«Labāku un mīļāku skolu pat iedomāties nevaru» 09.10.2017


Šomēnes Pūņu pamatskola atzīmēs 145 gadu jubileju,
kad ciemos salidojumā aicinās bijušos un esošos skolas pedagogus un
audzēkņus. Kopš augusta skolas vadības groži uzticēti Montai
Jēkabsonei. Šajā skolā viņai rit astotais darba gads, un pati teic,
labāku un mīļāku skolu pat iedomāties nevarot.
Jautāta, vai Montas ģimenes saknes meklējamas Valdgales pagastā,
viņa atbild apstiprinoši. Valdgales pagastā dzīvo vecmāmiņa, pie
kuras arī bērnībā bieži braukts. Vecvecākiem laukos bijušas
gotiņas, rīkotas sienu talkas. Piedzīvojumi bērniem vairāk nekā
vajag. Pūņu pamatskolā agrāk mācījusies vecmāmiņa, vecaistēvs,
mamma, krusttēvs, brālēns, māsīca — daudz radu. Pati gan ne,
jo bērnība pavadīta Laucienes pusē. Kad pirms astoņiem gadiem
uzsāktas darba gaitas Pūņu pamatskolā, tā bijusi arī pirmā reize,
kad soļi sperti šajā izglītības iestādē, ko tagad Monta dēvē par
savu mīļāko skolu. Mīļa tāpēc, ka katru bērnu viņa pazīst. Arī
mīļums, ko bērni sniedzot pretī, neesot izmērāms un vārdos
aprakstāms. To pamanām arī mēs, kad ar Montu esam skolas gaitenī.
Vairāki skolēni pie viņas pieskrien un cieši jo cieši apskauj.
Katram direktore, noglaudīdama galvu, pasaka arī pa kādam mīļam
vārdam.
Monta nākusi no daudzbērnu ģimenes. Vecākiem bijusi vienīgā meita
un nācies izaugt trīs brāļu sabiedrībā. Taču tas nav bijis
šķērslis, jo brīvo laiku aizpildīt izdevies gana interesanti. Kad
piedzimis jaunākais brālis, tas gan bijis saudzējams un mīlējams,
kā jau visi jaunākie ģimenē. «Augot starp brāļiem, ar kuriem bija
tikai dažu gadu starpība, kā nedauzīsies kopā? Ja bija jākāpj kokā,
to arī darīju. Leļļu man nebija daudz, kurš tad bez manis ar tām
spēlētos? Nebija jau arī laika, visur brāļiem bija jābūt līdzi,»
atminas Monta.
Mācot rindā saliktos lāčus un lelles,
meitene zinājusi, ka reiz būs skolotāja. Arī mamma, redzot mazās
darbošanos, ne vienu reizi vien sacījusi, ka no viņas kārtīga
skolotāja sanākšot. Katram rindā saliktajam lācim un lellei bijusi
sava burtnīca, kur sarakstīti gan uzdevumi, atzīmes un arī
piezīmes, ja kāds no varoņiem, viņasprāt, nav uzvedies labi.
Jautāta, vai arī kāds ģimenē ir skolotājs, no kā tolaik darbības
noskatītas, viņa teic, ka, iespējams, darbošanās novērotas no
bērnudārza audzinātājām. Monta saka: «No bērnudārza atminos Māras
audzinātāju. Viņa mums bija kā otrā mamma. Prata ne tikai iemācīt
vajadzīgās lietas, bet arī radīja vidi, kurā jutāmies mīlēti un
gaidīti. Varbūt dažreiz mazsvarīgi ir, ko iemāca, bet tā izjūta, ka
mani iestādē gaida. Mājās ir vecāki, bet, aizvedot uz svešu vidi,
tur tomēr sagaida otra mamma. To kā iestādes vadītāja tagad saku
arī saviem skolotājiem. Jārada šī izjūta, ka katrs bērniņš ir
gaidīts. Tā ir arī drošības izjūta viņiem un iespēja pastāstīt, ja
sirsniņā sakrājusies kāda sāpe.»
Pūņu pamatskolā
Monta sākusi strādāt pirms astoņiem gadiem. Pirms tam Stendes
pamatskolā bijusi sākumskolas skolotāja un pasniegusi informātiku.
Krīzes laikā vairākiem skolotājiem samazināja stundu skaitu. Nav
vairs atmaksājies no Talsiem uz Stendi braukt, lai novadītu divas
vai trīs mācību stundas nedēļā. Monta no darba aizgājusi. Viņa
stāsta: «Tas viens gads, kad nestrādāju, bija liela dzīves skola.
Bezdarbniekos apguvu pavāra amata prasmes, zināšanas projektu
vadībā. Bija iespēja pastrādāt arī pašai kā bezdarbniecei ar
bezdarbniekiem, jo Tukumā divus mēnešus vadīju datorzinību kursus.
Nāca vasaras beigas, un man piezvanīja bijusī Pūņu pamatskolas
direktore Irēna Olekša un aicināja, vai nevēlos šeit strādāt.
Atbraucu. Jau ienākot šajā skolā, pirmais iespaids bija, ka šī ir
mana skola. Tas gaišums un siltums, kas tajā valda, šo izjūtu arī
radīja. Tādas pozitīvas izjūtas nevienā skolā nav bijušas.»
Pirmajos darba gados Pūņu pamatskolā Monta bija sākumskolas
skolotāja un pasniedza informātiku, ko dara joprojām. Tāpat veikti
direktora vietnieces izglītības jomā pienākumi. Lai gan tas sākumā
bijis kaut kas jauns un nezināms, to izzinot, darbs paticis. Kopš
šī gada augusta viņa iecelta par izglītības iestādes vadītāju.
Laikā, kad pildīti direktora pienākumi, sākumā bijusi neziņa un
šaustīšanās, vai veiksmīgi izdosies šos pienākumus veikt.
«Neteikšu, ka bija viegls gads, kamēr biju direktora pienākumu
izpildītāja,» viņa teic. «Lai gan daudz ir apgūts, redzu lietas,
kas jāmācās, jo viena gada laikā to visu nevar paspēt. Šogad jau
esmu divu iestāžu vadītāja, jo skolai pievienota arī pirmsskolas
izglītības iestāde «Kamenīte». Tā atkal ir jaunu lietu apgūšana,
kas ir pirmsskola un kā tā strādā. Mācāmies, darbojamies un
cenšamies virzīties uz augšu. Pašlaik savā darbā redzu, ka būtu
nepieciešamas arī juridiskās zināšanas, lai precīzi sagatavotu
dokumentus. Juridiskajos jautājumos skolu direktoriem nav
padomdevēja, lai būtu skaidra pārliecība, ka visas lietas darām
pareizi. Dažādi līgumi, vienošanās, tā visa ir mūsu atbildība.
Skolas vadītājam jāzina ļoti daudz: pedagoģiskie, juridiskie,
psiholoģiskie, vadības jautājumi. Tai pašā laikā vadīt mazu lauku
skolu, kur ir daudz sirsnības, ir nenovērtējami. Šeit redzu katru
bērnu… Man ir svarīgi, lai ne tikai bērni, bet arī manas skolas
pedagogi justos labi. Priecājos, ka šogad darbu skolā uzsāka jauns
pedagogs, kurš māca 1. klasi un organizē ārpusklases darbu, ir
jauna muzikālā skolotāja pirmsskolas izglītības iestādē. Tie ir
mani pedagogi, kuri ir paši labākie. Skolotāju dienā, katram
dāvinot ziedu ar vārdiem «Mīļākais skolotājs», viņiem teicu, ka gan
jau kādam skolēnam vai absolventam katrs no mums ir mīļākais
skolotājs un tāds arī paliks uz visu mūžu. Kolēģi man ir jautājuši,
vai izturēšu. Droši varu teikt, ka šī ir mana sirds skola un es
sevi šeit redzu arī turpmāk.»
Saspringts laiks Montai bijis, kad skolu
apvienoja
ar pirmsskolas izglītības iestādi «Kamenīte». Tam ir tikts pāri
emocionāli, bet vēl ir daudz darāmā, viņa atzīst. Tas, ka apvienots
nosaukums, vēl nenozīmē, ka visas pārējās lietas ir sakārtotas. Tā
pati dokumentācija, kas katrai iestādei līdz šim bijusi atšķirīga.
Nākamajā pavasarī skolai gaidāma akreditācija, tāpēc visiem
dokumentiem jābūt sakārtotiem. Arī kolektīvu uzreiz apvienot
nevarot. Tam vajadzīgs laiks. Jautāta, kādu iestādes vadītāja redz
skolas nākotni, skan atbilde, ka jācīnās par katru bērnu,
piedāvājot viņiem ne tikai interesantas mācību stundas, bet arī pēc
stundu aktivitātes. Viņa teic: «Bērni šeit ir, jauni nāk klāt.
Galvenais šos bērniņus noturēt, lai tie neaiziet uz citām
izglītības iestādēm. Mūsu uzdevums ir domāt, lai bērniem ir, ko
darīt arī pēc mācību stundām, kas ir ļoti svarīgi. Domāju, ka tad
arī skolas laukos pastāvēs. Esmu pret to, ka stundās notiek tikai
monotons darbs. Tām jābūt interesantām nodarbībām, lai skolēnos
raisītu izdomu un interesi par apgūstamo priekšmetu. Vērojot
pedagogu pasniegtās stundas, jau pagājušajā gadā redzēju, ka
skolotāji ļoti piedomājuši pie stundām un bērniem tajās ir
interesanti. Publiskajā telpā runā par kompetencēs balstītu
izglītību. Šie jauninājumi uz to ir arī vērsti, lai skolēns ne
tikai sēdētu skolas solā un pierakstītu, bet arī praktiski
darbotos, attīstot dažādas prasmes.» Viņasprāt, par lauku skolām
jācīnās arī novadā. To skaitu nevar tā vienkārši samazināt. Kad
skolas nav, pazūd visa pagasta dvēsele, un tad nākotne izskatās
diezgan drūma.
No pedagoga sagaida daudz, bet
biežās reformas un jauninājumi, kā strādāt turpmāk, rada neziņu un
apgrūtina iesākto darbu attīstību, saka mana sarunas biedre. Kad
pedagogiem augustā ir sēde, skolotāji vienmēr taujājot, kas atkal
būs jauns. «Nav izstrādāta vienota pieeja,» Monta domā. «Atkal ir
jauna reforma, būs jauni mācību priekšmeti, jaunas kompetences. Vai
to, kas mums pašlaik ir, izstrādājam līdz galam, to uzlabojam? Man
pat grūti izskaidrot, kāpēc tā notiek. Pedagogi, kuriem ir lielāka
darba pieredze, teic, ka atkal kārtējās reformas, jo iepriekšējās
ne reizi vien radījušas vilšanos. Dažbrīd ir izjūta, ka tikai
reformējam bez skaidras vīzijas, uz ko ejam. Tikai taustāmies, kas
būtu labākais. Mums cenšas no visa salikt kaut ko kopā. Veidojas
sadrumstalotība.»
Tāpat Monta novērojusi un no sarunām ar ārvalstu kolēģiem
secinājusi, ka pedagoga profesija nav novērtēta. Ir skolotāji, kas
strādā vairākās skolās, lai sanāktu slodze. Ārvalstu kolēģi
neizprot, kā tā var būt. Tas ir arī valsts sniegtais novērtējums
naudas izteiksmē. Vai skolotājiem algas pielikums ar pastieptu roku
katru reizi ir jāiet lūgt protesta akcijās? Tas drošības izjūtas
trūkums, ka būs labāk. Darba novērtējumam ne vienmēr jābūt arī
naudas izteiksmē. Bieži vien kāds labs vārds un paldies par
padarīto esot daudz svarīgāks. «Darbs, ko iegulda skolotājs, gan
gatavojoties mācību stundām, gan mācot skolēnus, nav pat naudas
izteiksmē novērtējams. Latvijā šāda paldies teikšanas diena ir
viena — Skolotāju diena. Arī saviem kolēģiem saku, ka nauda mums
visiem ir svarīga dzīvē, bet šis ir mūsu sirds darbs. Ja pedagogu
darbs nav sirdij tuvs un nav vēlēšanās strādāt ar bērniem, tad nav
izvēlēta īstā profesija. Skola nav īsā vieta, kur strādāt bez
emocijām, lai tikai nopelnītu,» domā Monta.
«Informātikas stundā kārtība ir vienmēr,
viņa smejoties teic. Lai gan pašai, mācoties Talsu
1. ģimnāzijā, informātikas stundas ne visai patikušas,
interese par šīm lietām parādījusies, studējot pedagoģiju Liepājā.
Tolaik izvēles priekšmetā piedāvāts apgūt ārpusklases organizatora
prasmes vai informātiku. «Tā kā lielākā daļa kursabiedru aizgāja uz
informātiku, kā tad es neiešu!» viņa saka. «Šīs lietas mani
aizrauj. Informātikas stundās daudz ko mācos arī no bērniem, jo nav
jau noslēpums, ka ir jautājumi, kuros viņi ir zinošāki nekā mēs.
Šajā priekšmetā mums ar bērnu uzvedību problēmu ir ļoti maz. Ja
bērns stundā neklausās vai nevēlas strādāt, mums klases vidū ir
apaļais galds, pie kā sasēžamies un mācāmies teoriju. Pārējie,
kuriem tēma interesē, strādā pie datoriem. Kuram ir liela vēlme
sēdēt pie galda un teoriju tikai mācīties, kamēr citi darbojas ar
datoriem?» stāsta Monta.
Mūsdienās bērni ir ļoti atšķirīgi. Ir, kas ir motivēti mācīties un
sasniegt labus rezultātus, ir vecums, kad maz interesē, kas notiks
nākotnē. Monta pieļauj, ka, iespējams, sabiedrībā ir šī problēma,
ka trūkst motivācijas. Viņi redz, ka cilvēkiem nav darba, un dzird
viedokli, ka ārzemēs tāds noteikti atradīsies un būs. Kāpēc būtu
jāmācās, ja kāds ir aizbraucis uz ārzemēm, kur it kā nopelnīt var
vairāk. «Kad bērniem stāstām, ka ir jāmācās, lai būtu profesija,
tad atbilde ir, ka par 500 vai 600 eiro viņi nav gatavi
strādāt,» viņa saka. Liela nozīme ir vecākiem. Ja tie savus bērnus
motivē, lai dzīvē kaut ko sasniegtu, arī rezultātu var
gaidīt.
Montas ģimenē aug divas atvases —
četrgadīgais dēls Alens un desmitgadīgā meita Estere Keitija.
Jautāta, vai arī mājās dažbrīd sanāk būt skolotājai, Monta teic, ka
meita šad un tad aizrādot, lai beidzot skolotāju tēlot. «Kad
pievēršamies mācībām, tad gan man prasības ir stingrākas, lai
uzdevums būtu precīzi izpildīts. Skolotāju bērniem nav viegli.
Varbūt tā ir pat sava veida greizsirdība… Kad man bija audzināmā
klase, ik pa laikam no meitas izskanēja, ka audzināmās klases
skolēnus mīlot vairāk nekā viņu, arī lutinot biežāk.»
Viens no Montas vaļaspriekiem ir ceļošana. Kopā ar ģimeni būts
daudzviet, arī ārpus Latvijas. Tas esot veids un iespēja, kā atiet
no ikdienas un izaicinājumiem, ar kuriem nākas saskarties. Tad par
darbu un raizēm vairs domas neraisās. «Tās izjūtas, ko gūsti
ceļojot, plānojot un domājot, ir neaprakstāmas,» viņa teic.
«Stress, kas ikdienā uzkrājies un paturēts sevī, ceļojumā pazūd. Tā
ir iespēja gūt jaunus iespaidus, brīvību un spēku jauniem
darbiem.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: