Laba ziņa: lai kāptu zirga mugurā, nav jāgaida vasara! 01.02.2017
«2016. gads mums bijis ļoti darbīgs, ražens un
piepildīts,» apliecina jātnieku sporta kluba «Potenciāls» vadītāja
Ieva Dundure. Kā skaists punkts uz «i» pēc pērn paveiktā abiem ar
kluba valdes locekli Māri Prūsi ir 7. janvārī saņemtā Latvijas
Jātnieku federācijas Gada balva, kas apliecina, ka viņu zirgs
Rafaello jau otro gadu atzīts par labāko jaunzirgu
iejādē.
Tik tālu varbūt viss izklausās gana lietišķi, lai šķistu, ka runa
ir gluži vai par atzinīgi novērtētu uzņēmumu. Tomēr, dodoties uz
Ģibuļu pagasta Spāri, mēs zinājām, ka satiksim skaistu pāri — divus
jaunus, labu izglītību ieguvušus cilvēkus, kuri kopā ir raduši
iespēju sevi nodrošināt, dzīvojot laukos, darot to, kas pašiem tīk,
vienlaikus veidojot tūrisma piedāvājumu un iepriecinot spāreniekus
ar apjausmu, ka ne visi aizbrauc no Latvijas.
Klubs «Potenciāls» dibināts
2013. gadā, bet tieši pagājušajā gadā Ieva un Māris beidzot varēja
atklāt jāšanas laukumu piemājas pļaviņā. «Viss uz priekšu virzās
lēnām — arī tāpēc, ka tas ir mūsu pašu ieguldījums, roku darbs,»
atklāj Ieva. Viena lieta esot, ka pakalpojumu pirkšana maksā gana
lielu naudu, bet otra — ka laukuma izveidē, kur būtiska bija
uzkalna nolīdzināšana, tehnika neko daudz nav varējusi palīdzēt.
«Veicot šo darbu ar rokām, visu varējām sakārtot tā, kā vajag. Kad
traktors brauc pāri, tad mālu un visu pārējo saveļ kopā. Mēs paši
to, kas bija sliktāks, varējām pirmo savest uz malām, un to, kas
labāks, pataupīt virsējam slānim,» skaidro Māris. Tā nu abi
jaunieši 1800 kvadrātmetrus lielo jāšanas laukumu būtībā
izveidojuši ar lāpstām un ķerru! «Ķerras — mūsu mazie traktoriņi,»
smejas Ieva. Traktors vien beigu posmā palīdzējis sašķērēt milzīgās
zāles velēnas, bet paši vēl ar grābekļiem izgrābuši no laukuma
saknes un zāli.
2015. gada pavasarī sākuši virzīties pretī šim mērķim, viņi laukuma
izveidei nav diendienā veltījuši katru brīvo brīdi, tāpēc šo laiku
vairāku mēnešu garumā abi atceras ar patiku. «Nav jau tā, ka mēs
tikai ar laukuma labiekārtošanu no rīta līdz vakaram nodarbojāmies.
Bija jau arī pārējie ikdienas darbi — dārzs, malkas sagāde, zāle,
zirgi,» saka Ieva. «Pa stundai dienā — fiziskas aktivitātes! Citi
ir laimīgi pēc darba aiziet papeldēt vai paskriet, bet mums gan
ietaupījās nauda, gan bija treniņš svaigā gaisā abiem kopā, zirgiem
turpat tuvumā ganoties,» vērtē Māris.
Jāšanas laukuma izveidi Ieva un Māris dēvē par pagājušā gada
redzamāko veikumu. 2016. gada pavasarī laukums tika apjozts ar žogu
jātnieku papildu drošībai, pēc tam tika izveidoti pilnvērtīgiem
treniņiem nepieciešamie šķēršļi un iejādes burti, bet rudenī tas
tika papildināts ar apgaismojumu, tāpēc vairs nav problēmu arī
tumšajā gada laikā treniņus un izjādes rīkot vienādi labi gan
dienā, gan vakarā vai, kā Māris smejas, — ja laika apstākļi atļauj,
var trenēties kaut visu nakti! «Lai piedāvājums tiktu pamanīts, ir
ar kaut ko jāizceļas uz apkārtējo fona. Tuvējā apkārtnē tāds
apgaismots laukums, kurā faktiski visu cauru gadu var darboties, ir
mūsu rozīnīte,» viņš uzskata.
Kluba apmeklētāju vidū
esot gan cilvēki, kuri mērķtiecīgi trenējas, lai piedalītos
sacensībās, gan tūristi, kuri vienkārši reizumis atbrauc uz
izjādēm. «Vasaras sezonā jūtami pieaug tūristu skaits, lai gan pa
kādam jau uzrodas visa gada garumā. Pastāvīgo jātnieku mērķim nav
noteikti jābūt sacensībām — mērķis var būt arī veselības uzlabošana
vai vaļasprieks — aktīva brīvā laika pavadīšana, reizē kaut ko
iemācoties. Lai piedalītos sacensībās, jātrenējas regulāri,» uzsver
Ieva.
Pašlaik jaunākajam jātniekam klubā «Potenciāls» esot pieci gadi,
lai gan siltākā laikā uz zirga kopā ar mammu vai Ievu sēžas pat
divgadīgs bērniņš. «Nav vecuma ierobežojuma,» trenere uzskata.
Cilvēkam esot jādod iespēja pamēģināt, kā tas ir — sēdēt zirgam
mugurā. «Bieži vien ir tā, ka tas, par kuru šķiet — būs grūtāk, ar
savu gribēšanu un neatlaidību aiziet priekšā tiem, kuri domā, ka
viņiem jau tāpat viss sanāk, jo ir talants,» Ieva pamanījusi.
Protams, jātnieku sportā, tāpat kā jebkurā citā jomā, ir savi
priekšnosacījumi, kas mācības padara vieglākas, bet arī te lielāko
panākumu daļu veido ieguldītais darbs. Vieglāk esot, ja cilvēks
spēj izjust jāšanas ritmu, ir pacietīgs, neatlaidīgs, un panākumi
neizpaliks tam, kuram ir gribasspēks, mērķtiecība. «Tik izteikti
svarīgas nav tādas fiziskas īpašības kā spēks vai ātrums. Svarīgāka
ir sevis koordinācija, spēja sevi pārvaldīt, līdzsvars, lokanība,
veiklība. Vēl būtiska ir spēja izjust zirgu, būt saskaņā ar to.
Vienmēr saku — treneris var iemācīt jātniekam teoriju, sniegt
zināšanas, tehniku, bet to īsto izjūtu iedot nevar, tā jāsajūt
pašam,» pamanījusi Ieva.
Pagājušajā gadā viņu un Māri pārsteidzis ne viens vien viesis no
tālākām ārzemēm — Maskavas, Vācijas, Anglijas. Abi smejas, ka pati
vieta jau palīdz piesaistīt tūristus, jo Ventspils šosejas malā
viņi ar zirgiem esot gluži kā uz paplātes. Noderot sadarbība ar
Talsu novada tūrisma informācijas centru, Ieva cenšas regulāri par
«Potenciāla» piedāvājumu un aktualitātēm atgādināt sociālajos
tīklos, un bieži cilvēki braucot, jo citi ir viņiem šo vietu
ieteikuši.
Protams, arī pašiem īpaša šķiet
saskarsme ar zirgiem. Ja Ievai jāšanā ir jau 18 gadu pieredze, tad
Māris zirgus iepazinis salīdzinoši nesen. Viņam patīkot atrasties
arī zirgam mugurā, tomēr sevišķi bieži jāt nesanākot, biežāk — vest
zirgu pie pavadas, kad kāds cilvēks dodas izjādē. «Lai vestu zirgu
aiz pavadas, jābūt paklausīgam zirgam un nelielam krampim rokās,»
Māris spriež. Vēl esot jāpiemīt prasmei vasarā veikli cīnīties ar
dažādiem knišļiem, kas zirgus padara nemierīgus.
Starp citu, jāšanai vasara nemaz neesot tas labākais gadalaiks!
Pavasaris, pirms kukaiņi mostas, un rudens, kad tie jau ir
pazuduši, esot piemērotāks laiks, tomēr piedāvājums ir spēkā visu
gadu.
Tāpat kā cilvēki ir dažādi, arī zirgu raksturs atšķiroties.
Rafaello esot čomīgāks, pozitīvs, draudzīgs, pat uzbāzīgs un
labprāt strādājot, darbojoties līdzi. Ronda esot ieturētāka,
kaprīzāka, nelabprāt ļaujoties svešiem glāstiem. «Ja tā padomā,
cilvēkiem arī nepatīk, ja sveši viņus čamda visās malās!» Māris
aicina aizdomāties. Jāšanai gan labi derot abi zirgi. «Tāda
komandiņa mēs esam — lielākais vairums jāj ar Rondu. Esam darba
kolēģītes, labi sastrādājušās. Tas nav mazsvarīgi! Kad vēl uz zirga
ir jātnieks, izveidojas tāds trīsstūris: treneris, jātnieks un
zirgs. Skatoties uz zirgu, parasti treneris zina, ko dara vai
nedara jātnieks! Viss ir ļoti vienkārši, bet ir jābūt zināšanām,
uztrenētai acij, spriež Ieva. Būdama jau kvalificēta jātnieku
sporta trenere, viņa labprāt turpinot papildināt savas zināšanas un
prasmes semināros, kursos, izvēlas tematisku lasāmvielu. «Daru
daudz ko papildus, lai sevi pilnveidotu un attīstītu gan kā
trenere, gan kā sportiste,» Ieva apliecina.
Par izcīnītajām balvām viņa saka: «Tas ir regulāru treniņu un
sacensību rezultāts. Visu sezonu ir izdevies startēt vienmērīgi,
stabili. Tas ir devis apbalvojumu kopvērtējumā — Latvijas Jātnieku
federācijas jaunzirgu konkurencē iejādē Gada balva mums ir otro
gadu pēc kārtas. Patīkami, protams!»
Lai piedalītos sacensībās, nākoties ieguldīt nopietnu darbu. «Gada
griezumā gan ir sacensību periods, sagatavošanās periods, pārejas
periods — nav tā, ka visu gadu sešas septiņas reizes nedēļā vienādi
trenētos! Treniņu veidi atšķiras, un ir jāskatās, kas tajā brīdī
nepieciešams. Janvārī trenējos kādas četras reizes nedēļā. Jā, tā
man ir kļuvusi par zināmu nepieciešamību. Cenšos trenēties no
rītiem, lai tas ir padarīts, un jūtos atmodusies dienai. Katru
dienu gan netrenējos, jo zirgam arī vajag kādu brīvdienu, kad var
vispār neredzēt seglus, izbaudīt brīvo laiku, atpūsties fiziski un
garīgi,» pastāsta Ieva.
Ir prieks būt novērtētiem,
un tāpat iepriecina arī tas, ka ir izdevies te, Spārē, apliecināt
savu varēšanu, neskatoties uz sākotnējo skepsi. «Centāmies no
sirds, un to cilvēki jūt,» uzskata Ieva. «Visvairāk man patīk, ka
varu strādāt pats sev. Kad Ievai jautā, kāpēc mēs arī svētdienā
strādājam, viņa atbild: jo mums patīk mūsu darbs! Ar tūristiem,
kuri vienkārši grib pavizināties, izvēdināt galvu svaigā gaisā un
dabā, to stundas izjādi jau es pavadu, ejot ar kājām, un tā ir
fiziska aktivitāte. Ar to varam nopelnīt, mums tas patīk, ir labi
veselībai un vēl esam izrunājušies ar cilvēkiem! Kur vēl labāk!»
izsaucas Māris.
Daudzi gan nesaprotot, kā ar zirgiem var nopelnīt, jo tie prasa ne
tikai darbu, bet arī finansiālus ieguldījumus. Ieva skaidrības
labad piebilst, ka viņu darba laiks arī neesot no 8.00 līdz 17.00 —
te jābūt gatavam uz nemitīgu rosību. Tomēr šis ir veids, kā pašiem
būt sev saimniekiem un ne tikai neaizbraukt uz ārzemēm, bet pat no
lielajām pilsētām atgriezties laukos. «Tagad jau tā tendence ir
visā Latvijā, ka lauki pamazām izmirst, un tie, kuri pēc kaut kā
tiecas, aizbrauc uz pilsētām vai ārzemēm. Kādreiz jau arī Spārē
bija vairāk iedzīvotāju… Bet jūtam, ka vietējie priecājas par mums.
Katrs, kurš te kaut ko dara, bagātina vietējo sabiedrību,» uzskata
Māris.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: