Kuldīgas ielas svētkos Sabilē bija iespēja «aizceļot laikā» 19.09.2016
Sestdien, 10. septembrī, Sabilē norisinājās svētki par
godu Kuldīgas ielai. Ceļojums pagātnē divu stundu garumā,
pārvietojoties gan fiziski, gan domās.
«Lielais Kuldīgas ielas vakars var sākties! Esam te, jo šī iela
vienmēr bijusi krustcelēs — viens ceļš ved uz Rīgu, otrs — uz
Kuldīgu, trešais — sazin kur! Bet visi ved pagātnē, jo šīs arī
aizgājušo laiku krustceles. Sāksim ceļojumu laikā ar kādu nesenu
pagātnes brīdi,» klātesošos uzrunāja un cītīgi taurē pūta Sabiles
vides gids Māris Lācis. Atgriešanās laikā tika panākta ar teksta un
etīdes palīdzību. «Laikā, kad likvidējās mazās darbnīcas un
kombināti, konservu rūpnīca palika viena pati, cilvēkiem trūka
darba. Daudzi brauca strādāt uz Kandavas radiorūpnīcu. Jutu, ka
vajag kaut ko darīt. Meklēju caur rajona izpildkomiteju, arī Rīgā;
līdz sameklējām. Te, Kuldīgas ielā, stāvēja tukša ēka. Sazinājāmies
ar uzņēmumu «Somdaris», satikos ar tā vadību. Direktore bija
krieviete — pratu viņu pārliecināt, ka Sabilē darbaspēka netrūkst,
lai atvērtu filiāli. Viņa teica, ka no Rīgas neviens nebrauks, lai
gādāju vadītāju. Biju jau iztaustījis darba un organizatora spējas
kolhoza bijušajai grāmatvedei Marijai Šteinbergai. Pierunāju viņu.
Teicu, ka no padomes puses atbalsts būs. Davai, nāc un strādā! Pēc
gada «Somdarī» darbs bija jau 240 cilvēkiem. To atvēra 1966. gadā,
un, kad M. Šteinbergu ierakstīja Goda grāmatā, viņa pirmo
reizi cilvēkiem zālē pateica, ka šī filiāle tika atvērta,
pateicoties toreizējam priekšsēdētājam Arnoldam Dukātam,» stāstīja
sabilnieks Guntis Feldbergs.
Mārtiņa Bērziņa laiks —
cilvēki devās uz nākamo apstāšanās vietu. 30., 40. gadi, kad
M. Bērziņš bija Sabiles pārvaldnieks. «Pirmās ziņas par
Sabiles ebrejiem ir no 19. gadsimta sākuma, kad te dzīvoja
miesnieks Ābrams un kapracis Mozus. Gadsimta vidū ebreji jau bijuši
70% no iedzīvotāju skaita. 1881. gadā — divas trešdaļas. 1935. gadā
Sabilē cilvēku skaits bijis 1817 un te dzīvoja 281 ebrejs. Vairums
no viņiem bija pārtikas preču un apģērba veikalu īpašnieki, kā arī
veica darījumus ar kokmateriāliem un liellopiem. Citi bija
amatnieki, drēbnieki, apavu meistari, skārdnieki, arī zobārsts un
ārsts. Latvieši ar ebrejiem sadzīvojuši draudzīgi,» vēsturi
ieskicēja G. Feldbergs. «Sabilnieki pārsvarā informēti, kas ir
Mārtiņš Bērziņš — bijušais Sabiles galva. Tas ir galvenais, ko visi
zina. Arī to, ka viņš savā laikā bijis čigānu glābējs. Palikušas
tikai vispārīgas frāzes. M. Bērziņš bija uzņēmīgs cilvēks,
kuram piederēja vilnas fabrika, deva cilvēkiem darbu. Aktīvi
piedalījās sabiedriskajā dzīvē. Viņš bijis ļoti kārtīgs,
pedantisks, varbūt pat pārāk. Bijis arī liels sporta draugs.
Savulaik Sabilē bija vairākas futbola komandas, Ēģiptē notikušas
sacensības. M. Bērziņš sponsorēja sportistus tādā veidā, ka
par katriem iesistajiem vārtiem uz laukuma uznesa kasti ar alu.
Acīmredzot mači bijuši rezultatīvi un interesanti. Kad mierīgie un
darbīgie laiki beidzās, sākās jukas. 1941. gadā nošāva visus
Sabiles ebrejus — M. Bērziņš tajā laikā nebija pilsētas
pārvaldnieks. Tie laiki bija šausmīgi, jo atlika tikai runāt citā
valodā vai citādāk izskatīties, un biji vainīgs pie visām pasaules
nelaimēm, un par to nošāva. 1943. gadā tika meklēti nākamie upuri.
Nolēma iznīcināt čigānu tautības pārstāvjus. Visā Latvijā tas
notika aktīvi un diezgan organizēti. Ir vairākas versijas, kā viss
notika, bet visticamākā ir šī: pie M. Bērziņa atnāca vietējie
pašdarbnieki (paši vācieši bijuši ar tīrām rokām), lai prasītu
tehnisko palīdzību — bedres, transportu un citas lietas. Pilsētas
galva atbildējis: «Vai jums ir rakstiska oficiāla pavēle?» Kad
saņēma atbildi «nē», viņš lika pagaidīt, kamēr viss tiks kārtīgi
noskaidrots un nokārtots. Lieta tika nobremzēta,» stāstīja
M. Lācis. Viņš arī atklāja, ka laikā, kad valsts ierēdņi,
amatpersonas un pilsētu pārvaldnieki tika arestēti vai izsūtīti,
Mārtiņu Bērziņu neviens neaiztika. Viņš nomira sirmā vecumā, 95
gados, savā gultā Laucienes pansionātā. «Viņš esot bijis izslavēts
dziednieks, daudziem esot palīdzējis. Acīmredzot daudzi arī
baidījušies. Par to ir vērts padomāt…» aicināja
M. Lācis.
Nākamā apstāšanās vieta —
ielas galā, laukumā pirms Sabiles tilta. Tur iedzīvotāji klausījās
stāstus par to, kā iela izskatījusies pavisam senā pagātnē. Kādas
ēkas un piebūves te bijušas, kādas bodes vai iestādes darbojušās.
Turpat bija izveidota arī ielas karte, kur katrs varēja pievienot
kādu informāciju par to, kas un kurā mājā dzīvojis vai strādājis un
citiem, iespējams, nav zināms.
Aizraujošs mirklis, kad klātesošajiem bija iespēja minēt dažādu
senatnīgu sadzīves priekšmetu nosaukumus un to, kam tie paredzēti.
Tur izpaudās vietējo fantāzijas lidojumi, vairākus objektus
pielāgojot mūsdienu prasībām un vajadzībām, piemēram, negantu kaķu
vai dzīvesbiedru savaldīšanai.
Pēc tam gids M. Lācis sniedza vairāk informācijas par Kārļa
Ulmaņa stādīto ozolu tilta otrā pusē (izrādās, viņa vizītes teiktās
runas dēļ Sabilē tika ierīkots Vīna kalns) un veco ļaužu
pansionātu, kur agrāk atradās pilsētas pārvalde. Iestājoties vakara
krēslai, cilvēkus jau sagaidīja oriģināls kino uz vienas no Sabiles
tilta margām — ar mirkļiem no pilsētas vēstures. Pa to laiku
Kuldīgas iela tika izgaismota ar svecēm, radot romantisku un
idillisku izjūtu.
«Šādi ielu pasākumi ir nepieciešami, jo katram ir, ko teikt — tādi
fakti, kas nav minēti nevienā grāmatā vai dokumentā. Tas nav tikai
izklaides pasākums, bet iespēja dalīties ar mūsu atmiņām un
zināšanām,» teica M. Lācis.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: