Latvieša ģimene palīdz sievietēm Āfrikā 24.08.2015

Janita Veinberga
janita@talsuvestis.lv
63223336

Tweet

Par uzņēmumu «Afripads», kur ražo sieviešu higiēnas preces Ugandā, rakstījuši tādi lieli pasaules preses izdevumi kā «The Guardian», «Forbes», «The Independent Magazine». Izrādās — uzņēmuma radītāja Paula Grīnvalda saknes meklējamas Talsu novadā. Izmantojot viņa ģimenes viesošanos šeit, «Talsu Vēstis» lasītājiem sniedz ieskatu ļoti iedvesmojošā dzīvesstāstā.
Par sociālo uzņēmējdarbību Latvijā šobrīd runā daudz. Tas ir biznesa veids, kad uzņēmums ražo preces vai sniedz pakalpojumus ar mērķi risināt sociālo problēmu, nevis gūt finansiālu labumu uzņēmuma īpašniekiem. Uzņēmums peļņu nesadala starp īpašniekiem, bet iegulda sabiedrībai sociāli nozīmīgu problēmu risināšanā, piedāvā inovatīvus veidus, kā veicināt iedzīvotāju līdzdarbību. Šādi uzņēmumi darbojas pēc tiem pašiem principiem kā klasisks uzņēmums, jo piedāvā kvalitatīvus, konkurētspējīgus produktus un pakalpojumus, kurus cilvēki vēlas pirkt. Uzņēmums ir finansiāli un ekonomiski ilgtspējīgs, tā darbību neuztur ziedojumi. Godīga attieksme pret darbiniekiem ir viens no būtiskākajiem rādītājiem, kas raksturo sociālu uzņēmumu. Darbinieki saņem darba tirgum atbilstošu un samērīgu atalgojumu.
Pauls Grīnvalds ir 32 gadus jauns vīrietis, dzimis, audzis un skolojies Kanādā. Kā jau daudzi trimdas latviešu bērni, arī viņš sestdienas rītos apmeklējis latviešu skolu, mācījies latviešu valodu. Arī Paula vecāki ir dzimuši Kanādā. Bet viņa vectēvs ir no Talsu novada, Stendes. Pēc kara Paula vectēvs devās bēgļu gaitās uz Kanādu, bet šeit bija spiests atstāt ģimeni — sievu un meitu. Kanādā viņš nodibināja jaunu ģimeni, kurā piedzima Paula tēvs. Tā nu Paula radinieki joprojām ir šeit — Stendē un Talsos.
Sofija Grīnvalde, Paula sieva, ir amerikāniete, augusi Konektikutā. Abi iepazinās, studējot universitātē. Sofijas māte ir bēgle no Prāgas.
Taču vieta, kuru Grīnvaldu ģimene nu sauc par savām mājām, ir Uganda. Tieši tur viņi jau septiņus gadus dzīvo un nodarbojas ar ļoti sekmīgu sociālo uzņēmējdarbību.
Kā tas sākās Jau studiju laikā abi bija apceļojuši daudz eksotisku zemju, uzsverot, ka allaž bijuši pārsteigti par tur redzēto nabadzību. Atgriežoties nereti bijusi doma — mēs varētu kaut ko darīt lietas labā. Pabeiguši studijas universitātē, jauniešiem bija grūtības atrast darbu, jo arī Kanādā bija sākusies ekonomiskā lejupslīde, un tieši tādēļ nolemts vienu gadu strādāt par brīvprātīgajiem Āfrikā. Tā būtu gan lieliska personiskā pieredze, gan iespēja atgriežoties savam CV pievienot vērtīgu ierakstu par piedalīšanos attīstības projektos. Sākotnējā ideja Ugandā pavadīt vienu gadu un atgriezties nu izvērtusies pavisam netipiskā un aizraujošā dzīvesstāstā.
Strādājot mazā un ļoti nabadzīgā ciematā, kurā nav ne elektrības, ne ūdensapgādes, abi sapratuši, ka vienkāršā doma glābt mazu pasaules nostūri no nabadzības ir pārāk plaša. Tā ir liela vēlme, kas atduras pret vēl lielākām vajadzībām. Tuvāk iepazīstot vietējos cilvēkus un viņu reālās vajadzības, abos jauniešos sākusi izkristalizēties konkrēta ideja un darbošanās veids. «Mēs dzirdējām stāstus par to, cik sarežģīti sievietēm šeit ir tikt galā ar tik dabisko procesu — menstruālo ciklu. Nav pieejama tik vienkārša un nepieciešama lieta kā higiēniskās paketes. Tas ir iemesls, kādēļ daudz meiteņu kavē un neapmeklē skolu, sievietes neiziet no mājas un ir spiestas kavēt darbu, aizbildinoties ar vieglu malāriju. Tiek lietots viss — griezti novalkāti apģērbi, kuri, zinot šo cilvēku nabadzību, gan vairāk saucami par lupatām,» stāsta Sofija.
Ja šos faktus viņi būtu zinājuši, esot mājās, droši vien vēlme palīdzēt būtu mudinājusi viņus vākt ziedojumus un sūtīt palīdzības kravas uz Ugandu. Esot tur, uzņēmīgais pāris skatījies uz problēmu kā iespēju. «Cilvēki sāka mums uzticēties. Jautājām sievietēm — ko viņas lieto. Un atbilde vienmēr bija viena — kaut kādas auduma lupatas, ko pēc tam izmazgā un lieto atkārtoti. Nav jābūt ļoti labam speciālistam, lai saprastu, cik neērti un neparocīgi ir lietot audumu, kam nav nekādas uzsūktspējas. Tās sievietes, kurām nav pat auduma gabalu, lieto augu lapas, banānkoku šķiedras un no matračiem izvilkto pildījumu! Cilvēki mēģina izlīdzēties, kā var,» atklāj Sofija.
Tas ir interesanti, jo arī attīstītajās valstīs sievietes nereti lieto mazgājamas higiēnas paketes, tikai pavisam citu apsvērumu dēļ — domājot par ekoloģiju un dabisku dzīvesveidu. Ir veikti aprēķini: katra sieviete savas dzīves laikā izlieto 15 000 pakešu. Tās, tāpat kā autiņbiksītes, nesadalās. Domājot kaut vai par to, kas notiek ar šiem atkritumiem dabā, abiem bija skaidrs, ka lietā jāliek materiāls, pie kura sievietes jau pieradušas un kas nenodarīs kaitējumu dabai. «Rietumu sabiedrībā esam pieraduši, ka ērts produkts nozīmē to, ka pēc lietošanas mēs to vienkārši izmetam! Ugandā mēs redzējām — tas, ka šīs paketes būs jāmazgā, nebūs šķērslis, jo sievietes tā jau ir radušas darīt. Zinu, ka Amerikā piedāvāt sievietēm mazgāt kaut ko, ja var nemazgāt, — tas būtu kā pret akmens sienu,» smejas Sofija.
Pēc pirmā eksperimenta ar jaunā produkta radīšanu, Sofija un Pauls varēja apsegties tikai līdz pusītei. Otra segas puse bija sagriezta, izmēģinot dažādus veidus un lielumus jaunajam produktam. «Mūsu doma bija šāda — labi, lietosim audumu, bet radīsim no tā jaunu produktu. Strādāsim pie dizaina, lai tas būtu glīts, ērti lietojams produkts. Meklēsim piemērotu, speciālu audumu. Izdomāsim, kā ielikt starpslāni, lai izvairītos no no­plūdes. Tie bija jautājumi, kas nodarbināja mūsu prātu. Paši bijām pārsteigti, ka mūsu nebūt ne revolucionārais izgudrojums, kas ir pavisam vienkārša lieta, var radīt milzīgas pārmaiņas vietējo cilvēku dzīvē. Visas vietējās sabiedrības dzīvē, jo mūsu mērķis nebija tikai palīdzēt sievietēm, bet radīt darba vietas,» stāsta Sofija.
Lai paliktu Ugandā, pāris izmantojis 500 dolāru uzkrājumu. Viņiem bija tikai šī nauda un iespēja — palikt vai lidot uz mājām. Pauls smejas, ka tad, kad esi jauns, nav baiļu riskēt. «Kad esi jauns un nedaudz traks, tu nenojaut — veiksies ar ideju vai ne. Tu vēl neprognozē — kas notiks, ja šī lieta darbosies un ko pats darīsi tālāk. Tas drīzāk ir tā — mēģināsim, tad jau redzēs! Kas ir ļaunākais, kas var notikt? Ideja nedarbosies, mēs lidosim uz mājām, meklēsim darbu. Vairāk domājām par to, ka mūsu pieredzē būs šis lieliskais stāsts — bijām jauni, izlietojām savus ietaupījumus, lai palīdzētu vietējām sievietēm, un tad mūsu nauda beidzās. Šādu stāstu bijām sev iecerējuši,» smejas Pauls.
No brīža, kad uzsākuši darbošanos ar vienu vietējo meiteni, kurai bijis šuvējas sertifikāts, pagājis ne tik ilgs laiks. Griezuši auduma gabalus, likuši tos kopā savā pirmajā darbnīcā, kurā bija viens krēsls un trīs šujmašīnas, bet nebija elektrības. Kādu dienu pie vienīgās strādnieces atnākusi ciemata meitene un jautājusi — vai šī ir tā vieta, kur var nopirkt paketes. Tajā brīdī pašiem vēl nav bijis skaidrs — cik tad tās īsi maksā? Meitene samaksājusi naudiņu, kas viņai bijusi līdzi, un pēc dažām dienām atgriezusies, līdzi vedot trīs draudzenes. Arī viņas vēlējušās iegādāties paketes, jo skolā bija sācies eksāmenu laiks, kuru kavēt vienkārši nedrīkst. Tieši šajā brīdī Grīnvaldiem radusies sapratne — te ir sociālās uzņēmējdarbības iespēja! Viņu darbošanās nebūs labdarības projekts, bet iespēja vietējām sievietēm strādāt, lai radītu produktus, kuri būs pieejami Ugandas sievietēm, jo maksa par tiem būs ļoti zema.
Šajos gados vairākas reizes mainījies produkta dizains, un šobrīd uzņēmumā strādā 170 darbinieku. «Kad nodarbini vienu vai divus cilvēkus, vienmēr vēl ir iespēja pateikt — paldies, bija jauki, bet nu mēs dosimies mājās! Kad tevis radītā ideja dod darbu un iztiku tik daudziem… tā ir neticami vērtīga dāvana, bet tai pašā laikā — atbildība,» atklāj Sofija.
Lielu atspaidu uzņēmuma izrāvienam devis investora ieguldījums, kad kāds pensionēts uzņēmējs, dzirdot par viņu darbošanos, pilotprojektā ieguldījis 1500 eiro, par ko iegādāts labāks audums produktu izstrādei un pāris krēslu. Pilotprojekts izdevies, un «Afripads» kļuvis par nopietnu darbošanos sociālās uzņēmējdarbības jomā.
Šobrīd «Afripads» produktus lieto Āfrikā un Āzijā. Ar uzņēmumu sadarbojas tādas lielas organizācijas kā UNICEF, OXFAM, «Glābiet bērnus!» un daudzas citas, kas pasūta viņu produktus un nogādā tos uz lielajām bēgļu nometnēm, lai sievietes tos var izmantot bez maksas.
Uz jautājumu par pašu ienākumiem, Pauls ir atklāts: «Sociālā uzņēmējdarbība ir specifiska. Tajā mēs neskatāmies, kā varam kļūt bagātāki un bagātāki. Tomēr — esam radījuši pelnoša uzņēmuma modeli. Mēs paši varbūt arī varētu strādāt tikai savas dedzības un aizrautības dēļ, bet pārējie to nedarīs. Jau no paša sākuma bijām ļoti strikti — algas darbiniekiem būs, mēs neliksim viņiem nodarboties ar labdarību, zinot, cik nabadzīgi šie cilvēki ir.» Nu jau uzņēmums strādā bez zaudējumiem un gūto peļņu var ieguldīt uzņēmuma attīstībā. Visi darbinieki saņem veselības apdrošināšanu un papildus tiek izglītoti par dažādiem svarīgiem jautājumiem, kā, piemēram — finanšu uzkrājumiem un kāpēc tie nepieciešami.
«Lielākais gandarījums ir par to, ka uzņēmums aug. Tāpēc mēs turpinām. Šobrīd esam pārdevuši 600 000 «Afripads» iepakojumu, katrā ir četras paketes. Mēs redzam, cik vajadzīgs ir tas, ko mēs darām. Un mūsu jaunākā ideja ir par mazgājamo autiņbiksīšu ražošanu mazuļiem. Šobrīd tiek celta jauna rūpnīca, tikko ciematā ir ievilkta elektrība. Mēs ceram dubultot darbinieku skaitu un turpināt iesākto,» nākotnes plānus atklāj Pauls.
Grīnvaldu ģimenes pieredze Ugandā apgāž stereotipu par Āfrikas slinkajiem iedzīvotājiem: «Mēs allaž esam mēģinājuši izdarīt gudru izvēli. Tādēļ nolēmām nodarbināt «Afripads» sievietes. Viņas ir tiešām apbrīnojami strādīgas — gatavas strādāt smagi un garas darba stundas. Kādā pētījumā teikts, ka tieši sievietes 70 procentus no nopelnītās naudas iegulda ģimenē, piemēram — bērnu izglītībā. Tai pašā laikā vīrieši tam velta 30 procentus no saviem ienākumiem. Lūk — iemesls, kādēļ nodarbinām tieši sievietes. Tā ir mūsu apzināta izvēle,» atklāj Sofija. Uzņēmuma radītājus ļoti iepriecina tas, ka cilvēki ļoti vēlas strādāt pie viņiem un pret savu darbu izturas ļoti apzinīgi. Sofija ir gatava cīnīties ar katru, kurš vairo mītu par slinkajiem afrikāņiem. Viņa uzsver, ka cilvēku vēlmes visur ir vienādas — strādāt un nodrošināt sev iztiku, pat strādājot darbu, kas ir zemākas kvalifikācijas.
Vietējā vara par Grīnvaldu ģimenes darbošanos ir priecīga, pateicīga un atbalstoša. «Cieši sadarbojamies ar Izglītības un Veselības ministriju Ugandā. Vietējā vara mūs atbalsta, lai arī esam ārzemnieki. Nodarbinām pietiekami daudz vietējo cilvēku, lai mums uzticētos. Valdība saprot, ka konkrētajam reģionam nodrošinām darba vietas, cilvēkiem iztikas līdzekļus. Mūsu darbinieki maksā nodokļus, tādējādi atgriežot finanšu līdzekļus vietējā ekonomikā. Vai tad šeit, Talsos, būtu citādi? Ja dod darba vietas vietējiem cilvēkiem, turklāt tādiem, kuriem nav pietiekamas izglītības, lai konkurētu darba tirgū,» pārdomās dalās Pauls.
Runājot par nākotnes plāniem, Sofija prāto: «Mums šobrīd nav laika plāna — paliksim Ugandā vēl gadu vai divus. No biznesa izaugsmes puses varam teikt, ka savu auklējumu esam izvadījuši cauri mazuļa stadijai un nostādījuši stingri uz kājām. Kāpēc turpināt? Tu vari katru rītu mosties un iet uz darbu, kas tevi neiedvesmo. Strādāt noteiktu stundu skaitu un aizkaitināts doties mājup, lai nākamajā rītā turpinātu to pašu. Un tā eksistēt visu dzīvi. Mūsu gadījumā, pat ja dzīvojam svešā valstī, tik ļoti tālu prom no tuvajiem cilvēkiem, mēs mostamies un katru rītu esam sajūsmināti par gaidāmo dienu! Kāpēc veltīt savu dzīvi kaut kam, kas nerada tevī prieku un gandarījumu?»

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: