Lai iepazītu tautu, jābrauc uz kataloņu Tiņģeri un uz latviešu Tiņģeri 09.08.2017
No 28. līdz 30. jūlijam Tiņģeres dienās ikgadējos
pagasta svētkus ar kultūras un sporta aktivitātēm atzīmēja Īves
pagasta ļaudis. Paši tiņģernieki šīs norises raksturo kā labestīgas
kopā būšanas svinēšanu, kas vienlaikus arī saliedē un
bagātina.
Kā ik gadu, Tiņģeres dienās norisinājās mākslas plenērs. Šogad tajā
pievienojās jauni dalībnieki, iepriekšējo gadu dalībniekiem atvedot
līdzi draugus, un kopā tapa jaukas Tiņģeres «dabas mežģīnes», kuras
nu apskatāmas izstādē pilī. «Šogad papildus bijām padomājuši par
bērniem — katru dienu viņiem bija interesantas radošās darbnīcas.
Sestdien bērniem bija iespēja noskatīties arī muzikālu izrādi, ko
rādīja mūsu draugi no Ugāles. Pēc sportistu apbalvošanas bija arī
tiešām laba ugālnieku humoristiskā izrāde pieaugušajiem,»
pastāstīja Tiņģeres dienu galvenā rīkotāja Vita Krauze.
Vietējie sporta cienītāji, kā vienmēr, bija aktīvi sporta svētku
apmeklētāji. «Šogad, iesaistoties mūsu svaru zāles entuziastiem,
īpaši Mārtiņam Blaubergam un Arvim Mierkalnam, interesantas bija
spēka vīru un spēka sievu sacensības ar riepas nešanu, akmeņu
celšanu, svara stieņa celšanu uz laiku un autobusa vilkšanu,»
priecājās V. Krauze.
Šogad laika apstākļi ļāva īstenot arī iecerēto brīvdabas
dievkalpojumu pils dārzā, un par atsaucību Vita saka paldies Ķurbes
luterāņu draudzes evaņģēlistam Andim Ķīvičam.
«Galvenais, lai cilvēki tiešām sajūt, ka ir svētki. Jā, mūsu
pasākumi nav komerciāli, nevaram uztaisīt Tiņģerē skaļus gājienus,
drīzāk vienkārši — atpūtai un sirdij,» vērtē V. Krauze.
Istabiņa Lībiešu tautas namā?
Prātā paliekošs akcents no šiem svētkiem ir tikšanās ar rakstnieku
un publicistu Otto Ozolu Tiņģeres bibliotēkā. «Pa Kurzemi bieži
vizinos — sievas vecākiem vasaras mājas ir Mērsragā, bet mamma
dzīvo Abavciemā,» viņš atklāja.
Iespēju braukāt pa dažādiem pasākumiem, viesoties bibliotēkās un
satikt tik daudz cilvēku O. Ozols uzskatot par rakstnieka
privilēģiju. Vēl jo vairāk, kad arī no cilvēkiem dzirdētas tādas
atsauksmes kā: «Pirmoreiz mūžā redzu dzīvu rakstnieku!» Savukārt
tiem, kuri aizrāda, ka, būdams publicists, O. Ozols raksta asi un
lecīgi, viņš atbild, atsaucoties uz citu publicistu Kārli Skalbi,
kurš savulaik rakstījis vēl asāk un niknāk!
Vēl O. Ozols darbojas Nākotnes fondā — nelielā domubiedru grupā,
kas cīnās pret to, ka Latvijā ir par maz atbalsta ģimenēm ar
bērniem. Viņš norāda uz situāciju ar lībiešiem, atgādinot, ka arī
ar latviešiem var notikt līdzīgi, pienākot dienai, kad demogrāfijas
lejupslīdes process vairs nebūs apstādināms. Kā risinājumu fonds
saredz tāda demogrāfijas atbalsta programmas ieviešanu, kāda jau ir
Igaunijā. «Igauņi ir apstādinājuši tautas izmiršanas procesu — viņi
ir zaudējuši divreiz mazāk cilvēku kā mēs,» uzsver O. Ozols. Viņš
ļoti mudina mainīt attieksmi pret daudzbērnu ģimenēm kā
nelabvēlīgām. «Šīm ģimenēm ir jāpalīdz, jo tās rūpējas, lai mūsu
valoda, kultūra un Latvija vienkārši turpinātos nākotnē. Ja šobrīd
ģimenēm nesniedzam palīdzīgu roku, tad latvieši varēs izīrēt vienu
istabiņu Lībiešu kultūras namā, tepat netālu,» brīdināja O.
Ozols.
Dziedam par laika apstākļiem?
Par sirdslietu viņš sauc atbalstu kataloņu neatkarības kustībai.
«Kataloņi piedalījās Baltijas ceļā, brauca uz barikādēm mūs
atbalstīt! Ja cilvēki ir atbalstījuši mūs, kad mums bija grūti, ir
tikai normāli, ja atbalsti viņus līdzīgā situācijā. Viņi nav kaut
kādi separātisti, kā mums mēģina iestāstīt. Ja ielās iziet divi
miljoni cilvēku, tad tā ir tautas kustība, kas grib nosargāt savu
valodu, identitāti,» ir pārliecināts O. Ozols.
Līdzīgi Baltijas ceļam, Katalonijā norisinājies Kataloņu ceļš, kad
rokās viscaur Katalonijai sadevās 1,6 miljoni cilvēku 480 kilometru
garā ķēdē, lai parādītu, ka vēlas neatkarību, un O. Ozols pēc tam
nolēma šos 480 kilometrus mērot kājām. «Viena lieta ir ar viņiem
draudzēties, otra — saprast, cik patiesa visa tā būšana ir. Maz ko
zināju par kataloņiem. Lai saprastu tautu, ir jābrauc uz laukiem —
uz kataloņu Tiņģeri!» viņš uzskata. Vietējie sākumā skatījušies uz
viesi kā uz dullo latvieti, bet vēlāk ik pilsētā viņu sagaidījuši,
pavadījuši, gājuši līdzi. «Ieeju kataloņu Tiņģerē, skatos — cilvēks
uzšuvis Latvijas karogu pareizās krāsās, pareizās proporcijās! Tas
bija 18 dienu aizkustinošs pasākums, un tagad ar drošu sirdi varu
teikt, ka tā ir patiesa kustība — kataloņi no sirds vēlas
neatkarību,» apliecināja O. Ozols.
Pēc dienā nostaigātiem 30 kilometriem viņam nācies atbildēt uz šīs
lielās nācijas pārstāvju jautājumiem, piemēram, kā tas ir — dzīvot
brīvā valstī. «Nestāstīšu taču par lembergiem, šķēlēm vai
korupciju, neiešu blamēt savu valsti! Skatījos debesīs un teicu:
«Mums ir bijušas labas lietas un sasniegumi, ir bijušas arī
neveiksmes un kļūdas, bet no tām mēs mācāmies. Mēs varam daudz ko
sasniegt, bet, ja nesasniedzam, tā ir mūsu atbildība, mūsu
darīšana.»,» atminas O. Ozols.
Izrādās, tieši viņš pielicis roku pie tā, lai Mārtiņa Brauna
dziesma «Saule, Pērkons, Daugava» kļūtu par kataloniešu neatkarības
himnu. Šīs tautas acīs viņš redzējis tādas pašas dzirksteles kā
savulaik latviešos, kuros tāpat Atmodas laikā dega sapnis, ka tūlīt
būs — sava valsts, karogs, brīvība, pašnoteikšanās. Zinot, ka
latviešu identitātes saglabāšanā nozīmīga loma bijusi koru
kustībai, viņš arī kataloniešiem teicis, cik būtiski ir sanākt
kopā, elpot, dziedāt, būt vienā ritmā, un piedāvājis iespēju
dalīties ar kādu no latviešu spēka dziesmām. Lemts par labu Mārtiņa
Brauna dziesmai, un arī komponists nav iebildis. «Kataloņi mēģināja
pārtulkot Raiņa vārdus, bet tad jautāja man: «Kāpēc jūs dziedat par
laika apstākļiem?!» Saule, pērkons… Tas kultūras kodējums ir tik
dziļi latvisks, ka ārzemniekiem to ir gandrīz neiespējami saprast.
Tāpēc ieteicu kataloniešiem paņemt pašiem savu raini, nacionālo
dzejnieku, un mēģināt adaptēt,» atklāj O. Ozols.
Muļļāties liek citplanētieši?
Tiņģerniekiem viņš nolasīja nekur nepublicēto «Latvijas karaļa
runu». Nosaukums košs! Un O. Ozols arī sprieda, ka mēs dzīvojam
«virsrakstu laikmetā», kurā cilvēki lasa gandrīz tikai virsrakstus,
un izlasīšanas žēlastību izpelnās vien tie raksti, kuriem ir gana
dulls nosaukums. «Es gan apzinos, ka, nolikdams sevi karaļa vietā,
esmu pārkāpis latviskās dzīvesziņas svarīgāko pieticības bausli:
tev nebūs augstāk par savu pakaļu lēkt!» konstatēja O. Ozols.
Runa skāra daudz nopietnu jautājumu, kas, kā pats viesis piekrita,
liek pamatoti jautāt, kā Latvijā esam tik tālu nonākuši. «Vai ir
kādi ļaunie spēki, kuri tīšām sabotē kvalitatīvu un enerģisku
parlamenta un valdības darbu? Kas tie ir — citplanētieši, sorosīti,
oligarhi vai kas cits? Kāpēc problēmas Latvijā tiek pamanītas
novēloti? Kāpēc risinājumi ir pavirši un neefektīvi? Vai tiešām
Saeimā un partijās ir aprobežoti ļaunprāši, kurus interesē tikai un
vienīgi pašu labums un saimnieka intereses? Tā, protams, nav — gan
partijās, gan Saeimā ir arī pašaizliedzīgi un gudri deputāti.
Ticiet man — es pat dažus esmu saticis! Vienu vai abus… Šādi
cilvēki ir, diemžēl viņi ir mazākumā. Rezultātā izšķiras mūsu
valsts liktenis tagad un nākotnē, jo katra nepilnīgi veikta vai
neveikta reforma neglābjami padara Latviju par mazāk
konkurētspējīgu valsti, kamēr mūsdienu tehnoloģisko sasniegumu
laikā attīstībai jānotiek daudz straujāk nekā iepriekš. Citur
pasaule attīstās daudz dinamiskāk. Ja mēs muļļājamies un
čammājamies, tad vienkārši atpaliekam,» uzsvēra O. Ozols.
Vienalga — jācīnās līdz galam
Kā vienu no šīs buksēšanas iemesliem varot nosaukt faktu, ka
Latvijas politiskajās partijās iesaistās tikai viens procents
iedzīvotāju. Salīdzinoši — Igaunijā tie ir divi procenti, bet
Somijā — astoņi. «Tur ir divas vai pat astoņas reizes lielāka
savstarpējā konkurence, intelektuālā aprite un rezultātā — daudz
labāks rezultāts,» salīdzināja O. Ozols. Latvieši neesot ne
slinkāki, ne kūtrāki par igauņiem vai somiem, tomēr partijās,
iespējams, neiesaistās, jo tajās iekšējā demokrātija ir zema, tāpēc
lēmumu pieņem šaura grupa, kamēr pārējiem atliek vien pūst
baloniņus priekšvēlēšanu kampaņai. Bet — līdz ar to Latvijā nemaz
nav īstas demokrātijas, jo nopietnākie lēmumi tiek pieņemti aiz
slēgtām durvīm.
«Kāpēc tik daudz gaišu cilvēku vai nu nav iegājuši politikā, vai ir
aizmukuši prom? Mums tur vajag visgudrākos, spēcīgākos cilvēkus!
Kāpēc reizēm par ministru ieliek neizdarīgu cilvēku, muļļu vai
ākstu? Kāpēc mēs skatāmies tik tuvredzīgi?» O. Ozols atkal skaļi
izteica jautājumus, kuri prātā ir daudziem.
Viņš norādīja arī uz cilvēku skaita samazinājumu, ciematu
iztukšošanos. «Pieņemu, ka pie jums Tiņģerē arī cilvēku skaits ir
samazinājies un samazinājies. Cilvēki vienkārši plūst projām. Un
tad kaut kāds Dūklavs saka: «Zemnieki vairs nedumpojas.» Protams —
nav vairs, kam dumpoties! Bet tie ir Latvijas iedzīvotāji, cilvēki,
kuriem vajag uzturēt šo Latviju, Tiņģeri, Dundagu, Valdemārpili,
Mērsragu, Abavciemu, Sabili!» atgādināja O. Ozols.
Viņš uzskata, ka latviešiem jāturpina cīnīties par savu valsti. «Ja
1919. gadā, kad Bermonts bija pie Rīgas, visi būtu pateikuši:
«Labi, laižam viņu iekšā…», mūsu valsts nebūtu. Tagad ir cits
bermonts pie mūsu vārtiem, un mēs nevaram viņu laist iekšā — mums
ir jācīnās līdz galam! Ja cīnīsimies un zaudēsim, varēsim godīgi
pateikt, ka darījām, ko varējām,» iedrošināja O. Ozols.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: