Latvija. Sibīrija. Ģimene. Tāds liktenis 11.01.2014
Dažkārt liktenis tā savij cilvēku dzīvesstāstus, ka, sākot šķetināt vienu, attopies citā. To pieredzēju, viesojoties pie Ilgas Kalnējas un sievietes, kurai bija lemts kļūt par viņas audžumāti, Irmas Dīriņas Vīdalē. Abu likteņi allaž gājuši kopā, bet pienāca mirklis, kas tajos novilka robežu pirms un pēc, — 1949. gads.
Vīdalē ierodamies decembra vidū. Mūsu ceļa mērķis — «Indriķu» mājas, kur saimnieko Irma un Ilga. Kopta pagalma ieskautā pamatīgā ēka reiz piederējusi Ilgas mātes vecākiem. Nu par to rūpējas dzimtas pēcteči. Nams pieredzējis daudz, bet stāsts šoreiz par divām iemītniecēm.
Sākās viss tā…
Irmas dzimtās mājas
ir «Meži» — vecāku saimniecība, kas atradās pāris kilometru no tagadējās dzīvesvietas. Šajā pusē pagāja arī bērnība. Skolas gaitas meitene uzsāka Vīdalē, kur pabeidza trīs klases. Pēc tam skološanos turpināja toreizējā Mazirbes Valsts pamatskolā. Īpašs notikums bijis reiz savām acīm skatīt tā laika Valsts prezidentu Kārli Ulmani. «Redzēju viņu Mazirbes tautas nama atklāšanā. Mums bija jāstāv godasardzē. Tas bija taisni ģeorģīņu laiks. Ulmanis brauca atvērtā mašīnā, un vecās zvejnieku tantiņas viņam meta puķes,» atminas kundze. Skolu viņa absolvēja 1939. gadā.
Drīz klāt bija Otrais pasaules karš. Lai arī padomju armija allaž raisīja bailes, par laimi, ar tās nodarījumiem iepazīties nenācās. («Viņi bija briesmīgi. Noplukuši. Jābaidās bija katrā stūrī.»)
Vācu laiks pagāja mierīgāk, taču postu atstāja arī tas. Ģimenei bija jāpamet savas mājas, kur bija iekārtojusies armija. Ilgi projām būt nenācās; atgriezusies mājās, ģimene apmetās vienā istabiņā, pārējo atstājot armijas vajadzībām, kuru bija daudz. «Bijām aplaupīti. Atceros, gāju uz klēti, ieraudzīju, ka skapji tukši. Kliedzu, cik varēju! Zaldāti visi bija sētā uz prombraukšanu. Tēvs aizskrēja uz kaimiņmāju, kur bija virsnieks. Tas teica, ka ies kontrolēt. Pēc tam atrada, ka lielākās mantas bija saliktas pelavās. Sīkumus gan nedabūjām,» atminas Irma.
Kara laikā meitene strādāja vecāku saimniecībā. Ģimene bija kupla, bet agri nācās zaudēt vairākus tuviniekus. «Kopā bijām 11 bērni, tomēr, kā viens piedzima, cits atkal nomira. Vairāk par septiņiem dzīvi nekad neesam bijuši,» viņa stāsta. Kad Irmai bija 16 gadu, nomira māte; viņai kā vecākajai nu vajadzēja uzņemties rūpes par pārējiem. «Kad mamma nomira, bijām kā putniņi — klīst viens šur, viens tur. Palika arī mazs brālītis. Pēc tam tēvs atveda mājās citu sievu, arī tur bija bērni, un ligzda palika tik pilna, ka vairs nebija rūmes. Tad gāju projām,» teic kundze.
1945. gadā meitene devās pie radiniekiem — Ilgas vecākiem. Viņi mita mājās ar skaistu nosaukumu — «Zeltapses». Tur pielikta roka darbos, palīdzēts bērnu auklēšanā.
1947. gadā jaunā sieviete izgāja pie vīra — kaimiņu puiša. Sadzīvots labi. Diemžēl pēc pāris gadiem ierastais ikdienas gaitu plūdums pārtrūka. Pasažierus uz plašās dzimtenes ārēm gaidīja lopu vagoni. Par laimi, Irmas ģimeni deportācijas neskāra; diemžēl aizveda vairākus tuviniekus.
Ilga ir kara laika bērns;
dzimusi kā trešā atvase piecu bērnu ģimenē. Vecāki — Irma un Kārlis Ozolinkevici — strādāja savā saimniecībā; tēvam bija darbs arī pagasta tiesā. Ar labu vārdu viņa atminas vecmāmiņu, kura auklējusi mazbērnus.
Arī šī ģimene pievienojās cilvēkiem, kuru dzīvē savas pēdas atstāja karš. 1944. gada 14. oktobrī bēgļu gaitās devās meitenes mātes brālis. Viņš ar sievu un tolaik trīs mēnešus veco meitiņu uz dzīvi iekārtojās Zviedrijā; vēlāk pārcēlās uz Kanādu. Sarunas gaitā Ilga stāstīs, ka apciemot dzimto zemi vīrietim vairs neizdevās. Vairākkārt gan šeit viesojusies viņa sieva un meita.
Pirmais apciemojums bija astoņdesmito gadu beigās. Tā kā uz dzimtajām mājām toreiz ieceļotājiem ceļš bija liegts, kungs atteicies braukt. Pēc neatkarības atjaunošanas vārgās veselības dēļ tas neizdevās, tomēr dzimto zemi aizvien glabājis sirdī. To viņš vēlējies sajust arī svešumā. «Viņš noteikti būtu atpakaļ, bet vairs nevarēja. Pie mums brauca viņa meita. Tajā pavasarī, kad saņēmām vēstuli, ziedēja jasmīni. Nospiedām starp grāmatas lapām jasmīna zariņu un kopā ar trīs saujām zemes ielikām kastītē. Onkulis trīs mēnešus sēdējis, ostījis jasmīnu un glāstījis zemi. To viņam arī ielika zārkā,» viņa stāsta.
1949. gads. Pirms un pēc
Ar radinieku aizbraukšanu
viss nebeidzās. Irmas kundze atminas, ka īsi pirms otrās deportācijas klīdušas runas par tuvojošos nelaimi. Viņas mājās kopā ar citiem vīriem arī Ilgas tēvs ilgi apspriedis gaidāmo. Tiesa, nevienam nešķita, ka tas nopietni varētu skart pašus. Liktenis bija lēmis citādi.
1949. gadā izsūtījumā devās nepilnus septiņus gadus vecās Ilgas ģimene un mātes vecāki. Sākumā ceļš uz austrumiem gaidīja arī otru vecomāti, bet par viņu rūpes uzņēmās tēva māsīca. Sieviņa palika dzimtenē.
Tās nakts notikumus un dzīvi Sibīrijā Ilga atminas spilgti. «Viņi ieradās marta naktī. Vēl pa māju okšķerējās. Laikam skatījās, vai kāds neslēpjas. Mums bija pagrabs, kur man vēl tagad bail iet, lai gan māja jau būtībā sakritusi. Mammai pie muguras pielikta šautene, un bija jāiet taisīt lūku vaļā. Kā mēs kliedzām!» viņa atceras. Pirms aizvešanas ģimenei bijis dots laiks, lai sagatavotu dažas mantas. Paņemts nedaudz pārtikas, dažas drēbes. Ilga stāsta par palicēju labvēlību: «Atveda visus līdz Dundagas aptiekai. Mums bija jauni, pelēki mētelīši. Sieviete, kura strādāja aptiekā, mums — bērniem — bāza kaut ko kabatās. Pa ceļam ēdām, bija salds. Varbūt zāles vai hematogens.»
Vilcienā ģimene iekāpa Ugālē. «Vagonā bijām cits pie cita. Tur bija kas līdzīgs Godmaņa krāsniņām. Līdzi bija kartupeļu maiss, griezām pa šķēlītei un tajās cepām,» stāsta Ilga.
Visu rakstu lasiet 10. janvāra laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: