«Lūdzu piešķirt cukura papildporciju, jo man paliek 50 gadi!» 07.11.2018
27. oktobrī Tiņģeres pilī vai, kā šajā gadījumā drīzāk
jāsaka, kolhoza «Tiņģere» klubā notika Kolhoznieku balle. Var
nepatikt šķietami nebeidzamā tīksmināšanās par padomju laiku, bet
tai ir divi objektīvi iemesli: pirmkārt, tik daudziem tas saistās
ar jaunības un spēka gadiem, un, otrkārt, šajā laika mašīnā ir
viegli iekāpt, jo saglabājies tik daudz atribūtu, apģērbu, mēbeļu
un visa cita.
Kolhozam «Tiņģere» šogad apritētu 70 gadi — tas varētu
būt trešais iemesls, lai ampelētos, izspēlējot dažādas padomju
laika absurdās situācijas. Tā nu, ieejot Tiņģeres pilī, skatiens
atdūrās pret divām biedrenēm. Starp viņām — sarkanais
stūrītis, galdiņš ar sarkanu galdautu un neiztrūkstošām sarkanām
neļķēm.
Viss sākās ar teatralizētu uzvedumu, kurā, tagad nosaukta par
komēdiju, tika atspoguļota kolhoza «Tiņģere» vēsture un izspēlētas
reālas ainiņas no agrākās ikdienas. Tur bija kolhoza
priekšsēdētājs, kurš uzsvēra: «Mums, draugi, jādomā nevis par
minimumu, bet par maksimumu!» Bija lopkopēja, kura pauda: «Man jau
nav nekādas speciālās govju slaukšanas izglītības, esmu vienīgi
caurgājusi vidusskolu, bet nu — ko priekšniecība liek darīt,
uzreiz nepiekritīšu, jo man tomēr ir pašai savs vārds.» «Mēs te
visu padarīsim labu — arī cilvēkus pārtaisīsim!» apgalvoja
traktorists. «Produktīvie jaunlopi būs veselīgi tikai tad, ja
saņems pietiekamā daudzumā vitamīnus un keratīnu. Tādēļ uzarsim
visas dabiskās pļavas un iesēsim tur burkānus, saulespuķes un
hibrīdkāļus! Tikai tā un nekā citādi!» piepaceltā balsī uzsvēra
svaigi cepts Lauksaimniecības akadēmijas beidzējs. «Tikpat
nopietni, kā priekšsēdētājs ceļ sabiedrisko saimniecību, mums jāceļ
kultūras dzīve kolhozā. Sapratāt?» iebildumus nepieņēma vietējā
kultordze.
Partijas pirmorganizācijas sekretārs no tribīnes dalījās
novērojumos, piemēram, par to, kā savulaik lemts par dažu komunistu
izslēgšanu no partijas un piespiedu ārstēšanos, jo piekopta
žūpošana un amorāls dzīvesveids, kā arī pārkāptas sadzīves normas.
Ar lēmumu izpildi gan radušās problēmas, jo tā varējusi novest pie
situācijas, kad priekšniekiem pašiem vajadzētu mēslus dakšot un
govis slaukt.
Liecības rāda, ka laikā, kad preces varēja iemainīt pret taloniem,
cilvēkiem allaž pietrūcis cukura. Īsto iemeslu var minēt katrs
pats, bet reāli iesniegumi atklāj pamatojumus, kurus iedzīvotāji
izteikuši, lai saņemtu vairāk cukura: «Lūdzu iedalīt man cukuru
sakarā ar to, ka vēlos atzīmēt savu dzimšanas dienu, kurā
piedalīsies daudz viesu!», «Lūdzu iedalīt man papildu cukura
talonus sakarā ar bērnu svinīgu reģistrēšanu!», «Lūdzu piešķirt man
papildu cukura talonus sakarā ar Liepājas pedagoģiskā institūta
beigšanu!» un «Lūdzu piešķirt cukura papildporciju, jo man paliek
50 gadi!» Tāpat vairāk cukura vajadzējis, kolhozam dodoties
pieredzes apmaiņas braucienā.
Visīstākā laika mašīna gan bija
vēsturisko liecību krātuve pils augšstāvā. Tajā ieejot, nudien var
piedzīvot sirreālas izjūtas, jo liekas, ka ir nonākts padomju laika
veikalā, un tieši tāds arī bijis krātuves veidotāja Aigara Mauriša
mērķis. Tur apskatāmi tā laika trauki, kancelejas preces,
parfimērija, higiēnas un skaistumkopšanas preces, apģērbi,
aksesuāri, sadzīves tehnika, tapetes, bērnu kopšanas lietas,
rotaļlietas un vēl, un vēl. Pie tam — daļai preču iepakojumi
aizvien ir neatvērti. Galu galā — vēl šogad kādas aizsaulē
aizgājušas tiņģernieces mājās atrasti ievērojami krājumi ar tādām
savulaik pret taloniem saņemtām precēm. Blakus telpā iekārtots
vidusmēra darba kabinets kolhoza laikā. Tur apkopoti arī raksti par
Tiņģeri no laikraksta «Padomju Karogs».
Tie, kuri nebija uz Kolhoznieku balli, kolhozam veltītās
ekspozīcijas varēs apskatīt vēl ilgāku laiku. Ir arī skaidrs, ka
vēsturisko liecību krātuvi varētu izvērst daudz plašāku par divām
tai atvēlētajām telpām. «Ir kolhoza stāsts, pils stāsts, skolas
stāsts, protams, vēl visas kolekcijas,» uzskaitīja A. Maurišs.
Bet vēl jau viņa krājumos ir lielgabarīta eksponāti no
lauksaimniecības jomas!
Trešā deja vu sajūtu raisītāja bija bufete pils pagrabstāvā. Ar
roku rakstītā ēdienkarte pie sienas liecināja, ka še par rubļiem un
kapeikām var iegādāties štovētos kāpostus ar desiņām, ķilavmaizes,
ķīseli ar putukrējumu, cigoriņu kafiju, kompotu un gandrīz vairs
neko citu. Viss bija autentisks līdz sīkākajām detaļām, sākot ar
svariem, skaitīkļiem, traukiem un alumīnija ēdamrīkiem un beidzot
ar padomju laika radio aparātu un atbilstošu kafijas kārbām bufetes
plauktā. Ak, jā, protams, arī neestētiskie galdi un paļodzīgie
krēsli bija īsti godā celtā laika liecinieki.
Pēc iestiprināšanās kolhoznieki varēja dedzināt kalorijas,
izdejojoties no Dundagas ceļu mērojušā disko vectētiņa Gunāra
Laicāna vadītajā diskotēkā.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: