Namiņā jeb Sabiles aprūpes biedrībā «Kalme» 12.11.2014
Ne vienam vien cienījamu vecumu sasniegušam cilvēkam, izdzirdot vārdu salikumu «veco ļaužu aprūpes nams», tas saistās ar gana nievājošo nosaukumu — nabagmāja. Šāds tēls Latvijā izveidojies cara laikos un joprojām saglabājies lielas sabiedrības daļas apziņā, iedomājoties noplukušas, mazas un drūmas telpiņas, kurās jāievēro stingrs, slimnīcai līdzīgs režīms. Realitātē ir pavisam citādāk — tam spilgts apliecinājums ir Sabiles veco ļaužu aprūpes nams, kurā saimnieko biedrība «Kalme».
Pie liela saimes galda
plecu pie pleca sasēduši «Kalmes» iedzīvotāji, kuri mizo un kubiciņos griež kabačus. «Tas ziemai,» nosaka saimnieciskās daļas pārzine Zinta Būdniece, kura arī pati iesaistījusies darbos. Brigadiere Marta jau no agra rīta gaidījusi darbu sākumu un jautājusi: «Kādēļ vēl nestrādājam?» Pēc brokastīm centra iemītnieki ķeras pie ziemas krājumu gatavošanas. Visi, kuriem veselība ļauj, labprāt iesaistās ikdienas darbos. Tad diena nešķiet nogurdinoši gara un prieks, ka vēlāk galdā var celt pašu sarūpētus labumus. Z. Būdniece stāsta, ka pie pankūkām ēdot ievārījumu un tie, kuri strādājuši, smejoties, ka to var ēst, cik lien iekšā. Kā nekā, paši sarūpējuši! Namiņa iedzīvotāji ziemai ir gatavi — top pēdējie krājumi, bet pagrabs jau tagad līdz pat ārdurvīm pilns ar dažādiem labumiem.
Aprūpes centram ir pašam savs lauks, kurā ik gadu izaudzē gandrīz visu nepieciešamo. «Burkāni, bietes, gurķi, kabači, zirņi…» garo sarakstu turpina uzskaitīt saimnieciskās daļas pārzine. Šogad daba devusi ļoti labu ražu, un nekas no tā nav laists postā. Lauciņu pie namiņa personāls un iemītnieki apčubina pašu rokām, bet lielākajā laukā neatsverami palīgi bijuši jaunieši, kuri piesaistīti projektā no Nodarbinātības valsts aģentūras.
No 1. aprīļa «Kalmes» vadītāja un valdes priekšsēdētāja
ir Maija Dubro, kura nomainījusi ilggadējo vadītāju Guntu Belševicu. Pienākumu uzņemšanās ilgi un apdomīgi izsvērta. Saprotot, ka, izdienas pensijas vecumu sasniedzot, jūtas vēl gana mundra, izaicinājumam M. Dubro piekritusi. Darbā palīdz mūža gaitā nodibinātie kontakti un izpratne par projektu rakstīšanu. «Kalme» ir biedrība, tādēļ jāmeklē visi iespējamie ceļi, kā piesaistīt finansējumu. Par piesaistītajiem līdzekļiem nesen iegādāta jauna virtuves iekārta un ledusskapis. Vēl kāds projekts iesniegts Sociālās integrācijas fondam. Valdes priekšsēdētāja atklāj, ka gaida brīdi, kad būs pieejams Eiropas Savienības jaunā plānošanas perioda finansējums. «Mums ir daudzas ieceres. Obligāti jānomaina lodžijas durvis. Tās ir nolietojušās, un pa tām telpās ieplūst vēsais gaiss. Turklāt līdzās esošajā telpā atrodas televizors, kuru iemītnieki labprāt skatās. Vakar visi kopā skatījās, kā deputāti nodod zvērestu,» stāsta M. Dubro. Ikdienā ēkā notiek dažāda veida remontdarbi, un nopietni tiek domāts par ēkas siltināšanu. Lai to izdarītu, nepieciešams piesaistīt finansējumu, jo biedrībai šādas naudas nav.
«Kalmē» strādā četri aprūpētāji,
trīs pavāri (katrs strādā 12 stundas). Administrācijā ietilpst vadītāja, saimnieciskās daļas pārzine, uz nepilnu slodzi — grāmatvede un medicīnas māsa. Regulāri nāk arī ģimenes ārsts. Darbiniekiem ir stundas izcenojums, un daļa nenopelna pat minimālo algu. «Pusatalgots, puslabprātīgs, bet vajadzīgs,» darbu raksturo valdes priekšsēdētāja.
Veco ļaužu aprūpes namā ir 17 vietas, no tām 16 — aizņemtas. Rindā pieteikušās trīs sievietes, bet brīva ir tikai viena vīrieša vieta. Vienam cilvēkam mēnesī uzturēšanās izmaksā 441 eiro. Summa tiek segta 90 procentu apmērā no iemītnieka pensijas, bet, ja pensija ir mazāka nekā izmaksas, atlikumu sedz radinieki vai pašvaldība. Namiņa vadītāja skaidro, ka pakalpojums kļūst pieprasītāks.
Tikai trim no iemītniekiem,
kuri ilgstoši slimojuši, ir gultas režīms. Pārējie 13 savu iespēju robežās pārvietojas un dienu nepavada četrās sienās. Šeit sastopami vairāki rekordisti — visilgāk (no 2001. gada sākuma) dzīvo Oskars, bet visvecākais ir Jānis (dzimis 1921. gadā), savukārt Kārlim tikko atzīmēta 85. jubileja, bet apkārtēji spriež, ka kungs neizskatās vecāks par 70 gadiem. Visnotaļ inteliģentu rekordu uzstādījusi Dzidra Zvirbule jeb, kā apkārtējie viņu sauc, Zvirbulītis. Šī gada laikā kundze izlasījusi jau 201 grāmatu. Mūsu viesošanās laikā viņa savā istabiņā līdzās logam sēž novietotajā ratiņkrēslā un lielos traukos mizo burkānus. Viņa priecājas, ka ir iespēja istabiņā dzīvot vienai, jo diez vai ar kādu spētu sadzīvot. Liels draugs esot pieklīdušais kaķēns Mincis, kurš gan atturīgi izturas pret kundzes vislielāko aizraušanos. Grāmatu lasīšana traucējot kaķim iekārtoties ērtā pozā. «Es ēdu sviestmaizi, kaķis ēd desu,» par kaprīzo draugu labsirdīgi stāsta Zvirbulītis.
Trīsdesmito gadu vidū «Kalmes» ēkā bijusi pilsētas valde un bērnudārzs, atceras kundze. Sabilniece to apmeklējusi un spriež: kur dzīve iesākta, tur arī jāpavada vecumdienas. «Es braucu ar savu taksi (ratiņkrēslu — P. K.) un dzīvoju labi. Paēduši esam, apkopti esam. Lai katram būtu tāda dzīve kā mums šeit. Ir cilvēki, kas nekad nav apmierināti, bet man ir labi. Dzīvoju gluži kā paradīzē: uz mums ne rājas, ne per. Aiz loga Abava, tur birzīte un tālāk Sabiles Ēģipte,» vēršot uzmanību aiz loga redzamajam, stāsta centra iemītniece.
Pirms vēlēšanām «Kalmē» viesojusies filmēšanas grupa un žurnāliste Aija Kinca. Pēc izveidotās reportāžas noskatīšanās centru uzmeklējuši divi labvēļi. Maija Dubro stāsta, ka viens no tiem uzdāvinājis Zvirbulītim gada abonementu viņas iecienītākajam žurnālam, bet otrs vēlējies uzzināt, kas «Kalmei» būtu nepieciešams. Prieks par katra labo gribu. Namiņu nav aizmirsuši arī vietējie — Pēteris Žimants atvedis sulas, Ulrika Zeberiņa — ogas un rabarberus, arī Jānis Pīlēģis vienmēr atceras «Kalmes» iemītniekus.
Kādam ir tuvi radinieki un draugi, citam attāli,
bet citam nav neviena piederīgā, kurš piezvanītu vai atbrauktu apraudzīt. Tādēļ īpaši nepacietīgi tiek gaidīts katrs viesis un pasākums. «Kalmes» vadītāja teic, ka jau tagad notiek gatavošanās Ziemassvētkiem. 22. decembrī pie viņiem viesosies Sabiles mūzikas un mākslas skolas bērni un gaidāmi vēl citi pārsteigumi.
«Iestādes vadītājs viens pats neko nevar izdarīt. Jāsaka paldies gan darbiniekiem, gan klientiem. Es ļoti lepojos ar savu kolektīvu. Saka — ja ir divas galvas, tad ir labi, bet, ja ir četras un piecas, tad ir vēl labāk. Tā var nonākt pie rezultāta, kas visiem ir tīkams,» savu kolektīvu raksturo «Kalmes» vadītāja. Labus vārdus par M. Dubro nekautrējas teikt arī darbinieki. Viņa bieži namiņa klientus cienā ar pagatavotiem gardumiem. Pavāre steidz rādīt ledusskapī novietoto meistardarbu — koši dekorētu torti. Gluži kā mājās.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: