Ķūļciemam un viens otram uzticīgi 04.09.2015


Ķūļciema pagasta «Roviņos» dzīvo Dzidra un Ansis Bukogas, kuri
kopā aizvadījuši 55 gadus, sagaidot Smaragda kāzas. 12. septembrī
Ķūļciema pensionāru interešu klubs «Atblāzma» rīkos saietu ar
milzums draugiem. Protams, Bukogas būs notikuma vidū. «Talsu
Vēstis» devās uz Ķūļciemu, lai uzzinātu lielo noslēpumu, kā laulībā
var nodzīvot tik daudz gadu un būt laimīgiem arī šodien un vēl
turpmāko laiku.
Dzidra Bukoga teic,
ka viņa ir īstena ķūļciemniece, jo te dzimusi, augusi, gājusi
skolā, strādājusi un nu aizvada vecumdienas. Vienīgais izbraukums
bijis tolaik, kad viņa apguvusi zināšanas Rīgas kultūras un
izglītības darbinieku tehnikumā. Pagājušā gadsimta 50. gados šai
pusē bija divas skoliņas — Ķūļciemā varēja mācīties divas klases,
tolaik mācību iestāde bija tai vietā, kur pašlaik atrodas pasta
nodaļa. Pēc tam skolēni mēroja mazliet vairāk nekā divus kilometrus
uz Dzedru septiņgadīgo skolu. Par kultūras un izglītības darbinieku
tehnikumu domas radās tāpēc, ka Dzidra bija aktīva pašdarbniece,
gluži dabiski, ka viņai gribējās arī strādāt kultūras jomā. Tolaik
Ķūļciema ciema padome pārzināja tautas namu, kur Dzidra kļuva par
vadītāju 1965. gadā. Iestāde bija pakļauta Talsu kultūras nodaļai,
un katru mēnesi vajadzēja notikt kādam sarīkojumam. Nozīmīga vieta
bija politiskām lekcijām, kuras lasīja gan atbraucēji no Talsiem,
gan vietējie ļaudis, kas mācēja labi runāt un zināja, ko lai tautai
saka par starptautiskiem jautājumiem un dzīvi Padomju Savienībā. Ko
gan tolaik varēja runāt par ārpolitiku? Tomēr arī to lektori
pieminēja, uzsverot, kurš ir draugs, bet kurš — ienaidnieks. Plaši
tika reklamēti kolhozi un «jaukā» dzīve tajos.
Ķūļciemā darbojās
slavenā kopsaimniecība «Lāčplēsis», ko ļaudis zināja gan tuvu, gan
tālu. Tajā partijas sekretārs bija Osvalds Grīnšteins, kurš ļoti
sadarbojās ar tautas namu, pats bija aktīvs pašdarbnieks — nāca
spēlēt teātri un dziedāja vīru vokālajā ansamblī. Dzidra atceras,
ka tolaik tautas namā bija arī sieviešu ansamblis, dramatiskais
kolektīvs, bērnu mākslinieciskais pulciņš. Tā kā tautas namā
strādāja tikai vadītāja un apkopēja, mākslinieciskās pašdarbības
kolektīvus brauca vadīt ļaudis no citurienes — no Rojas vai
Laucienes. Un tas nebija viegli, jo ceļā bija jādodas ar satiksmes
autobusu, par privātajām automašīnām cilvēki tolaik varēja tikai
sapņot. Beigu beigās kolhozs nopirka instrumentus, un Ķūļciemā
nodibinājās deju orķestris, kurā bija saksofons, trompete, bungas,
akordeons… Pašiem muzikanti spēlēja deju sarīkojumos, kā arī
kolhoza pasākumos. Tolaik plaši tika svinēti Jāņi, un bez kārtīgas
mūzikas tur nekādi nevarēja iztikt. Un cilvēki bija aktīvi kultūras
dzīves baudītāji. Dzidra uzsver, ka tolaik viņus nevajadzēja ar
varu vilkt ārā no mājām, jo nāca paši. Lai piedalītos vokālā
ansambļa mēģinājumos, cilvēki, piemēram, no Jādekšām ieradās kājām
arī pavēlāk vakaros vai pusastoņos no rīta, bet tas ir kādi pieci
kilometri tālu. Pati Dzidra dziedāja ansamblī un spēlēja teātri
dramatiskajā pulciņā. Tautas namu viņa vadīja 13 gadus.
Ansis Bukogs ir no Dzedru
ciema, kas tepat Ķūļciema pagastā vien atrodas. Arī viņš nekur
citur nekad nav gribējis doties, jo te ļoti patīk un ir pierasts.
Te ir Engures ezers, kur viņš makšķerē, iebraukdams ūdens plašumos
ar laivu, pēc tam lomu pats notīra un arī uzcep pēc sievas īpašās
receptes. Tāds ūdeņu vilinājums un vaļasprieks viņam bijis jau no
bērnības, jo Ansis līdz armijai dzīvojis upes krastā. Kā nebūsi
makšķernieks? Tolaik upē dzīvojušas foreles…
Protams, viņš mācījās Dzedru skolā, pēc tās pastrādājis, bet tad
jau bija jādodas dienēt padomju armijā, kur viņš darba bataljonā
Murmanskas apgabala Kandalakšā aizvadīja divus gadus un trīs
dienas. Jāpiemin tās vēstules, ko karavīrs rakstījis vienīgi savai
meitenei. Ansim ļoti patika, ka Dzidra bijusi noteikta un nopietna,
kas nav mētājusies ar vārdiem un darbiem. Pēc armijas vīrs strādāja
uz dzelzceļa, tad apprecējās un aizgāja uz Mērsraga zivju fabriku,
kur bija krāsotājs gadus četrus. Ansis noskatījies, ka kolhozā būtu
labāk, tad atnāca uz «Lāčplēša» būvbrigādi, pēcāk aizgāja uz
mehanizatoru kursiem un strādāja par traktoristu, kamēr pienāca
pensija. Laiks viņam esot pagājis ļoti ātri. Te bijušas kāzas, te —
jau Smaragda svinības. Mūžs ir bijis laimīgs.
Ko gan sieva saka
par savu toreizējo izvēli? Viņa nosmej — tā nu tas gadījās… Ansis
1958. gadā atnāca no dienesta armijā, un viņi sāka draudzēties.
Protams, uzreiz jau tas nenotika. Tolaik Ķūļciemā puišu bija
diezgan, un Dzidrai bijusi liela piekrišana pie pretējā dzimuma
pārstāvjiem. Tomēr Ansis izrādījies pats labākais un piemērotākais
dzīvesbiedrs, un 1959. gada 31. decembrī Dzidra un Ansis ciema
padomē sareģistrējās, kļūdami par Bukogu ģimeni, bet mājās viņus ar
veco moskviču atveda Anša onkulis Fricis Bajārs. Otrs brālis
Arnolds Bajārs kāzās spēlēja akordeonu.
Jaunajai sievai bija 19 gadi, bet vīram — par trim vairāk. Kāpēc
bija jāprecas pašos Vecgada svētkos, ja tolaik jau citus decembra
nogalē svinēt nebija atļauts? Izrādās, ka Dzidras mammai todien
bija dzimšanas diena, tā ka viņai par godu radās jauna ģimene.
Noteikti bija jādomā, kā uzklāt galdu. Mājās bija sivēns, to tad
arī nokāva decembrī, kad vēsāks. Tolaik jau plašas kāzas netika
rīkotas, sapulcējās vien tuvākie radinieki un kaimiņi. Līgavai bija
jauna kleita gan, taču tā nebija balta, bet zilgana. Tā tika šūta
ar nodomu, lai pēc tam varētu uzģērbt uz citiem godiem un
sarīkojumiem. Nebija arī naudas, lai varētu atļauties balto kleitu
vienai svinīgai reizei. Atbilstoši aukstajam un sniegainajam
gadalaikam, kleita bija ar garām piedurknēm, to šuva Mērsraga
šuvēja.
Tagad, jautāta, kāpēc
tomēr viņa deva jāvārdu Ansim, vai bija uznākusi lielā mīlestība,
Dzidra jokodama atteic — jupis viņu zina, vai tā bija mīla, varbūt
vienkārši pieķeršanās… Sievietes acis smaida, to sakot, un bija jau
jāsaprot, ka toreiz bijusi un vēl tagad ir īstā un liktenīgā
mīlestība. Viņa smej atkal — galvenais, ka abi varējuši labi
sadejoties. Un tā 55 gadus, jo paši uzskata, ka ir veco laiku
cilvēki, kas tā vienkārši neskrien projām no otra pēc katra sīka
strīda. Kādu vīzīti esi uzvilcis kājās, ar tādu jāstaigā visu mūžu
— to varētu teikt par Bukogu laulības gadiem. Izpalīdzīgs, mīlīgs,
sirsnīgs… Sieva neskopojas ar labiem vārdiem, ko velta vīram.
Izrādās, ka strīdos virsroku guvusi viņa, bet Ansis piekāpies. Tas
gan nav nekas, jo arī vīrs taču uzskata, ka viņam tikusi pati
labākā un skaistākā sieva. Un abi labi zinot, kas ir
mīlestība.
Ķūļciemnieku laulībā
ir dzimis dēls Raivis, kuram tagad ir 42 gadi. Gādāt bērnu ģimene
nesteigusies, un pagāja 13 gadi kopš kāzām, līdz pasaulē ienāca
Raivis. Un tas bija ar nodomu, jo bērnam jābūt plānotam, gaidītam
īstajā laikā un vietā. Dēls strādā «Talcē», viņam ir lieliska sieva
Inga, kas vīra vecākiem ļoti, ļoti palīdz apdarīt mājas un dārza
darbus. Bukogas ļoti priecājas par trim mazdēliem. Raivja ģimene
mīt netālajā daudzdzīvokļu mājā. «Roviņos» — vectēva celtajā namā —
tagad dzīvo tikai Dzidra un Ansis, kā to darījuši jau 55 gadus. Un
Ansis atzīst, ka ik vietiņai šai laikā te ir pielicis savu
saimnieka roku. Dzidras rūpe ir vistiņas un arī citi sīki mājas
darbi. Lielā izklaide Bukogām ir pensionāru kluba «Atblāzma» saieti
un došanās pie draugiem uz ballēm, tad gan Ansis dabū izdancināt ne
tikai Dzidru, bet arī citas sava kluba «meitenes».
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: