Latvija — Soči, ziemas olimpiskās spēles 07.02.2014
«Sagaidu lieliskus startus — pašu sportistu labāko
sniegumu. Negaidu medaļas: esmu pārliecināts, ka tās būs,» ar
pārliecību par Latvijas sportistu panākumiem uz Soču olimpiskajām
spēlēm brīvprātīgi strādāt, veidojot ziņu materiālus, devies
bijušais talsenieks Mareks Matisons.
— Būsiet ziemas olimpisko spēļu brīvprātīgais darbinieks
Sočos. Kādas prasības, nosacījumi tika izvirzīti, cik liela bija
konkurence, lai jūs iekļautu «sarakstā»?
— Lai kļūtu par Soču olimpiādes brīvprātīgo, bija jāaizpilda
izvērsta pieteikuma anketa, tālāk ar kandidātiem tika veiktas
telefonintervijas (ar skyp palīdzību). Vispirms atlasi veica
Starptautiskās Olimpiskās komitejas pārstāvji, tad — Soču spēļu
rīkotāju organizācijas pārstāvji, pēc tam notika ilgāks
izvērtēšanas posms, kura noslēgumā saņēmām tā sauktās «laimes
vēstules» ar vārdiem «Soči DA» ievadā. Būtībā to var salīdzināt ar
darba interviju jebkurā uzņēmumā, tikai ar daudz garāku atlases
laiku un varbūt drošības un personas identitātes pārbaudēm.
Man kā pluss tika minētas valodu zināšanas: pārvaldu latviešu,
krievu, vācu, angļu valodu, un ar to ir gana, lai darbotos
olimpiādes ziņu dienestā. Kolēģes no Latvijas, kuras arī dodas uz
spēlēm, pārvalda septiņas valodas, un viņas strādās kā
koordinatores ar dažādu valstu olimpiskajām komitejām. Domāju —
valodu zināšanas ir liela vērtība ikvienā situācijā, un arī
olimpiskās spēles nav izņēmums.
Kopumā uz brīvprātīgo pozīcijām pieteicās vairāk nekā 200 000
interesentu, tika izvēlēti 25 000 (apmēram 19 000 ir
Krievijas iedzīvotāju un vairāk nekā 6000 — ārvalstu
pilsoņu).
— Kāpēc gribējāt pieteikties šādam darbam?
— Sāksim ar stimulu, kas mudināja, — tas bija 2012. gads, vasaras
olimpiskās spēles Londonā un izstāde Rīgā, kurā bija redzami
desmitiem paralimpisko atlētu. Cilvēki, kuri spēj sevi pārvarēt,
spēj izcīnīt uzvaras, uzvaras ar lielo burtu.
Ko esmu darījis, lai šiem cilvēkiem būtu vieglāk viņu mērķu
sasniegšanā? Uzdevu sev virkni jautājumu un pieņēmu lēmumu
iesaistīties Soču olimpiādes rīkošanā; sākotnēji pieteicos
paralimpisko spēļu rīkošanas komandā.
Protams — ikkatrs šāds liela mēroga notikums ir saviļņojošs un
olimpiāde valstī, kas ir tik netālu, man, manā 37 gadu vecumā, arī
nedaudz saprotamāka, pazīstamāka, ir iespēja darīt. Novērtējot manu
pieredzi dažādos sabiedrisko attiecību projektos un amata
pozīcijās, mani «pārcēla» uz olimpisko spēļu brīvprātīgā pozīciju,
un izvēlējos to pieņemt.
Mans un pārējo (kopā 25 000 brīvprātīgo no 60 pasaules
valstīm) uzdevums ir paveikt visu iespējamo, lai izcili spētu
startēt sportisti, kuri četrus, astoņus un vairāk gadu gatavojušies
šim notikumam. Dažam varbūt šīs ir dzīves vienreizējās iespējas
sportiskās formas pilnbriedā pierādīt, ka viņš «var». Mūsu un spēļu
rīkotāju uzdevums ir to nodrošināt.
— Vai no Latvijas uz Sočiem jūs šādā statusā braucat
vairāki cilvēki?
— No Latvijas esam apzinājuši vairāk nekā 20 cilvēku — studentus,
skolēnus, uzņēmējus —, kas dosies uz Sočiem dažādās brīvprātīgā
darbinieka pozīcijās — PR, pasākumu un apbalvošanas, transporta
koordinācijas un citos uzdevumos. Kā iepriekš ziņoja kāda Krievijas
informācijas aģentūra, no Latvijas bijis top 10 pieteikumu skaits —
kā brīvprātīgie vēlējušies būt vairāk nekā 260 cilvēku. Domāju, ka
daļa nav tika aktīva Facebook vidē, tādēļ nav iesaistījušies
brīvprātīgo gan starptautisko, gan mūsu valsts domapmaiņas
forumos.
— Kāpēc izvēlējāties strādāt tieši biatlona objektā, kādi
būs jūsu pienākumi?
— Biatlona objekts bija mana izvēle no virknes iespējām. Lai ne
mazākā šaubu ēna manī neliktu zaudēt profesionāli neitrālu
attieksmi pret atlētiem, veidojot ziņu materiālus, atturējos no
klātbūtnes «Sanki» kamaniņu un bobsleja trasē (es ne vien jūtu
līdzi mūsu skeletona, kamaniņu un bobsleja braucējiem, bet arī
prognozēšu medaļas šajos sporta veidos Latvijas Olimpiskajā
vienībā), bet gāju uz objektu, kurš principiāli, no sportisko
notikumu viedokļa man būtu interesants. Spēļu rīkotāji to ņēma
vērā, strādāšu Adlerā un Krasnaja poļana kalnu ciematā, «Laura»
slēpošanas un biatlona trasē.
— Kur jūs dzīvosiet?
— Dzīvošana paredzēta brīvprātīgo darbinieku ciematā un viesnīcu
kompleksā «Omega». Soču spēļu brīvprātīgie paši nodrošina ceļa
izdevumus, pārējās — uzturēšanās un ar darbu saistītās izmaksas —
sedz rīkotāju puse.
— Ap olimpiādi sacelta milzīga ažiotāža drošības ziņā — kā
jūs to skaidrotu?
— Ažiotāža ir mediju virsrakstu līmenī un, ja godīgi, traucē tiem
brīvprātīgajiem, kuri ir gados jaunāki — viņiem papildus
jāpārliecina un jāmierina ģimenes. Protams, ikviens esam gatavi
straujiem pavērsieniem, taču ticu, ka pašā Soču un Adleras
teritorijā un, jo sevišķi olimpiskajos objektos, Krievijas varas
iestādes centīsies nodrošināt augstāko drošības līmeni.
Ja palūkojamies — par jebkādu nopietnu drošību olimpisko spēļu
laikā kopumā sāka aizdomāties pēc traģēdijas Minhenes olimpiskajās
spēlēs 1972. gadā, kad teroristi iznīcināja Izraēlas sportistu
grupu. Kopš tā laika nemitīgi tiek pilnveidotas visa veida masu
pasākumu drošības sistēmas — gan pasīvās, gan aktīvās.
Nedz sportisti, nedz brīvprātīgie nedrīkst būt mērķis, kuru savu
politisko spēļu, ambīciju vai kādu citu mērķu vārdā izmanto
lielvaras vai teroristi. Olimpiāde klasiski ir visas zemeslodes
pamiera un vardarbības apsīkuma laiks. Ceru, ka tā būs arī ziemas
olimpisko spēļu laikā šogad.
Visu interviju lasiet 7. februāra laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: