Licenču gribētāju ir vairāk nekā tīklu 08.01.2014
7. janvāra rīta puse Rojas novada domē pulcēja jo kuplu pašpatēriņa un rūpnieciskās zvejas rīku licenču kārotāju pulku. Tās pēc zvejniecības un licencēšanas komisijas lēmuma visiem zvejot gribētājiem tiek izsniegtas tikai reizi gadā.
Rojas novada zvejniecības un licencēšanas komisijas priekšsēdētājs
Matīss Sproģis skaidro, ka Ministru kabineta noteikumi no 2012. gada 31. janvāra uz katru pašvaldības piekrastei noteikto tīklu limita skaita vienību paredz limitu — viens zivju vai reņģu tīkls, kas garāks par 50 metriem, bet nepārsniedz 100 metrus, vai divi līdz 50 metru gari zivju vai reņģu tīkli, ņemot vērā, ka līdz 50 metru gara tīkla limits var tikt iedalīts izmantošanai tikai pašpatēriņa zvejā (noteikumi paredz, ka vienam zvejniekam tiek iedalīts viens tīkla limits). Matīss Sproģis norāda, ka 2013. gadā likumi gan esot mainījušies reizes trīs. «Likumu izmainīja tāpēc, ka zvejot gribētāju ir daudz, bet pietrūkst licenču — daudzi nesaprot, ka viens tīkla limits ir 50 metri, taču tā ir pašpatēriņa zveja! Tā domāta tikai konkrētā zvejnieka paša patēriņam, ne pārdošanai,» norāda M. Sproģis.
Situāciju Rojas novadā viņš vērtē kā apmierinošu. No 2014. gadā pieprasītajiem 90 zivju tīkliem piešķirti 90, no 45 reņģu tīkliem iedalīti 37, no 109 luču murdiem — 105, problēmu nav bijis ar zvejas āķu limitu un stāvvadiem rūpnieciskajai zvejai. «Tā kā rūpnieciskajai zvejai pienākas 95 procenti no visu iedoto zvejas rīku skaita, to, kas paliek pāri, var iedalīt pašpatēriņa zvejai. Šo noteikumu pieņēma tāpēc, lai vecie zvejnieki, šobrīd — pensionāri — neaizietu prom no jūras,» informē komisijas vadītājs. Viņš uzskata, ka šobrīd pašpatēriņa zvejniekiem pietiek gan zvejas rīku licenču, gan zivju — to gan jūrā ir tik, cik ir… Ar rūpniecisko zveju Rojas novadā pagaidām nodarbojas piecas vietējās firmas.
Ja pirms vairākiem gadiem zvejnieku vidū satraukumu radīja tā saucamie «dīvānu zvejnieki», Matīss skaidro, ka noteikumi pašpatēriņa zvejniekam zvejā ļauj doties pēc paša ieskatiem — tā var būt arī tikai viena reize gadā. Pašpatēriņa zvejnieki visvairāk vēlas iegūt licenci zvejas tīkliem un luču murdiem, mazāk pieprasīti ir zvejas āķi un reņģu tīkli. Diemžēl zvejošanas noteikumus aizvadītajā rudenī pārkāpuši vietējie cilvēki, Pilsupē pie Ģipkas nelikumīgi zvejojot taimiņus.
Komisijas vadītājs uzskata: katram pašpatēriņa zvejniekam ir jāseko līdzi izmaiņām un grozījumiem zvejniecības noteikumos — likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības! Piešķirot pieprasītās zvejošanas licences, komisija ņem vērā, vai iepriekšējā gadā zvejniekam nav bijuši pārkāpumi. «Kaut gan — mēs par šiem zvejniecības pārkāpumiem neko nezinām, tas ir pašvaldības policista kompetencē,» norāda M. Sproģis.
Rojenieks Edgars Bakuzis ar pašpatēriņa zveju
nodarbojas jau gadus piecus sešus — arī šogad viņš zvejos ar zivju tīkliem. Rīgas jūras līcī rojenieks dodas zvejot ar laivu, kuru šogad izmantos kopā ar otru zvejnieku. Edgars pašpatēriņa zveju ierindo vaļasprieka līmenī, atzīstot, ka kaut ko nozvejot jau var vienmēr. Uz jautājumu, vai zivju līcī netrūkst, viņš atzīst, ka, ko likt uz pannas, sanāk. «Gadās noķert arī butes ap diviem kilogramiem, kādu jūras bullīti — tāpat kā makšķerniekiem upmalā, reizēm ir vairāk, reizēm — mazāk,» stāsta Edgars. Vislabākais loms ķeroties pavasarī, pēc zvejošanas lieguma, kādu lasēnu gadoties nozvejot arī pa ziemu, bet pārsvarā zvejotas tiek butes. Sava kuriņa, kurā noķerto lomu nokūpināt, gan vēl pagaidām Edgaram nav.
«Sarežģījumus rada tas, ka licenču gribētāju ir vairāk nekā tīklu — visi grib zivis! Ja kādreiz pašpatēriņa zvejnieks varēja izņemt licenci uz 100 metru zvejas tīklu, tagad tā garums pārdalīts uz pusēm, jo zvejot gribētāju ir divreiz vairāk,» skaidro rojenieks. Iepriekšējais tīkla limits viņam gan paticis labāk, taču arī ar pašreizējo kārtību Edgars ir mierā.«Licence garantē drošību — nav jābaidās no zivju inspektoriem,» smaida rojenieks.
Kaltenieks Vilnis Morics atzīst,
ka Kaltenē neko noķert nevarot — gan pašpatēriņa zvejnieku par daudz, gan Rīgas jūras līča ūdens šobrīd pārāk piesārņots. «Zvejas apgabali sadalīti, tikpat kā kupica būtu iesprausta — pat nemēģini iet zvejot kaimiņa gabalā!» viņš norāda, piebilstot, ka šāda kārtība esot arī citur. «Tā, kā fīrējas tagad, nekad vēl nav bijis! Kamēr jūrā stāvēs mols, zivju mūsu piekrastē nebūs, jo tas izmaina straumju virzienu. Un, ja darbojas bioloģiskā attīrīšana, viss iet iekšā jūrā,» viņš skaidro, uzskatot, ka jūru šobrīd piesārņo arī vietējie iedzīvotāji.
Pašpatēriņa zvejas licenci Vilnis sācis izmantot, kopš viņa ikdienas darbs nav saistīts ar zvejošanu — pirms desmit, divpadsmit gadiem. Trīsdesmit gadus nostrādājot jūrā uz lašu zvejas kuģiem, sapratis, ka vairs nevar izlēkāt līdzi jaunajiem. Kad vēl strādājis par zvejnieku, nereti, vaicāti par lomu, viņi pieticīgi teikuši, ka «kāds asarīts jau ir»! Vilnis smej, ka tagad varot atbildēt to pašu. Viņaprāt, pašreizējo situāciju nevar salīdzināt ar laiku pirms desmit, piecpadsmit gadiem — nereti prece pārdošanai tiekot sagatavota ar paņēmieniem, kas kādreiz būtu bijuši zem katra kārtīga zvejnieka goda.
Arī zvejas tīklu kvalitāte gājusi mazumā — ja ar ķīnieti zivis it kā labāk ķeras, kvalitāte neesot laba. «Ne velti kādreiz kapteinis Rendenieks mēdza teikt, ka neesam tik bagāti, lai lēti pirktu,» skaidro Vilnis. Kad reiz, strādājot vēl zvejniecībā, ar kuģi atveduši zvejas tīklus no Igaunijas, tie izmesti zviedru zonā — pirmajā cēlumā izceltā zivs no linuma kritusi laukā. «Pēc tam paņēmām no zviedriem, pārmaksājot, taču ar tiem tīkliem nostrādājām vairākas sezonas,» atceras kaltenieks. Vilnis uzskata, ka pašpatēriņa zvejnieka dzīvi atvieglotu arī tas, ja nozvejas žurnālu zivju inspektoram nebūtu jānodod katra mēneša pēdējā darbadienā — pietiktu ar reizi trijos mēnešos.
«Iebridīs jūrā, tad jau redzēs!»
zvejošanas procesu prognozē Ivars Kuģenieks. Redzot, kā ar pašpatēriņa zveju nodarbojas citi ciema iedzīvotāji, šogad pamēģinās arī pats. Valgalciemnieks izņēmis licenci uz zvejas tīkliem, ar kuriem zvejos, neizmantojot laivu.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: