Latvija — Soči, ziemas olimpiskās spēles 07.02.2014

Monta Bērziņa
berzinamonta@inbox.lv
63222048

Tweet

«Sagaidu lieliskus startus — pašu sportistu labāko sniegumu. Negaidu medaļas: esmu pārliecināts, ka tās būs,» ar pārliecību par Latvijas sportistu panākumiem uz Soču olimpiskajām spēlēm brīvprātīgi strādāt, veidojot ziņu materiālus, devies bijušais talsenieks Mareks Matisons.
— Būsiet ziemas olimpisko spēļu brīvprātīgais darbinieks Sočos. Kādas prasības, nosacījumi tika izvirzīti, cik liela bija konkurence, lai jūs iekļautu «sarakstā»?
— Lai kļūtu par Soču olimpiādes brīvprātīgo, bija jāaizpilda izvērsta pieteikuma anketa, tālāk ar kandidātiem tika veiktas telefonintervijas (ar skyp palīdzību). Vispirms atlasi veica Starptautiskās Olimpiskās komitejas pārstāvji, tad — Soču spēļu rīkotāju organizācijas pārstāvji, pēc tam notika ilgāks izvērtēšanas posms, kura noslēgumā saņēmām tā sauktās «laimes vēstules» ar vārdiem «Soči DA» ievadā. Būtībā to var salīdzināt ar darba interviju jebkurā uzņēmumā, tikai ar daudz garāku atlases laiku un varbūt drošības un personas identitātes pārbaudēm.
Man kā pluss tika minētas valodu zināšanas: pārvaldu latviešu, krievu, vācu, angļu valodu, un ar to ir gana, lai darbotos olimpiādes ziņu dienestā. Kolēģes no Latvijas, kuras arī dodas uz spēlēm, pārvalda septiņas valodas, un viņas strādās kā koordinatores ar dažādu valstu olimpiskajām komitejām. Domāju — valodu zināšanas ir liela vērtība ikvienā situācijā, un arī olimpiskās spēles nav izņēmums.
Kopumā uz brīvprātīgo pozīcijām pieteicās vairāk nekā 200 000 interesentu, tika izvēlēti 25 000 (apmēram 19 000 ir Krievijas iedzīvotāju un vairāk nekā 6000 — ārvalstu pilsoņu).
— Kāpēc gribējāt pieteikties šādam darbam?
— Sāksim ar stimulu, kas mudināja, — tas bija 2012. gads, vasaras olimpiskās spēles Londonā un izstāde Rīgā, kurā bija redzami desmitiem paralimpisko atlētu. Cilvēki, kuri spēj sevi pārvarēt, spēj izcīnīt uzvaras, uzvaras ar lielo burtu.
Ko esmu darījis, lai šiem cilvēkiem būtu vieglāk viņu mērķu sasniegšanā? Uzdevu sev virkni jautājumu un pieņēmu lēmumu iesaistīties Soču olimpiādes rīkošanā; sākotnēji pieteicos paralimpisko spēļu rīkošanas komandā.
Protams — ikkatrs šāds liela mēroga notikums ir saviļņojošs un olimpiāde valstī, kas ir tik netālu, man, manā 37 gadu vecumā, arī nedaudz saprotamāka, pazīstamāka, ir iespēja darīt. Novērtējot manu pieredzi dažādos sabiedrisko attiecību projektos un amata pozīcijās, mani «pārcēla» uz olimpisko spēļu brīvprātīgā pozīciju, un izvēlējos to pieņemt.
Mans un pārējo (kopā 25 000 brīvprātīgo no 60 pasaules valstīm) uzdevums ir paveikt visu iespējamo, lai izcili spētu startēt sportisti, kuri četrus, astoņus un vairāk gadu gatavojušies šim notikumam. Dažam varbūt šīs ir dzīves vienreizējās iespējas sportiskās formas pilnbriedā pierādīt, ka viņš «var». Mūsu un spēļu rīkotāju uzdevums ir to nodrošināt.
— Vai no Latvijas uz Sočiem jūs šādā statusā braucat vairāki cilvēki?
— No Latvijas esam apzinājuši vairāk nekā 20 cilvēku — studentus, skolēnus, uzņēmējus —, kas dosies uz Sočiem dažādās brīvprātīgā darbinieka pozīcijās — PR, pasākumu un apbalvošanas, transporta koordinācijas un citos uzdevumos. Kā iepriekš ziņoja kāda Krievijas informācijas aģentūra, no Latvijas bijis top 10 pieteikumu skaits — kā brīvprātīgie vēlējušies būt vairāk nekā 260 cilvēku. Domāju, ka daļa nav tika aktīva Facebook vidē, tādēļ nav iesaistījušies brīvprātīgo gan starptautisko, gan mūsu valsts domapmaiņas forumos.
— Kāpēc izvēlējāties strādāt tieši biatlona objektā, kādi būs jūsu pienākumi?
— Biatlona objekts bija mana izvēle no virknes iespējām. Lai ne mazākā šaubu ēna manī neliktu zaudēt profesionāli neitrālu attieksmi pret atlētiem, veidojot ziņu materiālus, atturējos no klātbūtnes «Sanki» kamaniņu un bobsleja trasē (es ne vien jūtu līdzi mūsu skeletona, kamaniņu un bobsleja braucējiem, bet arī prognozēšu medaļas šajos sporta veidos Latvijas Olimpiskajā vienībā), bet gāju uz objektu, kurš principiāli, no sportisko notikumu viedokļa man būtu interesants. Spēļu rīkotāji to ņēma vērā, strādāšu Adlerā un Krasnaja poļana kalnu ciematā, «Laura» slēpošanas un biatlona trasē.
— Kur jūs dzīvosiet?
— Dzīvošana paredzēta brīvprātīgo darbinieku ciematā un viesnīcu kompleksā «Omega». Soču spēļu brīvprātīgie paši nodrošina ceļa izdevumus, pārējās — uzturēšanās un ar darbu saistītās izmaksas — sedz rīkotāju puse.
— Ap olimpiādi sacelta milzīga ažiotāža drošības ziņā — kā jūs to skaidrotu?
— Ažiotāža ir mediju virsrakstu līmenī un, ja godīgi, traucē tiem brīvprātīgajiem, kuri ir gados jaunāki — viņiem papildus jāpārliecina un jāmierina ģimenes. Protams, ikviens esam gatavi straujiem pavērsieniem, taču ticu, ka pašā Soču un Adleras teritorijā un, jo sevišķi olimpiskajos objektos, Krievijas varas iestādes centīsies nodrošināt augstāko drošības līmeni.
Ja palūkojamies — par jebkādu nopietnu drošību olimpisko spēļu laikā kopumā sāka aizdomāties pēc traģēdijas Minhenes olimpiskajās spēlēs 1972. gadā, kad teroristi iznīcināja Izraēlas sportistu grupu. Kopš tā laika nemitīgi tiek pilnveidotas visa veida masu pasākumu drošības sistēmas — gan pasīvās, gan aktīvās.
Nedz sportisti, nedz brīvprātīgie nedrīkst būt mērķis, kuru savu politisko spēļu, ambīciju vai kādu citu mērķu vārdā izmanto lielvaras vai teroristi. Olimpiāde klasiski ir visas zemeslodes pamiera un vardarbības apsīkuma laiks. Ceru, ka tā būs arī ziemas olimpisko spēļu laikā šogad.

Visu interviju lasiet 7. februāra laikrakstā!

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: