Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Jūlijs 2017
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Augusts 2017
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Septembris 2017
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Oktobris 2017
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Novembris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Decembris 2017
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Janvāris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Februāris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 1 2 3 4
Marts 2018
26 27 28 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Aprīlis 2018
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Maijs 2018
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Jūnijs 2018
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Jūlijs 2018
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Augusts 2018
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Septembris 2018
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Oktobris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Novembris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Decembris 2018
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2019
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2019
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2019
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2019
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2019
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2019
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2019
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2019
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2019
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2019
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2019
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2019
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2020
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2020
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 1
Marts 2020
24 25 26 27 28 29 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2020
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2020
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2020
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2020
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2020
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2020
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2020
 
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Viedoklis

Vai gaidāt Latvijas simtgades svētku?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

Leonarda Golgātas ceļš 17.06.2016

Laima Landmane speciāli «Talsu Vēstīm»

Otrā pasaules kara sākums mana tēva Leonarda Landmaņa nākotnes sapņiem pārvilka treknu svītru. Divdesmitgadīgais jūrmalciema jaunietis tobrīd sapņoja par iestāšanos kādā no piekrastes jūrskolām, bet ikdienā veica meteorologa darbu Kolkas jūras bākas meteostacijā. To viņa dežūras laikā 1941. gada 27. jūnija rītā pārlidos trīs melniem kāškrustiem apzīmēti vācu bumb­vedēji.
«Bija sācies karš. Es biju brīvs — bez darba, bez rūpēm un pienākumiem. Tas bija diezgan savādi, taču patīkami,» kara sākumu ar jauna cilvēka bezrūpību uztvers Leonards. Aiz muguras jau bija palicis baiss un murgpilns gads, kura laikā cilvēki sarunājās pusbalsī, turklāt — ar tiem, kurus tikai labi pazina. Iemesls bailēm — baigais gads un tikpat baigā 1941. gada 14. jūnija nakts, kad lopu vagonos padomju vara no Latvijas izveda daudzus tūkstošus latviešu patriotu. Daudzi simti tika nomocīti čekas pagrabos…
Bet pirmie vācieši Melnsilā ieradīsies sešos motociklos — katrā pa trim smaidīgiem jauniem puišiem, uzrotītām piedurknēm, mašīnpistolēm kaklā. Tēva vadīto «Melnsila Sporta» nosaukumu atkal nomainīs pierastā «Dundagas sporta biedrības Melnsila kopa» — ciema jaunieši turpinās aktīvi sportot, piedaloties dažāda mēroga sporta sacensībās.
Kara otrajā pusē situācija mainīsies ātri: vienu dienu pa durvīm nāks iekšā vācietis, otrā — krievs. Melnsilā pēc vācu komandatūras pavēles organizēsies pašaizsardzības grupa, kāds no cieminiekiem jau būs devies uz leģionu, dažādas valodas izskanēs par policijas bataljoniem…
Tā kā Leonards tobrīd būs iesaucamos gados, arī viņam draudēs iesaukšana vācu armijā — cerību paglābties no tās uz kādu brīdi dos UK kartiņa, kas Latvijā tiks izsniegta 300 labākajiem sportistiem un sporta darbiniekiem. Tomēr arī tā izrādīsies ilūzija. Lai izvairītos no iesaukšanas vācu armijā (bet dezertierim kara laikā draud lode!), Leonards kopā ar trim puišiem no Dundagas un Melnsila nolems iestāties policijas dienestā. Viņš saņems formas tērpu un ieroci, sāksies kārtībnieka darbs Dundagas pagasta policijas iecirknī. Ja sākumā darba pienākumi īpašas raizes neradīs, pēc kāda laika sekos uzdevumi, kurus jaunietis veiks ne no laba prāta. 1944. gada rudenī viņš pēc savas iniciatīvas darbu policijā pārtrauks, kopā ar ģimeni slēpjoties pie paziņām tuvējā Klārmuižā.
«Kara stāvoklis Austrumu frontē bija kļuvis kritisks —
vāciešiem vairs negāja labi, un mūsu policijas iecirkni no Dundagas pils pārcēla uz Puzi,» savos atmiņu pierakstos atceras tēvs. «Piedalījos pārvešanas darbos, taču, kad tur bijām mantas izkrāvuši, palūdzu atļauju priekšniekam doties uz mājām, lai nokārtotu vēl kādas lietas. Ar velosipēdu devos uz Melnsilu. Man brieda nodoms atpakaļ policijas darbā vairs neierasties, jo sāku aptvert, ka tādi gadījumi, kāds notika ar Berkmeru, var atkārtoties. Policijas uzdevumos neietilpa tikai zādzību un noziegumu izmeklēšana, noziedznieku apcietināšana — sapratu, ka nāksies apcietināt arī dezertierus un citus pastāvošās iekārtas pretiniekus. Atbraucot mājās, cieši biju nolēmis policijas darbā vairs neatgriezties. Dezertieru bija pilni meži, un, ja arī es tāds būšu, tas būs tikai piliens jūrā…
Melnsilā tā nodzīvoju visu vasaru līdz pat rudenim — ciemā mani neviens nemeklēja, bet uz Dundagu es nelaidos. Ciema vācieši zināja, ka esmu policists, un vairāk par to neinteresējās. Ja gadījās satikties ar ciema komandantu, viņš jokojās, ka es būšu ciema policists un man būs jākārto vācu lietas. Taču viss bija mierīgi, līdz pienāca rudens, kad vācieši izdeva pavēli ciema iedzīvotājiem 24 stundu laikā atstāt piekrastes joslu 15 kilometru attālumā no jūras. Cilvēki steigā un panikā jūdza savus zirdziņus, salika ratos pašu nepieciešamāko un devās kaut kur pie paziņām vai radiem. Tēvs bija sarunājis istabiņu aiz Dundagas, Klārmuižā, kas atradās netālu no man pazīstamām «Slakteru» mājām. Viņš jau bija runājis arī ar šo māju saimnieku, taču tas nebija ar mieru mūs uzņemt, tāpēc mēs, četri cilvēki, saspiedāmies kādu māju vienā istabiņā. Turp devos ar tēvu, māti un mātesmāti.
Tā pagāja ziema. Es centos dažreiz pārgulēt kaut kur citur, taču nekur nebraucu un nerādījos, jo biju taču dezertieris. Bet neviens mani tā arī nemeklēja. Dzirdējām runājam, ka apkārtējos mežos esot daudz partizāņu dezertieru un — pat izpletņu lēcēji. Ciemiņš bija mazs, ar dažām mājām — tajā brūvēja kandžu, rīkoja balles un dažreiz tajās ieradās pat sveši puiši vācu uniformās. Tie bija dezertieri, kuri izvairījās no dienesta tāpat kā es — viņi zināja, kas esmu, un no manis nebaidījās. Arī apkārtējo mežu partizāni mani lika mierā.
Pienāca pavasaris, un frontē gāja pavisam švaki — vācieši atkāpās un padevās gūstā. Slavenā vācu armija sabruka pēc zaudējuma pie Staļingradas. Pavasarī no Puzes uz Dundagu atpakaļ pārcēlās policijas iecirknis, taču iedzīvotāji piejūras joslā vēl nedrīkstēja atgriezties. Tēvs reiz Dundagā bija sastapis policijas priekšnieku Tamu, un tas bija apjautājies par mani. Sākumā tēvs bija izlicies, ka nezina, kur atrodos, taču, redzēdams, ka Tams tam netic, atzinās, ka es esot dažreiz redzēts mājās. Policijas iecirkņa priekšnieks bija ieteicis man nedarīt muļķības un atgriezties darbā, atgādinot, ka tagad ir kara laiks un es varot izdarīt nelabojamu kļūdu. Ilgi domāju, ko darīt. Ja jau tagad bija zināms, kur atrodos, bēguļot vairs nebija nozīmes — viņi dabūs mani rokā agri vai vēlu. Tams toreiz vēl tēvam bija pateicis, ka piedod man visus grēkus, lai tikai ejot atkal strādāt. Man gan tas nepatika, taču, kopējiem prātiem izsvēruši visus «par» un «pret», nolēmu atgriezties darbā policijas iecirknī.
Tagad sāku nožēlot,
ka pagājušajā rudenī nebiju aizbraucis pāri jūrai uz Zviedriju — turp cilvēki devās masveidīgi. Ar pirmajām motorlaivām aizbrauca pat ciema robežsargi latvieši, tērpušies vācu formas tērpos un ar ieročiem rokās. Pats pirmais aizbrauca mans brālis Ferdinands ar savu ātro motorlaivu. Kādu nakti mani pamodināja viņa aicinājums doties līdzi, taču es atteicu. Viņš pāri jūrai pārveda kaut kādus darboņus un pēc pāris nedēļām atbrauca otrreiz pēc savas sievas. Arī tad aicināja mani līdzi, taču atkal atteicos. Pāri jūrai nedevos arī tad, kad no Melnsila seduma uz zviedru zemi devās vairākas ar cilvēkiem pārpildītas zvejnieku motorlaivas. Tajā reizē braucienu organizēja māsas Alīdes vīrs Andrejs. Viņš pat dabūja oficiālu dokumentu par to, ka vācieši atļauj viņam un viņa ģimenei evakuēties uz Vāciju. Toreiz šis brauciens izvērtās pavisam dramatisks, jo netālu no Zviedrijas krastiem laivai sabojājās motors un uznāca ļoti stiprs vējš, kas laivu aizdzina uz Sāmsalu. Labi, ka laiva tika aizdzīta uz to salas galu, kura atradās vācieši, kuri, baidoties no krieviem, evakuējās uz Ventspili. Kad bija nonākuši pie Sāmsalas, vācieši laivu piesēja pie kāda prāmja, kas devās uz Ventspili. Andrejs ar Alīdi bija palikuši laivā kopā ar bērniem, bet pārējie pasažieri — Otomers un Baroniņš no Melnsila un Aizklāņiem — uzkāpa uz prāmja, domādami, ka nekur nevar aizbraukt un tāpēc jābrauc atpakaļ, tā arī palikdami Latvijā. Andrejs, atrazdamies ar tauvu prāmim piesietajā laivā, nepārtraukti centās iedarbināt tās motoru — izjauca, tīrīja, un beidzot tas darbojās! Pārliecinādamies, ka motors darbojas, viņš pārcirta tauvu un pazuda nakts tumsā un vētrā. Atkal uzņēmuši kursu uz Zviedrijas krastu, viņi drosmīgi cīnījās ar viļņiem un vēju, taču motors šaja reizē nepievīla. Braucienā laikā bija vēl kāds notikums — māsai Alīdei piedzima meitiņa, iespējams, ka priekšlaicīgi šajā satraukumā. Šo mazuli vēlāk nosauca par Benitu. Kad viņi bija laimīgi sasnieguši Zviedrijas krastus, nodeva sevi robežapsardzības spēku rīcībā. Tas bija drosmīgs pasākums, kuru varēja veikt tikai tāds stipras gribas cilvēks kā Andrejs. Kad biju beidzot ar mieru braukt, zinādams, ka no Ģipkas un Žocenes uz Zviedriju kursē speciālas laivas, to starpā — arī Zariņa motorlaiva, kas pirms tam uzturēja satiksmi maršrutā «Kolka — Rīga», devos uz Žoceni. Motorlaiva naktī tomēr neparādījās, bet vācieši, uzoduši, kas par lietu, sāka laivas gaidītājus tramdīt. Tikai ar pūlēm izdevās izbēgt no vāciešu nagiem un tikt atpakaļ uz mājām. Tā arī nekur neaizbraucu, un drīz pēc tam, rudenī, jūrmalas ciemu iedzīvotājus evakuēja uz zemes iekšieni. Daudzi tūkstoši gan paguva aizbraukt — gan no apkārtējiem ciemiem, gan attālākām vietām. Aizbraucēju vidū bija gan cilvēki no Kolkas, gan no Vidzemes puses un Lieljūras krastiem. Prom devās visi, kuri nevēlējās palikt pie krieviem, jo arvien vairāk kļuva skaidrs, ka vācieši karu ir zaudējuši. Vēl viena izdevība man prom doties bija laikā, kad atradāmies Klārmuižā. Mans draugs Sinka kopā ar saviem biedriem bija Melnsilā dabūjuši motorlaivu un sagatavojuši to braukšanai — arī man tika atsūtīts aicinājums kopā ar viņiem doties prom. Taču, kā jau ierasts, es atkal nevarēju izšķirties, un ilgā domāšana atkal mani atstāja šajā pusē, pakļautu briesmām un varmācībai…
Atgriezos Dundagā
Tur mani sagaidīja diezgan draudzīgi, bez pārmetumiem. Policijas iecirkņa darbinieku sastāvā bija notikušas nelielas izmaiņas — nebija vairs dažu veco paziņu, viņu vietā bija jauni, nepazīstami. Toreiz iecirknis atradās fotogrāfa mājā, bet vēlāk tas tika pārcelts uz «Liepgaļu» mājām, kas atradās Dundagas nomalē uz Talsu ceļa. Man tūlīt iedeva darbu — bija jāpārreģistrē kaut kādi krievu bēgļi. Bija arī citādi uzdevumi, taču vairums no tiem bija jāveic turpat uz vietas Dundagā. Klīda visādas baumas par notikumiem frontē un pasaulē, gals nāca arvien tuvāk. Iecirkņa priekšnieks Tams gan mūs vēl centās iedrošināt, lai nebīstoties, solot, ka visi, kas vēlēsies, tikšot evakuēti uz Zviedriju. Tā esot solījusi augstākā priekšniecība. Taču no šī solījuma nekas neiznāca.
Pienāca 9. maijs — kapitulācija, un Dundagā jau sāka rosīties krievu gaidītāji, kuru bija diezgan. Tad mums cits nekas neatlika kā ātri pazust, lai nekristu šo vandaļu rokās. Izklīdām, kur nu kurais: citi devās uz mežu, citi — pēc saviem ieskatiem. Galvenais bija ātrāk tikt prom no «Liepgaļiem», jo pa Talsu ceļu jau tuvojās krievu tanki. Sēdos uz sava velosipēda un braucu uz Klārmuižu pie tēva. Neviens mani neaizturēja, un galamērķi sasniedzu labi. Tēvs ar pirmo mantu vezumu jau bija devies uz Melnsilu, jo visi izdzītie atkal varēja atgriezties savās iepriekšējās dzīvesvietās. Māte bija viena mājās un gatavoja mantas nākamajam vezumam. Arī man vēl ļoti gribējās redzēt savu dzimto ciemu, jo sirds juta, ka no tā būs jāsķiras. Paziņas gan brīdināja nebraukt pa lielajiem ceļiem, jo tur varēja krist krievu rokās, tāpēc uz Melnsilu devos pa pļavu un mežu ceļiem, taisnāko un drošāko ceļu, vairoties sastapties ar cilvēkiem. Mana sirdsapziņa gan bija tīra, jo nevienu nebiju ne šāvis, ne sitis, ne arī citādi pāri darījis, taču nu bija jābaidās kā meža zvēram. Pie «Slakteru» mājām noglabāju savu ieroci, jo tagad tādu vairs nevarēja klāt turēt.
Braucu pa Pilsupes pļavām, garām «Radziņu» mežsarga mājām, tālāk caur mežu uz Ezermuižu, kur dzīvoja mans brālis Rūdolfs. Slēpdamies iegāju mājās un satikos ar viņu — lai arī brālim Melnsilā nebija nācies būt, viņš zināja stāstīt, ka tur jau esot krievi. Turpināt ceļu bija riskanti, tomēr man bija jābrauc uz ciemu. Nonācis pie tā, ilgi vēroju, kas tur notiek, taču viss bija mierīgi. Pa taisnāko ceļu pietuvojos mūsu mājām, kur notika priecīga sastapšanās ar tēvu. Viņš kārtoja māju, jo kara laikā vienā tās galā bija izvietota vācu ambulance, arī otrajā mājas galā bija dzīvojuši vācieši. Dzelzs gultas tēvs jau bija paguvis sanest uz bēniņiem, un nekādu postījumu mājā nebija. Malkas šķūnītī pirms evakuācijas bijām aprakuši daļu no mantām, ko nevarēja paņemt līdzi — devāmies skatīt, vai kāds tās nav jau paguvis izrakt. Tā jau raka daudzi — arī vācieši bija staigājuši ar gariem iesmiem, bakstīdami apslēpto mantu. Tā kā mantas bijām ierakuši diezgan dziļi, vācieši tās nebija atraduši. Kamēr abi ar tēvu tā staigājām runādami, pēkšņi parādījās viena sieva, Sīpliņu Lizete, kura mēdza nākt uz mūsu mājām. Tēvs, pamanot viņu, satraucies lika man slēpties, teikdams, ka viņa nedrīkstot mani redzēt, citādi krievi tūliņ zināšot par mani. Steigšus devos uz bēniņiem, taču arī tur nevarēju aizbēgt — dzirdēju, kā šī sieva, runādamās ar tēvu, nāca uz bēniņiem meklēt savu pazudušo gultu. Nevarēju vairs noslēpties, un viņa mani ieraudzīja — nekādu izbrīnu gan neizrādīja, vien noteica — vai tad es arī esot mājās. Nokāpu lejā lielajā istabā, arī viņa nokāpa no bēniņiem un steigšus devās prom. Tēvs bija ļoti uztraucies un lika man tūlīt doties prom, jo tūliņ būšot klāt krievi. Tiem nu nevarēju doties rokās, tāpēc patiešām devos atpakaļ uz Ezermuižu un nakti pārgulēju pie Rūdolfa.
Tā bija trauksmaina nakts, jo baidījos, vai krievi man neseko pa pēdām, taču viss bija mierīgi. Otrā rītā atvadījos no Rūdolfa, Mildas un viņu mazās meitas Skaidrītes, lai pa to pašu ceļu dotos atpakaļ uz Klārmuižu. Gribēju vēl sastapt māti un paņemt dažas mantas. Atkal gāju pa pļavām un mežiem, dažubrīd iznākot uz lielceļa, līdz nonācu Klārmuižā. Māte bija mājās, izstāstīju viņai, kā man gāja Melnsilā. Viņa bija noraudājusies. Kamēr runājāmies, pēkšņi attālā meža malā it kā ierējās suņi un atskanēja daži šāvieni. Piegāju pie loga un pamanīju, ka no meža iznākusi rinda cilvēku, tādā kā ķēdē virzoties uz priekšu. Šī ķēde bija tik gara, ka tai neredzēja gala.
Tā es sastapos ar krieviem
Tie savās nospeķotajās, netīrajās drēbēs, bārdām noauguši, ķēdē nāca cauri visiem mežiem un mājām, izķemmēdami visu dzīvo un nedzīvo. Neviens nevarēja izbēgt, jo viņi nāca 5 — 10 metru atstatumā viens no otra. Reizēm šaudami uz kādu dzīvnieku, svilpdami un bļaudami kā mežacūku medībās. Māte, nācējus ieraugot, sāka kliegt, bet es vairs nezināju, kā rīkoties. Varēju vēl bēgt, jo viņi bija patālu, taču — cik tālu tad bēgtu? Viņi atradīs visu. Tās bija beigas.
Kamēr domāju, ķēde nāca arvien tuvāk, jo klajumā iešana veicās ātrāk. Kad nācēji bija klāt, šermuļi pārskrēja pār kauliem, iedomājoties, ka esmu viņu rokās. Kaut ko kliegdami krievu valodā, viņi staigāja pa istabu, mētādami mantas. Ienāca kāds virsnieks, šķiet, kapteiņa pakāpē. Tas gan bija ģērbies tīrākās drēbēs, taču izturējās tikpat rupji. Uzbļāva, lai dodot dokumentus. Parādīju savu pasi, ko viņi savāca. Pēkšņi izdzirdēju, ka māte sāk kliegt un lamāties. Uz skapīša atradās viņas zelta rokas pulkstenis, bet šis tēviņš ar kapteiņa zvaigznītēm to paņēma un iebāza kabatā. Māte aiz dusmām gribēja mesties viņam virsū, bet melnie, nospeķojušies mongoļiem līdzīgie krievu armijas karavīri smējās un rādīja, ka šaušot, ja viņa neliksies mierā. Bija vesels tracis, jeb labāk to būtu nosaukt par drāmu.
Mani tūliņ izveda laukā, liekot iet uz citām mājām krievu automātista pavadībā. Ķēde jau bija aizvirzījusies tālāk. Biju galīgi sašļucis, un kājas bija kā ar svinu pielietas. Māte palika raudot un plosoties, pa starpu lamādama krievus, taču tie jau viņas lamas nesaprata. Pagalmā, uz kurieni tiku aizvests, priekšā jau bija citu vīru pulciņš, kuru vidū bija arī viens melnsilnieks — Vilis Janjons. Visus aizturētos apsargāja krievi. Arī es tiku iegrūsts aizturēto pulkā, un man palika nedaudz vieglāk ap sirdi, jo vairs nebiju viens šo zvēru vidū. Man patiešām bija bailes no viņiem. Aizturēto pulkā bijām kādi 15 vīri. Citi zināja stāstīt, ka tagad tādas ķēdes ejot cauri visiem ciemiem un mežiem, vācot kopā visus sastaptos vīriešus. Ko ar tiem krievi darīs, neviens nezināja.
Tā tur pagalmā pavadījām kādas stundas trīs, pienāca klāt vēl kādi vīri, kurus krievi bija atraduši vēlāk. Tad atnāca kāds virsnieks un lika sastāties rindā pa četri — apkārt mums bija krievu armijas sargi, kas sāka dzīt uz Dundagas pusi. Gājām ilgi, jo līdz Dundagai bija kādi seši kilometri, taču arī tur neapstājāmies. Kad mūs izdzina pilsētiņai cauri kā lielus noziedzniekus, iedomājos gleznas, kurās bija attēloti noziedznieki, kurus cara laikā veda uz Sibīriju. Mums trūka tikai resno dzelzs važu, ko nesa tie.
No Dundagas pagriezāmies pa labi uz Ģipkas ceļu,
kur izrādījās, ka mūsu galamērķis ir Dundagas skola. Tā bija mana vecā skola! Pēc neilgas apstāšanās skolas pagalmā mūs sāka vest augšā. Kādā no telpām atradās vīri krievu armijas uniformās, kuri mūs nopratināja, noskaidrojot, kas esam un ko esam darījuši vācu laikā. Tas sašķiroja mūs kā cūkas uz kaušanu — no visas mūsu grupas tikai dažiem paliekot kopā. Tad mūs sadzina kādā no klasēm, kur bija tumšs, jo logi no ārpuses bija aiznagloti ar lieliem dēļiem. Istaba bija pilna ar vīriem — gan pazīstamiem, gan svešiem. Šeit palikām pa nakti, bez ēšanas, tikai ar to, kas katram bija mugurā. Cits bija pat vienā kreklā, kā sētā notverts, jo uz mājām vairs nebija ticis. Izskanēja runas, ka mūs sūtīšot uz filtrāciju — visi aizturētie esot sadalīti vairākās kategorijās. Daži pat esot atlaisti mājās — starp viņiem bija diezgan tādu, kas deva dažādas ziņas par sev līdzīgajiem aizturētajiem. Par mani jau kāds bija paguvis noziņot, ka esmu policists — sākumā to gan neteicu zvaigžņotajam pratinātājam, taču tas jau to zināja un tāpēc sāka uz mani neganti bļaut. Redzot, ka noslēpt neko nevarēs, pateicu, ka strādāju Dundagas policijas iecirknī.
Otrajā dienā visus no mūsu istabas pārdzina uz Dundagas mežniecību — tikām iedzīti kādā lielā šķūnī. Tur pat salmu nebija, uz kuriem gulēt, sēdējām uz plikas zemes. Visu dienu mūs lika mierā — nevienu neizsauca, tikai pāris reizes ieveda pa kādam jaunam iemītniekam. Par to, ka mums vajadzētu paēst, nedomāja neviens — jau otro dienu bijām bez ēšanas. Naktī sēdējām uz drēgnās zemes un nevarējām aizmigt. Nakts otrajā ārpusē pusē atskanēja kliedzieni un lamas, vēlāk arī šaušana. Dzirdēja runājam, ka kāds esot grasījies bēgt. Vispār iespaids bija šausminoši satriecošs. Kādu gan nezvēru nagos bijām iekļuvuši, un kas ar mums notiks? Atkal un atkal sev nevarēju piedot savu muļķību, ka neaizbraucu pāri jūrai. Lai arī cik tur būti grūti gājis, taču tur es būtu starp cilvēkiem… Šie bija vairāk kā zvēri. Kad kāds pārdrošnieks ierunājās par to, ka divas dienas neesam ēduši, viens no mūsu apsardzes priekšniekiem ar kāju paspēra uz mūsu pusi zirgu mēslus, kas atradās pie šķūņa durvīm, ņirgājoties nosakot: «Na, kušai, bļeģ.»
Otrajā dienā visus pēc sarak­sta pārbaudīja un pēc tam veda no šķūņa laukā pa grupiņām. Nokļuvām turpat mežniecības pagrabā — tur jau daži cilvēki bija priekšā. Beidzot ap pusdienas laiku atvēra durvis un sauca, lai saņemot pusdienas. Mums iedeva alumīnija bļodiņas un koka karotes — bļodās ielēja kaut kādu šķidru viru, kuru pat izsalcis nevarēju lāga ieēst. Klāt iedeva arī gabaliņu maizes. Pēc tam pašiem vajadzēja traukus nomazgāt un atdot. Atkal sēdējām bezdarbībā. Šeit bija vēl sliktāk nekā lielajā sķūnī, kur vismaz varēja izstiepties un dažus soļus arī pastaigāt. Pagrabā bijām saspiesti kā siļķes mucā, nevarēja pat izstiepties. Labi, ka ilgi šeit nebija jādzīvo. Daži no mūsu grupas tika aizsaukti un vairs neatgriezās. Vai nu atkal notika kāda šķirošana, vai arī tie deva kādas ziņas un tika aizvākti uz vieglāku kategoriju, varbūt — pat atlaisti mājās. Cik sapratu, grupā, kurā atrados arī es, bija vissmagākie noziedznieki.
Nākamajā rītā mūs paēdināja un atkal pa grupām izsauca, lai kaut kur vestu. Šoreiz cauri Dundagai vairs neveda, bet dzina stacijas virzienā. Tur atradās vairākas zemnīcas, kurās pratinātāji mūs visus pēc kārtas atkal smalki izprašņāja. Viņi par mani jau daudz ko zināja — ja mēģināju kaut ko noklusēt, pateica paši un ierakstīja protokolā. Izmeklētājs rakstīja un rakstīja. Pratināšana notika krievu valodā, taču, tā kā es krievu valodu nesapratu, sarunājāmies ar tulka palīdzību. Man tika uzspiesta tāda atzīšanās, kas neatbilda patiesībai, pierakstot visādus nāves grēkus. Es tos noliedzu, bet izmeklētājs, neganti lamādamies, baltām acīm skatījās uz mani, it kā dzīvu gribētu apēst, un kliedza, ka es melojot. Beidzot lika man parakstīt garu jo garu protokolu, ko tulks pārtulkoja. Viņi abi ar izmeklētāju bija sadzērušies un izturējās ārkārtīgi izaicinoši. Kad beidzot mani aizveda, jutu tādu kā atvieglojumu — mani šausmīgi nomāca šīs bezjēdzīgās pratināšanas.
Tiku aizvests uz kādu citu bunkuru, kur prieksā jau bija vairāki vīrieši, no kuriem dažus pazinu. Viņu sejas bija drūmas, dzirdēja visādas valodas. Pēc kāda laika, kad mūsu bunkurā jau bija atdzīti ap vīriem trīsdesmit, lika visiem iziet laukā no tā. Tur stāvēja smagā automašīna, kuras kravas kastē pie autovadītāja kabīnes stāvēja kājās četri vīri ar automātiem rokās. Mums pa pakaļējo bortu lika iekāpt mašīnā un tūlīt ar muguru pret zaldātiem uz cietās dēļu grīdas bija jānotupstas uz ceļgaliem. Šausmīgi spieda ceļgalus. Pēc kādas stundas, kad mašīna bija pielādēta pilna ar cilvēkiem trīsdesmit, blakus šoferim apsēdās kāds no zvaigžņotajiem. Pie aizmugurējā borta vēl stāvēja daži krievi ar automātiem rokās. Zvaigžņotais mūs vēl nobrīdināja, ka nedrīkstam kustēties — katra kustība tiks uzskatīta par bēgšanu un tāpēc šaus bez brīdinājuma. Tad viņš ielēca kabīnā blakus šoferim, un automašīna sāka kustēties. Ceļgali tupot tā bija nospiesti, ka, mašīnai kratoties, sāpēja vēl trakāk. Es jau domāju, ka vairs neizturēšu, taču, līdzko kāds mēģināja pakustēties, lai iekārtotos ērtāk, atskanēja negantas lamas no sargu puses. Tie par mums ņirgājās visu ceļu — izskatījās, ka viņi izjūt milzīgu gandarījumu par katru apvainojumu, ko izteica. Daži vecāki vīri vairs nevarēja izturēt un apgāzās uz grīdas sēdus — atkal skanēja lamas un draudi šaut. Mums nācās savus biedrus piecelt un pieturēt, lai viņi atkal neapgāztos.
Kurp mūs ved, neviens nezināja.
Pamanījām, ka auto pagriežas pa Ģibzdes ceļu uz Ventspils pusi. Ceļš bija nelīdzens, un šoferis kā par spīti pa bedrēm piedeva vēl gāzi, lai mašīna kratītos vēl negantāk. Jau, uzsākot braucienu, ceļgali bija kļuvuši nejutīgi, bet tā laikā tie kļuva asiņaini. Cik varēja saprast, braucām Ventspils virzienā, taču — tā vēl bija tik tālu! Šo briesmīgo braucienu nevarēju aizmirst visu atlikušo mūžu. Ceļgalus sen jau vairs nejutu, kājas bija notirpušas, cilvēki apkārt stenēja, vairāki vecāki vīri raudāja, taču mēs viņus balstījām, lai neapkrīt — bijām kravas kastē sablīvēti kā siļkes mucā. Krievi lamājās visu ceļu, un visbiežāk lietotais vārds, ko es sapratu, bija fašisti…
Pašā vakarā patiešām tuvojāmies Ventspilij. Pabraucām garām stacijai, pārbraucām pāri tiltam, un pēc brīža mašīna apstājās pie Raiņa ielas. Zvaigžņotais iegāja kādā ēkā, bet aizmugurē stāvošie krievi izlēca no automašīnas un sastājās tai apkārt. Mēs joprojām nedrīkstējām kustēties. Iznāca zvaigžņotais un uzbļāva, lai attaisot pakaļējo mašīnas bortu, liekot mums kāpt laukā. Kājas bija notirpušas, bet ceļgali — asiņaini, ilgi mocījāmies, līdz izkāpām. Pie kabīnes stāvošie krievi lamādamies spēra ar kājām mums mugurā. Tie bija zvēri, ne cilvēki.
Kad bijām izkāpuši, mums pavēlēja ieiet pa kādas sētas vārtiem un nostāties tur, lai varētu pārbaudīt. Mūs izsauca pēc saraksta un ieveda kādās telpās. Tur priekšā jau bija daudz vīru. Beidzot mūsu mocības bija galā — varējām apsēsties. Tas bija tik labi… Brīnījāmies, ko gan cilvēks nevar izturēt. Beidzot tikām pat pabaroti ar kādu nātrēm līdzīgu viru un gabaliņu maizes. To visu kāri apēdām, jo visas šīs dienas ar ēdienu bija pavisam švaki, arī šodien vēl nebija ēsts ne grama.
Raiņa ielā dzīvojām vairākas dienas — atkal tikām pratināti un šķiroti. Kad mani izsauca uz pratināšanu, zvaigžņotais, izlasījis Dundagā sastādīto protokolu, kļuva pavisam nikns — dēvēja mani par ubijcu, draudot, ka mani gaida viens soda mērs — nošaušana. To visu man pateica tulks. Taču tagad man viss jau bija vienalga — neviena priekšā netaisījos ne lūgties, ne taisnoties. Kas būs, būs. Tāpēc sāku kliegt pretim, ka neesmu nevienu noslepkavojis un mani neviens nevar saukt par slepkavu. Zvaigžņotais kļuva vēl niknāks un pabāza man zem deguna Dundagas protokolu, ar pirkstu velkot pa tā dažām rindiņām — tulks pārtulkoja, ka tur esmu atzinies padomju cilvēku nošaušanā, apcietināšana un spīdzināšanā. Kļuvu bāls no uztraukuma un sāku kliegt, ka neesmu to darījis. Arī tulks pielēca kājās un man vairākas reizes iesita pa galvu. Laikam paliku mierīgāks, arī zvaigžņotais nomierinājās un vēlreiz rādīja man protokolu, zem kura bija redzams mans paraksts. Jautāja, vai paraksts esot mans, — kad to apliecināju, jautāja, kāpēc tad tagad liedzoties, jo esmu taču atzinies. Teicu, ka tādu protokolu Dundagā man nenolasīja vai arī nepareizi pārtulkoja, taču parakstījis to biju. Tad atcerējos, ka Dundagas tulks, kāds latgalietis, lasot protokolu, tulkoja to ar tādu ņirdzīgu smīnu… Tā kā liedzos šo protokolu atzīt, tagad tiku pratināts otrreiz. Šķita, ka zvaigžņotais man bija nedaudz noticējis, jo kļuva laipnāks. Atbildēju uz viņa jautājumiem, un tika uzrakstīts jauns protokols, ko man pārtulkoja. Iebildu, ka atkal viņi pierakstīs, ko paši vēlas, bet zvaigžņotais noteica, ka tā nebūs — šajā protokolā bija ierakstīts, ka noliedzu iepriekšējā apgalvoto. No pratināšanas iznācu nosvīdis un salauzts.
Raiņa ielā nodzīvojām vairākas dienas — jau nākamajā dienā jutu, ka uz kakla man kaut kas kustas.Pārbraucot ar roku, noķēru ļoti lielu, tumši piezīdušos uti — riebumā to pat nenospiedu, bet aizsviedu tālāk. Tas taču bija sīkums, salīdzinot ar visām tām nelaimēm, kuras biju jau pārdzīvojis, un kurš gan to zina, kas vēl būs jāpārdzīvo. Kad par uti pastāstīju savam kaimiņam, tas smējās un brīnījās, ka tikai tagad esmu to atradis. To kukaiņu te esot papilnam! Patiešām, drīz vien pamanīju uz drēbēm šos riebīgos kukaiņus vairumā — biju pilns ar utīm!
Raiņa ielā bija garlaicīgi: gulējām un cīnījāmies ar utīm. Pat pastaigāt te nebija iespējams. Mani uz pratināšanu vairāk nesauca. Pēc vairākām dienām mūs pēc saraksta sagrupēja grupās, liekot sētā nostāties rindā.Kad bijām sagrupēti pa trīsdesmit cilvēkiem, mūs aplenca krievi ar automātiem un dzina pa Ventspils ielām. Izejot cauri pilsētas centram, tikām dzīti uz aerodroma pusi. Cilvēki bailīgi noskatījās mums pakaļ — cits līdzcietīgi, cits — ar priecīgu smīnu. Pienācām pie lieliem, krāsotiem vārtiem — tur mūsu grupu apturēja un, protams, apsargāja. No vārtiem uz abām pusēm stiepās augsts dzeloņstiepļu žogs jeb precīzāk — vairāki žogi, jo starp tiem bija starpjoslas.
Pirms tam nekad savā mūžā lāģeri nebiju redzējis.
Šis nu laikam tas bija! Aiz žoga staigāja cilvēki privātās drēbēs, daži no viņiem bija apstājušies un ziņkārīgi mūs vēroja. Mūsu grupas priekšnieks iegāja pa vārtiem, pēc laika iznākot kopā ar kādu citu, kuram rokās bija papīra lapa. Kad visi tikām izsaukti, vārti atvērās un mūs ielaida nometnē. Sargu apkārt vairs nebija — tie sēdēja pie vārtiem, bet visa žoga garumā ik pa gabalu bija izvietoti tādi kā koka tornīši, kuros arī atradās sargi. Pie mums, meklējot kādu pazīstamu, pienāca cilvēki, kas atradās lāģerī — viņi pastāstīja, ka tādu kā mēs te esot daudz un katru dienu vedot iekšā jaunus. Te esot arī krievi jeb vlasovieši, kā tika saukti ukraiņu nacionālisti.
Nometne bija plaša, ar daudzām garām un zemām barakām. Vienā no tām — plašā telpā ar divstāvu koka koikām gar sienu malām — ieveda arī mūs. Barakai pa vidu veda koka koridors, bet vienā no tās galiem atradās neliels galdiņš un dzelzs krāsniņa. Dežurants mums ierādīja tukšās guļvietas, un man tā iekrita augšējā stāvā. Nekādas drēbes netika izsniegtas, tāpēc vajadzēja iztikt ar to, kas katram bija mugurā. Tā kā pie sāniem vairs nebija sarga ar šauteni, pa plašo nometnes teritoriju varējām staigāt, kur vien gribējām. Izstaigājot to, atradu daudzus paziņas gan no Kolkas un Maz­irbes, gan Dundagas un Melnsila. Viņi pastāstīja, ka nometnē ēdinot trīs reizes dienā — esot speciāla stolovaja, kas ēdienu izvadājot pa barakām. No šī uztura gan nekā prātīga neesot, taču badā nomirt nevarot, kā arī tuvinieki drīkstot paciņas ienest no ārpuses. Tās uz nometni nesa bieži, īpaši tiem, kuru tuvinieki dzīvoja tepat uz vietas, Ventspilī. Citiem bija atnestas arī rezerves drēbes. Saņēmis tādu pienesumu, dažs apcietinātais te, lāģerī, dzīvoja kā miera ostā.
Katru dienu nometnē tika ievesti jauni apcietinātie. Kad ievesti pirmie latvieši, pusi no nometnes esot aizņēmuši vlasovieši — melni, bārdām apauguši, mežonīga izskata vīri. Sarunāties ar viņiem nebija iespējams. Kā atzina vecie lāģera iedzīvotāji, dzīve šeit nebija slikta, vienīgi neviens nezināja, cik ilgi te būsim. Pēc pāris dienām ieraudzīju šeit arī savu brāli Rūdolfu, un mums izdevās iekārtoties pat vienā barakā blakus guļvietās augšējā stāvā. Mani ceļgali vēl bija sapampuši un sāpīgi, bet par mokām, ko bijām izcietuši, negribējās pat domāt. Tā nu nometnē dzīvojām — ēdām, gulējam un beigās pat volejbola laukumu ierīkojām, jo kādam bija ienesta volejbola bumba. Spēlējām volejbolu, jo spēki vēl nebija zuduši — zupas, ar kurām baroja pusdienās, varējām ēst vairākas porcijas, jo tie, kuriem tika piegādāts pienesums, uz ēdnīcu pat nenāca. Tā kā uz pratināšanu mūs vairs nesauca, dzīvojām bez darba un rūpēm par rītdienu. Tāds laikam bija komunisms…
Blakus lielajiem vārtiem atradās kāda liela baraka, kurai gar logiem bija restes. Stāstīja, ka tur dzīvojot trakie. Ar bailēm un nožēlu skatījāmies uz šo drūmo ēku. Nedaudz bija iespējams uzzināt, kas notiek ārpasaulē. Uzzinājām, ka šī esot tā saucamā filtrācijas nometne, kurā ievietoti tie, kas ar vāciešiem bijuši saistīti vidēji. Tos, kas bija noziegušies lielākā mērā, uz šejieni neveda. Viņus gaidīja cits ceļš, kas daudziem bija arī pēdējais… Daudzi no viņiem gan bija atraduši kādu drošāku vietu vai nu aiz robežas, vai mežos. Klīda baumas, ka mežos paslēpušies arī vairāki mani bijušie kolēģi, policijas iecirkņa priekšnieku Tamu ieskaitot. Viņu pulkā esot arī bijušais aizsargu komandieris Hugo, kas bija pazīstams kā lielisks šāvējs. Šis Hugo nu darot lielas raizes apkārtējām iestādēm, un neviens neko viņam nevarot padarīt. Tas nozīmēja, ka krievi tomēr nebija uzdrošinājušies izķemmēt visus mežus, ja jau šī grupa tur vēl varēja darboties. Vai arī, ja bija ķemmējuši, tad dabūja pa cepuri. Īpaši aktīvi darbojās krievu līdzskrējēji, uzdodot visus, kam kāds sakars kara laikā bijis ar vāciešiem, taču tagad vēl nebija ievietoti šajā kūrortā.
Kad paziņas bija uzzinājuši, ka te atrodos arī es, vairākas reizes tiku izsaukts pie nometnes vārtiem, lai saņemtu pienesumu. Šo to man atnesa arī Astra no Ventspils, par ko esmu viņai ļoti pateicīgs. Tā kā mājinieki par manu likteni vēl nebija uzzinājuši, no viņiem neko nebiju saņēmis. Taču varēju tīri labi iztikt, jo sadraudzējos ar cilvēkiem, kuriem bieži nesa ēdamo — viņi dalījās arī ar mums, pārējiem. Badu nejutu. Arī ar utīm biju daudzmaz ticis galā, jo katru dienu šos kukaiņus medīju, tāpēc viņu vairošanās nemaz tik viegla vairs nebija. Laiks, kā jau pavasarī, bija jauks — ziedēja ķirši, viss bija sazaļojis. Grūtāk klājās vlasoviešiem, kam bija jāiztiek ar nometnes uzturu. Viņi bariem drūzmējās pie vārtiem, kad tur ar paciņām nāca latviešu paziņas. Tad ukraiņiem acis zvēroja un tecēja siekalas, taču uzbrukt viņi nedrīkstēja un to arī nedarīja, jo bija mazākumā. Dažreiz jau arī viņiem atmeta kādu maizes kukuli, kuru vietējie paši nevarēja apēst — tad gan notika īstas cīņas izsalkušo vīru vidū.
Kad reiz pie vārtiem atkal slaistījās bariņš melno,
mūsējie, saņēmuši kārtējo pienesumu, vienu maizes kukuli pasvieda arī vlasoviešiem. Tas nokrita zemē bara vidū, kur maizei virsū sakrita vairāki izsalkuši zvēri. Sākās kautiņi, un sargs pie vārtiem bija spiests vairākas reizes izšaut gaisā, lai baru izklīdinātu, taču arī tas neko nelīdzēja. Pēkšņi kādam veiklākam darbonim izdevās kukuli satvert — viņš mēģināja atrauties no pārējā bara, kas tam dzinās pakaļ. Tā viņi locījās starp barakām, un bēdzējs jau bija gandrīz saķerts, kad tas pēkšņi mainīja kursu gar atejām. Tās visā nometnē bija tikai dažas, taču lielas — aizmugurē labierīcībām atradās atklātas bedres, kas neganti smirdēja. Pēkšņi vīrs, kuram padusē bija nelaimīgais maizes kukulītis, ielēca šajā zaņķī. Bedre bija dziļa, tāpēc vienubrīd bēdzējs pazuda skatienam, taču bez gaisa tur ilgi viņš nevarēja iztikt, tāpēc drīz vien uzpeldēja virspusē. Pārējie viņu saķēra aiz matiem un ar visu maizes kukuli no bedres izcēla, un to atņēma — skats bija vienlaikus briesmīgs un traģikomisks. Lūk, cik tālu cilvēku spēj novest bads! Ar cilvēku tam visam vairs nebija līdzības. Par šo notikumu vēl ilgi runāja visi nometnes latvieši, arī kāds no sargiem to bija redzējis.
Lai arī dzīve nometnē pagaidām nebija grūta, taču nervi bija saņēmuši briesmīgu triecienu. Reiz kādā naktī mūsu barakā kāds no cilvēkiem palika traks, sākot nelabi bļaut: «Asinis, asinis!», mēģināja rāpties pa sienu augšā. Viņš trakoja tik ilgi, kamēr ieradās sargi, sasēja to un aizveda uz baraku, kur atradās trakie. Mani tas tā satrieca, ka no miega biju stāvus uzlēcis gaisā un viss trīcēju no satraukuma.
Nometnē klīda baumas,
ka tiekot gatavoti ešeloni un mūs sūtīs etapā. Kad un uz kurieni, to neviens nevarēja pateikt. Pagaidām dzīvojām kā iepriekš: kāvām utis, spēlējām volejbolu un filtrējāmies. Nekādu citādu nodarbju nebija — staigājām gar garo nometnes žogu un meklējām paziņas. Daudzi nāca meklēt savējos, taču žoga tuvumā nedrīkstēja nākt, tāpēc gaidīja un meklēja no attāluma, sarunājoties ar zīmju palīdzību. Sargi šos cilvēkus nelaida žogam tuvumā, arī mēs pie tā iet nedrīkstējām, staigājām dažu metru attālumā. Nometnes teritorija bija liela — tajā bijām vairāki tūkstoši.
Arvien vairāk runāja par braukšanu; tuvinieki, kas apciemoja aizturētos, stāstīja, ka Ventspils stacijā izvešanai tiekot gatavoti lopu vagoni. Tajos no dēļiem ierīkojot nāras, vagonu esot daudz — vesels sastāvs. Ilgi nebija arī jāgaida — drīz vien sekoja komanda savākt mantas un stāties. Man mantu bija maz: no mājām beidzot bija atsūtīta neliela mugursoma ar tādu briežādas virsu un dažas drēbes. No uztura man nebija nekā, taču citiem gan uzturs, gan mantu bija vesels maiss.
Kad bijām sastājušies, visus izsauca pēc vārdiem — neviena nedrīkstēja iztrūkt, tad pa grupām pēc baraku sastāviem mūs veda uz vārtiem. Aiz tiem gaidīja daudz zaldātu ar automātiem un šautenēm, daudz bija arī lielo dienesta suņu, kurus sargi turēja saitē. Jutu, ka tuvojas kaut kas liels. Mūs sagrupēja cieši blakus pa desmit cilvēkiem, stājāmies rindās cits aiz cita. Rinda sanāca gara, to ik pa gabalu no abām pusēm aptvēra sargi. Tagad viņi jau bija nedaudz atkopušies — vairs nebija tik netīri un speķaini, taču krievs jau paliek krievs. Gar ceļa malām pulcējās piederīgie, taču sargi tos dzina prom, raugoties, lai nebūtu saskares ar mums.
Bija redzams, ka sargi nervozē. Virsnieki skraidīja uz priekšu un atpakaļ, zaldāti lamājās, neļaujot mums pat sarunāties savā starpā. Ja kāds no piederīgajiem mēģināja piekļūt tuvāk, tam laida virsū lielos suņus, kas rēja un plēsa. Mums, redzot šo briesmīgo skatu, grūti bija savaldīties, taču neko nevarējām izdarīt. Ja nu vienīgi visi reizē varētu samalt šo sargu pūli, mēģinot izklīst… bet ko tālāk? Daudzi jau zaudētu dzīvību turpat uz vietas, bet tos, kuriem izdotos aizbēgt, vienalga atrastu, notvertu un sodītu vēl smagāk. Stāvējām kā tādi jēriņi un lamājām krievus, bet tie lamāja mūs. Šāva gaisā, līdzko kāds tikai nedaudz izgāja no ierindas, laida virsū suņus. Tie koda un plēsa ar lielu dedzību, šķita, ka dzīvniekiem ir vēl vairāk naida pret mums nekā krieviem.
Beidzot lielā kolonna lēnām virzījās uz priekšu. Gar ielas malām ēku augšējo stāvu logi bija atvērti — cilvēki no tiem mums māja un mūsu barā svieda ēdamlietas, ko kāri tvērām. Skatītāju pūļus, kas bija sapulcējušies gar ielas malām, sargi dzina prom, taču daži pārdrošnieki mēģināja protestēt. Tos sagrāba un aizveda, visticamāk, uz čeku… Un tomēr ļaudis lauzās pie mums, kaut suņi plēsa un sargi šāva — troksnis bija briesmīgs. Arī mēs kliedzām un lamājām krievus. Dažs kliedza pēdējās ardievas saviem tuviniekiem, kurus bija ieraudzījis.
Lielā kolonna lēnām virzījās cauri pilsētai,
pāri tiltam uz stacijas pusi. Mūs izveda aiz stacijas, kur stāvēja garš ešelons no lopu vagoniem. Visu staciju aptvēra miliču un zaldātu ķēde, nevienu vairs šeit tuvumā nelaida. Kas notika tālāk, to jau mēs neredzējām. Kolonna apstājās pie vagoniem. Sarakstā jau bija sagrupēti pa 45 cilvēkiem vagonā — pēc tā cilvēkiem lika iekāpt pirmajā, otrajā, trešajā un pārējos vagonos. Tos piepildīja ātri, tad vagonu durvis aizstūma un aizslēdza. Es ar savu «L» burtu patrāpījos ešelonam pa vidu. Iekāpjot tajā, vēl pēdējo reizi paskatījos uz ziedošo Ventspili. Ziedēja ābeles, ķirši, bija silts, pats pavasara laiks. Vagons bija pilns ar divstāvīgām koka nārām — brīvas telpas bija tik maz, ka tur varēja nostāties pavisam nedaudz cilvēku pie pašām durvīm. Tiem, kas iekāpa vagonā, tūlīt vajadzēja likties uz nārām vai nu guļus, vai sēdus, lai citi varētu ienākt tajā. Blakus durvīm atradās liela skārda muca jeb precīzāk — dzelzs spainis ar vāku. Tā bija tā saucamā paraška, kurā varējām nokārtot savas dabiskās vajadzības.
Bija 15. jūnijs. Šo to, kas notiek ārpusē, pa durvju šķirbām varēja redzēt — daži no tām neatgāja, kamēr ešelons nesāka kustēties. Beidzot kaut kur tālu priekšā nosvilpa lokomotīve, un sāka klaudzēt vagonu buferi, smagi saskaroties viens ar otru. Ešelons lēnām sāka kustēties. Uz kurieni tas devās, to neviens nezināja…»
* * *
Ziemeļos aiz Ļeņingradas, Dubrovkā, fašistu, kā tika dēvēti latviešu puiši, uzdevums būs atjaunot blokādes laikā sapostīto pilsētiņu purvā. No nometnes uz dzimteni Leonards drīkstēs izsūtīt vienu vēstuli gadā. Kopā ar citiem likteņa biedriem viņš vergos, cietīs badu un nežēlīgi sals — laika jēdziens neeksistēs… Tomēr arī šis murgs reiz beigsies. Atgriežoties dzimtenē, sekos neziņa par turpmāko likteni un darba nometnes dažādos Rīgas rajonos. Atgriešanās dzimtajā ciemā jaunietim kāroto mierīgo dzīvi neatnesīs.
Kad Vasarsvētkos nez no kurienes pie tēva mājas stūra iznirs kāds vīrs civilā ar vārdiem: «Pilsoni Landmani, likuma vārdā es jūs apcietinu», Leonards to zemapziņā jau būs gaidījis. Kara tribunāla piespriesto augstāko soda mēru par dzimtenes nodevību — nāves sodu — aizvietos 25 gadi darba nometnē augšpus polarā loka ziemeļu pilsētā Intā. Staļina nāve raisīs cerību dzimteni ieraudzīt ātrāk, tomēr arī ziemeļos aiz dzeloņdrātīm pavadītie septiņi gadi tēvu sagraus gan morāli, gan fiziski…
Kad kādā agra pavasara vakarā no autobusa ciema pieturā izkāps nopietns, padzīvojis vīrs ar lielu, zilu paštaisītu koka koferi rokās, retais melnsilnieks viņā sazīmēs bezrūpīgo jaunekli, kādreizējo ciema sporta dzīves dvēseli. Taču Leonarda Golgātas ceļš būs beidzies — turpmāk liktenis būs krietni labvēlīgāks. Diemžēl klusībā izsapņotais sapnis par Latvijas brīvvalsti viņam tā arī paliks tikai sapnis — mūžībā tēvs dosies 1990. gada februārī, bet dokuments kā par «sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzētas personas» reabilitāciju tiks parakstīts tieši mēnesi pēc viņa aiziešanas.

Pievienotie attēli
Atslēgvārdi
atmiņas
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----