Krasta banga 26.03.2018

28. martā 13.00 Talsu novada muzejā notiks 1941.—1949. gadā represēto piemiņai veltītās izstādes «Sibīrija bērnu likteņos» atklāšana. Ar fotogrāfijām un Sibīrijas bērnu atmiņu stāstu fragmentiem parādīsim, kā caur ciešanu, pamestības, neaizsargātības un šausmu gadiem viņu vecāki saglabāja labestību, mīlestību, darba tikumu, tieksmi pēc izglītības un ieaudzināja šīs īpašības savos bērnos.
Sākotnēji, izlasot virsrakstu, lasītājam var rasties
priekšstats, ka rakstā runa būs par kaut ko lirisku un nepārprotami
pozitīvu, taču šī pirmā doma ir gluži maldīga. Minētais nosaukums
saistīts ar visbaigāko nakti un dienu Latvijas 20. gadsimta
vēsturē, kad komunistiskais genocīds pret latviešu tautu PSRS
pēckara periodā sasniedza kulmināciju. Tā bija staļiniskā
totalitārā režīma vislielākā starprepublikāniskā slepenā operācija
Baltijas valstīs ar kodētu nosaukumu «Krasta banga».
Pa iebrauktajiem pirmskara deportācijas
ceļiem
uz Sibīrijas plašumiem no Latvijas novadiem aizveda vairāk nekā
40 tūkstoš cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija zemnieki.
Tieši latviešu zemniecība bija tas sabiedrības slānis, kas vēl
pirms 25. marta deportācijas visvairāk izjuta staļiniskā
režīma pāridarījumus. Lielākā daļa zemnieku, kuri gadsimtiem ilgi
dzīvoja viensētās, dažādi sabotēja Maskavas uzspiesto lauku
kolektivizāciju, jo negribēja nonākt padomju kolhoznieka —
dzimtcilvēka statusā. Tāpēc vietējās komunistiskā režīma varas
iestādes ķērās pie drakoniskiem līdzekļiem, lai, sagraujot turīgāko
zemnieku slāni, paātrinātu lauksaimniecības kolektivizāciju. Kad
lauksaimniecības produktu sagādes kampaņa nedeva cerēto efektu,
LPSR Ministru Padome 1947. gada 27. augustā pieņēma
lēmumu par «kulaku» saimniecību noteikšanu un aplikšanu ar
paaugstinātiem nodokļiem, kas 1948. gadā divkāršojās, un
vairumam tie nebija mazāki par pieciem tūkstošiem rubļu.
Drīz vien sākās tiesu procesi
pret nodokļu un piegādes normu parādniekiem. Piemēram, uz
1948. gada septembri Talsu apriņķī bija ierosināta viena
krimināllieta un 11 civillietas par ļaunprātīgi nepiegādātu
labību. Represīvie pasākumi pret «kulaku» saimniecībām paredzēja
arī to pārvietošanu ārpus kolhoza teritorijas, lai «radītu daudz
kompaktu zemes masīvu un novērstu kulaku saimniecību iespiešanos
lauksaimniecības arteļu zemes platībās». Tā Pastendes pagasta
kolhoza «Darba spars» valdes sēde 1947. gada 6. decembrī
ierosināja pārvietot 12 saimniecības. Savukārt Talsu apriņķa
komitejas sekretārs A. Sēja savā runā 1948. gada
26. oktobra Centrālās Komitejas plēnumā minēja šādus
«sasniegumus» zemnieku saimniecību sagraušanā: «Mūsu apriņķī no
kolhozu teritorijas ir jau pārvietotas 97 kulaku saimniecības.
Bez tam par vienotā lauksaimniecības nodokļa nenomaksāšanu
141 kulaku saimniecība ir aprakstīta. No tām 18 kulaki ir
notiesāti kriminālā kārtā ar visa īpašuma konfiskāciju.»
Daudzi lauku iedzīvotāji
nepārprotami šīs akcijas uztvēra kā gatavošanos iedzīvotāju drīzai
izvešanai no Latvijas. Diemžēl tā bija skaudra patiesība, ko
apstiprināja LPSR prokurora A. Mišutina ziņojums LKP CK sekretāram
J. Kalnbērziņam «Par naidīgo kontrrevolucionāro elementu palieku
likvidācijas veidiem LPSR». Šajā dokumentā viņš ieteica veikt visu
naidīgi noskaņoto personu uzskaiti un sagatavot priekšlikumus par
to pārvietošanu uz valsts attālākajiem rajoniem. Savu domu
A. Mišutins pamatoja ar vairāku ziņu palīdzību, kur noteikta
loma bija atvēlēta apliecinājumiem par lauksaimniecības produktu
piegādes sabotāžu. Piemēram, Talsu apriņķī 36 «kulaku»
saimniecības valstij bija parādā 6794 kg gaļas,
82 000 litru piena, 9675 kg graudu un 8370 kg
kartupeļu. Tas norādīja uz iedzīvotāju deportācijas sagatavošanas
gaitas uzsākšanu.
1949. gada 29. janvārī PSRS Ministru Padome pieņēma
lēmumu par «kulaku un viņu ģimenes locekļu, bandītu un nacionālistu
ģimenes locekļu, kā arī legalizējušos bandītu un viņu ģimenes
locekļu izsūtīšanu no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas teritorijām».
No Latvijas PSR bija paredzēts izsūtīt 13 000 ģimenes,
kopskaitā — 39 000 cilvēku, atļaujot katrai ģimenei
ņemt līdzi piederošo mantu un pārtikas krājumu līdz 1500 kg
svara. Pārējais īpašums ar lopiem bija pakļauts konfiskācijai.
Tomēr daudzos gadījumos palikusī manta tika izlaupīta. Šajā lēmumā
PSRS Finanšu ministrijai bija uzdots apmaksāt izdevumus par
izsūtāmo izvešanas laikā lietoto pārtiku un medicīnas
pakalpojumiem, rēķinot piecus rubļus 50 kapeikas dienā uz
vienu cilvēku. Pašu svarīgāko, norādīto personu izvešanu, bija
uzdots veikt Valsts drošības ministrijai V. Abakumova vadībā
laika posmā no 20. līdz 25. martam.
Jau 28. februārī VDM ministrs pavēlēja operāciju «Krasta banga»
sagatavot Iekšējā karaspēka galvenajai pārvaldei ģenerālleitnanta
P. Burmaka vadībā.
Sākās cītīgs un skrupulozs darbs pie Baltijas valstu iedzīvotāju
izsūtīšanas, kas noslēdzās ar 1949. gada 12. marta
iekšlietu ministra S. Kruglova pavēli, kurā tika aprakstīti
pasākumi par izvedamo sekmīgu pārvešanu un izvietošanu
specnometinājumā. Savukārt LPSR Ministru Padome pēc būtības formāli
1949. gada 17. martā pieņēma lēmumu par 10 000
ģimeņu izsūtīšanu, apstiprinot «apriņķa darbaļaužu deputātu padomju
izpildkomiteju iesniegtos kulaku ģimeņu sarakstus».
Martā LPSR Valsts drošības ministrija sadarbībā ar PSRS VDM
darbiniekiem ķērās pie operatīvo grupu izveides. Pēc instrukcijas
katrā grupā bija jābūt desmit cilvēkiem, taču izvešanas dienā,
piemēram, Talsu apriņķī, tās vidēji sastāvēja no trīs cilvēkiem.
Tās priekšgalā bija VDM operpilnvarotais čekists), kura pakļautībā
atradās VDM karavīrs un daži vietējā iznīcinātāju bataljona
kaujinieki. Bez pēdējiem izvešanā aktīvi piedalījās komunistu
partijas un padomju aktīvs. Faktiski vairāk nekā puse no izvedējiem
Baltijas valstīs bija vietējie iedzīvotāji. Dažas dienas pirms
25. marta Latvijā bija noorganizētas 55 dzelzceļa jeb
«iekraušanas» stacijas, kur bija sadzīti 33 ešeloni ar
1974 vagoniem. No citiem transportlīdzekļiem izvešanai bija
sagatavotas arī smagās automašīnas un dažviet zirgu pajūgi ar
ragavām.
Runājot par cilvēku izvešanu no Talsu
apriņķa,
pēc aptuveniem datiem tajā iesaistīja 149 smagās mašīnas,
175 operatīvās grupas, 361 karavīru un
208 iznīcinātājus. 24. martā pienāca cilvēku dzīves
izpostīšanas pēdējais cēliens, kad sešas—desmit stundas pirms
operācijas sākuma apriņķu centros sasauca instruktīvas sanāksmes,
kurās kaujiniekus un padomju partijas aktīvistus iepazīstināja ar
PSRS valdības uzdevumu, nozīmējot pagastu pilnvarotos. Naktī no 24.
uz 25. martu šie pilnvarotie noturēja sanāksmes ar vietējiem
aktīvistiem.
Rezultātā 1949. gada 25. marta rītā sākās padomju okupācijas varas
nozieguma izpilde pret deportācijai pilnīgi nesagatavotiem
cilvēkiem. Vislabāk 25. marta deportācijas gaitu atspoguļo
pašu represēto sniegtās atmiņas. Tās dienas notikumus savās atmiņās
šādi apraksta no Lībagu pagasta «Mežstrautu» mājām izvestā Vilma
Ieviņa (dzimusi Blumbaha, 1934—2017):
«No rīta 6.00 iebrauc sētā mašīna ar trim krievu zaldātiem, Lībagu
skolas krievu valodas skolotāju Iļju Kučerovu un pagasta darbinieci
Volmani Hertu. Papu nosēdināja pie galda un mammai, man un mazai
māsiņai Mārītei lika steigā ģērbties. Tēvs visu laiku skaitīja, lai
neko neņemot līdzi, jo viss būs jānes un tālu jāiet. Tā arī neko
nepaņēmām ne no drēbēm, ne arī produktiem. Krievu zaldātiņi bija
nokāvuši stallī aunu un iebāzuši maisā, vēl arī drusku ielikuši
miltus un putraimus. Tāpēc, tikai pateicoties viņiem, mums kaut kas
bija līdz. Vispār mūsu ciema pārstāvji bija diezgan dusmīgi, jo
viņi vispirms bija iebraukuši «Sproģu» mājās pie Hermaņiem un tie
bija no mājām aizmukuši. Savākuši mūs, iebraucām «Skuju» mājās,
paņēmām Vadziņu ģimeni, pēc tam vēl no «Bradu» mājām Ķēniņu ģimeni.
Stendē mūs visus saspundēja lopu vagonos, kur vēl bija vietas.
Vakarā izlūdzāmies zaldātiņiem, kas dežurēja pie vagoniem, lai
atļauj nodīrāt to aunu. Viņi arī palaida to izdarīt. Tā kā gaļa nu
bija vairākiem vagoniem, devām arī citiem. Vārījām uz mazās apaļās
krāsniņas. Kaut kad naktī uz rīta pusi mūsu ešelons sāka savu ceļu,
tad gan bija raudāšana un vaimanas visapkārt, protams dziedāja arī
«Dievs, svētī Latviju!».» Rezultātā V. Ieviņas piespiedu
«ceļojums» noslēdzās Tomskas apgabala Piškinotroickas rajonā.
Kopumā no Latvijas 1949. gada
25. martā
uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabalu bija izvestas aptuveni
13 500 ģimenes ar nedaudz vairāk par 42 000 personu,
bet no Talsu apriņķa — 740 ģimenes ar
2223 cilvēkiem, kas norādīja uz paredzētā plāna pārpildi.
Atšķirībā no 1941. gada 14. jūnija deportācijas izsūtīto
ģimenes netika sadalītas, bet nometinātas vienkopus, turklāt vairāk
nekā puse no deportēto personu skaita bija sievietes. Pēc
operācijas «Krasta banga» sekmīgas izpildes padomju valdība
atviegloti turpināja zemniecības kolektivizāciju un tautas bruņotās
pretošanās kustības apspiešanu.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: