Naudu, darbu un ģimeni nospēlē azartspēļu automātos 13.03.2017

Šī ir otrā daļa rakstam par azartspēlēm. «Talsu Vēstīs»
jau rakstījām, ka Talsos ir četras azartspēļu zāles, bet izrādīta
interese atvērt arī piekto — Rīgas ielā 8. Sociālajā vidē
raksts «Vai ar četrām azartspēļu zālēm nepietiek?» veicināja
diskusiju. Vienotas nostājas nav — kāds uzskata, ka azartspēļu
zāles atvēršana garantēs jaunas darba vietas, kāds cits uzsver to
negatīvo ietekmi uz sabiedrību. Mani sarunu biedri ir trīs dažādi
cilvēki — katrs ar savu pieredzi un zināšanām par atkarībām.
Piedāvāju uz šo jautājumu palūkoties no viņu
skatupunkta.
No atkarības valgiem izraujoties
Dāvids Sīlis ir resocializācijas centra «Lediņi» saimnieks. Pats
pirms sešiem gadiem ārstējies no narkotiku un alkohola
atkarības, un tas ir galvenais iemesls, kādēļ tagad viņa
misija ir palīdzēt citiem. Viņa izveidotajā centrā vienlaikus
strādā ar četriem līdz pieciem cilvēkiem. Viņu vidū bijušie
ieslodzītie, kuriem jāmācās dzīvot «ārpasaulē», kā arī cilvēki ar
dažādām atkarībām, toskait azartspēļu. Ar katru klientu centrā
strādā individuāli, piesaistot nepieciešamos speciālistus.
Dāvids atklāj, ka lielākoties azartspēļu atkarīgie cer uz milzīgu
veiksmi. Cer, ka kādā dienā ieies «īstajā» azartspēļu zālē,
apsēdīsies pie «īstā» spēļu automāta un laimēs prātam neaptveramu
summu.
«Nesen pie mums bija kāds jauns vīrietis, kurš agrāk strādāja
vienā no prestižākajām bankām Latvijā. Dienā strādāja, bet naktī
spēlēja azartspēļu automātus. Viņš slepus no bankas piesavinājās
vairākus desmitus tūkstošu. Banka nevēlējās bojāt savu reputāciju,
tādēļ konfliktu risināja mierīgā ceļā. Vīrietim bija jāaiziet no
darba un jāatmaksā nauda. Radinieki bija spiesti ņemt kredītu, lai
naudu atdotu. Nākamajā darbavietā viņš atkal paklupa. Pirmo reizi
darba devējs ļāva no situācijas iziet sausām kājām, bet otrajā
reizē ieslēdzās signalizācija un iejaucās apsardze un policija.
Skatoties uz visiem viņa nodarījumiem, šis noziegums bija nieks un
apsūdzība neliela. Pēc nakts policijas iecirknī viņš apdomāja
izdarīto un vēlējās mainīties. Nonāca centrā un domāja, ko darīt
turpmāk. Nevaru ielīst cilvēka galvā, bet redzu, ka viņš ļoti
nepamatoti tic veiksmei. Viņš nedzīvo šodienā, neapzinās
problēmas.
Jāsaka «paldies» žurnālistiem, kuri katru nedēļu ziņo, cik lielus
laimestus ieguvusi kāda persona. To pasniedz kā lieliskas ziņas,
taču, tās dzirdot, azartspēļu atkarīgie ir pārliecināti, ka viņi
būs nākamie — vinnēs pusmiljonu vai miljonu un savā dzīvē bēdas
vairs nezinās,» stāsta Dāvids Sīlis.
«Lediņu» saimnieks vairāk nekā gadu pavadījis rehabilitācijas
centrā Zviedrijā. Arī tagad darba pienākumu ietvaros ir biežs
viesis Skandināvijas valstīs.
«Zviedrijā azartspēļu zāles, tāpat kā alkoholu, nereklamē, kā tas
ierasts Latvijā. Savukārt Somijā spēļu automāti ir katrā benzīna
uzpildes stacijā. Tur kādā svētdienā, iebraucot uzpildīt degvielu,
ievēroju, ka cilvēki darba drēbēs spēlē spēļu automātus.
Visticamāk, iebraucēji, kuri darbos raujas arī svētdienā, savu
pusdienlaiku izmanto spēlēšanai,» stāsta D. Sīlis. Līdzīgu ainu
viņš novērojis arī uz prāmjiem, kur sūri nopelnīto naudu mūsu pašu
bāleliņi cenšas dubultot spēļu automātos. «Kad zviedri atbrauc uz
Latviju, viņi mūsu galvaspilsētu pielīdzina Lasvegasai. Brīvības un
Čaka ielā tiešām tā liekas! Azartspēļu zāļu koncentrētība ir
milzīga. Katrā kvartālā ir vismaz viena šāda zāle un divi lombardi.
Šīs lietas ir ļoti saistītas. Padomājiet, kādēļ ātro kredītu
izsniedzēji bija tik neapmierināti, kad masu informācijas līdzekļos
pastiprināti sāka runāt par ierobežojumiem ātros kredītus iegūt arī
nakts stundās! Nedomāju, ka pensionārs, kuram vajag naudu maizei,
divpadsmitos naktī ar īsziņas palīdzību mēģinās pieprasīt
aizdevumu,» stāsta «Lediņu» saimnieks.
Viņa pieredze liecina, ka azartspēļu atkarīgie parasti izmanto
visas aizdevumu iespējas.
«Azartspēļu koncentrētība ir viens no galvenajiem atkarības
ierosinātājiem. Ja cilvēks dodas no darba uz mājām un pa ceļam nav
nevienas azartspēļu zāles, iespējams, speciāli to nemeklēs. Lai
iegādātos narkotikas, man bija jāmēro 15 kilometri uz otru pilsētas
galu, bieži vien to nedarīju, meklēju citu veidu, kā apreibt, —
aizlēju acis ar alkoholu, kas bija pieejams turpat,» pieredzē dalās
Dāvids.
Atbrīvoties no atkarības nav viegli, jo jāmaina domāšanas modelis
un problēmām jāpaskatās acīs. Atkarība skar ne tikai pašu
spēlētāju, bet arī līdzcilvēkus. Kāda talseniece, kura vēlējās
palikt anonīma, uzskata, ka spēļu zāļu Talsos ir pārāk daudz, tomēr
vēl vienas atvēršana neko nemainītu — to apmeklētu tie paši, kuri
ikdienā dodas uz jau esošajām zālēm. Viņas dzīvesbiedrs katru
mēnesi spēļu automātos atstāj ap 400 eiro. Svarīgs gan neesot
laimests, bet pats process. Vīrietis azartspēļu zāles apmeklē 11
gadus, bet to, cik šo gadu laikā iztērēts, viņš nevēloties
rēķināt.
Atkarību uzveicis, palīdz citiem
Talsenieks Mārtiņš neslēpj, ka savulaik pats saskāries ar atkarību
izraisītām problēmām. Tā bijusi galvenā motivācija savu pieredzi
izmanto darbā ar jauniešiem, kuri nogājuši no ceļa. Tagad Mārtiņš
strādā ar puisi, kurš vēl mācās skolā. Puisis vēlas mainīt
situāciju, bet paša spēkiem tas neizdodas. Mārtiņš strādā ne tikai
ar jaunieti, bet regulāri sazinās ar viņa vecākiem, kuri risina
lielāko daļu no dēla problēmām — izpērk lombardos ieķīlātos
telefonus un citas lietas. Kad puisis mācījies Talsos, vecāki
regulāri apsekojuši vietējās azartspēļu zāles un lūguši jaunieti
tajās neielaist.
«Azartspēļu atkarība nenāk viena pati. Tā nāk kopā ar alkoholu un
izlaidīgu dzīvesveidu. Tas ir komplekts! Priecājos, ka piedzīvoju
Dievu un viņš izmainīja manu dzīvi. Dievs mani darīja brīvu!» bilst
Mārtiņš. Viņš ļoti labi pārzina azartspēļu atkarīgo ieradumus un
visiem vienojošo motīvu — cerību uz milzīgu veiksmi. «Ir cerība, ka
tūlīt laimēsi tūkstošus. Pat, ja laimē 200 vai 300 eiro,
jāpaskatās, cik pirms tam ir pazaudēts. Bieži vien mīnusi ir daudz
lielāki,» stāsta Mārtiņš.
Viņš vērš uzmanību uz azartspēļu zāļu apkārtni. Līdzās šīm
izklaides vietām ērti pilsētas ainavā iekārtojušies arī lombardi un
ātro kredītu izsniedzēji. «Talsi ik pa brīdim sevi pozicionē kā
ģimenei draudzīgu pilsētu. Taču, ja azartspēļu zāļu skaits augs,
pilsēta, tieši pretēji, kļūs bomžiem draudzīgāka. Pieaugs tas
kontingents, kas tagad sēž pie lielveikaliem un diedelē
naudu.
Azartspēles ir vēl lielāka sērga nekā alkohols! Stiprie dzērieni
arī ir inde, bet — cik cilvēks var izdzert? Tam ir kāds limits.
Taču cilvēkiem, kuriem ir azartspēļu atkarība, šo limitu nav. Viņi
nospēlē naudu, televizoru, telefonu, aizņemas naudu un to nospēlē,
blakus lombardā kaut ko ieķīlā vai paņem ātro kredītu un atkal
iegūst naudu spēlēšanai. Tam nav robežu!
Tas ir viens no biznesiem, kas pelna uz cilvēku nelaimes.
Paskatieties, kādi cilvēki iznāk no azartspēļu zālēm! Viņiem visiem
ir viena kopīga iezīme — viņi visi tikko kaut ko ir
zaudējuši.
Azartspēļu zāļu pieejamība noteikti neveicina cilvēku intelekta
attīstību, neveicina izaugsmi. Protams, var aizbildināties, ka
azartspēļu zālē būs jaunas darba vietas, bet vai tās atsver to, cik
daudzu cilvēku dzīves tiek degradētas līdz ar šādas zāles
atvēršanu? Tas sabiedrībai nes tikai zaudējumu. Pēc kāda laika
cilvēki, kuri bijuši normāli sabiedrības locekļi, kļūst par tās
slogu. Vai mums to vajag?! Ir jāatceras — spēlmanis nekad nav viens
pats. Šis cilvēks kādam ir dēls, vīrs vai tēvs. Ja paskatāmies no
šīs puses, redzam, cik liela ir ietekme.
Cilvēks domā, ka iemetīs automātā piečuku un dabūs simtnieku. Dzīvē
tā nenotiek. Dzīvē šis piečuks ir nauda, par kuru vajadzēja nopirkt
ģimenei vakariņas. Tādēļ šie cilvēki no zālēm nāk ārā salauzti,»
skaidro Mārtiņš.
Azartspēļu atkarība ir populāra jauniešu vidū, kuri ar mazu piepūli
vēlas dzīvot pārticībā. Liela daļa no viņiem naudu nepelna paši, uz
spēles liek vecāku doto kabatasnaudu.
«Viņi nezina, kā tas ir — strādāt un pelnīt. Sabiedrībā valda
standarts, ka tev jābūt veiksmīgam — vajag naudu automašīnai, labām
drēbēm, lai radītu par sevi iespaidu. Tas ir tas, kas
piesaista.
Daudzi atkarīgie paralēli strādā vai mācās un nevar atvēlēt laiku
rehabilitācijai speciālās programmās. Mēs ar viņiem strādājam
tepat, Talsos. Tas, ko mēs varam, — dalīties savā pieredzē,
stāstīt, kam esam gājuši cauri, un norādīt, kā tapām brīvi. Manā
gadījumā tas bija Dievs, kurš mani darīja brīvu no atkarībām,
zagšanas un krāpšanas.
Mums bieži patīk nodalīt — azartspēļu atkarīgais, alkoholiķis. Taču
lielākoties izlaidīgs dzīvesveids sastāv no veselas buķetes. Pie
azartspēļu automātiem sēdošie nemalko pēcpusdienas kafiju, klāt
piekožot cepumu. Tas ir alkohols vai citas apreibinošas vielas,
kuras cilvēki lieto, lai «nosistu» vainas izjūtu par zaudējumu.
Vārds «laimētava» apstulbojis cilvēku prātus,» pieredzē dalās
Mārtiņš.
Lūkojoties caur personības veidošanās prizmu
Rakstā «Desmit dzīves gadi paralēlā pasaulē» atklāju kāda vīrieša
skaudro dzīvesstāstu, kurš pēc ilgas azartspēļu atkarības tomēr
spēja nostāties uz stabila pamata. Tas nenācās viegli. Viņš
joprojām mēdz iegriezties azartspēļu zālēs, lai sev atgādinātu, ka
īstajā «laimētavā» viņš iegāja, ar nenospēlētu piecīti rokās izejot
no azartspēļu zāles.
Kādēļ cilvēki nonāk atkarībā un vai viņiem visiem ir kādas
kopīgas iezīmes, skaidro psiholoģe, psihoterapeite Inta Poudžiuna:
«Viena no atkarīgo cilvēku kopīgajām iezīmēm ir viņu rakstura
struktūrā — vāja spēja kontrolēt un apvaldīt savus
impulsus.
Šīs iezīmes sākotnēji parādās četrus, piecus vai sešus gadus vecu
bērnu uzvedībā. Ir bērni, kuri mammai prasa konfekti, bet uz mammas
atteikumu, ka konfekte būs pēc pusdienām, reaģē, nedaudz
saskumstot, taču ne ilgstoši. Ja bērns zina, ka mamma savus
solījumus pilda, viņš ir spējīgs pagaidīt, jo ir pārliecināts, ka
konfekti dabūs. Bet ir bērni, kuri nespēj pieņemt atteikumu, ka
konfekti saņems pēc pusdienām. Tad uzvedība var būt dažāda — bērns
var sarīkot dusmu lēkmi, sākt raudāt, krist gar zemi un kliegt,
sist mammai. Bērns var skriet uz otru istabu, ielīst savā gultiņā
un nenākt laukā vai arī mēģināt paņemt konfekti bez prasīšanas.
Jebkura no šīm darbībām liecina, ka bērns nespēj savu uzvedību
kontrolēt, pieņemt to, ka vēlmes piepildīšana uz laiku
jāatliek.
Līdzīgi notiek arī pieaugušā vecumā. Cilvēkam ir kaut kāda vēlme,
iekšējs impulss, un viņš iet to realizēt, nerēķinoties ar sekām.
Vāja impulsu kontrole var būt gan iedzimta, gan arī audzināšanas
rezultāts. To var veicināt vecāku konsekvences trūkums — ja,
piemēram, mamma dažreiz atceras iedot konfekti, bet dažreiz
neatceras vai arī apsola un nedod. Vai arī ir aizliegumi, kas ar
neko loģisku nav pamatoti — «Nē, nedabūsi konfekti, jo mammai ir
slikts garastāvoklis!». Ja bērnam nav drošības izjūtas par viņa
vēlmju vai vajadzību piepildīšanu, skaidrs, ka spēja gaidīt ir
krietni mazāka. Līdzīgi arī pieaugušā vecumā spēja kontrolēt savas
vēlmes būs mazāka. Tas varētu būt viens no cēloņiem, kāpēc cilvēki
vispār «iekrīt», kādēļ sāk darīt darbības, kuras var novest līdz
atkarībai.
Līdz ar to, ja būtu divi cilvēki ar atšķirīgu pieredzi, bet abi ar
ierobežotiem naudas līdzekļiem un iespēju spēlēt, situācija varētu
būt šāda — viens izlemj nospēlēt 20 eiro un tad spēj pārtraukt
spēli neatkarīgi no zaudējuma vai vinnesta, bet otrs, kaut arī
limits bijis 20 eiro, nespēj apstāties pēc limita sasniegšanas.
Viņš ir procesā un vēlas vēl un vēl. Šo «vēl» viņš nespēj
apturēt.
Cilvēkiem, kuri savus impulsus nespēj kontrolēt, var sākt veidoties
atkarība. Izveidojoties atkarībai, darbības vairs nav saistītas ar
vēlmēm, vajadzībām vai impulsu saturēšanu. Sāk darboties
psiholoģiskie un fizioloģiskie procesi. Tie ir saistīti ar to
hormonu ražošanu organismā, kas dod prieku, apmierinājumu un laimes
izjūtu. Diemžēl atkarīgajiem cilvēkiem organisms vairs nefunkcionē
veselīgi un hormoni, kuri saistīti ar patīkamām izjūtām, tiek
ražoti tikai laikā, kad tiek veiktas atkarības darbības. Cilvēks
tiecas pēc patīkamām izjūtām un nav spējīgs no tām atteikties. Kurš
no mums ir spējīgs ilgstoši dzīvot bez prieka? Pat tad, ja prieka
izjūtu dod nevis patiesa vajadzību apmierināšana vai patiesa
saskarsme ar dzīves vērtību piepildīšanu.
Atkarības darbības laikā prieka, apmierinājuma, baudas, patīkama
uzbudinājuma sajūta ir ļoti spēcīga. Bieži vien nekas cits
atkarīgās personas dzīvē vairs nedod apmierinājuma sajūtu tik
spēcīgā mērā kā atkarības darbība.
Vēl viens no cēloņiem, kādēļ cilvēks «iekrīt» atkarībā, var būt
vientulības sajūta. Vēlreiz pārdomājot piemēru par bērnu, kurš
prasa konfekti, — kādēļ bērnam šo konfekti tik ļoti vajag? Ir tāds
«jauks» pastāstiņš — meitene ieiet virtuvē un lūdz, lai mamma viņu
samīļo. Mamma mizo kartupeļus, un rokas ir netīras:
— Pagaidi, kad beigšu mizot kartupeļus, tad es tevi samīļošu! Aizej
paspēlēties!
Pēc laiciņa atskan bērna balss: «Mammu, samīļo mani!»
— Paej nost, tu redzi — es kāšu kartupeļus, tev uzlīs karsts
ūdens!
Vēl pēc kāda brīža bērns lūdz: «Mammu, lūdzu, samīļo mani!»
— Tūlīt tētis būs mājās, ir jāsaklāj vakariņu galds! Še
konfekte!
Viss. Bērns nākamajā reizē prasīs konfekti, nevis samīļošanu. Kas
ir konfekte? Konfekte ir bauda, patīkama izjūta. Bērns iemācās, ka
patīkamās izjūtas var iegūt ar ārēju materiālu ieguvumu vai
darbību, nevis no emocionāla apmierinājuma. Tā cilvēks atradinās
meklēt tuvību, taču vajadzība pēc patīkamām izjūtām paliek.
Spēļu atkarība vai jebkura cita atkarība ir tāda «konfekte» —
patieso vajadzību aizstājošs apmierinājums.»
Atkarību pārvarēšanas ceļš sākas ar motivāciju.
«Pirmais solis vienmēr ir palīdzēt cilvēkam saprast, ko viņam dod
atkarības darbība vai viela. Kas ir ieguvums? Lai cik paradoksāli
tas skanētu, bet tur ir ieguvums — bauda, iespēja nedomāt par
problēmām, iluzora ideja, ka tā var atrisināt grūtības, bēgšana no
negatīvām izjūtām, piemēram, zaudējuma izjūtas, psihotraumatiskām
izjūtām. Kad cilvēks atrod, kas ir ieguvums, seko jautājums — vai
šī atkarības darbība vai viela sniedz ieguvumu patiesi, pilnā mērā
un bez negatīviem blakusefektiem?
Alkohola reibumā vai pie spēļu automāta var nedomāt par problēmām,
bet vienlaikus rodas sekojošais: naudas nav, darbs pazaudēts,
attiecības un veselība sabojāta. Tas neatceļ ieguvumu, bet dara
ieguvuma cenu pārāk augstu. Tad seko jautājums, vai cilvēks ir
gatavs meklēt sev vajadzīgo labumu citā veidā. Vai viņš ir gatavs
atteikties no šīs labuma gūšanas caur atkarību? Ja viņš saka «jā»,
tad motivācijas darbs ir padarīts, un atkarīgajam sākas ceļš pie
sava speciālista, atbalsta personas vai atbalsta grupas.
Cilvēki ļoti bieži izvēlas meklēt speciālistu tālāk no savas
dzīvesvietas, jo atzīšanās «es esmu atkarīgs» ir saistīta ar kauna
izjūtu. Tomēr arī Talsos ir narkologs. Talsu evaņģēliski
luteriskajā draudzē darbojas anonīmo alkoholiķu grupa, kurā var
droši vērsties, ja ir arī kāda cita veida atkarība, un saņemt
ieteikumus, ko darīt tālāk. Dažādu atkarības veidu speciālistu
kontakti atrodami internetā. Ir atbilstošas biedrības, ir atbalsta
grupas,» stāsta I. Poudžiuna. Speciāliste skaidro, ka,
atzīstot savu atkarību, nākas acīs paskatīties arī pārējām dzīves
problēmām, un tas nav viegli.
Pieejamība ir risks
«Tagad ir tik daudz dažādu atkarību, ka aizliegums vien diez vai šo
risku spēj būtiski samazināt. Talsos ir četri azartspēļu klubi,
pārtraucot divu klubu darbību, atlikušie divi gūs lielāku peļņu.
Neticu, ka aizliegums mazinātu atkarīgo skaitu. Pieejamības
ierobežošana gan to varētu. Pirmkārt, šādā klubā vajadzētu ļaut
uzturēties tikai pietiekami pieaugušām personām. Vecuma cenzs
varētu būt 25 vai pat 27 gadi, ne agrāk. Otrkārt, šādos klubos
vajadzētu būt tādai pašai kārtībai kā bāros, kuros cilvēkam, kurš
ir piedzēries, vairs nepārdod alkoholu.
Filmās, kurās rāda azartspēļu zāles, redzam apsardzi, novērošanu,
citus drošības līdzekļus. No vienas puses — tas ir azartspēļu zāļu
īpašnieku interesēs, no otras — šāda stingra robežu turēšana
samazina risku, ka cilvēks, kurš ir azartspēļu atkarīgais, sev
lielā mērā nodarīs kaitējumu. Vai to ir iespējams novērst pilnībā?
Šajā ziņā esmu pesimistiska, visas cilvēces vēsturē ir bijuši
atkarīgie, sākot no brīža, kad atkarību veicinoša darbība vai viela
eksistējusi.
Nedomāju, ka spēļu zāle būtu vajadzīga lielveikalā vai spēļu
automāti degvielas uzpildes stacijās. Pieejamība palielina risku.
Ir taču tā, ka mēs cenšamies ierobežot smēķēšanu, lūdzot desmit
metrus no ēku ieejas nepīpēt, neļaujam alkoholu lietot uz ielas.
Tāpat būtu jāierobežo arī azartspēļu zāles. Šādām spēļu zālēm
nevajadzētu būt pieejamām atklātā vietā, bet kādā slēgtā zonā,
vismaz atdalītā ēkā,» pārdomās dalās I. Poudžiuna.
Atbildot uz jautājumu, kāda ietekme ir tam, ka Talsos viena no
šādām iestādēm atrodas pretī mūzikas skolai, psihoterapeite
skaidro: «Par laimi, tie, kas iet uz mūzikas skolu, tajā klubiņā
iekšā vēl netiek. Tas, ka viņi var sastapt cilvēku, kurš iznāk no
azartspēļu kluba — jā, no tā neviens nav pasargāts. Svarīgi ir tas,
ar kādām acīm bērns paskatīsies uz ieraudzīto cilvēku. Un skaidrs
ir tas, kas paskatīsies bērns ar savas ģimenes acīm. Grozi, kā
gribi, nonākam pie ģimenes. No tās mēs katrs esam nākuši, ģimeni
mēs veidojam paši. Ģimenes vērtības lielā mērā nosaka to, kā
skatāmies uz pasauli.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: