«Man nav bijis garlaicīgi vēl nevienu sekundi» 09.11.2013
Mazirbes «Stūrīšos» viss ir pa īstam: lībiešu seno ēdienu degustācija, naktsmājas ar verandu, pirtiņas siltums un dzīva uguns kamīnā, senlietas un garšaugu dobe dārzā. «Man nav bijis garlaicīgi vēl nevienu sekundi,» teic Igors Ginters, vaicāts par kluso sezonu tūrisma jomā. Viņam īpaši patīkot pēdējās, sniegiem bagātās ziemas. Ginteri svin visus gada svētkus — Mārtiņus, Ziemassvētkus, Lieldienas, Jāņus un pat velīšiem mielastu sarūpē. Lai kā Igors solās, ka šoziem vārnas vairs nebaros, mājinieki tam netic — ēdiens tiek izmantots līdz pēdējai kripatai.
Saimnieks skaidro, ka gandrīz visi viņa
lietotie produkti ir ekoloģiski audzēti. «Veikalā ļoti maz pērku, pārsvarā visu iegādājos tirdziņā, sadarbojos ar saviem piegādātājiem. Saknes un gaļiņa nāk tepat no Dundagas, speciāli man uz Jauno gadu ruksi audzina arī Tukumā,» viņš skaidro. Kad pirms gadiem pieciem, cepot gaļu, pa pannu peldējusi šķidra balta putra, punktu lielveikalu produkcijai pielicis televīzijā redzētais raidījums. Igors slavē vietējos Dundagas piensaimniekus, kartupeļu un burkānu audzētājus — pa šiem gadiem esot savācis «visu ko labu».
Par pavāra profesiju viņš esot sapņojis jau no bērnu kājas, kad no radiniekiem iemācījies cept kūkas. Ja vecmamma katru otro dienu cepusi plātsmaizi, savu maizīti uz plīts malas pamanījies uzķibināt arī mazdēls. Pamatskolu zēns pabeidzis Ogrē, uz kurieni ģimene pārcēlusies, kad mamma Gunta sāka strādā Ogres trikotāžas kombinātā. Tā kā puisim mācīties nekad nav īpaši paticis un stundās bijis grūti mierīgi nosēdēt, viņš izvēlējies profesionāli tehnisko skolu. «Kad aizgāju uz profeni, man uzradās četrinieki un piecnieki, tur bija pavisam cita attieksme,» skaidro Igors. Pabeidzot Rīgas 15. profesionāli tehnisko vidusskolu, viņš ieguvis piektās kategorijas pavāra specialitāti un balvā saņēmis pat braucienu uz Čehoslovākiju.
Par pavāru jaunietim nācies strādāt, divus gadus Lietuvā dienot Padomju Armijas raķešu bāzes daļā. «Man ļoti paveicās, jo tobrīd pastāvēja liela iespēja nokļūt Afganistānā,» atceras Igors. Dienesta laikā viņš divreiz aizsūtīts uz Kazahstānas stepēm, krustu šķērsu izbraukāta Krievija, Urāli. Igors gatavojis maltīti arī pulka komandierim — ja zaldātiņi ēduši žāvētus kartupeļus un konservus, vadība baudījusi dažādus labumus. «Kad no dzeramā ūdens pārējie pavāri dabūja skrejamo, veselu mēnesi 500 cilvēkiem gatavoju viens pats. Vienpadsmitos nokritu stolovkā uz galda, kur man bija matracis, bet četros jau bija jāceļas — tā gandrīz mēnesi. Atbraucu uz daļu tievs kā skals,» smejas mazirbnieks. Pārstrādāšanās dēļ viņam bija pazudusi arī oža un garšas sajūta, turklāt, atgriežoties daļā, aizsūtīts uz… cietumu. «Tāpēc, ka nākamajā dienā pēc ierašanās notika skate, un es biju gan mazliet iešuvis drēbes, kas uz mani burtiski karājās, gan uzaudzējis ūsas. Iedeva piecas sutkas, taču tur bija tik labi!» negaidīto atvaļinājumu ar prieku atceras Igors.
Pēc demobilizēšanās atpūta gan nav sanākusi —
pūties knapi divas nedēļas. «Sāku strādāt kafejnīcā «Turaida» Tērbatas ielā Rīgā. Tur katru dienu pusdienas un vakariņas nāca ēst antikvariāta, veikalu un frizētavu darbinieki. Tolaik jau nauda bija tikai tiem, kas strādāja tirdzniecībā — tas bija visīstākais blatu laiks,» atceras Igors. Ja viņa šefene visu laiku kaut ko pirkusi, puisis ar saviem septiņdesmit rubļiem pats knapi līdz algai izvilcis, tāpēc piestrādājis arī kafejnīcā «Nīca». Vienlaikus iestājies arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, pārtikas tehnologos; pusotru gadu nomācījies, bet darba dēļ pametis. «Taču nekad, nevienu sekundi, neesmu nožēlojis, ka man nav augstākās izglītības! Jo profesija ir tā, kas tevi dara par meistaru,» smej Igors un uzskata, ka vislabāko izglītību guvis, strādājot tirdzniecībā. «No visiem bija jābaidās, kukuļi jādod — pat gruščiki pamanījās puskasti kartupeļu iznest, bet tu pa vidu kā mazais nazītis,» atceras Igors.
Viņš juties laimīgs, kad 90. gadā aizgājis jūrā, nostrādājis par pavāru trīs gadus uz tirdzniecības kuģa. Gan naudu sapelnīji, gan pasauli redzējis, apbraucis apkārt teju visai pasaulei: būts Āfrikas valstīs, Tuvajos Austrumos, Indonēzijā, Malaizijā, Kanāriju salās. «Ja Eiropā viss bija nolaizīts, piepucēts, tur bija īstā dzīve,» aizdomājas sarunu biedrs. Pēdējos gadus jūrā nācies strādāt pie angļiem uz velkoņa. Par tā laika notikumiem Latvijā mazirbnieks neko daudz nav zinājis — šausmīgākā ziņa bijusi par vecmammas, lībietes Bertas Ginteres aiziešanu Aizsaulē. Vēstule ar ziņu gan atnākusi ar trīs mēnešu aizkavēšanos.
Atgriežoties no jūras, Igors uzsācis biznesu —
ierīkojis automašīnu stāvvietu Maskavas ielas rajonā Rīgā. Gandrīz visi tā laika varoņi, kuru vārdi 90. gadu vidū bija iesaistīti dažāda mēroga skandālos, savus smalkos braucamos turējuši Igora stāvlaukumā. Viņš to laiku salīdzina ar murgu un atzīstas, ka juties laimīgs, kad biznesu pārdevis — pēdējie gadi ļāvuši atsperties arī finansiāli. Paralēli mašīnu biznesam Ginteru ģimene apsaimniekojusi arī divas piecstāvu mājas Rīgas centrā — Dzirnavu ielā izveidots pirmais dzīvokļu kooperatīvs pilsētā. «Sākām no nulles — tad mums vairs nebija ne piečurātas trepes, ne izlauztas durvis un cauri jumti… Tagad gan arī šo biznesu ir pārņēmuši citi cilvēki, ievēlēta cita valde, tāpēc ar to vairs intensīvi nenodarbojos. 2005. gadā pārcēlāmies uz Mazirbi pavisam, vienīgi māsa dzīvo Rīgā. Tā kā man vienmēr viss bijis apjomīgs, tas prasa laiku un ieguldījumus, tāpēc vienmēr bija jāizdara izvēle,» skaidro Igors.
Pilnu interviju lasiet 8. novembra laikrakstā!
Tā var dabūt paaugstināts asinsspiediens http://www.drpakalns.lv/veselibas-abc/asinsspiediens/
Redakcijai jau par šo komentāru ir paziņotsLai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: