Lielajā Piektdienā piemin komunistiskā genocīda upurus 01.04.2016

Piektdien, 25. martā, Talsos, pie pieminekļa «Koklētājs»
uz atceres brīdi sanākušie pieminēja komunistiskā genocīda upurus,
kuri 1949. gadā tika izsūtīti uz Sibīriju un citiem attāliem
Padomju Savienības reģioniem.
Piemiņas brīdi atklāja Talsu novada pašvaldības priekšsēdētājs
Aivars Lācarus: «Šodien mēs visi esam ieradušies, lai pieminētu
tos Latvijas iedzīvotājus, kas tika aizvesti tālu svešumā. Pret
Latvijas tautu naidīgā vara vērsās ar visiem pieejamajiem
līdzekļiem, un 25. martā veiktais ne velti tika nosaukts par
genocīdu, tas bija vērsts uz latviešu tautas labākās daļas
iznīcināšanu, uz Latvijai uzticamu cilvēku pazemošanu un
iznīcināšanu, lai sveša vara varētu stabilāk nostiprināties mūsu
zemē.» A. Lācarus uzsvēra, ka upuris, ko mūsu tauta nesa, nav
bijis veltīgs, jo mums ir mūsu valsts, kas ir atkal tāda, kādai tai
vajadzētu būt, proti, zem Latvijas saules. Tāpat viņš izteica
vēlmi, lai tauta, laicīgā un garīgā vara vienmēr būtu
vienota.
Garīgo varu šajā dienā pārstāvēja Talsu Romas katoļu draudzes
prāvests Arnis Suleimanovs. Uzrunas sākumā viņš sniedza nelielu
vēsturisku ieskatu: «Pirms daudziem gadiem Latvijā tika deportēti
ap 44 000 iedzīvotāju un daudziem no viņiem savā tēvzemē
atgriezties vairs nebija lemts.
Pēc 1956. gada liela daļa izsūtīto tika atzīti par nevainīgiem un
viņiem atļāva atgriezties Latvijā, bet izsūtīšanas brīdī
konfiscētais īpašums netika atdots, un deportētie pilnībā tika
reabilitēti tikai pēc 1989. gada.» A. Suleimanovs aicināja,
pieminot šos traģiskos notikumus, atcerēties savas valsts vēsturi
un lūgties, lai tādi notikumi nekad vairāk neatkārtotos ne Latvijā,
ne arī citviet pasaulē.
Pensionāre Austra Mona tā laika notikumus atceras ar asarām acīs:
«Es tajā laikā vēl biju bērns, gāju 7. klasē. Šajā dienā neviena
skolotāja nebija stundās un neteica, kas par lietu. Mēs tikai
sēdējām klasē, un beidzot ienāca apkopēja un pateica, ka stundu
nebūs, jo divas skolotājas pie skolas bija ielenktas. Kad pārgāju
mājās, neviena vairs nebija, aizgāju uz mežu un dzīvoju pie
kaimiņiem trīs dienas. Mājās arī nevarēju nākt, nezināju, kas
notiks. Pēc tam tikai viss atklājās. Tie, kas nav to izdzīvojuši,
nesaprot un arī nekad nesapratīs.»
Neaizmirstamus notikumus piedzīvojusi arī Dzintra Palkavniece, kura
tajā laikā bija 12 gadus veca. «Es biju skolā, vecaistēvs un
vecāmamma bija mājās, tēvu jau bija noslepkavojuši 1945. gadā. Mēs
nezinām, kur ir viņa kauli. Mūsu vecaistēvs Sibīrijā nomira, viens
brālis palika Rīgā slimnīcā, taču tajā pašā gadā viņš nomira. Otrs
brālis paspēja izmukt. Viņš divus gadus nodzīvoja mežā. Ir ļoti
smagi, jo man visi ir miruši,» teica Dz. Palkavniece.
Arī 1941. gada 14. jūnijā represētais Jānis Bērtulis atzina, ka šī
diena viņam nozīmē daudz, jo tajā cieta viņa ģimenes radi, tādēļ uz
piemiņas pasākumu viņš nāk katru gadu.
Piemiņas brīža dalībnieku pulku kuplināja arī Jaunsardzes
pārstāvji. To atzinīgi vērtēja Talsu politiski represēto nodaļas
vadītājs Vilis Ieviņš. Viņš uzsvēra nepieciešamību pēc turpmākās
Jaunsardzes attīstības, kā arī aicināja neaizmirst šos notikumus un
nodot atmiņas par tiem nākamajām paaudzēm.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: