«Labāku un mīļāku skolu pat iedomāties nevaru» 09.10.2017

Aiga Naudiņa
aiga.naudina@talsuvestis.lv
63223337

Tweet

Šomēnes Pūņu pamatskola atzīmēs 145 gadu jubileju, kad ciemos salidojumā aicinās bijušos un esošos skolas pedagogus un audzēkņus. Kopš augusta skolas vadības groži uzticēti Montai Jēkabsonei. Šajā skolā viņai rit astotais darba gads, un pati teic, labāku un mīļāku skolu pat iedomāties nevarot.
Jautāta, vai Montas ģimenes saknes meklējamas Valdgales pagastā, viņa atbild apstiprinoši. Valdgales pagastā dzīvo vecmāmiņa, pie kuras arī bērnībā bieži braukts. Vecvecākiem laukos bijušas gotiņas, rīkotas sienu talkas. Piedzīvojumi bērniem vairāk nekā vajag. Pūņu pamatskolā agrāk mācījusies vecmāmiņa, vecaistēvs, mamma, krusttēvs, brālēns, māsīca — daudz radu. Pati gan ne, jo bērnība pavadīta Laucienes pusē. Kad pirms astoņiem gadiem uzsāktas darba gaitas Pūņu pamatskolā, tā bijusi arī pirmā reize, kad soļi sperti šajā izglītības iestādē, ko tagad Monta dēvē par savu mīļāko skolu. Mīļa tāpēc, ka katru bērnu viņa pazīst. Arī mīļums, ko bērni sniedzot pretī, neesot izmērāms un vārdos aprakstāms. To pamanām arī mēs, kad ar Montu esam skolas gaitenī. Vairāki skolēni pie viņas pieskrien un cieši jo cieši apskauj. Katram direktore, noglaudīdama galvu, pasaka arī pa kādam mīļam vārdam.
Monta nākusi no daudzbērnu ģimenes. Vecākiem bijusi vienīgā meita un nācies izaugt trīs brāļu sabiedrībā. Taču tas nav bijis šķērslis, jo brīvo laiku aizpildīt izdevies gana interesanti. Kad piedzimis jaunākais brālis, tas gan bijis saudzējams un mīlējams, kā jau visi jaunākie ģimenē. «Augot starp brāļiem, ar kuriem bija tikai dažu gadu starpība, kā nedauzīsies kopā? Ja bija jākāpj kokā, to arī darīju. Leļļu man nebija daudz, kurš tad bez manis ar tām spēlētos? Nebija jau arī laika, visur brāļiem bija jābūt līdzi,» atminas Monta.
Mācot rindā saliktos lāčus un lelles,
meitene zinājusi, ka reiz būs skolotāja. Arī mamma, redzot mazās darbošanos, ne vienu reizi vien sacījusi, ka no viņas kārtīga skolotāja sanākšot. Katram rindā saliktajam lācim un lellei bijusi sava burtnīca, kur sarakstīti gan uzdevumi, atzīmes un arī piezīmes, ja kāds no varoņiem, viņasprāt, nav uzvedies labi. Jautāta, vai arī kāds ģimenē ir skolotājs, no kā tolaik darbības noskatītas, viņa teic, ka, iespējams, darbošanās novērotas no bērnudārza audzinātājām. Monta saka: «No bērnudārza atminos Māras audzinātāju. Viņa mums bija kā otrā mamma. Prata ne tikai iemācīt vajadzīgās lietas, bet arī radīja vidi, kurā jutāmies mīlēti un gaidīti. Varbūt dažreiz mazsvarīgi ir, ko iemāca, bet tā izjūta, ka mani iestādē gaida. Mājās ir vecāki, bet, aizvedot uz svešu vidi, tur tomēr sagaida otra mamma. To kā iestādes vadītāja tagad saku arī saviem skolotājiem. Jārada šī izjūta, ka katrs bērniņš ir gaidīts. Tā ir arī drošības izjūta viņiem un iespēja pastāstīt, ja sirsniņā sakrājusies kāda sāpe.»
Pūņu pamatskolā
Monta sākusi strādāt pirms astoņiem gadiem. Pirms tam Stendes pamatskolā bijusi sākumskolas skolotāja un pasniegusi informātiku. Krīzes laikā vairākiem skolotājiem samazināja stundu skaitu. Nav vairs atmaksājies no Talsiem uz Stendi braukt, lai novadītu divas vai trīs mācību stundas nedēļā. Monta no darba aizgājusi. Viņa stāsta: «Tas viens gads, kad nestrādāju, bija liela dzīves skola. Bezdarbniekos apguvu pavāra amata prasmes, zināšanas projektu vadībā. Bija iespēja pastrādāt arī pašai kā bezdarbniecei ar bezdarbniekiem, jo Tukumā divus mēnešus vadīju datorzinību kursus. Nāca vasaras beigas, un man piezvanīja bijusī Pūņu pamatskolas direktore Irēna Olekša un aicināja, vai nevēlos šeit strādāt. Atbraucu. Jau ienākot šajā skolā, pirmais iespaids bija, ka šī ir mana skola. Tas gaišums un siltums, kas tajā valda, šo izjūtu arī radīja. Tādas pozitīvas izjūtas nevienā skolā nav bijušas.»
Pirmajos darba gados Pūņu pamatskolā Monta bija sākumskolas skolotāja un pasniedza informātiku, ko dara joprojām. Tāpat veikti direktora vietnieces izglītības jomā pienākumi. Lai gan tas sākumā bijis kaut kas jauns un nezināms, to izzinot, darbs paticis. Kopš šī gada augusta viņa iecelta par izglītības iestādes vadītāju. Laikā, kad pildīti direktora pienākumi, sākumā bijusi neziņa un šaustīšanās, vai veiksmīgi izdosies šos pienākumus veikt. «Neteikšu, ka bija viegls gads, kamēr biju direktora pienākumu izpildītāja,» viņa teic. «Lai gan daudz ir apgūts, redzu lietas, kas jāmācās, jo viena gada laikā to visu nevar paspēt. Šogad jau esmu divu iestāžu vadītāja, jo skolai pievienota arī pirmsskolas izglītības iestāde «Kamenīte». Tā atkal ir jaunu lietu apgūšana, kas ir pirmsskola un kā tā strādā. Mācāmies, darbojamies un cenšamies virzīties uz augšu. Pašlaik savā darbā redzu, ka būtu nepieciešamas arī juridiskās zināšanas, lai precīzi sagatavotu dokumentus. Juridiskajos jautājumos skolu direktoriem nav padomdevēja, lai būtu skaidra pārliecība, ka visas lietas darām pareizi. Dažādi līgumi, vienošanās, tā visa ir mūsu atbildība. Skolas vadītājam jāzina ļoti daudz: pedagoģiskie, juridiskie, psiholoģiskie, vadības jautājumi. Tai pašā laikā vadīt mazu lauku skolu, kur ir daudz sirsnības, ir nenovērtējami. Šeit redzu katru bērnu… Man ir svarīgi, lai ne tikai bērni, bet arī manas skolas pedagogi justos labi. Priecājos, ka šogad darbu skolā uzsāka jauns pedagogs, kurš māca 1. klasi un organizē ārpusklases darbu, ir jauna muzikālā skolotāja pirmsskolas izglītības iestādē. Tie ir mani pedagogi, kuri ir paši labākie. Skolotāju dienā, katram dāvinot ziedu ar vārdiem «Mīļākais skolotājs», viņiem teicu, ka gan jau kādam skolēnam vai absolventam katrs no mums ir mīļākais skolotājs un tāds arī paliks uz visu mūžu. Kolēģi man ir jautājuši, vai izturēšu. Droši varu teikt, ka šī ir mana sirds skola un es sevi šeit redzu arī turpmāk.»
Saspringts laiks Montai bijis, kad skolu apvienoja
ar pirmsskolas izglītības iestādi «Kamenīte». Tam ir tikts pāri emocionāli, bet vēl ir daudz darāmā, viņa atzīst. Tas, ka apvienots nosaukums, vēl nenozīmē, ka visas pārējās lietas ir sakārtotas. Tā pati dokumentācija, kas katrai iestādei līdz šim bijusi atšķirīga. Nākamajā pavasarī skolai gaidāma akreditācija, tāpēc visiem dokumentiem jābūt sakārtotiem. Arī kolektīvu uzreiz apvienot nevarot. Tam vajadzīgs laiks. Jautāta, kādu iestādes vadītāja redz skolas nākotni, skan atbilde, ka jācīnās par katru bērnu, piedāvājot viņiem ne tikai interesantas mācību stundas, bet arī pēc stundu aktivitātes. Viņa teic: «Bērni šeit ir, jauni nāk klāt. Galvenais šos bērniņus noturēt, lai tie neaiziet uz citām izglītības iestādēm. Mūsu uzdevums ir domāt, lai bērniem ir, ko darīt arī pēc mācību stundām, kas ir ļoti svarīgi. Domāju, ka tad arī skolas laukos pastāvēs. Esmu pret to, ka stundās notiek tikai monotons darbs. Tām jābūt interesantām nodarbībām, lai skolēnos raisītu izdomu un interesi par apgūstamo priekšmetu. Vērojot pedagogu pasniegtās stundas, jau pagājušajā gadā redzēju, ka skolotāji ļoti piedomājuši pie stundām un bērniem tajās ir interesanti. Publiskajā telpā runā par kompetencēs balstītu izglītību. Šie jauninājumi uz to ir arī vērsti, lai skolēns ne tikai sēdētu skolas solā un pierakstītu, bet arī praktiski darbotos, attīstot dažādas prasmes.» Viņasprāt, par lauku skolām jācīnās arī novadā. To skaitu nevar tā vienkārši samazināt. Kad skolas nav, pazūd visa pagasta dvēsele, un tad nākotne izskatās diezgan drūma.
No pedagoga sagaida daudz, bet
biežās reformas un jauninājumi, kā strādāt turpmāk, rada neziņu un apgrūtina iesākto darbu attīstību, saka mana sarunas biedre. Kad pedagogiem augustā ir sēde, skolotāji vienmēr taujājot, kas atkal būs jauns. «Nav izstrādāta vienota pieeja,» Monta domā. «Atkal ir jauna reforma, būs jauni mācību priekšmeti, jaunas kompetences. Vai to, kas mums pašlaik ir, izstrādājam līdz galam, to uzlabojam? Man pat grūti izskaidrot, kāpēc tā notiek. Pedagogi, kuriem ir lielāka darba pieredze, teic, ka atkal kārtējās reformas, jo iepriekšējās ne reizi vien radījušas vilšanos. Dažbrīd ir izjūta, ka tikai reformējam bez skaidras vīzijas, uz ko ejam. Tikai taustāmies, kas būtu labākais. Mums cenšas no visa salikt kaut ko kopā. Veidojas sadrumstalotība.»
Tāpat Monta novērojusi un no sarunām ar ārvalstu kolēģiem secinājusi, ka pedagoga profesija nav novērtēta. Ir skolotāji, kas strādā vairākās skolās, lai sanāktu slodze. Ārvalstu kolēģi neizprot, kā tā var būt. Tas ir arī valsts sniegtais novērtējums naudas izteiksmē. Vai skolotājiem algas pielikums ar pastieptu roku katru reizi ir jāiet lūgt protesta akcijās? Tas drošības izjūtas trūkums, ka būs labāk. Darba novērtējumam ne vienmēr jābūt arī naudas izteiksmē. Bieži vien kāds labs vārds un paldies par padarīto esot daudz svarīgāks. «Darbs, ko iegulda skolotājs, gan gatavojoties mācību stundām, gan mācot skolēnus, nav pat naudas izteiksmē novērtējams. Latvijā šāda paldies teikšanas diena ir viena — Skolotāju diena. Arī saviem kolēģiem saku, ka nauda mums visiem ir svarīga dzīvē, bet šis ir mūsu sirds darbs. Ja pedagogu darbs nav sirdij tuvs un nav vēlēšanās strādāt ar bērniem, tad nav izvēlēta īstā profesija. Skola nav īsā vieta, kur strādāt bez emocijām, lai tikai nopelnītu,» domā Monta.
«Informātikas stundā kārtība ir vienmēr,
viņa smejoties teic. Lai gan pašai, mācoties Talsu 1. ģimnāzijā, informātikas stundas ne visai patikušas, interese par šīm lietām parādījusies, studējot pedagoģiju Liepājā. Tolaik izvēles priekšmetā piedāvāts apgūt ārpusklases organizatora prasmes vai informātiku. «Tā kā lielākā daļa kursabiedru aizgāja uz informātiku, kā tad es neiešu!» viņa saka. «Šīs lietas mani aizrauj. Informātikas stundās daudz ko mācos arī no bērniem, jo nav jau noslēpums, ka ir jautājumi, kuros viņi ir zinošāki nekā mēs. Šajā priekšmetā mums ar bērnu uzvedību problēmu ir ļoti maz. Ja bērns stundā neklausās vai nevēlas strādāt, mums klases vidū ir apaļais galds, pie kā sasēžamies un mācāmies teoriju. Pārējie, kuriem tēma interesē, strādā pie datoriem. Kuram ir liela vēlme sēdēt pie galda un teoriju tikai mācīties, kamēr citi darbojas ar datoriem?» stāsta Monta.
Mūsdienās bērni ir ļoti atšķirīgi. Ir, kas ir motivēti mācīties un sa­sniegt labus rezultātus, ir vecums, kad maz interesē, kas notiks nākotnē. Monta pieļauj, ka, iespējams, sabiedrībā ir šī problēma, ka trūkst motivācijas. Viņi redz, ka cilvēkiem nav darba, un dzird viedokli, ka ārzemēs tāds noteikti atradīsies un būs. Kāpēc būtu jāmācās, ja kāds ir aizbraucis uz ārzemēm, kur it kā nopelnīt var vairāk. «Kad bērniem stāstām, ka ir jāmācās, lai būtu profesija, tad atbilde ir, ka par 500 vai 600 eiro viņi nav gatavi strādāt,» viņa saka. Liela nozīme ir vecākiem. Ja tie savus bērnus motivē, lai dzīvē kaut ko sasniegtu, arī rezultātu var gaidīt.
Montas ģimenē aug divas atvases —
četrgadīgais dēls Alens un desmitgadīgā meita Estere Keitija. Jautāta, vai arī mājās dažbrīd sanāk būt skolotājai, Monta teic, ka meita šad un tad aizrādot, lai beidzot skolotāju tēlot. «Kad pievēršamies mācībām, tad gan man prasības ir stingrākas, lai uzdevums būtu precīzi izpildīts. Skolotāju bērniem nav viegli. Varbūt tā ir pat sava veida greizsirdība… Kad man bija audzināmā klase, ik pa laikam no meitas izskanēja, ka audzināmās klases skolēnus mīlot vairāk nekā viņu, arī lutinot biežāk.»
Viens no Montas vaļaspriekiem ir ceļošana. Kopā ar ģimeni būts daudzviet, arī ārpus Latvijas. Tas esot veids un iespēja, kā atiet no ikdienas un izaicinājumiem, ar kuriem nākas saskarties. Tad par darbu un raizēm vairs domas neraisās. «Tās izjūtas, ko gūsti ceļojot, plānojot un domājot, ir neaprakstāmas,» viņa teic. «Stress, kas ikdienā uzkrājies un paturēts sevī, ceļojumā pazūd. Tā ir iespēja gūt jaunus iespaidus, brīvību un spēku jauniem darbiem.»

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: