Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Jūlijs 2017
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Augusts 2017
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Septembris 2017
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Oktobris 2017
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Novembris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Decembris 2017
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Janvāris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Februāris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 1 2 3 4
Marts 2018
26 27 28 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Aprīlis 2018
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Maijs 2018
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Jūnijs 2018
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Jūlijs 2018
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Augusts 2018
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Septembris 2018
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Oktobris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Novembris 2018
 
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Viedoklis

Vai gaidāt Latvijas simtgades svētku?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

«Mēs neizvēlējāmies paši laiku, kurā dzīvojam, mēs ar to samierināmies» 06.11.2018

Maija Brūvere

Šis ir citāts no diplomāta Ludviga Sējas dienasgrāmatas un memuāru teju 600 lappušu biezās nesen iznākušās grāmatas «Es pazīstu vairs tikai sevi». Viņš neraksta par mūža pirmo pusi, kad veica pagaidu pilnvarotā lietveža pienākumus Vašingtonā, bija sūtnis Lietuvā, pēc tam ģenerālkonsuls Lielbritānijā. Dienasgrāmata un memuāri ir par padomju un nacistu soda nometnēs piedzīvoto. 1941.—1961. gads.
Kā Dievs lēma, tā notika
1865. gadā dzimušam, šim cilvēkam bija lemts dibināt un celt Latviju un bezgala sāpēs ciest par tās aiziešanu postā. Tāds vienkārši bija viņam iezīmētais dzīves laiks, un — mēs taču paši to neizvēlamies.
Ja esmu dzimusi 1945. gadā, man no tā nekur neizsprukt, — zīmogs ir virsū. Dienasgrāmatu diemžēl nekad neesmu rakstījusi. Ar memuāriem arī ir tā, kā ir. Ja būtu sākusi 70.—80. gados droši vien tagad kauns būtu lasīt, pati sevi vairs nepazītu. Nevarētu kā Ludvigs Sēja virsrakstā likt «Es pazīstu vairs tikai sevi». Bet, ja tā godīgi, melojusi jau droši vien nebūtu, vienkārši katrā laikā esmu bijusi pavisam cits cilvēks. Un ar to ir jāsamierinās, grozīt neko nevar, jau sākot ar mammas likteni, kad viņa teju 30 gadu vecumā atsaucās it kā pavisam sveša vīrieša izmisīgajam lūgumam glābt situācijā, kad dzemdībās mirusi sieva un viņš palicis viens ar zīdainīti. Ar difteriju pavisam drīz nomirst arī Uldiņš. Bet notiek tas, kam starp diviem jauniem cilvēkiem jānotiek, un šai pasaulē piesakos es. Kara pēdējā gadā Kurzemes katla laikā iznēsāta, piedzimusi uzvaras mēnesī maijā. Bet nedēļu pirms tam iznīcinātāju ķēde Pieņu pļavā pa ceļam no «Zelmeņiem» uz Dundagu jau saņēmusi ciet manu tēvu, un tieši 22. datumā, kad mammai lielās mokās dzimu es, Robertam Liepkalnam ticis rakstīts aresta orderis. Aizsargs, tas nekas, ka tikai muzikants. Kurelietis. Viss! Astoņi gadi cietumā, pēc tam — Sibīrija.
Tagad, kad ļoti bieži gudri runā un raksta par bērnības un pat pirmsdzemdību traumām, kā par cēloni smagajiem likteņiem, — esmu nikna uz visiem tā saucamajiem psihoterapeitiem. Vai tad noslīcināt mūs tādus, toreiz dzimušos, vajadzēja? Ar likteni bija jāsamierinās gan mammai, vienai pašai ar zīdaini dziļos laukos palikušai, gan tēvam bija «jānes savs krusts» Rīgas centrālcietumā, pēc tam vēl nezin kur Krievijas cietumos.
Bet es augu un ķepurojos, nekādu bērnības traumu neapjauzdama. Par manu pirmo lasāmvielu pavisam nejauši bija gadījusies avīze «Cīņa». Mamma domājusi, ka, sēžot pagaldē un saburzīto lapu rokā turēdama, tēloju, ka lasu tāpat kā lielie, bet īstenībā tikai kaut ko buldurēju savā nodabā. Taču pārgudri priekš bērna, — par proletariātu, komunismu un kaut ko tamlīdzīgi. Laikam jau kaimiņu ģimenē lielās māsas bija mācījušas lasīt savus jaunākos brāļus, un es, piecgadniece, arī biju pa ceļam trāpījusies.
Taču, jo vairāk lasi, jo mazāk saproti
Nupat izlasīju arī Māra Ruka grāmatu «25 gadi kopā ar sektu». Šokējoši fakti par studentu korporācijām. Sākot ar žīdu šāvēju Viktoru Arāju, kas nācis no «Letonias» un beidzot ar neatkarības gados atjaunoto sabiedrisko studentu organizāciju šolaiku biedriem, kuru darbība arī atainota pavisam negatīvā skatījumā. Nu, nespēju pieņemt par neapgāžamu patiesību visu, kas šajā grāmatā rakstīts. Par korporeļiem, viņu krāsām, šķēpu krustošanu, alus dzeršanu un mūžīgo studentiju esmu šo to lasījusi vien tos laikus atspoguļojošajās grāmatās. Toties krietni vairāk zinu par padomju jauniešu organizācijām, kuru biedre biju arī pati. Neatceros, Ļeņina mazbērni oktobrēni laikam toreiz vēl nebija piedzimuši. Man bija tas gods iestāties Oļega Koševoja vārdā nosauktajā pionieru vienībā. 3. vai 4. klasē mums ap kaklu apsēja sarkanu kaklautu un pionieru vadītājai uz tagad šķietami retorisko saukli «Cīņai par komunistiskās partijas lietu esi gatavs!», kā visi, arī es atbildēju ar nešaubīgi iemācīto: «Vienmēr gatavs!» Māra Zālīte rakstījusi, ka viņa savējos mājās nemitīgi tirdījusi, kas tā ir par lietu, kurai jābūt vienmēr gatavai, tā arī neziņā palikdama. Es nevis neuzdrošinājos, man pat prātā nenāca kādam ko jautāt. Ja reiz gatavs, tad, tā sacīt, — «Vienmēr gatavs!».
Nekādas dižās aktivitātes no pionieru laikiem neatceros. Posts bija ar kaklautu, kas bija jāsien katru dienu, bet tas burzījās. Satīna drēbes stūrīši rullējās, ne vienmēr vajadzīgākajā brīdī plītī bija ogles, ar ko karsēt pletīzeri. «Pati vainīga, ko stājies pionieros?» cieti noteica mamma, jo viņai atļauju nebiju prasījusi. Citādi bija manai klasesbiedrenei Skaidrītei. Freivaldu ģimenē nevienam no sešiem brāļiem un četrām māsām nebija sarkanā kaklauta. Un viņi ir lepni, ka tā noturējušies. Bet toreiz jau bija arī sāpīgi brīži. Tāpēc, ka neesi pionieris, neņēma līdzi pārgājienā vai uz draudzības pasākumu kaimiņu skolā, mācību gadu beidzot vai eglītes vakarā, kādu grāmatiņu iedeva tikai pionieriem, tiem retajiem, kas nebija, nepienācās. Protams, ka nonievātajam bērnam sirds sāpēja, un to atceras visu mūžu. «Maija, cik tu esi laimīga, tev par Dinsberga skolu saistās tikai labas atmiņas,» aizvien salidojumu tikšanās reizēs saka Skaidrīte. Kaut gan tā gluži nav, — puikas tāpat arī mani grūda dubļu peļķēs un aiz mēteļa apkakles stūķēja sniegu.
Turpinājums par komjaunatni
No Dinsberga septiņgadīgās skolas loģiski bija jāiet tālāk uz Dundagas vidusskolu. Iesāku. Bet ar obligāto kartupeļu talkas mēnesi Lisenko kolhozā arī mācības bija beigušās. Šausmīgas galvassāpes, aizdegunes mandeļu iekaisums. «Strutas galvā,» kā mammai teica toreizējais Talsu LOR Vēveris. Ārstēja, kaut ko dūra, kaut ko vilka. Kad palika labāk, strādāju zagotskotā «Būdenu» šķūnī uz kuļmašīnas par padevēju iekšālaidējam. Vēl tagad varu atrādīt rādītājpirkstu, kur ar nazi biju trāpījusi, griežot pušu rudzu kūlīti. Pēc tam strādāju «Stirniņu» gaterī, kur, nomaļus zāģējot, ripzāģis smagi trāpīja otras rokas rādītājpirkstam. Par skolu vairs nebija ne prātā. Pavasarī gāju mammai palīgā govis slaukt «Būdenu» fermā. Jā, man toreiz bija tikai 14 gadi. Mūžam neizsakāms paldies krustvecākiem, kas mani burtiski piespieda mācīties. Dundagas klasesbiedri bija jau 9. klasē, man bija kauns no viņiem atpalikt, aizgāju uz Valdemārpils vidusskolu.
Naums Švarc­bergs bija mūsu 8. klases audzinātājs. Icke. Citādi viņu nesaucām. Sākumā viņš latviski nerunāja ne vārda, bet vēlāk ļoti centās. Kad izlikāmies, ka neko nesaprotam, mūsu žīdiņš tulkoja, kā mācēdams: «Un mazi zakiši stāvēja uz pēdējām kajiņām», un «onkaliņš bija škibs uz vienu pusi». Bet, kad dauzīdamies cits citu ķerstījām, viņš manu pakaļskrējēju saķēra aiz apkakles un uzsauca: «Puika, ko tu grabaļi meitaņi?» Un pavisam drīz sākās sarunas par iestāšanos komjaunatnē. Man bija tuvu 16. «Jāstājas! Jāstājas! Tev būs daudz labākas atzīmes krievu valodā, un vispār vidusskolu tu nemaz citādi nevarēsi pabeigt,» smadzenes skaloja klases audzinātājs. Iestājos arī. VĻKJS biedra karti man izsniedza toreizējais rajona organizācijas pirmais sekretārs Eduards Rode, bet Naums Švarcbergs šim notikumam par godu pasniedza Leona Paegles darbu izlases sējumu plānos vāciņos ar ierakstu: «Ļubiķe Roģinu tak, kak jejo ļubil Ļeon Paegle.» Neticu, ka Icke būtu zinājis, kas ir Leons Paegle, nedz arī kādu viņa dzimtenes mīlēšanas darbu lasījis. Bet komjaunatnē nu biju. Kaut ko rakstīju sienasavīzē, biju mūžīgā pirmorganizācijas sekretāra vietniece. Varētu jau teikt, ka tā pienācās, un viss. Bet tas jau būtu melots. Ne Arvīds Zalāns, ne Uldis Kalniņš, mani klasesbiedri, nebija pierunājami stāties komjaunatnē nedz ar ļaunu, nedz ar labu. Tāpat pabeidza vidusskolu, un nekas briesmīgi slikts ar viņiem nemaz nenotika, izlaiduma bildē stāv pie jasmīnkrūma kā brieži. Pat sabiedrības mācības eksāmenā trijnieks bija ielikts. Man gan — piecnieks. Jo es taču apzinīgi stūķēju galvā visu, ko mācīja, ne prātā nenāca, ka tās ir muļķības. Bet Uldis nemitīgi runāja sabiedrības mācības skolotājai pretī, gāzdams apkārt visas viņas teorijas. Turklāt Lilija Staprāne toreiz bija skolas direktore, un mēs, aiz bailēm svīzdami par tāda konflikta iespējamām sekām, tai pašā laikā tomēr priecājāmies, ka tiek novilcināts laiks, un tūliņ jau būs zvans no stundas. Sibīriju pārdzīvojušam un smaga zaudējuma sāpēs atgriezušamies savās «Ķellēs», viņam smadzenes neviens vairs nespēja izskalot. Bet eksāmenā Uldis bija izvilcis 4. biļeti. Lasu: «PSKP Programma un PSKP CK jūnija (1963. g.) Plēnumā izvirzītie uzdevumi ideoloģiskajā darbā un jaunā cilvēka audzināšanā. Komunisma cēlāju morāles kodeksa principi.» Absurds un ārprāts!
Bet atmiņā atsauktais arī vēl nebūt nenozīmē saprašanu
Mums bija brīnišķīgs matemātikas skolotājs Artūrs Šutka. Vīrs gados, droši vien jau it kā vajadzēja iet pensijā, taču viņa atlaišana notika momentā. Jaunā skolotāja, kas tikko bija beigusi universitāti, pieredzes trūkuma dēļ netika galā un vienkārši mocījās ar mums, lūdza, lai ejam pie Šutkas, kas ikvienam burtiski algebru, ģeometriju un trigonometriju spēja «ieliet galvā», un palūdzam viņu palīdzēt izņemt cauri eksāmena biļetes. Protams, ka sirmais skolotājs atsaucās. Bet tad kādā nodarbību reizē pēkšņi ieradās bargais triumvirāts — skolas direktore, partijas sekretāre un arodbiedrības priekšnieks — un mums šīs telpas mazajā skoliņā aizliedza. Vēl tikām nobrīdināti, ka, pie šāda skolotāja mācoties, neviens eksāmenu nenolikšot. Kā pa miglu atceros niknus vārdus par tautas ienaidnieku, par beztiesīgu tādam mācīt padomju skolēnus. Bet biļetes jau mēs izņēmām šā vai tā, pa klusiņām gājām uz Šutku dzīvokli. Bet kāpēc pret visu Valdemārpils vidusskolas skolēnu tik ļoti cienīto skolotāju notika tādas represijas? Vēlāk dzirdēju, ka viņš it kā leģionā bijis, šo toreiz nepiedodamo noziegumu slēpdams, no Vidzemes pārcēlies uz kluso Kurzemes mazpilsētiņu Valdemārpili, bet arī tur atradies kāds nodevējs. Mūsu vēlākais klases audzinātājs Normunds Insbergs bija tik jauns, ka nu nekādi nevarēja būt saistāms ar šādu pagātni, bet arī viņam darbu Valdemārpils vidusskolā lika pamest. 11. klase, pēdējais ceturksnis, un audzinātājs — no skolas ārā! Kad uzdrošinājāmies sadumpoties, ka ne no viena cita rokām atestātus neņemsim pretī, Normundam visžēlīgi atļāva šajā svinīgajā brīdī būt kopā ar mums. Bet, kad izlaiduma neoficiālajā daļā Sasmakas ezermalā, pie ugunskura sapulcējušies, vienubrīd viņu nekur tuvumā neredzēdami, saucām: «Skolotāj! Skolotāj!», bet atbildes nebija, viņš turpat no krūmmalas akmens piecēlies, mūs bargi nobrīdināja nekad vairs viņu tā nesaukt. «Skolotājs ir lamuvārds.» Tobrīd un arī pēc tam neatbildēts palika jautājums — par kādiem grēkiem? Bet vēlāk jau Normunds atkal strādāja skolā, un viss it kā bija kārtībā. Taču salidojumos priecājāmies par satikšanos un pagātni necilājām.

Nepiedodams grēks man ir nenotikušās sarunas
ar tēvu. Pēc astoņiem cietuma gadiem un vēl četriem Sibīrijā, kaut gan izsūtījums jau bija lemts uz mūžu, viņš atgriezās 1957. gada rudenī, kad man jau bija 12. Skolas direktors Edgars Osis mani izsauca no klases, un ceļmalā pie Dinsberga stādītā ozola mēs satikāmies. Atceros spilgti, — tur vēl toreiz augšas zarā karājās kārts, pa kuru trenējāmies rāpties, un pat man izdevās. Un, neticami, bet tūliņ uzausa arī atmiņa no četru gadu vecuma, kad mamma bija paņēmusi līdzi uz Rīgu, mēs, kā par brīnumu, tikām ielaisti Centrālcietumā, paps bija tādā pelēkā darba frencī, es viņam sēdēju klēpī un stāstīju, ka mājās aitai atskrējuši divi melni jēriņi. Un papa brālēns Valter­onkulis un Bertastante man toreiz mājāsbraucot uzdāvināja lelli. Par Grietiņu nosaucu, un tā bija vienīgā manā mūžā.
Tēvam lemtie tikai vēl septiņi dzīves gadi pēc izsūtījuma pagāja Līgatnē. Kopā neesam dzīvojuši faktiski nemaz, tikai cik nu ciemu reizēs, kad viņš izvadāja pa Līgatni, kur vienvasar, kad Arvīds Pelše bija aizliedzis svinēt Jāņus, Gaujmalā bija sapulcējušies līgotāju tūkstoši no visām malām un īpaši daudz no Rīgas. Paps bija trompetists, viņš spēlēja orķestrī, mācīja Līgatnes puikas, manu ilgu gadu labu draugu žurnālistu Andreju Cīruli ieskaitot.
Bet man pasē tēvavārda vietā — svītra. Ne mani klasesbiedri, ne skolotāji par tādu Robertu Liepkalnu neko nebija dzirdējuši. Dinsberga septiņgadīgās skolas beigšanas apliecībā, piemēram, man ir ierakstīts patēva vārds. Vēl bija divi brāļi, māsa un, loģiski, tikām uzskatīti par vienu ģimeni, un tā jau arī, protams, bija. Turklāt īstā tēva pieminēšana bija riskanta. Kas viņš tāds, kur un kāpēc? Lai Dievs man piedod, bet arī es savā jaunības maksimālismā biju pie pilnas pārliecības, ka ne par ko jau nevienu cietumā neliek. Tātad kaut kas ir bijis… Gatavodamies skolēnu pūtēju orķestra mēģinājumiem, paps bieži savus nošu rakstus ievingrināja arī mājās. Reiz, kad mazā sunīša Džipsīša sirsnīgas līdzikaukšanas pavadījumā, viņš savas taures augstajos toņos pūta Roso skaņdarbu «Klusums», pēkšņi pamanīju, cik spēlēšanas sasprindzinājumā dīvaini izskatās viņa pirksti — tādi kā greizi un bumbuļos. Nokaunējusies, ka agrāk to neesmu redzējusi, pajautāju, kāpēc tā. Un viņš man stāstīja, ka, čekistiem, vedot viņu liecību pārbaudē no Dundagas uz Stikliem, kur bija kureliešu bāzes vieta, bet iepriekš jau gājiena mērķis nebija zināms, domājuši, ka viņus nošaus, ka atpakaļceļa vairs nebūs, un ieskrējis Sabdagu «Ratniekos» pie mammas, lai atvadītos. Par bēgšanu nebija ne domas. Un, kad nu atkal noķerts, pavēlēts likt rokas uz celma, un tad nu ar šauteņu laidēm zvetēts un zvetēts.
«Tas milzis uz māla kājām reiz sabruks»
To radubērniem borēdams nevarēja ieborēt tēva brālēns Valters Liepkalns, kurš par visām varēm gribēja mūs izaudzināt par cilvēkiem. Kad neklātienes studiju eksāmenu sesiju laikā dzīvoju pie viņa un Bertastantes, Dievs nedod, ja onkulis ieraudzīja, ka mācos partijas vēsturi, zinātnisko komunismu vai ko tamlīdzīgu. Grāmata vārda tiešā nozīmē izlidoja pa logu, kas, par laimi, atradās Avotu ielas sētas pusē. Kad neapdomīgi pieminēju kaut ko Ļeņina ielā redzētu, sekoja bargs: «Ko tu teici? Uz kādas ielas? Lai šo vārdu es no tevis vairs nedzirdētu!» Un kā viņš cīnījās par Sabdagu autobusu pieturas vārda atjaunošanu, kas turienes kolhozam par godu bija nosaukta par «Komunistu». Kad citādi neizdevās, mēģināja ar viltu. Rakstīja «Cīņai» vai tautas kontrolei, vairs īsti neatceros, ka visur, lūk, tiekot stāstīts un rakstīts, ka komunists esot cildenas un dižas nozīmes vārds, bet nu tas stāvot uzdrukāts uz šķība staba dubļaina ceļa malā. Nostrādāja! Drīz atkal bija «Sabdagas». Turienes kapsētā Valters apgūlās 1980. gada janvārī. Milzis uz māla kājām sabruka desmit gadus pēc tam. Paldies Dievam, vismaz man ir bijis lemts to piedzīvot. Lai gan komunismu cēlu vēl labu laiku. Kad tas neizdevās, atkāpāmies līdz attīstītā sociālisma stadijai. Bet lozungs bija viens — «Visu zemju proletārieši, savienojieties!» Nekas nesanāca ar to savienošanos. Atmodāmies, nodibinājām Tautas fronti, izgājām Baltijas ceļu un barikāžu laiku. Dzīvojam pavisam citā laikmetā, un, paldies Dievam, vismaz man pasaules uzskats ir neatgriezeniski mainījies. Jā, mēs neizvēlamies laiku, kurā dzīvojam, mēs ar to samierināmies.
Un tautfrontiešu trīsdesmitgades saietā Talsu novada muzejā 29. septembrī arī bijām pulcējušies laikabiedri ar plus, mīnus nieka desmitgades vecuma starpību, un tas nav būtiski. Vienkārši ir jāpieņem viss ar mums notikušais. Arī pioniera kaklauts, komjauniešu nozīme, partijas biedra karte utt. Būt par disidentiem bija spēks kļūt tikai dažiem, bet, piemēram, es jau biju arī par dumju, lai padomju laika stulbības saprastu, un kur nu lai vēl tām pretotos. Ilgus gadus biju tautas piesēdētāja tiesā. Un tur pirms katras prāvas sākuma tiesnesis atgādināja, ka labprātīga atzīšanās mīkstinot sodu. Pie tā arī palieku.

Pievienotie attēli
Atslēgvārdi
vēsture
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----