«Mēs neizvēlējāmies paši laiku, kurā dzīvojam, mēs ar to samierināmies» 06.11.2018
Šis ir citāts no diplomāta Ludviga Sējas dienasgrāmatas
un memuāru teju 600 lappušu biezās nesen iznākušās grāmatas
«Es pazīstu vairs tikai sevi». Viņš neraksta par mūža pirmo pusi,
kad veica pagaidu pilnvarotā lietveža pienākumus Vašingtonā, bija
sūtnis Lietuvā, pēc tam ģenerālkonsuls Lielbritānijā. Dienasgrāmata
un memuāri ir par padomju un nacistu soda nometnēs piedzīvoto.
1941.—1961. gads.
Kā Dievs lēma, tā notika
1865. gadā dzimušam, šim cilvēkam bija lemts dibināt un celt
Latviju un bezgala sāpēs ciest par tās aiziešanu postā. Tāds
vienkārši bija viņam iezīmētais dzīves laiks, un — mēs taču
paši to neizvēlamies.
Ja esmu dzimusi 1945. gadā, man no tā nekur neizsprukt, —
zīmogs ir virsū. Dienasgrāmatu diemžēl nekad neesmu rakstījusi. Ar
memuāriem arī ir tā, kā ir. Ja būtu sākusi 70.—80. gados droši
vien tagad kauns būtu lasīt, pati sevi vairs nepazītu. Nevarētu kā
Ludvigs Sēja virsrakstā likt «Es pazīstu vairs tikai sevi». Bet, ja
tā godīgi, melojusi jau droši vien nebūtu, vienkārši katrā laikā
esmu bijusi pavisam cits cilvēks. Un ar to ir jāsamierinās, grozīt
neko nevar, jau sākot ar mammas likteni, kad viņa teju 30 gadu
vecumā atsaucās it kā pavisam sveša vīrieša izmisīgajam lūgumam
glābt situācijā, kad dzemdībās mirusi sieva un viņš palicis viens
ar zīdainīti. Ar difteriju pavisam drīz nomirst arī Uldiņš. Bet
notiek tas, kam starp diviem jauniem cilvēkiem jānotiek, un šai
pasaulē piesakos es. Kara pēdējā gadā Kurzemes katla laikā
iznēsāta, piedzimusi uzvaras mēnesī maijā. Bet nedēļu pirms tam
iznīcinātāju ķēde Pieņu pļavā pa ceļam no «Zelmeņiem» uz Dundagu
jau saņēmusi ciet manu tēvu, un tieši 22. datumā, kad mammai
lielās mokās dzimu es, Robertam Liepkalnam ticis rakstīts aresta
orderis. Aizsargs, tas nekas, ka tikai muzikants. Kurelietis. Viss!
Astoņi gadi cietumā, pēc tam — Sibīrija.
Tagad, kad ļoti bieži gudri runā un raksta par bērnības un pat
pirmsdzemdību traumām, kā par cēloni smagajiem likteņiem, —
esmu nikna uz visiem tā saucamajiem psihoterapeitiem. Vai tad
noslīcināt mūs tādus, toreiz dzimušos, vajadzēja? Ar likteni bija
jāsamierinās gan mammai, vienai pašai ar zīdaini dziļos laukos
palikušai, gan tēvam bija «jānes savs krusts» Rīgas centrālcietumā,
pēc tam vēl nezin kur Krievijas cietumos.
Bet es augu un ķepurojos, nekādu bērnības traumu neapjauzdama. Par
manu pirmo lasāmvielu pavisam nejauši bija gadījusies avīze «Cīņa».
Mamma domājusi, ka, sēžot pagaldē un saburzīto lapu rokā turēdama,
tēloju, ka lasu tāpat kā lielie, bet īstenībā tikai kaut ko
buldurēju savā nodabā. Taču pārgudri priekš bērna, — par
proletariātu, komunismu un kaut ko tamlīdzīgi. Laikam jau kaimiņu
ģimenē lielās māsas bija mācījušas lasīt savus jaunākos brāļus, un
es, piecgadniece, arī biju pa ceļam trāpījusies.
Taču, jo vairāk lasi, jo mazāk saproti
Nupat izlasīju arī Māra Ruka grāmatu «25 gadi kopā ar sektu».
Šokējoši fakti par studentu korporācijām. Sākot ar žīdu šāvēju
Viktoru Arāju, kas nācis no «Letonias» un beidzot ar neatkarības
gados atjaunoto sabiedrisko studentu organizāciju šolaiku biedriem,
kuru darbība arī atainota pavisam negatīvā skatījumā. Nu, nespēju
pieņemt par neapgāžamu patiesību visu, kas šajā grāmatā rakstīts.
Par korporeļiem, viņu krāsām, šķēpu krustošanu, alus dzeršanu un
mūžīgo studentiju esmu šo to lasījusi vien tos laikus
atspoguļojošajās grāmatās. Toties krietni vairāk zinu par padomju
jauniešu organizācijām, kuru biedre biju arī pati. Neatceros,
Ļeņina mazbērni oktobrēni laikam toreiz vēl nebija piedzimuši. Man
bija tas gods iestāties Oļega Koševoja vārdā nosauktajā pionieru
vienībā. 3. vai 4. klasē mums ap kaklu apsēja sarkanu kaklautu
un pionieru vadītājai uz tagad šķietami retorisko saukli «Cīņai par
komunistiskās partijas lietu esi gatavs!», kā visi, arī es
atbildēju ar nešaubīgi iemācīto: «Vienmēr gatavs!» Māra Zālīte
rakstījusi, ka viņa savējos mājās nemitīgi tirdījusi, kas tā ir par
lietu, kurai jābūt vienmēr gatavai, tā arī neziņā palikdama. Es
nevis neuzdrošinājos, man pat prātā nenāca kādam ko jautāt. Ja reiz
gatavs, tad, tā sacīt, — «Vienmēr gatavs!».
Nekādas dižās aktivitātes no pionieru laikiem neatceros. Posts bija
ar kaklautu, kas bija jāsien katru dienu, bet tas burzījās. Satīna
drēbes stūrīši rullējās, ne vienmēr vajadzīgākajā brīdī plītī bija
ogles, ar ko karsēt pletīzeri. «Pati vainīga, ko stājies
pionieros?» cieti noteica mamma, jo viņai atļauju nebiju prasījusi.
Citādi bija manai klasesbiedrenei Skaidrītei. Freivaldu ģimenē
nevienam no sešiem brāļiem un četrām māsām nebija sarkanā kaklauta.
Un viņi ir lepni, ka tā noturējušies. Bet toreiz jau bija arī
sāpīgi brīži. Tāpēc, ka neesi pionieris, neņēma līdzi pārgājienā
vai uz draudzības pasākumu kaimiņu skolā, mācību gadu beidzot vai
eglītes vakarā, kādu grāmatiņu iedeva tikai pionieriem, tiem
retajiem, kas nebija, nepienācās. Protams, ka nonievātajam bērnam
sirds sāpēja, un to atceras visu mūžu. «Maija, cik tu esi laimīga,
tev par Dinsberga skolu saistās tikai labas atmiņas,» aizvien
salidojumu tikšanās reizēs saka Skaidrīte. Kaut gan tā gluži
nav, — puikas tāpat arī mani grūda dubļu peļķēs un aiz mēteļa
apkakles stūķēja sniegu.
Turpinājums par komjaunatni
No Dinsberga septiņgadīgās skolas loģiski bija jāiet tālāk uz
Dundagas vidusskolu. Iesāku. Bet ar obligāto kartupeļu talkas
mēnesi Lisenko kolhozā arī mācības bija beigušās. Šausmīgas
galvassāpes, aizdegunes mandeļu iekaisums. «Strutas galvā,» kā
mammai teica toreizējais Talsu LOR Vēveris. Ārstēja, kaut ko dūra,
kaut ko vilka. Kad palika labāk, strādāju zagotskotā «Būdenu» šķūnī
uz kuļmašīnas par padevēju iekšālaidējam. Vēl tagad varu atrādīt
rādītājpirkstu, kur ar nazi biju trāpījusi, griežot pušu rudzu
kūlīti. Pēc tam strādāju «Stirniņu» gaterī, kur, nomaļus zāģējot,
ripzāģis smagi trāpīja otras rokas rādītājpirkstam. Par skolu vairs
nebija ne prātā. Pavasarī gāju mammai palīgā govis slaukt «Būdenu»
fermā. Jā, man toreiz bija tikai 14 gadi. Mūžam neizsakāms
paldies krustvecākiem, kas mani burtiski piespieda mācīties.
Dundagas klasesbiedri bija jau 9. klasē, man bija kauns no
viņiem atpalikt, aizgāju uz Valdemārpils vidusskolu.
Naums Švarcbergs bija mūsu 8. klases audzinātājs. Icke.
Citādi viņu nesaucām. Sākumā viņš latviski nerunāja ne vārda, bet
vēlāk ļoti centās. Kad izlikāmies, ka neko nesaprotam, mūsu žīdiņš
tulkoja, kā mācēdams: «Un mazi zakiši stāvēja uz pēdējām kajiņām»,
un «onkaliņš bija škibs uz vienu pusi». Bet, kad dauzīdamies cits
citu ķerstījām, viņš manu pakaļskrējēju saķēra aiz apkakles un
uzsauca: «Puika, ko tu grabaļi meitaņi?» Un pavisam drīz sākās
sarunas par iestāšanos komjaunatnē. Man bija tuvu 16. «Jāstājas!
Jāstājas! Tev būs daudz labākas atzīmes krievu valodā, un vispār
vidusskolu tu nemaz citādi nevarēsi pabeigt,» smadzenes skaloja
klases audzinātājs. Iestājos arī. VĻKJS biedra karti man izsniedza
toreizējais rajona organizācijas pirmais sekretārs Eduards Rode,
bet Naums Švarcbergs šim notikumam par godu pasniedza Leona Paegles
darbu izlases sējumu plānos vāciņos ar ierakstu: «Ļubiķe Roģinu
tak, kak jejo ļubil Ļeon Paegle.» Neticu, ka Icke būtu zinājis, kas
ir Leons Paegle, nedz arī kādu viņa dzimtenes mīlēšanas darbu
lasījis. Bet komjaunatnē nu biju. Kaut ko rakstīju sienasavīzē,
biju mūžīgā pirmorganizācijas sekretāra vietniece. Varētu jau
teikt, ka tā pienācās, un viss. Bet tas jau būtu melots. Ne Arvīds
Zalāns, ne Uldis Kalniņš, mani klasesbiedri, nebija pierunājami
stāties komjaunatnē nedz ar ļaunu, nedz ar labu. Tāpat pabeidza
vidusskolu, un nekas briesmīgi slikts ar viņiem nemaz nenotika,
izlaiduma bildē stāv pie jasmīnkrūma kā brieži. Pat sabiedrības
mācības eksāmenā trijnieks bija ielikts. Man gan — piecnieks.
Jo es taču apzinīgi stūķēju galvā visu, ko mācīja, ne prātā nenāca,
ka tās ir muļķības. Bet Uldis nemitīgi runāja sabiedrības mācības
skolotājai pretī, gāzdams apkārt visas viņas teorijas. Turklāt
Lilija Staprāne toreiz bija skolas direktore, un mēs, aiz bailēm
svīzdami par tāda konflikta iespējamām sekām, tai pašā laikā tomēr
priecājāmies, ka tiek novilcināts laiks, un tūliņ jau būs zvans no
stundas. Sibīriju pārdzīvojušam un smaga zaudējuma sāpēs
atgriezušamies savās «Ķellēs», viņam smadzenes neviens vairs
nespēja izskalot. Bet eksāmenā Uldis bija izvilcis 4. biļeti.
Lasu: «PSKP Programma un PSKP CK jūnija (1963. g.) Plēnumā
izvirzītie uzdevumi ideoloģiskajā darbā un jaunā cilvēka
audzināšanā. Komunisma cēlāju morāles kodeksa principi.» Absurds un
ārprāts!
Bet atmiņā atsauktais arī vēl nebūt nenozīmē
saprašanu
Mums bija brīnišķīgs matemātikas skolotājs Artūrs Šutka. Vīrs
gados, droši vien jau it kā vajadzēja iet pensijā, taču viņa
atlaišana notika momentā. Jaunā skolotāja, kas tikko bija beigusi
universitāti, pieredzes trūkuma dēļ netika galā un vienkārši
mocījās ar mums, lūdza, lai ejam pie Šutkas, kas ikvienam burtiski
algebru, ģeometriju un trigonometriju spēja «ieliet galvā», un
palūdzam viņu palīdzēt izņemt cauri eksāmena biļetes. Protams, ka
sirmais skolotājs atsaucās. Bet tad kādā nodarbību reizē pēkšņi
ieradās bargais triumvirāts — skolas direktore, partijas
sekretāre un arodbiedrības priekšnieks — un mums šīs telpas
mazajā skoliņā aizliedza. Vēl tikām nobrīdināti, ka, pie šāda
skolotāja mācoties, neviens eksāmenu nenolikšot. Kā pa miglu
atceros niknus vārdus par tautas ienaidnieku, par beztiesīgu tādam
mācīt padomju skolēnus. Bet biļetes jau mēs izņēmām šā vai tā, pa
klusiņām gājām uz Šutku dzīvokli. Bet kāpēc pret visu Valdemārpils
vidusskolas skolēnu tik ļoti cienīto skolotāju notika tādas
represijas? Vēlāk dzirdēju, ka viņš it kā leģionā bijis, šo toreiz
nepiedodamo noziegumu slēpdams, no Vidzemes pārcēlies uz kluso
Kurzemes mazpilsētiņu Valdemārpili, bet arī tur atradies kāds
nodevējs. Mūsu vēlākais klases audzinātājs Normunds Insbergs bija
tik jauns, ka nu nekādi nevarēja būt saistāms ar šādu pagātni, bet
arī viņam darbu Valdemārpils vidusskolā lika pamest.
11. klase, pēdējais ceturksnis, un audzinātājs — no
skolas ārā! Kad uzdrošinājāmies sadumpoties, ka ne no viena cita
rokām atestātus neņemsim pretī, Normundam visžēlīgi atļāva šajā
svinīgajā brīdī būt kopā ar mums. Bet, kad izlaiduma neoficiālajā
daļā Sasmakas ezermalā, pie ugunskura sapulcējušies, vienubrīd viņu
nekur tuvumā neredzēdami, saucām: «Skolotāj! Skolotāj!», bet
atbildes nebija, viņš turpat no krūmmalas akmens piecēlies, mūs
bargi nobrīdināja nekad vairs viņu tā nesaukt. «Skolotājs ir
lamuvārds.» Tobrīd un arī pēc tam neatbildēts palika
jautājums — par kādiem grēkiem? Bet vēlāk jau Normunds atkal
strādāja skolā, un viss it kā bija kārtībā. Taču salidojumos
priecājāmies par satikšanos un pagātni necilājām.
Nepiedodams grēks man ir nenotikušās
sarunas
ar tēvu. Pēc astoņiem cietuma gadiem un vēl četriem Sibīrijā, kaut
gan izsūtījums jau bija lemts uz mūžu, viņš atgriezās
1957. gada rudenī, kad man jau bija 12. Skolas direktors
Edgars Osis mani izsauca no klases, un ceļmalā pie Dinsberga
stādītā ozola mēs satikāmies. Atceros spilgti, — tur vēl
toreiz augšas zarā karājās kārts, pa kuru trenējāmies rāpties, un
pat man izdevās. Un, neticami, bet tūliņ uzausa arī atmiņa no četru
gadu vecuma, kad mamma bija paņēmusi līdzi uz Rīgu, mēs, kā par
brīnumu, tikām ielaisti Centrālcietumā, paps bija tādā pelēkā darba
frencī, es viņam sēdēju klēpī un stāstīju, ka mājās aitai
atskrējuši divi melni jēriņi. Un papa brālēns Valteronkulis un
Bertastante man toreiz mājāsbraucot uzdāvināja lelli. Par Grietiņu
nosaucu, un tā bija vienīgā manā mūžā.
Tēvam lemtie tikai vēl septiņi dzīves gadi pēc izsūtījuma pagāja
Līgatnē. Kopā neesam dzīvojuši faktiski nemaz, tikai cik nu ciemu
reizēs, kad viņš izvadāja pa Līgatni, kur vienvasar, kad Arvīds
Pelše bija aizliedzis svinēt Jāņus, Gaujmalā bija sapulcējušies
līgotāju tūkstoši no visām malām un īpaši daudz no Rīgas. Paps bija
trompetists, viņš spēlēja orķestrī, mācīja Līgatnes puikas, manu
ilgu gadu labu draugu žurnālistu Andreju Cīruli ieskaitot.
Bet man pasē tēvavārda vietā — svītra. Ne mani klasesbiedri,
ne skolotāji par tādu Robertu Liepkalnu neko nebija dzirdējuši.
Dinsberga septiņgadīgās skolas beigšanas apliecībā, piemēram, man
ir ierakstīts patēva vārds. Vēl bija divi brāļi, māsa un, loģiski,
tikām uzskatīti par vienu ģimeni, un tā jau arī, protams, bija.
Turklāt īstā tēva pieminēšana bija riskanta. Kas viņš tāds, kur un
kāpēc? Lai Dievs man piedod, bet arī es savā jaunības maksimālismā
biju pie pilnas pārliecības, ka ne par ko jau nevienu cietumā
neliek. Tātad kaut kas ir bijis… Gatavodamies skolēnu pūtēju
orķestra mēģinājumiem, paps bieži savus nošu rakstus ievingrināja
arī mājās. Reiz, kad mazā sunīša Džipsīša sirsnīgas līdzikaukšanas
pavadījumā, viņš savas taures augstajos toņos pūta Roso skaņdarbu
«Klusums», pēkšņi pamanīju, cik spēlēšanas sasprindzinājumā dīvaini
izskatās viņa pirksti — tādi kā greizi un bumbuļos.
Nokaunējusies, ka agrāk to neesmu redzējusi, pajautāju, kāpēc tā.
Un viņš man stāstīja, ka, čekistiem, vedot viņu liecību pārbaudē no
Dundagas uz Stikliem, kur bija kureliešu bāzes vieta, bet iepriekš
jau gājiena mērķis nebija zināms, domājuši, ka viņus nošaus, ka
atpakaļceļa vairs nebūs, un ieskrējis Sabdagu «Ratniekos» pie
mammas, lai atvadītos. Par bēgšanu nebija ne domas. Un, kad nu
atkal noķerts, pavēlēts likt rokas uz celma, un tad nu ar šauteņu
laidēm zvetēts un zvetēts.
«Tas milzis uz māla kājām reiz sabruks»
To radubērniem borēdams nevarēja ieborēt tēva brālēns Valters
Liepkalns, kurš par visām varēm gribēja mūs izaudzināt par
cilvēkiem. Kad neklātienes studiju eksāmenu sesiju laikā dzīvoju
pie viņa un Bertastantes, Dievs nedod, ja onkulis ieraudzīja, ka
mācos partijas vēsturi, zinātnisko komunismu vai ko tamlīdzīgu.
Grāmata vārda tiešā nozīmē izlidoja pa logu, kas, par laimi,
atradās Avotu ielas sētas pusē. Kad neapdomīgi pieminēju kaut ko
Ļeņina ielā redzētu, sekoja bargs: «Ko tu teici? Uz kādas ielas?
Lai šo vārdu es no tevis vairs nedzirdētu!» Un kā viņš cīnījās par
Sabdagu autobusu pieturas vārda atjaunošanu, kas turienes kolhozam
par godu bija nosaukta par «Komunistu». Kad citādi neizdevās,
mēģināja ar viltu. Rakstīja «Cīņai» vai tautas kontrolei, vairs
īsti neatceros, ka visur, lūk, tiekot stāstīts un rakstīts, ka
komunists esot cildenas un dižas nozīmes vārds, bet nu tas stāvot
uzdrukāts uz šķība staba dubļaina ceļa malā. Nostrādāja! Drīz atkal
bija «Sabdagas». Turienes kapsētā Valters apgūlās 1980. gada
janvārī. Milzis uz māla kājām sabruka desmit gadus pēc tam. Paldies
Dievam, vismaz man ir bijis lemts to piedzīvot. Lai gan komunismu
cēlu vēl labu laiku. Kad tas neizdevās, atkāpāmies līdz attīstītā
sociālisma stadijai. Bet lozungs bija viens — «Visu zemju
proletārieši, savienojieties!» Nekas nesanāca ar to savienošanos.
Atmodāmies, nodibinājām Tautas fronti, izgājām Baltijas ceļu un
barikāžu laiku. Dzīvojam pavisam citā laikmetā, un, paldies Dievam,
vismaz man pasaules uzskats ir neatgriezeniski mainījies. Jā, mēs
neizvēlamies laiku, kurā dzīvojam, mēs ar to samierināmies.
Un tautfrontiešu trīsdesmitgades saietā Talsu novada muzejā
29. septembrī arī bijām pulcējušies laikabiedri ar plus, mīnus
nieka desmitgades vecuma starpību, un tas nav būtiski. Vienkārši ir
jāpieņem viss ar mums notikušais. Arī pioniera kaklauts,
komjauniešu nozīme, partijas biedra karte utt. Būt par disidentiem
bija spēks kļūt tikai dažiem, bet, piemēram, es jau biju arī par
dumju, lai padomju laika stulbības saprastu, un kur nu lai vēl tām
pretotos. Ilgus gadus biju tautas piesēdētāja tiesā. Un tur pirms
katras prāvas sākuma tiesnesis atgādināja, ka labprātīga atzīšanās
mīkstinot sodu. Pie tā arī palieku.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: