Laiks drupina mūrus, bet nemazina patiku pret pilīm un ballēm 29.01.2014

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

Sestdienas, 25. janvāra, vakarā Īves pagasta Tiņģeres nozīmīgākā ēka pārstāja būt dažādu svarīgu pagasta iestāžu vienotāja, bet pildīja savas sākotnējās — pils — funkcijas, pulcinot uz balli ievērojamu skaitu skaisti tērptu cilvēku no tuvākām un tālākām vietām un iztēlē ļaujot ar humoru pārrakstīt vēstures lappuses pēc sava prāta.
Trešo gadu pēc kārtas rīkotā Pils balle savu popularitāti nav zaudējusi. Gluži pretēji — liekas, ka aizvien vairāk viesu izvēlas ne vien atsaukties aicinājumam uz šo notikumu ierasties vakartērpos, bet arī cenšas atrast apģērbu, kas pašos radītu asociācijas ar 19. gadsimtu, kad daudzajās mūsu puses muižās uzturējās dižciltīgi ļaudis. Un Pils balles rīkotāji jau arī dara iespējamo un neiespējamo, lai noskaņa būtu atbilstoša. Pie pils durvīm atbraucējus aizvien sagaida sulainis un, noskaidrojis, kā viņus godāt, katru piesaka saimniekiem, kuri kāpņu augšgalā ar visiem sasveicinās, tālākiem viesiem ierādot apartamentus, kur atģērbties un sagatavoties ballei. Jāatzīst, ka ikdienā reti nākas izjust garā vakartērpa trūkumu, bet Pils ballē gan rodas vēlme ieviest savā garderobē kādas korekcijas, jo tērpi, īpaši jau dāmām, te ir cits par citu krāšņāki. Jau minēju, ka balles rīkotāji dara arī neiespējamo — tā nu šoreiz pils mazā zāle, kurā pēc sarīkojuma pirmās daļas viesi tradicionāli paceļ šampanieša glāzes kopā ar baronu un bauda smalkas uzkodas, droši bija dēvējama par kamīna zāli. Ne akmens pie akmens tika likts, lai taptu kamīns, bet gan radošas idejas pie mākslinieka talanta!
«Laiks spēj izdarīt daudz — var izdrupināt robu pils sienās vai vecajā mūra sētā, kas ieskauj pili, laiks var likt čīkstēt vecajiem grīdas dēļiem vai smagajām pils durvīm, bet ne viss tam ir pa spēkam,» sākoties «Muzikāli dramatiskajiem priekšā nesumiem iz seniem laikiem ar viesu ierašanos un priekšā stādīšanu» lika aizdomāties Tiņģeres saieta nama vadītāja Vita Krauze, kura gan tovakar tika dēvēta par cienīgo lielmāti. Tas, ko laika skrējiens nav spējis paveikt, ir — mazināt Tiņģeres pils kā vietas, kur mīlēt, radīt un dalīties ar citiem, nozīmīgumu vietējo apziņā. Bet viss sākās 1805. gadā, kad Pēterburgas baņķieris, vēlākais barons fon Bahs, nolēma šai vietā iekārtot tam laikam ļoti modernu saimniecību un uzcelt medību pili, kurā kungi var apspriest medību veiksmes un neveiksmes, bet dāmas — izrādīt jaunākos tērpus. Toreizējās ikdienas nianses neviens vairs sīki un smalki nevar izstāstīt, tāpēc tās katrs var iztēloties, kā vien vēlas. Varbūt tiešām barons pārvaldniekam teicis: «Manam smalka kunga galva, tavam prasta zemnieku galva, tamdēļ manam ir gudrāks nekā tavam. Un, ja tavam muižā kā nezin un nesaprot, tad nāc un paprasi manam!» Un var taču būt arī, ka pārvaldnieks uz to atbildējis: «Tiesa, baronlielskungs, ko tur vēl liegties! Jūsu gudrā kungu galva pils gaismā uzaugusi, augstās skolās skolota, mana prastā zemnieku galviņa, rijiņā augot, dūmos izžuvusi…» Var arī gadīties, ka barons liellopus dēvējis par valdošo lopu kārtu — lielkungiem citu lopu starpā, bet baronese aizgaldu kūtī dēvējusi par cūkistabiņu.
Nav neiespējami arī, ka daža dāma, savu nezināšanu nevēloties parādīt, citām apgalvojusi, ka muižas laukā kartupeļu ziedi ir dažādās krāsās, jo tur aug divējādas šķirnes — ceptie un vārītie kartupeļi!
Tiņģeres baronu tovakar apciemoja arī citu muižu iemītnieki no Laidzes, Spāres, Strazdes un Ugāles. Visiem līdzi bija dāvanas, kuras tika pasniegtas atraktīvā veidā, atklājot katrai vietai piederīgo humora izjūtu un radošumu. Ciemos bija ieradies arī Ventspils vācu kultūras biedrības ansamblis «Windau», kura dalībnieces, tērpušās bavāriešu tautastērpos, izpildīja lustīgas dziesmas vācu valodā. Viņām līdzi bija biedrības sadarbības partneri — Vilnis un Ēriks Veseļi, kuri pārsteidza ar blūmīzeru spēli. Jaunākos deju soļus pirms balles pils ļaudīm mācīja arī Tiņģeres līnijdejotāju grupa.
Pirms kopīgi dejotās polonēzes smalkie viesi pils pagrabos varēja apskatīt, kā dzīvo vienkāršie ļaudis. Arī te reizi no reizes top kas jauns, un bukstiņbiezputra sveču gaismā vienmēr garšo ļoti labi.
Pusnaktī viesus priecēja ar SEB bankas atbalstu sarīkotais salūts, bet balle turpinājās līdz pat sešiem rītā! Atpūtināt kājas varēja pie galdiņiem abās pils zālēs, tomēr arī deju placis ne brīdi nebija tukšs.
Dažas dienas pēc Pils balles Vita Krauze atzina, ka esot brīnišķīga izjūta pēc labi padarīta darba. Vārdos neizteikt milzīgo pateicību, kas pienākoties katram, kas ieguldīja laiku, idejas, enerģiju un naudu pasākuma tapšanā. Atsaucīgu cilvēku Tiņģerē netrūkstot nekad, bet Pils balle arī vietējiem šķietot īpašs notikums. Gandarījumu radot daudzie komplimenti no tiem, kuri ballē bija pirmoreiz, mērojot ceļu pat no Rīgas un Bauskas. Viena lieta esot pavisam skaidra: Pils balles rīkošanas tradīcija jāturpina.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: