Laidzeniecei Annai Brālītei — 107 gadi! 03.04.2013
Tieši Lieldienās, kad skarbā ziema nevēlējās atkāpties un dot vietu siltajam un maigajam pavasarim, Laidzes pagasta «Ziedgravās» bija liels notikums — mamma, vecmāmiņa, vecvecmāmiņa un vecvecvecmāmiņa Anna Brālīte svinēja savu 107. dzimšanas dienu.
Mums katram mūžs
ir Dieva dots, cik nu atvēlēts staigāt pa šīszemes takām, tik nu ir, bet Annai Brālītei dots garš un ļoti bagātīgs mūžs. Kad viņai vaicāju, ar ko Annas kundze tagad nodarbojas, viņa atsmēja: «Ko nu daru? Klausos radio! Visādas ziņas ir — gan priecīgas, gan ne tik priecīgas. Man jau patīk tās ziņas, ko raida astoņos, deviņos… Ceļos agri — septiņos. Un tad sēžu pie radio un klausos. Būtu tā veselība labāka. Tā kā man kājā iemetās roze, pazuda arī redze, nu televizoru varēs nest no istabas laukā. Arī strādāt neko vairs nevaru. Man tik ļoti patīk rokdarbi — adīt, tamborēt. Nu vairs neko nevaru saskatīt. Skaistākie cimdi un zeķītes jau ir noadīti, stāv. Ziemas laikā ārā neeju, baidos, ka slidens. Vēl pirms pāris gadiem teicu, kam man gribas redzēt, kā zied sniegpulkstenītes. Nu neredzēšu, bet varēšu aptaustīt maigās baltās puķu galviņas.
Man ir tik daudz gadu,
visi radiņi mani liela un vēl to labāko. Bet es saku, ka pietiek dzīvot. Par ko mani Dieviņš mīl? Par to, ka vienmēr esmu bijusi vienkārša lauciniece, ka daudz strādāju, ka audzināju trīs bērnus — divus dēlus un meitu. Man ir četri mazbērni, mazmazbērni — vienpadsmit, mazmazmazbērni — četri. Vai tad neesmu bagāta? Jūs jautājat, kas jādara, lai tik ilgi nodzīvotu? Esmu vienkārša, parasta sieviņa, kas māk art, ecēt, gotiņu slaukt, iet ganīt un darīt visu, kas laukos vajadzīgs. Nekādu kungu dzīvi neesmu dzīvojusi. Man gotiņa bija arī Sibīrijā, jo vajadzēja pienu. Tagad visi cer uz valdību, lai maksā par bērnu audzināšanu… Manā laikā nemaksāja itin neko par bērniem. Gāju uz lauka vai ganos, bērnu nesu līdzi. Tagad gan es dzīvoju kungu dzīvi, jo nekas man nav jādara. Vedekla un dēls mani apkalpo. Pati sevi apkopt gan varu, pastaigāt pa istabu arī. Savu istabiņu pati turu tīrībā un kārtībā. Gultu pati klāju. Te man palīgu nevajag. Teikšu, ka tagad mana dzīve iet lēni. Citiem novēlu — stipri strādājiet un lai turas veselība!»
Annas Brālītes sargeņģeļi
ir dēls Viesturs un vedekla Vilhelmīne. Viesturs teic tā: «Ja jautājat, kāpēc Dieviņš vai dabas Dieviņš devis iespēju tik garu mūžu nodzīvot, es teiktu, ka rūda grūtības. Veselību uztur pilnīga nedzeršana. Pat zāles mamma nelieto, ja tām klāt ir spirts. Un svarīgs ir veselīgs uzturs, tā man liekas, bez E vielām, parasts lauku ēdiens. Mammīte nāk no Līvāniem, viņa apprecējās pavisam jauna, astoņpadsmit gados. Pēc diviem gadiem piedzima pirmais bērns. Tālāk bija grūts mūžs, jo daudz strādāts lauku saimniecībā. Vīru apcietināja un aizsūtīja uz Vorkutas ogļu raktuvēm, viss mammai bija jādara pašai. Esmu pēdējais, mazākais bērns, un kopā ar mammu esam izbaudījuši visu — gan bumbošanu kara gados, gan izsūtījumu Sibīrijā. Galvenā mammas doma bija tāda, ka no smaguma dzīvē nav jābaidās. Mamma ir rūdījusies grūtībās un tapusi ļoti stipra, viņai piemīt dzīves gudrība, bez tās arī nevar iztikt. Dzīve diktēja to, ka nekad nedrīkst nolaist rokas. Jācīnās. Es esmu bijis tāds kā klaidonis, vispirms bija Kandavas tehnikums, pēc tam Lauksaimniecības akadēmija, un no 1965. gada dzīvojam Laidzē. Mammīti šurp atvedu 1966. gadā. Kopš tā laika viņa ir laidzeniece. Pats strādāju par skolotāju, bet sieva — par ekonomisti. Savai mammītei 107. dzimšanas dienā novēlu to, ko jau visiem citiem arī, — veselību un kustības, jo tā ir dzīvība.»
Vedekla Vilhelmīne kopā
ar vīramāti ir nodzīvojusi 47 gadus: «Labi bija šie gadi. Mēs Annu saucam par vecmammu, bet mazbērni — par Annamammu. Viņa ir izaudzinājusi mūsu bērnus, kamēr mēs bijām darbā. Mums mājās vienmēr bija silts ēdiens. Brīnišķīgi. Daudz jau runā par vedeklas un vīramātes sadzīvošanu. Mums problēmu nebija, jo jāmāk savu reizi paklusēt. Vārds var nogalināt jebko. Labāk to vispār neteikt, lai paliekam paši pie savām domām. Mēs negribam tos skaļos vārdus. Pagaidām mums ar mammīti nav grūti. Paši esam pensijā. Satiekam ļoti labi, kaut gan rūpītes ir. Mamma, kā jau vecs cilvēks, grib precīzas ēdienreizes — brokastis, pusdienas un vakariņas.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: