«Kopš 3. klases zināju — būšu ugunsdzēsējs» 15.06.2018


2. janvārī Valsts ugunsdzēsības un glābšanas
dienesta Kurzemes reģiona brigādes Talsu daļas komandiera amatā
stājās Andis Auziņš. Izrādās, 30 gadus vecais vīrietis
vēlējies kļūt par ugunsdzēsēju jau kopš 3. klases. Uz to viņš
arī mērķtiecīgi gājis. Nu jau 11. gadu viņš sevi sauc par
talsenieku, lai arī atzīst — sākotnēji bijis grūti pierast pie
vietējo asā un šerpā rakstura. Tagad tas jau pašsaprotami, un Andim
šķiet, ka arī paša uzvedība kļuvusi līdzīga.
Dzimis un audzis Kandavas novada Matkulē, Andis sevi sauc par lauku
un dabas cilvēku. Katru dienu mērojamie pieci kilometri vienā
virzienā no mājām «Remesnieki» uz skolu toreiz šķita pašsaprotama
lieta. Un bija vienalga, vai lija vai degunā koda -10 grādu sals.
Bieži vien mērojamais ceļš (jo sevišķi no skolas uz mājām) ieilga
vairāku stundu garumā. Kā nu ne! Ja jāizpeldas veldzējošā dīķī, kas
ir pa ceļam, jāizbrauc ar riteni vairākas trases, jāpārbauda
ikkatrs zināmais stūrītis… Darāmā bērna gados daudz! «Pirms pāris
dienām sēdēju mājās un atminējos skolas laikus. Tas, kas agrāk bija
tik pašsaprotams, tagad mūsdienu bērniem vairs nav iedomājams.
Tagad šķiet — kā gan nenotika nekas slikts? Aprīlī ar draugiem
jau peldējām, braucām ar plostiem, bet viss bija kārtībā!» Bērnība
viņam asociējas arī ar lauku darbiem un dažāda veida tehniku.
Andim ir četrus gadus jaunāks brālis Oskars. Protams, viņš gribējis
visur līdzi, lai gan, kā saka vecākais brālis, bieži nosūdzējis to,
ko nedrīkst, tāpēc jaunāko nereti atstāja mājās. Pusaudžu gados
situācija gan mainījās, abi kopā devās izklaidēties, atpūsties.
Pašlaik Oskars dzīvo un saimnieko dzimtas mājās «Remesniekos» un
strādā lauksaimniecībā.
Tēvs Jānis strādā par traktoristu, savukārt mamma Inese ir pavāre.
Vecāki Andim vienmēr uzticējušies, jo puisis jau kopš mazotnes
bijis ļoti patstāvīgs. «Viņi zināja, ka nevajag mani uzmanīt.
Vienmēr pret vecākiem esmu bijis godīgs. Ja arī kaut ko sastrādāju,
uzreiz visu izstāstīju. Piemēram, par dienasgrāmatas slēpšanu un
skolotāju neklausīšanu. Tomēr ļoti ātri pieaugu, varbūt pat pārāk
ātri, un visas apdedzināšanās ir tikai norūdījušas,» uzskata
A. Auziņš.
Rīta rosme un makaroni ar gaļu
Pirmās zinības iegūtas nu jau slēgtajā Matkules pamatskolā. Atmiņas
par mazo skolu palikušas ļoti siltas. «Skolotāji zināja katru no
mums, palīdzēja, atbalstīja. Uzskatu, ka mazās skolas mūsdienās
tiek nepamatoti nopeltas. Tā ir privilēģija, ka mazajās skoliņās
bērnam ar skolotāju ir lielāks kontakts. Arī bērni savā starpā
jūtas kā ģimene,» spriež Andis.
Pēc pamatskolas jaunietis turpināja mācības Saldus profesionālajā
vidusskolā. «To, ka gribu kļūt par ugunsdzēsēju, zināju kopš
3. klases, tāpēc Saldū ieguvu ugunsdzēsēja glābēja profesiju.
Nezinu, kāpēc vienmēr esmu gribējis būt ugunsdzēsējs. Tā vienkārši
bija, un viss, pavisam dabiski un loģiski. Rados nav neviena, kas
strādātu šajā profesijā. Bija tikai viens brīdis, kad apsvēru citu
profesiju, kas bija saistīts ar armiju, bet rezultātā palika otrajā
plānā.»
Saldū aizvadīti četri gadi ar dzīvi skolēnu kopmītnēs un obligāto
rīta rosmi. «Bija ļoti interesanti, jo pašam ar visu jātiek galā.
Daudziem puišiem lielākais izaicinājums bija ēst gatavošana. Mans
firmas ēdiens bija makaroni ar gaļu. Roltoni pēc pirmajām divām
nedēļām apnika. Koju laiks bija jautrs. Visus gadus nodzīvoju vienā
istabiņā ar vieniem un tiem pašiem puišiem. Ar ballītēm īpaši
nevarējām aizrauties, jo mūs diezgan stingri kontrolēja. Katru rītu
modināja 6.40, dažreiz arī 6.00, lai dotos rīta rosmes skrējienā,»
atminas Talsu daļas komandieris. Acīmredzot no tiem laikiem
ķermenis pieradināts pie skriešanas, kas Andim palikusi kā
nepieciešamība, neatņemama dzīves sastāvdaļa. Viņam patīk
piedalīties skriešanas sacensībās. Pērn, piemēram, Kuldīgā
noskrējis pusmaratonu, viņš regulāri piedalās «Stirnu bukā». «Kaut
kas ir jādara, lai uzturētu sevi formā,» saka talsenieks. Savulaik
fiziskā forma uzturēta, Saldū nodarbojoties ar virves vilkšanu.
Būts dažāda mēroga sacensībās ārzemēs.
Izrādās, Andis lielāko dzīves daļu arī dejojis tautiskajā dejās, no
sešu līdz 23 gadu vecumam. Tagad tam neatliek laika. «Ja nevar
sevi veltīt simtprocentīgi, tad labāk to nedarīt, jo tu neesi
viens, ir jārēķinās ar visu kolektīvu,» viņš ir pārliecināts.
Plašs atbildības loks
Mācoties Saldus profesionālajā vidusskolā, 4. kursā bija
nepieciešams iziet praksi. Neviļus tika atrasta prakses vieta
Talsos. Toreizējais daļas komandieris Dzintars Legzdiņš jaunajam
puisim piedāvāja palikt tur strādāt. Un tā 2007. gadā
A. Auziņš uzsāka darba gaitas Talsu daļā, kur šo 11 gadu
laikā bijusi iespēja strādāt visos amatos, līdz šogad uzkāpis līdz
augstākajam — daļas komandierim. «Necenšos nekur rauties,
ieņemt kaut kādus amatus. Jo mazāk uz kaut ko īpaši pretendē, jo
vienkāršāk viss pats saliekas pa plauktiņiem. Šajā amatā aizvadīts
pusgads, un tik daudz, cik esmu iemācījies pa šiem mēnešiem, man
šķiet, neesmu apguvis dzīvē kopumā. Atbildība un nepieciešamās
kompetences ir ļoti plašas. Jāmācās komunicēt ar cilvēkiem, daudz
papīru darba un tā tālāk. Tagad jau esmu iestrādājies, izveidojis
savu sistēmu, sapratis, kas un kā jādara. Paliek aizvien vieglāk.
Daru to no sirds. Gribu visu izdarīt kārtīgi, lai darbinieki būtu
profesionāļi. Domāju, ka par priekšnieku var spriest pēc viņa
padotajiem. Labs rādītājs par darbu dienestā, manuprāt, ir tas, ka
notiek ļoti minimāla darbinieku rotācija. Tie, kas atnāk, paliek,»
pauž Talsu daļas komandieris.
Vairāku gadu garumā paralēli darbam Andis pilnveidojies un saņēmis
papildu divus izglītības grādus. Ugunsdrošības un civilās
aizsardzības koledžā Andis ieguva pirmā līmeņa augstāko
izglītību. Pēc tam Rīgas Tehniskajā universitātē —
ugunsdrošības un civilās aizsardzības inženiera grādu.
Kas tik ļoti piesaista šajā profesijā? A. Auziņš teic —
dinamika. Tas, ka darbs nav mierīgs un vienveidīgs. «Nekad nevari
zināt, kas notiks pēc piecām minūtēm. Braucot uz notikuma vietu,
var tikai aptuveni iztēloties, kas tur sagaida. Tā neziņa pievelk,
rada sava veida adrenalīnu. Ugunsdzēsēji ir tādi paši cilvēki kā
pārējie, vienkārši mūsu profesijā ir pienākums palīdzēt
apkārtējiem. Ugunsdzēsējam jābūt nesavtīgam, drosmīgam un
pašaizliedzīgam. Tas ir galvenais,» uzsver Andis.
To, ka daļas komandierim daudz darāmā un miera nav ne mirkli,
apliecina arī nemitīgie telefona zvani intervijas laikā. Viņš
smejot teic, ka jau pieradis, tā ir ikdiena. Kādudien joka pēc
nolēmis saskaitīt, cik zvanu saņem vienā dienā — tie bijuši
aptuveni 70.
Atbildības loks ir plašs, jo jāatbild ne tikai par Talsu, bet arī
Sabiles, Dundagas un Rojas daļu. Par visu jābūt lietas kursā,
jātiek galā ar ikkatru ikdienas problēmu. «Darbinieku pietiek. Nāk
jauni puiši, kas grib strādāt. Ir rindas, bet problēma, ko esmu
pamanījis, — nāk cilvēki ar nepietiekamu fizisko sagatavotību.
Šī iemesla dēļ daudziem nākas teikt «nē». Protams, ir tādi, kas
nolemj trenēties un atgriežas sagatavojušies. Diemžēl grūti atrast
jauniešus ar augstāko izglītību. Šī iemesla dēļ, piemēram, Dundagas
postenī joprojām nav komandiera. Tas gan arī saprotams, jo
jauniešus piesaista lielpilsētas,» vērtē A. Auziņš.
Vaicāts par to, kas mūsu puses Valsts ugunsdzēsības un glābšanas
dienesta darbiniekiem būtu vajadzīgs vai maināms, komandieris
atbild, ka bažas rada telpas. Viņš cer uz jaunu depo gan Talsos,
gan Dundagā, savukārt Sabilē nepieciešams pārbūvēt garāžu.
«Dienests pēdējā laikā ir ļoti attīstījies. Daudz jaunas tehnikas,
dažādi uzlabojumi, un tas rada prieku strādāt,» saka Andis.
Pie šerpajiem talseniekiem
«Talsenieki ir citādāki, tas ir skaidrs. Te cilvēkos iekšā ir
šerpums. Citviet cilvēki tādi nav. Kad atnācu strādāt, man bija
ļoti grūti pierast pie ļaunajiem un dzēlīgajiem jokiem, bet tagad,
esot šeit ilgus gadus, esmu sapratis, ka arī pats tāds esmu kļuvis.
Tagad grūti to aprakstīt, jo uzskatu, ka esmu kļuvis par vietējo,»
atzīst ugunsdzēsējs.
Vēl vairāk komandieris sevi var saukt par vietējo, jo te
nodibinājis ģimeni. Ar talsenieci Madaru viņš iepazinās pirms
nepilniem sešiem gadiem diskotēkā, un nu audzina pusotru gadu vecu
dēliņu Rihardu. Dzīvesbiedre pašlaik ir bērna kopšanas
atvaļinājumā, bet vēlāk atgriezīsies darbā SEB bankā. Tā kā dēliņš
ir mazs, visa uzmanība tiek veltīta viņam, it sevišķi šobrīd, kad
ir tik aktīvs un iepazīst pasauli. Pirms atvasītes nākšanas pasaulē
Andis ar Madaru kopīgi nodarbojās ar skriešanu.
Kā jaunais komandieris sevi raksturo? Viņš uzskata, ka ir stingrs
un prasīgs gan pret sevi, gan pret citiem. «Esmu arī diezgan
paškritisks. Bet nav arī tā, ka nemācētu apkārtējos paslavēt. Kā
Madarai sadzīvot ar mani? Domāju, ka viņa ir mans dzinulis, kurš
ļoti daudz palīdz. Bez viņas es nebūtu tur, kur esmu pašlaik.
Madarai varu teikt milzīgu paldies par visu, jo bez viņas būtu ļoti
grūti,» atklāti teic Andis.
Dzīve Talsos viņam ļoti patīk. Lielpilsētas ar tur esošo burzmu
nekad nav saistījušas. «Talsi ir ļoti skaista pilsēta. Patīk
klusums, kas te valda; tas notur. Tagad sevi vairāk uzskatu par
talsenieku, nevis kandavnieku.»
Vaicāts, kādas ir jaunā vīrieša galvenās dzīves vērtības, pēc kurām
viņš ikdienā vadās, atbilde seko bez sekundes pārdomām: būt godīgam
gan pret sevi, gan pret citiem. Un grūtāk esot būt godīgam pret
sevi.
Būt labsirdīgākiem un darbīgākiem
Spriežam par situāciju valstī, cilvēkiem, kuri pamet Latviju vai to
nopeļ. A. Auziņš teic, ka pēc dabas ir optimists, tāpēc cer,
ka situācija valstī uzlabosies. Arī pašam ir draugi un bijušie
klasesbiedri, kuri dzīvojuši ārzemēs, bet pēc laika atgriezušies
dzimtajā pusē. «Domāju, ka tas ir pārejoši. Viss nav tik melns, kā
to mālē sociālajos tīklos un medijos. Ja cilvēks grib te strādāt un
attīstīties, iespēju ir ļoti daudz. Esot ārzemēs un salīdzinot mūsu
valsti ar citām, saproti, ka Latvija ir visskaistākā. Es sevi
nevarētu iztēloties kaut kur citur. Kāpēc braukt projām, ja te ir
tik daudz ko darīt? Protams, mēs jau varam čīkstēt, jo tas ir
vienkāršākais, ko var darīt. Katram jābūt godīgam pret sevi —
cik esi ieguldījis darba un mīlestības, lai Latvija kļūtu labāka?
Aizvien vairāk pamanu, ka cilvēki izteikti dzenas pēc naudas, to
izvirzot kā pirmo vērtību. Domāju, ka tādi cilvēki visu mūžu to arī
darīs — dzīsies pēc naudas. Cik tad tās bagātības sagrābsi?
Šogad svinam Latvijas simtgadi, tāpēc novēlu iedzīvotājiem ikdienā
būt labsirdīgākiem citam pret citu. Ikdienas skrējienā diemžēl
nepamanām savus līdzcilvēkus, un tam būtu jāmainās,» liek
aizdomāties A. Auziņš.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: