Lielajā Piektdienā piemin komunistiskā genocīda upurus 01.04.2016

Piektdien, 25. martā, Talsos, pie pieminekļa «Koklētājs» uz atceres brīdi sanākušie pieminēja komunistiskā genocīda upurus, kuri 1949. gadā tika izsūtīti uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem.
Piemiņas brīdi atklāja Talsu novada pašvaldības priekšsēdētājs Ai­vars Lācarus: «Šodien mēs visi esam ieradušies, lai pieminētu tos Latvijas iedzīvotājus, kas tika aizvesti tālu svešumā. Pret Latvijas tautu naidīgā vara vērsās ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, un 25. martā veiktais ne velti tika nosaukts par genocīdu, tas bija vērsts uz latviešu tautas labākās daļas iznīcināšanu, uz Latvijai uzticamu cilvēku pazemošanu un iznīcināšanu, lai sveša vara varētu stabilāk nostiprināties mūsu zemē.» A. Lācarus uzsvēra, ka upuris, ko mūsu tauta nesa, nav bijis veltīgs, jo mums ir mūsu valsts, kas ir atkal tāda, kādai tai vajadzētu būt, proti, zem Latvijas saules. Tāpat viņš izteica vēlmi, lai tauta, laicīgā un garīgā vara vienmēr būtu vienota.
Garīgo varu šajā dienā pārstāvēja Talsu Romas katoļu draudzes prāvests Arnis Suleimanovs. Uzrunas sākumā viņš sniedza nelielu vēsturisku ieskatu: «Pirms daudziem gadiem Latvijā tika deportēti ap 44 000 iedzīvotāju un daudziem no viņiem savā tēvzemē atgriezties vairs nebija lemts.
Pēc 1956. gada liela daļa izsūtīto tika atzīti par nevainīgiem un viņiem atļāva atgriezties Latvijā, bet izsūtīšanas brīdī konfiscētais īpašums netika atdots, un deportētie pilnībā tika reabilitēti tikai pēc 1989. gada.» A. Suleimanovs aicināja, pieminot šos traģiskos notikumus, atcerēties savas valsts vēsturi un lūgties, lai tādi notikumi nekad vairāk neatkārtotos ne Latvijā, ne arī citviet pasaulē.
Pensionāre Austra Mona tā laika notikumus atceras ar asarām acīs: «Es tajā laikā vēl biju bērns, gāju 7. klasē. Šajā dienā neviena skolotāja nebija stundās un neteica, kas par lietu. Mēs tikai sēdējām klasē, un beidzot ienāca apkopēja un pateica, ka stundu nebūs, jo divas skolotājas pie skolas bija ielenktas. Kad pārgāju mājās, neviena vairs nebija, aizgāju uz mežu un dzīvoju pie kaimiņiem trīs dienas. Mājās arī nevarēju nākt, nezināju, kas notiks. Pēc tam tikai viss atklājās. Tie, kas nav to izdzīvojuši, nesaprot un arī nekad nesapratīs.»
Neaizmirstamus notikumus piedzīvojusi arī Dzintra Palkavniece, kura tajā laikā bija 12 gadus veca. «Es biju skolā, vecaistēvs un vecāmamma bija mājās, tēvu jau bija noslepkavojuši 1945. gadā. Mēs nezinām, kur ir viņa kauli. Mūsu vecaistēvs Sibīrijā nomira, viens brālis palika Rīgā slimnīcā, taču tajā pašā gadā viņš nomira. Otrs brālis paspēja izmukt. Viņš divus gadus nodzīvoja mežā. Ir ļoti smagi, jo man visi ir miruši,» teica Dz. Palkavniece.
Arī 1941. gada 14. jūnijā represētais Jānis Bērtulis atzina, ka šī diena viņam nozīmē daudz, jo tajā cieta viņa ģimenes radi, tādēļ uz piemiņas pasākumu viņš nāk katru gadu.
Piemiņas brīža dalībnieku pulku kuplināja arī Jaunsardzes pārstāvji. To atzinīgi vērtēja Talsu politiski represēto nodaļas vadītājs Vilis Ieviņš. Viņš uzsvēra nepieciešamību pēc turpmākās Jaunsardzes attīstības, kā arī aicināja neaizmirst šos notikumus un nodot atmiņas par tiem nākamajām paaudzēm.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: