Latvieša ģimene palīdz sievietēm Āfrikā 24.08.2015


Par uzņēmumu «Afripads», kur ražo sieviešu higiēnas
preces Ugandā, rakstījuši tādi lieli pasaules preses izdevumi kā
«The Guardian», «Forbes», «The Independent Magazine». Izrādās —
uzņēmuma radītāja Paula Grīnvalda saknes meklējamas Talsu novadā.
Izmantojot viņa ģimenes viesošanos šeit, «Talsu Vēstis» lasītājiem
sniedz ieskatu ļoti iedvesmojošā dzīvesstāstā.
Par sociālo uzņēmējdarbību Latvijā šobrīd runā daudz. Tas ir
biznesa veids, kad uzņēmums ražo preces vai sniedz pakalpojumus ar
mērķi risināt sociālo problēmu, nevis gūt finansiālu labumu
uzņēmuma īpašniekiem. Uzņēmums peļņu nesadala starp īpašniekiem,
bet iegulda sabiedrībai sociāli nozīmīgu problēmu risināšanā,
piedāvā inovatīvus veidus, kā veicināt iedzīvotāju līdzdarbību.
Šādi uzņēmumi darbojas pēc tiem pašiem principiem kā klasisks
uzņēmums, jo piedāvā kvalitatīvus, konkurētspējīgus produktus un
pakalpojumus, kurus cilvēki vēlas pirkt. Uzņēmums ir finansiāli un
ekonomiski ilgtspējīgs, tā darbību neuztur ziedojumi. Godīga
attieksme pret darbiniekiem ir viens no būtiskākajiem rādītājiem,
kas raksturo sociālu uzņēmumu. Darbinieki saņem darba tirgum
atbilstošu un samērīgu atalgojumu.
Pauls Grīnvalds ir 32 gadus jauns vīrietis, dzimis, audzis un
skolojies Kanādā. Kā jau daudzi trimdas latviešu bērni, arī viņš
sestdienas rītos apmeklējis latviešu skolu, mācījies latviešu
valodu. Arī Paula vecāki ir dzimuši Kanādā. Bet viņa vectēvs ir no
Talsu novada, Stendes. Pēc kara Paula vectēvs devās bēgļu gaitās uz
Kanādu, bet šeit bija spiests atstāt ģimeni — sievu un meitu.
Kanādā viņš nodibināja jaunu ģimeni, kurā piedzima Paula tēvs. Tā
nu Paula radinieki joprojām ir šeit — Stendē un Talsos.
Sofija Grīnvalde, Paula sieva, ir amerikāniete, augusi Konektikutā.
Abi iepazinās, studējot universitātē. Sofijas māte ir bēgle no
Prāgas.
Taču vieta, kuru Grīnvaldu ģimene nu sauc par savām mājām, ir
Uganda. Tieši tur viņi jau septiņus gadus dzīvo un nodarbojas ar
ļoti sekmīgu sociālo uzņēmējdarbību.
Kā tas sākās Jau studiju laikā abi bija apceļojuši daudz eksotisku
zemju, uzsverot, ka allaž bijuši pārsteigti par tur redzēto
nabadzību. Atgriežoties nereti bijusi doma — mēs varētu kaut ko
darīt lietas labā. Pabeiguši studijas universitātē, jauniešiem bija
grūtības atrast darbu, jo arī Kanādā bija sākusies ekonomiskā
lejupslīde, un tieši tādēļ nolemts vienu gadu strādāt par
brīvprātīgajiem Āfrikā. Tā būtu gan lieliska personiskā pieredze,
gan iespēja atgriežoties savam CV pievienot vērtīgu ierakstu par
piedalīšanos attīstības projektos. Sākotnējā ideja Ugandā pavadīt
vienu gadu un atgriezties nu izvērtusies pavisam netipiskā un
aizraujošā dzīvesstāstā.
Strādājot mazā un ļoti nabadzīgā ciematā, kurā nav ne elektrības,
ne ūdensapgādes, abi sapratuši, ka vienkāršā doma glābt mazu
pasaules nostūri no nabadzības ir pārāk plaša. Tā ir liela vēlme,
kas atduras pret vēl lielākām vajadzībām. Tuvāk iepazīstot vietējos
cilvēkus un viņu reālās vajadzības, abos jauniešos sākusi
izkristalizēties konkrēta ideja un darbošanās veids. «Mēs dzirdējām
stāstus par to, cik sarežģīti sievietēm šeit ir tikt galā ar tik
dabisko procesu — menstruālo ciklu. Nav pieejama tik vienkārša un
nepieciešama lieta kā higiēniskās paketes. Tas ir iemesls, kādēļ
daudz meiteņu kavē un neapmeklē skolu, sievietes neiziet no mājas
un ir spiestas kavēt darbu, aizbildinoties ar vieglu malāriju. Tiek
lietots viss — griezti novalkāti apģērbi, kuri, zinot šo cilvēku
nabadzību, gan vairāk saucami par lupatām,» stāsta Sofija.
Ja šos faktus viņi būtu zinājuši, esot mājās, droši vien vēlme
palīdzēt būtu mudinājusi viņus vākt ziedojumus un sūtīt palīdzības
kravas uz Ugandu. Esot tur, uzņēmīgais pāris skatījies uz problēmu
kā iespēju. «Cilvēki sāka mums uzticēties. Jautājām sievietēm — ko
viņas lieto. Un atbilde vienmēr bija viena — kaut kādas auduma
lupatas, ko pēc tam izmazgā un lieto atkārtoti. Nav jābūt ļoti
labam speciālistam, lai saprastu, cik neērti un neparocīgi ir
lietot audumu, kam nav nekādas uzsūktspējas. Tās sievietes, kurām
nav pat auduma gabalu, lieto augu lapas, banānkoku šķiedras un no
matračiem izvilkto pildījumu! Cilvēki mēģina izlīdzēties, kā var,»
atklāj Sofija.
Tas ir interesanti, jo arī attīstītajās valstīs sievietes nereti
lieto mazgājamas higiēnas paketes, tikai pavisam citu apsvērumu dēļ
— domājot par ekoloģiju un dabisku dzīvesveidu. Ir veikti aprēķini:
katra sieviete savas dzīves laikā izlieto 15 000 pakešu. Tās,
tāpat kā autiņbiksītes, nesadalās. Domājot kaut vai par to, kas
notiek ar šiem atkritumiem dabā, abiem bija skaidrs, ka lietā
jāliek materiāls, pie kura sievietes jau pieradušas un kas
nenodarīs kaitējumu dabai. «Rietumu sabiedrībā esam pieraduši, ka
ērts produkts nozīmē to, ka pēc lietošanas mēs to vienkārši
izmetam! Ugandā mēs redzējām — tas, ka šīs paketes būs jāmazgā,
nebūs šķērslis, jo sievietes tā jau ir radušas darīt. Zinu, ka
Amerikā piedāvāt sievietēm mazgāt kaut ko, ja var nemazgāt, — tas
būtu kā pret akmens sienu,» smejas Sofija.
Pēc pirmā eksperimenta ar jaunā produkta radīšanu, Sofija un Pauls
varēja apsegties tikai līdz pusītei. Otra segas puse bija
sagriezta, izmēģinot dažādus veidus un lielumus jaunajam produktam.
«Mūsu doma bija šāda — labi, lietosim audumu, bet radīsim no tā
jaunu produktu. Strādāsim pie dizaina, lai tas būtu glīts, ērti
lietojams produkts. Meklēsim piemērotu, speciālu audumu. Izdomāsim,
kā ielikt starpslāni, lai izvairītos no noplūdes. Tie bija
jautājumi, kas nodarbināja mūsu prātu. Paši bijām pārsteigti, ka
mūsu nebūt ne revolucionārais izgudrojums, kas ir pavisam vienkārša
lieta, var radīt milzīgas pārmaiņas vietējo cilvēku dzīvē. Visas
vietējās sabiedrības dzīvē, jo mūsu mērķis nebija tikai palīdzēt
sievietēm, bet radīt darba vietas,» stāsta Sofija.
Lai paliktu Ugandā, pāris izmantojis 500 dolāru uzkrājumu. Viņiem
bija tikai šī nauda un iespēja — palikt vai lidot uz mājām. Pauls
smejas, ka tad, kad esi jauns, nav baiļu riskēt. «Kad esi jauns un
nedaudz traks, tu nenojaut — veiksies ar ideju vai ne. Tu vēl
neprognozē — kas notiks, ja šī lieta darbosies un ko pats darīsi
tālāk. Tas drīzāk ir tā — mēģināsim, tad jau redzēs! Kas ir
ļaunākais, kas var notikt? Ideja nedarbosies, mēs lidosim uz mājām,
meklēsim darbu. Vairāk domājām par to, ka mūsu pieredzē būs šis
lieliskais stāsts — bijām jauni, izlietojām savus ietaupījumus, lai
palīdzētu vietējām sievietēm, un tad mūsu nauda beidzās. Šādu
stāstu bijām sev iecerējuši,» smejas Pauls.
No brīža, kad uzsākuši darbošanos ar vienu vietējo meiteni, kurai
bijis šuvējas sertifikāts, pagājis ne tik ilgs laiks. Griezuši
auduma gabalus, likuši tos kopā savā pirmajā darbnīcā, kurā bija
viens krēsls un trīs šujmašīnas, bet nebija elektrības. Kādu dienu
pie vienīgās strādnieces atnākusi ciemata meitene un jautājusi —
vai šī ir tā vieta, kur var nopirkt paketes. Tajā brīdī pašiem vēl
nav bijis skaidrs — cik tad tās īsi maksā? Meitene samaksājusi
naudiņu, kas viņai bijusi līdzi, un pēc dažām dienām atgriezusies,
līdzi vedot trīs draudzenes. Arī viņas vēlējušās iegādāties
paketes, jo skolā bija sācies eksāmenu laiks, kuru kavēt vienkārši
nedrīkst. Tieši šajā brīdī Grīnvaldiem radusies sapratne — te ir
sociālās uzņēmējdarbības iespēja! Viņu darbošanās nebūs labdarības
projekts, bet iespēja vietējām sievietēm strādāt, lai radītu
produktus, kuri būs pieejami Ugandas sievietēm, jo maksa par tiem
būs ļoti zema.
Šajos gados vairākas reizes mainījies produkta dizains, un šobrīd
uzņēmumā strādā 170 darbinieku. «Kad nodarbini vienu vai divus
cilvēkus, vienmēr vēl ir iespēja pateikt — paldies, bija jauki, bet
nu mēs dosimies mājās! Kad tevis radītā ideja dod darbu un iztiku
tik daudziem… tā ir neticami vērtīga dāvana, bet tai pašā laikā —
atbildība,» atklāj Sofija.
Lielu atspaidu uzņēmuma izrāvienam devis investora ieguldījums, kad
kāds pensionēts uzņēmējs, dzirdot par viņu darbošanos,
pilotprojektā ieguldījis 1500 eiro, par ko iegādāts labāks audums
produktu izstrādei un pāris krēslu. Pilotprojekts izdevies, un
«Afripads» kļuvis par nopietnu darbošanos sociālās uzņēmējdarbības
jomā.
Šobrīd «Afripads» produktus lieto Āfrikā un Āzijā. Ar uzņēmumu
sadarbojas tādas lielas organizācijas kā UNICEF, OXFAM, «Glābiet
bērnus!» un daudzas citas, kas pasūta viņu produktus un nogādā tos
uz lielajām bēgļu nometnēm, lai sievietes tos var izmantot bez
maksas.
Uz jautājumu par pašu ienākumiem, Pauls ir atklāts: «Sociālā
uzņēmējdarbība ir specifiska. Tajā mēs neskatāmies, kā varam kļūt
bagātāki un bagātāki. Tomēr — esam radījuši pelnoša uzņēmuma
modeli. Mēs paši varbūt arī varētu strādāt tikai savas dedzības un
aizrautības dēļ, bet pārējie to nedarīs. Jau no paša sākuma bijām
ļoti strikti — algas darbiniekiem būs, mēs neliksim viņiem
nodarboties ar labdarību, zinot, cik nabadzīgi šie cilvēki ir.» Nu
jau uzņēmums strādā bez zaudējumiem un gūto peļņu var ieguldīt
uzņēmuma attīstībā. Visi darbinieki saņem veselības apdrošināšanu
un papildus tiek izglītoti par dažādiem svarīgiem jautājumiem, kā,
piemēram — finanšu uzkrājumiem un kāpēc tie nepieciešami.
«Lielākais gandarījums ir par to, ka uzņēmums aug. Tāpēc mēs
turpinām. Šobrīd esam pārdevuši 600 000 «Afripads» iepakojumu,
katrā ir četras paketes. Mēs redzam, cik vajadzīgs ir tas, ko mēs
darām. Un mūsu jaunākā ideja ir par mazgājamo autiņbiksīšu ražošanu
mazuļiem. Šobrīd tiek celta jauna rūpnīca, tikko ciematā ir
ievilkta elektrība. Mēs ceram dubultot darbinieku skaitu un
turpināt iesākto,» nākotnes plānus atklāj Pauls.
Grīnvaldu ģimenes pieredze Ugandā apgāž stereotipu par Āfrikas
slinkajiem iedzīvotājiem: «Mēs allaž esam mēģinājuši izdarīt gudru
izvēli. Tādēļ nolēmām nodarbināt «Afripads» sievietes. Viņas ir
tiešām apbrīnojami strādīgas — gatavas strādāt smagi un garas darba
stundas. Kādā pētījumā teikts, ka tieši sievietes 70 procentus no
nopelnītās naudas iegulda ģimenē, piemēram — bērnu izglītībā. Tai
pašā laikā vīrieši tam velta 30 procentus no saviem ienākumiem. Lūk
— iemesls, kādēļ nodarbinām tieši sievietes. Tā ir mūsu apzināta
izvēle,» atklāj Sofija. Uzņēmuma radītājus ļoti iepriecina tas, ka
cilvēki ļoti vēlas strādāt pie viņiem un pret savu darbu izturas
ļoti apzinīgi. Sofija ir gatava cīnīties ar katru, kurš vairo mītu
par slinkajiem afrikāņiem. Viņa uzsver, ka cilvēku vēlmes visur ir
vienādas — strādāt un nodrošināt sev iztiku, pat strādājot darbu,
kas ir zemākas kvalifikācijas.
Vietējā vara par Grīnvaldu ģimenes darbošanos ir priecīga,
pateicīga un atbalstoša. «Cieši sadarbojamies ar Izglītības un
Veselības ministriju Ugandā. Vietējā vara mūs atbalsta, lai arī
esam ārzemnieki. Nodarbinām pietiekami daudz vietējo cilvēku, lai
mums uzticētos. Valdība saprot, ka konkrētajam reģionam nodrošinām
darba vietas, cilvēkiem iztikas līdzekļus. Mūsu darbinieki maksā
nodokļus, tādējādi atgriežot finanšu līdzekļus vietējā ekonomikā.
Vai tad šeit, Talsos, būtu citādi? Ja dod darba vietas vietējiem
cilvēkiem, turklāt tādiem, kuriem nav pietiekamas izglītības, lai
konkurētu darba tirgū,» pārdomās dalās Pauls.
Runājot par nākotnes plāniem, Sofija prāto: «Mums šobrīd nav laika
plāna — paliksim Ugandā vēl gadu vai divus. No biznesa izaugsmes
puses varam teikt, ka savu auklējumu esam izvadījuši cauri mazuļa
stadijai un nostādījuši stingri uz kājām. Kāpēc turpināt? Tu vari
katru rītu mosties un iet uz darbu, kas tevi neiedvesmo. Strādāt
noteiktu stundu skaitu un aizkaitināts doties mājup, lai nākamajā
rītā turpinātu to pašu. Un tā eksistēt visu dzīvi. Mūsu gadījumā,
pat ja dzīvojam svešā valstī, tik ļoti tālu prom no tuvajiem
cilvēkiem, mēs mostamies un katru rītu esam sajūsmināti par gaidāmo
dienu! Kāpēc veltīt savu dzīvi kaut kam, kas nerada tevī prieku un
gandarījumu?»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: