu.
Kā jaunais komandieris sevi raksturo? Viņš uzskata, ka ir stingrs un prasīgs gan pret sevi, gan pret citiem. «Esmu arī diezgan paškritisks. Bet nav arī tā, ka nemācētu apkārtējos paslavēt. Kā Madarai sadzīvot ar mani? Domāju, ka viņa ir mans dzinulis, kurš ļoti daudz palīdz. Bez viņas es nebūtu tur, kur esmu pašlaik. Madarai varu teikt milzīgu paldies par visu, jo bez viņas būtu ļoti grūti,» atklāti teic Andis.
Dzīve Talsos viņam ļoti patīk. Lielpilsētas ar tur esošo burzmu nekad nav saistījušas. «Talsi ir ļoti skaista pilsēta. Patīk klusums, kas te valda; tas notur. Tagad sevi vairāk uzskatu par talsenieku, nevis kandavnieku.»
Vaicāts, kādas ir jaunā vīrieša galvenās dzīves vērtības, pēc kurām viņš ikdienā vadās, atbilde seko bez sekundes pārdomām: būt godīgam gan pret sevi, gan pret citiem. Un grūtāk esot būt godīgam pret sevi.
Būt labsirdīgākiem un darbīgākiem
Spriežam par situāciju valstī, cilvēkiem, kuri pamet Latviju vai to nopeļ. A. Auziņš teic, ka pēc dabas ir optimists, tāpēc cer, ka situācija valstī uzlabosies. Arī pašam ir draugi un bijušie klasesbiedri, kuri dzīvojuši ārzemēs, bet pēc laika atgriezušies dzimtajā pusē. «Domāju, ka tas ir pārejoši. Viss nav tik melns, kā to mālē sociālajos tīklos un medijos. Ja cilvēks grib te strādāt un attīstīties, iespēju ir ļoti daudz. Esot ārzemēs un salīdzinot mūsu valsti ar citām, saproti, ka Latvija ir visskaistākā. Es sevi nevarētu iztēloties kaut kur citur. Kāpēc braukt projām, ja te ir tik daudz ko darīt? Protams, mēs jau varam čīkstēt, jo tas ir vienkāršākais, ko var darīt. Katram jābūt godīgam pret sevi — cik esi ieguldījis darba un mīlestības, lai Latvija kļūtu labāka? Aizvien vairāk pamanu, ka cilvēki izteikti dzenas pēc naudas, to izvirzot kā pirmo vērtību. Domāju, ka tādi cilvēki visu mūžu to arī darīs — dzīsies pēc naudas. Cik tad tās bagātības sagrābsi? Šogad svinam Latvijas simtgadi, tāpēc novēlu iedzīvotājiem ikdienā būt labsirdīgākiem citam pret citu. Ikdienas skrējienā diemžēl nepamanām savus līdzcilvēkus, un tam būtu jāmainās,» liek aizdomāties A. Auziņš.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: