Mākslas nezūdamības likums darbojas un vēl darbosies 23.11.2016

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

Līdz 4. decembrim Talsu novada muzejā apskatāma Talsu mākslinieku — novadnieku — darbu izstāde. Tā, rīkota ik pa trim gadiem, šoreiz norisinās pieminekļa «Koklētājs» zīmē un tika atklāta 16. novembrī, pieminekļa 20. gadadienā. Muzeja krājumā tagad nonākuši arī divi gleznotājas Aijas Zariņas darbi, kuros kā galvenais tēls izmantota Koklētāja figūra.
Ņemot vērā nemīlīgos laika ap­stākļus, jubilejas reizē «Koklētāja» pakājē nevarēja skanēt kokles, toties Talsu novada muzejā gan! «Mums, muzeja kolektīvam, likās, ka šodien, kad svinam mūsu «Koklētāja» 20. gadadienu, te jābūt koklētājām,» sacīja muzeja direktore Mirdza Jonele. Starp citu, arī Talsu novada muzejs tieši kopš 1996. gada atrodas šajā ēkā, un šo notikumu kolektīvs aicinās svinēt ikgadējā muzeja ballē, kas notiks 21. decembrī.
Ja atgriežamies pie novadnieku izstādes, pirmoreiz tāda notika 1929. gadā. Toreiz izstādē piedalījās pieci mākslinieki, bet šogad tā vieno 30 autorus, kas tagad dzīvo dažādās vietās Latvijā un citur pasaulē. «Varētu teikt, ka Talsos ar mākslu viss ir kārtībā,» secināja māksliniece, izstādes kuratore un Talsu novada muzeja galvenā speciāliste mākslas jautājumos Guna Millersone. Galvenais iemesls, kāpēc mākslinieki labprāt šādi sadarbojas, iespējams, esot katram nepieciešamais drauga plecs, otra mākslinieka labais vārds, kopā turēšanās nozīmīgums.
Zinot, ka laiks no Lāčplēša dienas līdz valsts svētkiem ir piemērots pārdomām par sevi, savu tautu un valsti, tekstilmāksliniece Aija Baumane izstādes atklāšanā runāja par to, ko ikviens var Latvijai dot. «Domāju, ka lielākais pienesums ir darbi, ko darām, — ko zemnieks dara laukā, ko strādnieks dara kādā uzņēmumā… Mēs, mākslinieki, arī parādām, kāds nu mēs katrs esam,» viņa sprieda. A. Baumane pateicās, ka joprojām tiek rīkotas šādas kopīgas izstādes, kurās māksliniekiem atliek vien laimīgi atsaukties aicinājumam un novērtēt to, ka viņi nav aizmirsti. «Izstādes piesaista novadam, šai vietai, un man šī vieta ir ļoti mīļa,» viņa apliecināja.
Līdzīgās domās bija gleznotāja Tatjana Krivenkova. Viņa neslēpa, ka agrāk nav ticējusi, dzirdot operdziedātājus sakām, ka vislabprātāk viņi dziedot dzimtenē. «Bet tagad es tiešām saprotu, ka viņi runā no sirds! Tas ir ļoti svarīgi — faktiski vissvarīgāk! — izstādīties mājās,» māksliniece konstatēja.
«Visa šī diena, šie notikumi apliecina tādu faktu, par ko man šad un tad patīk runāt — par mākslas nezūdamības likumu. Tas darbojas un vēl darbosies. Es ceru,» noslēgumā teica G. Millersone.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: