Laiks drupina mūrus, bet nemazina patiku pret pilīm un ballēm 29.01.2014


Sestdienas, 25. janvāra, vakarā Īves pagasta Tiņģeres
nozīmīgākā ēka pārstāja būt dažādu svarīgu pagasta iestāžu
vienotāja, bet pildīja savas sākotnējās — pils — funkcijas,
pulcinot uz balli ievērojamu skaitu skaisti tērptu cilvēku no
tuvākām un tālākām vietām un iztēlē ļaujot ar humoru pārrakstīt
vēstures lappuses pēc sava prāta.
Trešo gadu pēc kārtas rīkotā Pils balle savu popularitāti nav
zaudējusi. Gluži pretēji — liekas, ka aizvien vairāk viesu izvēlas
ne vien atsaukties aicinājumam uz šo notikumu ierasties
vakartērpos, bet arī cenšas atrast apģērbu, kas pašos radītu
asociācijas ar 19. gadsimtu, kad daudzajās mūsu puses muižās
uzturējās dižciltīgi ļaudis. Un Pils balles rīkotāji jau arī dara
iespējamo un neiespējamo, lai noskaņa būtu atbilstoša. Pie pils
durvīm atbraucējus aizvien sagaida sulainis un, noskaidrojis, kā
viņus godāt, katru piesaka saimniekiem, kuri kāpņu augšgalā ar
visiem sasveicinās, tālākiem viesiem ierādot apartamentus, kur
atģērbties un sagatavoties ballei. Jāatzīst, ka ikdienā reti nākas
izjust garā vakartērpa trūkumu, bet Pils ballē gan rodas vēlme
ieviest savā garderobē kādas korekcijas, jo tērpi, īpaši jau dāmām,
te ir cits par citu krāšņāki. Jau minēju, ka balles rīkotāji dara
arī neiespējamo — tā nu šoreiz pils mazā zāle, kurā pēc sarīkojuma
pirmās daļas viesi tradicionāli paceļ šampanieša glāzes kopā ar
baronu un bauda smalkas uzkodas, droši bija dēvējama par kamīna
zāli. Ne akmens pie akmens tika likts, lai taptu kamīns, bet gan
radošas idejas pie mākslinieka talanta!
«Laiks spēj izdarīt daudz — var izdrupināt robu pils sienās vai
vecajā mūra sētā, kas ieskauj pili, laiks var likt čīkstēt vecajiem
grīdas dēļiem vai smagajām pils durvīm, bet ne viss tam ir pa
spēkam,» sākoties «Muzikāli dramatiskajiem priekšā nesumiem iz
seniem laikiem ar viesu ierašanos un priekšā stādīšanu» lika
aizdomāties Tiņģeres saieta nama vadītāja Vita Krauze, kura gan
tovakar tika dēvēta par cienīgo lielmāti. Tas, ko laika skrējiens
nav spējis paveikt, ir — mazināt Tiņģeres pils kā vietas, kur
mīlēt, radīt un dalīties ar citiem, nozīmīgumu vietējo apziņā. Bet
viss sākās 1805. gadā, kad Pēterburgas baņķieris, vēlākais barons
fon Bahs, nolēma šai vietā iekārtot tam laikam ļoti modernu
saimniecību un uzcelt medību pili, kurā kungi var apspriest medību
veiksmes un neveiksmes, bet dāmas — izrādīt jaunākos tērpus.
Toreizējās ikdienas nianses neviens vairs sīki un smalki nevar
izstāstīt, tāpēc tās katrs var iztēloties, kā vien vēlas. Varbūt
tiešām barons pārvaldniekam teicis: «Manam smalka kunga galva,
tavam prasta zemnieku galva, tamdēļ manam ir gudrāks nekā tavam.
Un, ja tavam muižā kā nezin un nesaprot, tad nāc un paprasi manam!»
Un var taču būt arī, ka pārvaldnieks uz to atbildējis: «Tiesa,
baronlielskungs, ko tur vēl liegties! Jūsu gudrā kungu galva pils
gaismā uzaugusi, augstās skolās skolota, mana prastā zemnieku
galviņa, rijiņā augot, dūmos izžuvusi…» Var arī gadīties, ka barons
liellopus dēvējis par valdošo lopu kārtu — lielkungiem citu lopu
starpā, bet baronese aizgaldu kūtī dēvējusi par cūkistabiņu.
Nav neiespējami arī, ka daža dāma, savu nezināšanu nevēloties
parādīt, citām apgalvojusi, ka muižas laukā kartupeļu ziedi ir
dažādās krāsās, jo tur aug divējādas šķirnes — ceptie un vārītie
kartupeļi!
Tiņģeres baronu tovakar apciemoja arī citu muižu iemītnieki no
Laidzes, Spāres, Strazdes un Ugāles. Visiem līdzi bija dāvanas,
kuras tika pasniegtas atraktīvā veidā, atklājot katrai vietai
piederīgo humora izjūtu un radošumu. Ciemos bija ieradies arī
Ventspils vācu kultūras biedrības ansamblis «Windau», kura
dalībnieces, tērpušās bavāriešu tautastērpos, izpildīja lustīgas
dziesmas vācu valodā. Viņām līdzi bija biedrības sadarbības
partneri — Vilnis un Ēriks Veseļi, kuri pārsteidza ar blūmīzeru
spēli. Jaunākos deju soļus pirms balles pils ļaudīm mācīja arī
Tiņģeres līnijdejotāju grupa.
Pirms kopīgi dejotās polonēzes smalkie viesi pils pagrabos varēja
apskatīt, kā dzīvo vienkāršie ļaudis. Arī te reizi no reizes top
kas jauns, un bukstiņbiezputra sveču gaismā vienmēr garšo ļoti
labi.
Pusnaktī viesus priecēja ar SEB bankas atbalstu sarīkotais salūts,
bet balle turpinājās līdz pat sešiem rītā! Atpūtināt kājas varēja
pie galdiņiem abās pils zālēs, tomēr arī deju placis ne brīdi
nebija tukšs.
Dažas dienas pēc Pils balles Vita Krauze atzina, ka esot brīnišķīga
izjūta pēc labi padarīta darba. Vārdos neizteikt milzīgo pateicību,
kas pienākoties katram, kas ieguldīja laiku, idejas, enerģiju un
naudu pasākuma tapšanā. Atsaucīgu cilvēku Tiņģerē netrūkstot nekad,
bet Pils balle arī vietējiem šķietot īpašs notikums. Gandarījumu
radot daudzie komplimenti no tiem, kuri ballē bija pirmoreiz,
mērojot ceļu pat no Rīgas un Bauskas. Viena lieta esot pavisam
skaidra: Pils balles rīkošanas tradīcija jāturpina.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: