Kristīnes nošu brīnumzemē 23.12.2013
Kristīnes Brokas-Kristbergas bērnība bijusi krāsaina kā ledene. Pusaudžu gadi un panākumi mūzikā, uzstājoties kopā pat ar leģendāro grupu «Līvi», nedaudz līdzinājušies putukrējumam. Saldi, bet nogurdinoši. To cenu viņa nebija gatava maksāt, tāpēc izvēlējās ne dzīvi klubiņos, bet vīru, ne Rīgas mutuļus, bet Talsus.
«Koša, spraiga un aizrautīga,» tāda bērnība izaudzinājusi tagad tik nenogurstošu un pievilcīgu sievieti, kuru mūždien uz priekšu dzen motors, kas, šķiet, darbojas no nošu zīmēm vien.
Mūzikas skaņas
Kristīnes dzīvē ir liktenīgas. Ar lielu sajūsmu viņa atceras savu bērnību — tādu, kādu pati tagad grib dot savam dēliņam. «Man ir izcili vecāki, Gita un Jānis, kuri radīja ļoti krāsainu pasauli. Jau no pirmā brīža, kad biju pavisam maza, viņi centās uzburt pasauli skaistu un interesantu. Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem,» nosaka Kristīne, atklājot, ka bijusi ļoti gaidīts bērns. Viņa piedzima mammai jau 34 gadu vecumā, turklāt arī bērna gaidīšanas laiks nav bijis fiziski viegls. Iespējams, tieši tādēļ, kā Kristīne saka, vecāki centās viņā ielikt visu labo un īpašo, tā abus vēršot par izcilākajiem vecākiem. «Tētis jau no mazām dienām runāja ar mani kā ar lielu cilvēku un iesaistīja visos darbos. Tas ir ļoti būtiski, bērnam daudz nozīmē, ka vecākam viņš šķiet līdzvērtīgs. Atceros, tēvs krāsoja garāžas durvis un arī man deva lielos cimdus, aicinot palīgā. Darba tikums un pienākums manī ieaudzināts jau no bērnības,» sacīja Kristīne. Viņas mamma Gita Broka Talsos zināma kā kultūras dzīves personība, kas vēlāk darbojusies izglītības jomā. Kad Kristīne vēl bija maza, mamma vadījusi Valdemārpils tautas namu. Jaunā sieviete pasmejas, atcerējusies, kā vakaros kūņojusies pa skatuvi. «Tolaik mamma vadīja leļļu teātra pulciņu. Lugas zināju no galvas, sapratu, kas ar lellēm jādara, lielajām meitenēm teicu priekšā. Tētis izrādēm taisīja skatuvi, arī šajā procesā piedalījos. Ar laiku zināju, kuros brīžos leļļu balsīs jābūt uzsvaram. Tā man kā mazam bērnam bija liela skola. Redzēju pasākumu organizēšanu, ar šo informāciju piesūcos kā sūklis. Pēc tam biju mazā organizatore mājās,» pasmaida Kristīne.
Vecāki gribēja, lai meita atrastu savus vaļaspriekus, tādēļ ļāva izmēģināt dažādas aktivitātes. Bērnudārza vecumā viņa apmeklēja baleta studiju, daudz diplomu nopelnīti par dažādiem panākumiem riteņbraukšanā, makšķerēšanā, ātrslidošanā, sporta dejās, pat svaru bumbu celšanā. «Ja pie Talsu ezera bija izsludināta makšķerēšana, tad mūsu ģimene bija klāt. Man makšķere pār plecu, bet mammai panna rokās. Viss tika darīts, lai būtu interesanti. Prātā palikušas vasaras, kad organizēju koncertus savā Vīksnas ielā. Tā bija mana republika, iesaistīju mazākos bērnus, nostādīju rindā un mācīju dziedāt tautasdziesmas. Koncerti notika uz manas sētas garāžas piekabes, kas bija improvizēta skatuve. Tie bija neaizmirstami svētki bērniem un vecākiem,» sacīja Kristīne. Tikpat atmiņā paliekoši ir piedzīvotie ceļojumi vasarās kopā ar vecākiem — braukšana ar plostiem pa Abavu, palikšana teltīs pie jūras. Mamma organizējusi pasākumus pilsētai, bet tētis — ģimenei.
«Vecāki gribēja, lai daru to, kas man padodas un patīk. Jau bērnudārzā ļoti gribēju dziedāt un zīmēt. Tētis iestājās par zīmēšanu, bet mamma — par dziedāšanu. Piecos gados iestājos Talsu mūzikas skolā kā visjaunākā dalībniece. Vēl rakstīt nemācēju, tādēļ mamma pirmos gadus nāca man līdzi un veica pierakstus manā vietā. Tēvs nelikās mierā un, kad gāju skolā, līdztekus iestājos Talsu mākslas skolā. Veiksmīgi apvienoju mākslas un mūzikas skolu, bet līdz vienam brīdim. Manī bija ārkārtīgi daudz enerģijas, biju nenomierināma. Skolā vēl spēlēju teātri, republikā pat saņēmu pirmo vietu un godalgu par izcili notēlotu vilka lomu lugā «Sarkangalvīte un vilks». Citas meitenes gribēja būt Sarkangalvītes, bet man iedeva vilka lomu!» skaļi iesmejas Kristīne.
Tētis dziedāt nemāk, mammu var likt trešajā rindā —
bet kur Kristīnei šis talants radies? Izrādās, taisnība bijusi tiem cilvēkiem, kas uzsver — bērni daudz ko pārmanto tieši no vecvecākiem. Arī Kristīnes vectētiņš Kārlis Dasmanis bijis talantīgs mūziķis. Savulaik Vandzenē deju kapelā «Bimbambulla» bijis vijolnieks, akordeonists un solists.
«Mūzikas skolā ar mani strādāja lieliska un ļoti prasīga skolotāja Benita Paegle. Viņa manī saredzēja talantu, virzīja konkursos «Gailis». Pēc kārtējās uzvaras mani palūdza tajos vairs nepiedalīties un dot iespēju citiem. Vēlāk kļuvu par vadītāju dziedāšanas konkursam «Kārumnieks». Kad mani ieraudzīja skolotājs Jānis Osītis un piedāvāja uztaisīt koncerta programmu kopā ar slavenajiem «Talsu sprīdīšiem», biju pārsteigta, bet arī ļoti pagodināta. Tas bija liels notikums,» pastāsta Kristīne.
Tad sācies popgrupas «Krikši» laiks, jo Kristīni pamanīja koncertmeistare Daiga Rūtenberga, izraujot meiteni no klasikas un piedāvājot dziedāt popgrupā. Kristīne uzstājusies kopā ar tolaik mazo Jolantu Strikaiti, Danu Bramani un Ēriku Busuli. «Bijām lieli ieguvēji, jo pēc dalības konkursos «Sauleszaķis» televīzijā jau dzīvojāmies kā pa mājām.» Kristīne piebilst, ka tieši Daiga Rūtenberga, kas nav bijusi vokālā pedagoģe, viņas balss attīstībā devusi visvairāk. Individuālās solo nodarbības, sarunas par dziesmu jēgu, nepārtraukti košāka vokālā skanējuma meklējumi, vēlme sasniegt visaugstāko līmeni — tieši šīs lietas raksturoja Kristīnes un Daigas kopīgo darbu. «Daiga komponēja man dziesmas, laikam komponists vislabāk zina, ko viņš dziesmā vēlas saklausīt. Daiga ieguldīja ļoti lielu darbu, viņa ir talantīga un manā dzīvē skolotāja ar lielo burtu. Viņa saskatīja talantu, un tajā brīdī pavirzījās malā jautājumi par naudu vai laiku, viņa vienkārši strādāja,» pateicīga ir Kristīne.
Spraigais ikdienas režīms noveda pie Kristīnes atsacīšanās no mākslas skolas. To ļoti pārdzīvojis tēvs, arī mākslinieks Biezbārdis mēģinājis no šāda soļa atrunāt, bet mūzikas vilinājums Kristīnes dzīvē bija pārāk liels. Viņa gan uzsver, ka mākslas skolā iegūtais redzējums palicis. «Fotogrāfi apgalvo, ka man ir labs mākslinieciskais skatījums. Kompozīcijas un krāsu izjūta, skatuves noformējumu veidojot, vienmēr zinu, ko gribu,» teic Kristīne.
Lielās muzikālās dzīves sākums
Kristīnei bija 13 gados. «Tad piepildījās mani sapņi. Gribas iekniebt, lai vispār noticētu, ka tas notika. Pirmo reizi Latvijas brīvvalsts laikā notika konkurss «Meklējam solistus!». Kaut kas tāds nebija redzēts, biju kā pielīmēta pie televizora ekrāna, jo ļoti patika estrāde un popmūzika.
Visu rakstu lasiet 20. decembra laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: