Lai kaut ko sasniegtu, ir jāpieceļas un jāiet ārā darīt 31.08.2015
Valdemārpils vidusskolas 11. klases skolēns Edžus Bumbieris
ieguva Benžamina Franklina Starpatlantiskā Vasaras institūta
stipendiju un šovasar, jūlijā, piedalījās intensīvā izglītojošā
programmā Amerikas Savienotajās Valstīs. Tādu iespēju viņš
nopelnīja vienīgais no Latvijas.
Slaids, sportisks, atsaucīgs sarunai —
ir mans pirmais priekšstats par puisi, kurš tūlīt sāks mācības
savas skolas divpadsmitajā, izlaiduma klasē. Aicinājumu uz
interviju viņš uztver atsaucīgi, ar izpratni, lietišķi saskaņojam
sarunas laiku, un šāda pieredze viņam ir noderīgs treniņš
komunikācijā. Edžū ir prieks klausīties ne tikai tāpēc, ka iegūstu
daudz jaunas, izsmeļošas informācijas, bet noteikti arī tāpēc, ka
jūtu pieaugušu, patstāvīgu rīcībā un domāšanā personību viņa vēl
tikai astoņpadsmit gados.
Kam jānotiek, lai tik jauns cilvēks, no lauku novada, iegūtu
tiesības pārstāvēt savu valsti otrā pasaules malā?
— Jābūt tādam domu gājienam
un diezgan daudz darbiem aiz muguras, kuri virza uz priekšu, liek
iet arvien tālāk, — viņš saka. — Man tādu ir diezgan daudz: esmu
Valdemārpils mazpulkam priekšnieks, piedalos skolā dažādos pulciņos
— video pulciņā filmējam pasākumus un es salieku uzņemto materiālu
kopā, biju Jaunsardzē un iestājos Zemessardzē, tikko palika
astoņpadsmit; esmu Talsu mednieku un šāvēju klubā «Bebra kungs».
Šaušana ir interesanta nodarbe — tur iemācās sevi ļoti kontrolēt un
disciplinēt, vienlaikus pievērst uzmanību daudzām lietām. Kad biju
pusaudzis, saskatījies visādus robinus hudus, gribēju iemācīties
šaut ar loku… Nebija īsti, kur. Kad ciemos atbrauca draugs un
ierādīja šaušanu ar gaiseni, man tas ļoti iepatikās. Vienu vasaru
nostrādāju, lai nopirktu pats sev tādu. Meklēju kādu kolektīvu, kam
piebiedroties. Kad sapratu, ka tur ieroči ir medību bises un
karabīnes, izdomāju, ka man tas der, kāpēc ne? Tagad ir pagājuši
trīs gadi, un esmu sporta meistars šaušanā, Latvijas
čempions.
Domāju, ka man vecāki ieaudzinājuši gribasspēku. Mamma arī vienmēr
teikusi — ja kaut ko iesāc, tad jāpabeidz. Tā pabeidzu arī
Valdemārpils mākslas skolu. Sākumā tur nepavisam negribēju iet, bet
tagad varu katru dienu teikt paldies mammai, ka neļāva pamest. Uz
beigām man iepatikās, un gribu uzsvērt, ka šī skola man iedeva
radošo domāšanu, atļaušanos būt brīvam, nevis piezemēta rāmja
cilvēkam. Nekur nevari izsisties, ja domā tikai tāpat kā pārējie.
Mamma pēdējos divus gadus strādā Austrijā, viņa izlēma savā dzīvē
ko pamainīt, tētis ir tepat Valdemārpilī. Mammai esmu pateicīgs par
to, ka visus gadus ir grūdusi mani uz priekšu, atbalstījusi un
iedrošinājusi.
Nezin cik reižu ir bijis tā, ka skolā jātaisa kāds radošais darbs,
kāda instalācija, piemēram, un klasesbiedriem paliek mutes vaļā: kā
esmu spējis ko tādu dabūt gatavu! Daudzi jaunieši bīstas izmēģināt
ko netradicionālu, tam nepietiek drosmes un uzņēmības.
Parasto lapiņu A4 formātā
ar paziņojumu par konkursu uz Benžamina Franklina vasaras institūta
stipendiju ieraudzīju skolā piespraustu pie sienas. Angļu valoda
man bija ļoti labā līmenī, biju darījis diezgan daudz darbu ārpus
skolas — kāpēc neizmēģināt? Bija jau gan tāds šaubu pilns pasākums,
bet…
Pērn pirms Ziemassvētkiem pieteicos, un sākās garš, darbietilpīgs
process. Kandidātu atlase notika ASV vēstniecībā Rīgā. Tai bija
jāuztaisa video par diezgan grūtu tēmu, ko latviski precīzi no
angļu valodas pat grūti pārtulkot — sevis pilnveide būtu vistuvāk
tās saturam.
Konkursanti pārsvarā bija no Rīgas mācību iestādēm, kā jau parasti.
Tā ir lauku jauniešiem liela barjera, jo pierasts uzskatīt, ka
atkal tie rīdzinieki būs labāki par mums. Tādu attieksmi vajadzētu
mainīt. Arī tā ir cīņa ar sevi. Tas pats jau šaušanā — diezgan
daudz jācīnās ar sevi, lai izdarītu visu pareizi, savāktos.
Man nav bijis šaubu par vidusskolas izvēli, es zināju, ka palikšu
tepat. Iespējams, kādu brīdi svārstījos, vai neiet uz mācību
iestādi ar kādu specializāciju, varbūt būtu apguvis jurisprudences
pamatus, bet tagad zinu, ka rīkojos pareizi, un nenožēloju.
Tagad, kad emu izbraukājis pasauli, vairāk novērtēju un saprotu
vietējās izglītības iestādes līmeni. Ciemojoties pie mammas
Austrijā, uzzināju arī, ka tur skolotāja alga ir gandrīz vienāda ar
mūsu deputātu algām.
Ja gribi iespējami vairāk ko iegūt
no dzīves, tad pašam vajag atrast ceļu, kā sasniegt mērķus.
Savā klasē būsim deviņi, un varam justies gandrīz kā privātskolā,
jo stundās skolotājs var pievērst nopietnu uzmanību katram.
Vidusskolā jau tomēr paliek tie, kas grib mācīties tālāk. Man ir
doma Latvijas Universitātē studēt jurisprudenci. Jurista izglītība
būs labs pamats, lai atvērtu savu biznesu un patstāvīgi to
pārvaldītu. Pēc šī ceļojuma man nokļūšana Rīgā neliekas nekas
īpašs, jo tagad man ir draugi gandrīz vai katrā Eiropas valstī un
Amerikā.
Universitāte, kurā pagājušo mēnesi
mācījos, atrodas Indiānas štatā, ir viena no prestižākajām
augstskolām. Tajā parastam studentam par vienu semestri mācību
maksa ir apmēram 30 tūkstoši dolāru. Man, tāpat kā visiem pārējiem
36 vasaras institūta studentiem, visas izmaksas, arī ceļu un
uzturēšanos, sedza iegūtā stipendija. Saņēmām pat kabatas naudu
ikdienas tēriņiem. Desmit jaunieši bija no Amerikas dažādiem
štatiem, pārējie — no Eiropas.
Ceļš līdz Amerikai sākās šeit — Valdemārpilī un Rīgā. Man patīk
domāt, ka viss patiesībā sākās skolas angļu valodas kabinetā.
Skolotājam Egonam Ķiršakmenim vienmēr ir uz sienas pasaules karte.
Sēžu mierīgi, jo esmu atbildējis, vairs ne par ko nav jāuztraucas,
valodu pārvaldu labi, sekoju notiekošajam neitrāli līdzi, skatos uz
karti un sapņoju, cik forši būtu aizbraukt tur, uz tālo kontinentu.
Tieši tajā vakarā koridorā ieraugu informāciju, ka var tikt uz ASV.
Paņēmu to lapiņu, gāju pie skolotāja teikt, ka nebūtu slikti
pamēģināt piedalīties. Viņš atbalstīja manu ideju, arī vēlāk,
taisot videomateriālu, konsultējos ar viņu par saturu. Man bija
svarīgi uzklausīt skolotāja viedokli tik nopietnā pasākumā. Biju
Austrijā pie mammas, arī viņa atbalstīja — jāmēģina!
Pēc videodarba iesniegšanas vairāk nekā mēnesi bija pilnīgs
klusums, līdz saņēmu e-pastu ar paziņojumu, ka esmu viens no desmit
pretendentiem, kam jāierodas uz interviju ASV vēstniecībā
Rīgā.
Intervēja vairāki vēstniecības darbinieki, protams, angļu valodā.
Jautājumi bija par skolu, ārpusskolas darbiem, par videomateriālu;
vaicāja arī, ko es iesāktu vietējā vidē, ja man iedotu tūkstoš
dolāru… Diezgan daudz biju lasījis, kā uzvesties šādās intervijās,
un tai paredzētajā pusstundā mēģināju būt pēc iespējas atvērtāks,
mierīgi, ar smaidu uzklausīt jautājumus un atbildēt pēc būtības.
Tas man daudz palīdzēja.
Man piezvanīja nākamajā dienā: esmu vienīgais, kas no Latvijas
brauc uz Ameriku piedalīties šajā programmā! Tobrīd biju ceļā uz
Rīgu, jo kopā ar mazpulkiem piedalījos radošā projektā — ideju
konkursā kādam uzņēmumam. Apjuku, pārjautāju, vai neesmu kaut ko
pārpratis…
Vairākreiz vajadzēja braukt uz vēstniecību, nokārtot izbraukšanas
dokumentus, papīru sakārtošana prasīja vairākus mēnešus.
Raibs bija mans lidojums —
dažādu apstākļu dēļ ceļoju viens pats un ierados galapunktā trīs
dienas vēlāk, nekā vajadzēja. Tur izrādījās, ka manu bagāžu bija
nosūtījuši uz nepareizo lidostas terminālu. Man ar visu tikt galā
ļoti palīdzēja pieredze lidojumos uz Austriju. Labums no ķibelēm
bija tas, ka varēju ievest Amerikā latviešu pelēkos zirņus; zināju,
ka man vajadzēs stāstīt par savu valsti un cienāt ar mūsu
nacionālajiem ēdieniem.
Kopmītņu istabiņu dalīju ar vienaudzi no Vācijas. Mums saskanēja
intereses — arī viņš ir mednieks un nedzīvo lielpilsētā…
Lekcijas bija, protams, angļu valodā un ļoti, ļoti interesantas.
Mans angļu valodas līmenis bija pietiekami augsts, lai tajā vidē
justos komfortabli. Skolai paldies par pareizrakstību un gramatiku,
bet bērnībā ļoti daudz skatītajām Disneja studijas multenēm, vēlāk
dokumentālajām filmām — par sarunvalodas prasmi un vārdu
krājumu!
Lektori bija dažādi —
diezgan slaveni cilvēki savā jomā, pasauli daudz redzējuši, arī
Eiropas Rietumu un Austrumu valstis, pat Latviju un Krieviju. Bija
lekcijas par politiku, mums mācīja prasmi debatēt, un man ārkārtīgi
patika, cik interaktīvi tas notika. Daudzreiz lektors nevarēja
pabeigt savu stāstījumu paredzētajā laikā, jo kādas tēmas
iztirzāšana ieilga abpusēji aizrautīgi. Arī mēs, studenti,
stāstījām par notiekošo savās valstīs — bez asumiem un
izaicinājuma, draudzīgi. Noteikti bagātināju arī savu angļu valodu,
jo katru dienu mēnesi no vietas nodarbībās vajadzēja lietot
zinātniskus terminus, nevis ikdienišķu sarunvalodu.
Vienlaikus tajā mēnesī bija tik daudz kultūras notikumu,
ekskursiju, saviesīgās studentu dzīves sabāzts iekšā, ka vēl
joprojām neesmu aptvēris, kā tas bija iespējams. Paspēju gūt
priekšstatu, kas ir iespēju zeme Amerika un tās sabiedrība (nedēļu
dzīvoju arī viesģimenē).
Jā, pelēkie zirņi visiem garšoja!
Mums bija vakari, kuros katrs stāstīja par savu valsti. Speķa man
nebija, bet zirņus izvārīju un cienāju tāpat, sausus — teica, ka
garšojot starp kartupeļiem un riekstiem. Pateicoties manai
skolotājai Andai Dzenei, uztaisīju kūku, kā viņa pacietīgi bija
iemācījusi — rupjmaizes, putukrējuma un dzērveņu ievārījuma
kārtojumu, un virsu izveidoju kā Latvijas karogu! Garšoja lieliski,
mans meistardarbs nozuda ātrāk par visu citu uz tā galda. Fonā
uzliku Renāra Kaupera dziesmu, stāstīju par Nameja gredzenu, kuru
valkāju, uzdāvināju visiem aprocītes ar latviešu etnogrāfiskajiem
rakstiem.
Studiju biedriem ļoti patika, bet ovācijas izpelnījās grieķu
puisis, kurš flešu bija aizmirsis kopmītnēs. Viņš visu norunāja no
galvas kaismīgi patriotiski — «mums ir finanšu krīze, bet mēs
cīnīsimies!» un tādā garā.
Ieguvu motivāciju kaut ko turpināt tālāk.
Vienā nodarbībā mums vajadzēja izvēlēties tēmu — problēmu, ko
vajadzētu risināt savā valstī vai pasaules mērogā. Izteicu domu par
vienas informācijas atšķirīgu atspoguļošanu dažādās valstīs. Man
pievienojās puisis no Krievijas, meitene no Zviedrijas un meitene
no Baltkrievijas, un tagad kopā strādājam pie projekta par šo tēmu
— informācijas karš, kas mūsdienās ir ļoti aktuāli. Mūsu komanda
grib uztaisīt interaktīvu mājaslapu. Projekta rezultāts nebūs
problēmas likvidēšana, tas tik vienkārši nav iespējams, bet
sabiedrība tiks daudz vairāk, vispusīgāk un objektīvāk informēta
par notiekošo informatīvajā telpā. Jauniešu domu gājienu ir samērā
viegli izmainīt, uzmanība un pūles jāpieliek, lai ietekmētu
konservatīvās paaudzes uzskatus.
Pēc mēneša tur
esmu atgriezies Latvijā pavisam citādāks cilvēks, nekā aizbraucu.
Esmu ieguvis daudz jaunu zināšanu un labus kontaktus. Tagad zinu
arī, ka esmu gatavs iespējai studēt ārzemēs.
Intervijas laikā ASV vēstniecības darbiniekiem ļoti patika mana
frāze videodarba beigās par to, ka, lai kaut ko sasniegtu, nedrīkst
ilgstoši sēdēt uz vietas, ir jāpieceļas un jāiet darīt.
Domāju, ja cilvēki būtu uzņēmīgāki, iecietīgāki, darbīgāki, visa
pasaule kļūtu labāka.»
* * *
Starp citu, Benžamins Franklins, (amerikāņu valstsvīrs, zinātnieks,
izgudrotājs, publicists), kura vārdā nosaukta stipendija, savulaik
ir teicis: «Izpildi visu, kas jādara, nesvārsties!»
P. S. Jau pēc intervijas, 22. augustā, Burtniekos, Edžus Latvijas
čempionātā šaušanā SK-35 klasē pārliecinoši izcīnīja Latvijas
čempiona titulu.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: