Laimīgā zeme nav rodama jaunās telpās, bet gan bērnībā 28.11.2014
22. novembrī Talsu pirmsskolas izglītības iestāde «Sprīdītis» atzīmēja 65. pastāvēšanas gadadienu. «Pensijā nedosimies! Gluži pretēji — sāksim strādāt ar dubultu sparu,» pēc svētkiem atzina iestādes vadītāja Ilze Solovjova. Kā nu ne — tuvāko mēnešu laikā notiks pārvākšanās uz jaunajām telpām, kur līdzās sešām esošajām grupiņām paredzēts veidot vēl piecas.
65. dzimšanas diena Talsu tautas namā aizvadīta skaisti, un I. Solovjova īpaši priecājas par to, ka neviens no uzrunātajiem bērnudārza absolventiem neatteicās piedalīties svētku veidošanā — ne ar atmiņu stāstiem, ne ar saviem talantiem. Un, kad vēl pēc svētkiem saviļņoti zvana agrākie darbinieki, lai pateiktos, tad ir skaidrs — izdevies cilvēkus pelnīti atcerēties.
Uz sarunu tiekamies vadītājas kabinetā. Pie izkurinātas malkas krāsns atstutēta kārtīga Sprīdīša lāpsta, bet Ilze tūlīt paskaidro, ka nebūt nepretendē uz šī pasaku tēla lomu šajā iestādē: «Vienmēr esmu uzskatījusi sevi pa Lutausi, jo mani taču dancina Sprīdītis un viņa vajadzības! Cik ilgi viņš spēlēs, tik ilgi man jādanco! Smieklīgi jau izklausās, bet tā es saprotu savu misiju. Kaut nu Sprīdītis nekad neapklustu, bet turpinātu stabulēt, mums visiem dodot iemeslu kustēties!»
Ja savulaik par šo bērnudārzu dzirdēti izteikumi, ka tas atrodas vecās telpās, bez cerībām saņemt līdzekļus to atjaunošanai, situācija pavērsusies pavisam citādāka, tieši šai pirmsskolas izglītības iestādei rodot iespēju ievākties citās, ļoti modernās telpās. Pašlaik gan, pamazām noskaņojoties pārmaiņām, «Sprīdīša» kolektīvā esot jaušamas skumjas. «Jaunajās telpās es šķietami zinu visu, jo atjaunošanai esmu sekojusi līdzi gada garumā. Tomēr vecās telpas arī ir iemīļotas, te visi esam kompakti kopā, te ir krāsnis, kas dod pilnīgi atšķirīgu auru. Mans vīrs, kurš pats šo bērnudārzu savulaik apmeklējis, reizēm mūsu mazajam puikam, mājās pārnākušam, saka: «Nāc, es tevi pasmaržošu!» Jo var just īpašo bērnudārza smaržu,» atklāj Ilze. Kāda darbiniece pēc svētkiem jautājusi, vai jaunajās telpās iestādes pastāvēšanas ilgumu sāks skaitīt no jauna. Protams — ne, jo būtiskākie principi, vēsture un tradīcijas saglabāsies arī turpmāk.
Ieceres tuvai nākotnei
Lai arī pašlaik vēl domas par visai drīzajām pārmaiņām esot gana abstraktas, ir skaidrs, ka jaunajās telpās bērnudārzu papildinās daži jaunumi, tostarp iecerēts atvērt vienu mazliet atšķirīgu grupiņu. Tajā papildus vispārējai pirmsskolas izglītības programmai bērni apgūs kristīgo mācību. Vēl īpašāku šo grupiņu padara fakts, ka to apmeklēs dažāda vecuma bērni. «Audzinātājam strādāt būs sarežģītāk, bet bērniem gan tas nekādā ziņā nebūs grūti. Arī ģimenē bērni, izņemot dvīņus un trīņus, nav vienā vecumā! Tātad šis modelis patiesībā ir vairāk pietuvināts situācijai, kāda ir ģimenēs,» uzskata iestādes vadītāja.
«Vēl viens jaunums — būs iespēja visiem bērnudārza audzēkņiem, kuriem ģimenes ārsts iesaka, bet nav pedagoģiski medicīniskās komisijas norāžu, apmeklēt fizioterapeitu un koriģējošo vingrošanu. Uzskatu, ka tā mūsdienās vajadzīga gandrīz katram bērnam! Bērni vairāk tiek sēdināti pie datoriem un televizoriem, daudz vairāk sēž sakumpuši, daudz tiek vizināti ar automašīnām, mazāk staigā ar kājiņām,» vērtē I. Solovjova.
Visas problēmas neatrisināt
Bērnudārza audzēkņu vecāki esot sašutuši par to, ka pie jaunās ēkas paredzētas stāvvietas tikai trim automašīnām. Pašvaldība gan meklē risinājumu šai problēmai, diemžēl cena par mazo zemes gabaliņu līdzās bērnudārza ēkai, kur pašlaik atrodas mazdārziņi, neesot adekvāta. «Tā ir tāda vecāku spīdzināšana. Ja, uz skolu vedot, piebremzējam ceļa malā, bērnu izlaižam, un viņš pats ieiet skolā, tad bērnudārza specifika ir pilnīgi citāda — bērns jāatved, jānoģērbj, jāpalaiž grupiņā, jāsasveicinās ar audzinātāju. Tas nenotiek ne divu, ne trīs minūšu laikā. Tās ir desmit un varbūt pat 15 minūtes!» skaidro Ilze. Ja neradīsies cits risinājums, vecākiem automašīnas nāksies atstāt pie sporta halles vai Talsu veselības centra.
Runājot par problēmām, ko izdevies atrisināt, un iecerēm, ko projekta finansējums neļāva īstenot, vadītāja atgādina: «Laimīgā zeme jau nav ēka. Laimīgā zeme ir bērnība!»
Ļoti aktīvi darbojoties bērnudārza audzēkņu vecāku padome. Vecāki pieteikušies arī fiziski palīdzēt noorganizēt pārvākšanos uz jaunajām telpām. Izrādās, varot uzskatīt, ka «Sprīdītis» jau reiz piedzīvojis pārcelšanos — iestādes pirmsākumi patiesībā esot atrodami jau 1946. gadā, kad vienā grupiņā bērni pulcēti tagadējās Kristīgās skolas telpās. No tām 1949. gadā, kas arī tiek uzskatīts par oficiālo bērnudārza dibināšanas gadu, notikusi pārvākšanās uz tagadējām telpām K. Mīlenbaha ielā.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: