Ķūļciemam un viens otram uzticīgi 04.09.2015

Ingrīda Avotiņa
ingrida.avotina@inbox.lv
63222048

Tweet

Ķūļciema pagasta «Roviņos» dzīvo Dzidra un Ansis Bukogas, kuri kopā aizvadījuši 55 gadus, sagaidot Smaragda kāzas. 12. septembrī Ķūļ­ciema pensionāru interešu klubs «Atblāzma» rīkos saietu ar milzums draugiem. Protams, Bukogas būs notikuma vidū. «Talsu Vēstis» devās uz Ķūļciemu, lai uzzinātu lielo noslēpumu, kā laulībā var nodzīvot tik daudz gadu un būt laimīgiem arī šodien un vēl turpmāko laiku.
Dzidra Bukoga teic,
ka viņa ir īstena ķūļciemniece, jo te dzimusi, augusi, gājusi skolā, strādājusi un nu aizvada vecumdienas. Vienīgais izbraukums bijis tolaik, kad viņa apguvusi zināšanas Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Pagājušā gadsimta 50. gados šai pusē bija divas skoliņas — Ķūļciemā varēja mācīties divas klases, tolaik mācību iestāde bija tai vietā, kur pašlaik atrodas pasta nodaļa. Pēc tam skolēni mēroja mazliet vairāk nekā divus kilometrus uz Dzedru septiņgadīgo skolu. Par kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu domas radās tāpēc, ka Dzidra bija aktīva pašdarbniece, gluži dabiski, ka viņai gribējās arī strādāt kultūras jomā. Tolaik Ķūļciema ciema padome pārzināja tautas namu, kur Dzidra kļuva par vadītāju 1965. gadā. Iestāde bija pakļauta Talsu kultūras nodaļai, un katru mēnesi vajadzēja notikt kādam sarīkojumam. Nozīmīga vieta bija politiskām lekcijām, kuras lasīja gan atbraucēji no Talsiem, gan vietējie ļaudis, kas mācēja labi runāt un zināja, ko lai tautai saka par starptautiskiem jautājumiem un dzīvi Padomju Savienībā. Ko gan tolaik varēja runāt par ārpolitiku? Tomēr arī to lektori pieminēja, uzsverot, kurš ir draugs, bet kurš — ienaidnieks. Plaši tika reklamēti kolhozi un «jaukā» dzīve tajos.
Ķūļciemā darbojās
slavenā kopsaimniecība «Lāčplēsis», ko ļaudis zināja gan tuvu, gan tālu. Tajā partijas sekretārs bija Osvalds Grīnšteins, kurš ļoti sadarbojās ar tautas namu, pats bija aktīvs pašdarbnieks — nāca spēlēt teātri un dziedāja vīru vokālajā ansamblī. Dzidra atceras, ka tolaik tautas namā bija arī sieviešu ansamblis, dramatiskais kolektīvs, bērnu mākslinieciskais pulciņš. Tā kā tautas namā strādāja tikai vadītāja un apkopēja, mākslinieciskās pašdarbības kolektīvus brauca vadīt ļaudis no citurienes — no Rojas vai Laucienes. Un tas nebija viegli, jo ceļā bija jādodas ar satiksmes autobusu, par privātajām automašīnām cilvēki tolaik varēja tikai sapņot. Beigu beigās kolhozs nopirka instrumentus, un Ķūļciemā nodibinājās deju orķestris, kurā bija saksofons, trompete, bungas, akordeons… Pašiem muzikanti spēlēja deju sarīkojumos, kā arī kolhoza pasākumos. Tolaik plaši tika svinēti Jāņi, un bez kārtīgas mūzikas tur nekādi nevarēja iztikt. Un cilvēki bija aktīvi kultūras dzīves baudītāji. Dzidra uzsver, ka tolaik viņus nevajadzēja ar varu vilkt ārā no mājām, jo nāca paši. Lai piedalītos vokālā ansambļa mēģinājumos, cilvēki, piemēram, no Jādekšām ieradās kājām arī pavēlāk vakaros vai pusastoņos no rīta, bet tas ir kādi pieci kilometri tālu. Pati Dzidra dziedāja ansamblī un spēlēja teātri dramatiskajā pulciņā. Tautas namu viņa vadīja 13 gadus.
Ansis Bukogs ir no Dzedru
ciema, kas tepat Ķūļciema pagastā vien atrodas. Arī viņš nekur citur nekad nav gribējis doties, jo te ļoti patīk un ir pierasts. Te ir Engures ezers, kur viņš makšķerē, iebraukdams ūdens plašumos ar laivu, pēc tam lomu pats notīra un arī uzcep pēc sievas īpašās receptes. Tāds ūdeņu vilinājums un vaļasprieks viņam bijis jau no bērnības, jo Ansis līdz armijai dzīvojis upes krastā. Kā nebūsi makšķernieks? Tolaik upē dzīvojušas foreles…
Protams, viņš mācījās Dzedru skolā, pēc tās pastrādājis, bet tad jau bija jādodas dienēt padomju armijā, kur viņš darba bataljonā Murmanskas apgabala Kandalakšā aizvadīja divus gadus un trīs dienas. Jāpiemin tās vēstules, ko karavīrs rakstījis vienīgi savai meitenei. Ansim ļoti patika, ka Dzidra bijusi noteikta un nopietna, kas nav mētājusies ar vārdiem un darbiem. Pēc armijas vīrs strādāja uz dzelzceļa, tad apprecējās un aizgāja uz Mērsraga zivju fabriku, kur bija krāsotājs gadus četrus. Ansis noskatījies, ka kolhozā būtu labāk, tad atnāca uz «Lāčplēša» būvbrigādi, pēcāk aizgāja uz mehanizatoru kursiem un strādāja par traktoristu, kamēr pienāca pensija. Laiks viņam esot pagājis ļoti ātri. Te bijušas kāzas, te — jau Smaragda svinības. Mūžs ir bijis laimīgs.
Ko gan sieva saka
par savu toreizējo izvēli? Viņa nosmej — tā nu tas gadījās… Ansis 1958. gadā atnāca no dienesta armijā, un viņi sāka draudzēties. Protams, uzreiz jau tas nenotika. Tolaik Ķūļciemā puišu bija diezgan, un Dzidrai bijusi liela piekrišana pie pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tomēr Ansis izrādījies pats labākais un piemērotākais dzīvesbiedrs, un 1959. gada 31. decembrī Dzidra un Ansis ciema padomē sareģistrējās, kļūdami par Bukogu ģimeni, bet mājās viņus ar veco moskviču atveda Anša onkulis Fricis Bajārs. Otrs brālis Arnolds Bajārs kāzās spēlēja akordeonu.
Jaunajai sievai bija 19 gadi, bet vīram — par trim vairāk. Kāpēc bija jāprecas pašos Vecgada svētkos, ja tolaik jau citus decembra nogalē svinēt nebija atļauts? Izrādās, ka Dzidras mammai todien bija dzimšanas diena, tā ka viņai par godu radās jauna ģimene. Noteikti bija jādomā, kā uzklāt galdu. Mājās bija sivēns, to tad arī nokāva decembrī, kad vēsāks. Tolaik jau plašas kāzas netika rīkotas, sapulcējās vien tuvākie radinieki un kaimiņi. Līgavai bija jauna kleita gan, taču tā nebija balta, bet zilgana. Tā tika šūta ar nodomu, lai pēc tam varētu uzģērbt uz citiem godiem un sarīkojumiem. Nebija arī naudas, lai varētu atļauties balto kleitu vienai svinīgai reizei. Atbilstoši aukstajam un sniegainajam gadalaikam, kleita bija ar garām piedurknēm, to šuva Mērsraga šuvēja.
Tagad, jautāta, kāpēc
tomēr viņa deva jāvārdu Ansim, vai bija uznākusi lielā mīlestība, Dzidra jokodama atteic — jupis viņu zina, vai tā bija mīla, varbūt vienkārši pieķeršanās… Sievietes acis smaida, to sakot, un bija jau jāsaprot, ka toreiz bijusi un vēl tagad ir īstā un liktenīgā mīlestība. Viņa smej atkal — galvenais, ka abi varējuši labi sadejoties. Un tā 55 gadus, jo paši uzskata, ka ir veco laiku cilvēki, kas tā vienkārši neskrien projām no otra pēc katra sīka strīda. Kādu vīzīti esi uzvilcis kājās, ar tādu jāstaigā visu mūžu — to varētu teikt par Bukogu laulības gadiem. Izpalīdzīgs, mīlīgs, sirsnīgs… Sieva neskopojas ar labiem vārdiem, ko velta vīram. Izrādās, ka strīdos virsroku guvusi viņa, bet Ansis piekāpies. Tas gan nav nekas, jo arī vīrs taču uzskata, ka viņam tikusi pati labākā un skaistākā sieva. Un abi labi zinot, kas ir mīlestība.
Ķūļciemnieku laulībā
ir dzimis dēls Raivis, kuram tagad ir 42 gadi. Gādāt bērnu ģimene nesteigusies, un pagāja 13 gadi kopš kāzām, līdz pasaulē ienāca Raivis. Un tas bija ar nodomu, jo bērnam jābūt plānotam, gaidītam īstajā laikā un vietā. Dēls strādā «Talcē», viņam ir lieliska sieva Inga, kas vīra vecākiem ļoti, ļoti palīdz apdarīt mājas un dārza darbus. Bukogas ļoti priecājas par trim mazdēliem. Raivja ģimene mīt netālajā daudzdzīvokļu mājā. «Roviņos» — vectēva celtajā namā — tagad dzīvo tikai Dzidra un Ansis, kā to darījuši jau 55 gadus. Un Ansis atzīst, ka ik vietiņai šai laikā te ir pielicis savu saimnieka roku. Dzidras rūpe ir vistiņas un arī citi sīki mājas darbi. Lielā izklaide Bukogām ir pensionāru kluba «Atblāzma» saieti un došanās pie draugiem uz ballēm, tad gan Ansis dabū izdancināt ne tikai Dzidru, bet arī citas sava kluba «meitenes».

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: