Naudu, darbu un ģimeni nospēlē azartspēļu automātos 13.03.2017

Paula Kārkluvalka
paulakarkluvalka@gmail.com
63223336

Tweet

Šī ir otrā daļa rakstam par azartspēlēm. «Talsu Vēstīs» jau rakstījām, ka Talsos ir četras azartspēļu zāles, bet izrādīta interese atvērt arī piekto — Rīgas ielā 8. Sociālajā vidē raksts «Vai ar četrām azartspēļu zālēm nepietiek?» veicināja diskusiju. Vienotas nostājas nav — kāds uzskata, ka azartspēļu zāles atvēršana garantēs jaunas darba vietas, kāds cits uzsver to negatīvo ietekmi uz sabiedrību. Mani sarunu biedri ir trīs dažādi cilvēki — katrs ar savu pieredzi un zināšanām par atkarībām. Piedāvāju uz šo jautājumu palūkoties no viņu skatupunkta.
No atkarības valgiem izraujoties
Dāvids Sīlis ir resocializācijas centra «Lediņi» saimnieks. Pats pirms sešiem gadiem ārstējies no narkotiku un alkohola atkarības,  un tas ir galvenais iemesls, kādēļ tagad viņa misija ir palīdzēt citiem. Viņa izveidotajā centrā vienlaikus strādā ar četriem līdz pieciem cilvēkiem. Viņu vidū bijušie ieslodzītie, kuriem jāmācās dzīvot «ārpasaulē», kā arī cilvēki ar dažādām atkarībām, toskait azartspēļu. Ar katru klientu centrā strādā individuāli, piesaistot nepieciešamos speciālistus.
Dāvids atklāj, ka lielākoties azartspēļu atkarīgie cer uz milzīgu veiksmi. Cer, ka kādā dienā ieies «īstajā» azartspēļu zālē, apsēdīsies pie «īstā» spēļu automāta un laimēs prātam neaptveramu summu.
«Nesen pie mums bija kāds jauns­ vīrietis, kurš agrāk strādāja vienā no prestižākajām bankām Latvijā. Dienā strādāja, bet naktī spēlēja azartspēļu automātus. Viņš slepus no bankas piesavinājās vairākus desmitus tūkstošu. Banka nevēlējās bojāt savu reputāciju, tādēļ konfliktu risināja mierīgā ceļā. Vīrietim bija jāaiziet no darba un jāatmaksā nauda. Radinieki bija spiesti ņemt kredītu, lai naudu atdotu. Nākamajā darbavietā viņš atkal paklupa. Pirmo reizi darba devējs ļāva no situācijas iziet sausām kājām, bet otrajā reizē ieslēdzās signalizācija un iejaucās apsardze un policija. Skatoties uz visiem viņa nodarījumiem, šis noziegums bija nieks un apsūdzība neliela. Pēc nakts policijas iecirknī viņš apdomāja izdarīto un vēlējās mainīties. Nonāca centrā un domāja, ko darīt turpmāk. Nevaru ielīst cilvēka galvā, bet redzu, ka viņš ļoti nepamatoti tic veiksmei. Viņš nedzīvo šodienā, neapzinās problēmas.
Jāsaka «paldies» žurnālistiem, kuri katru nedēļu ziņo, cik lielus laimestus ieguvusi kāda persona. To pasniedz kā lieliskas ziņas, taču, tās dzirdot, azartspēļu atkarīgie ir pārliecināti, ka viņi būs nākamie — vinnēs pusmiljonu vai miljonu un savā dzīvē bēdas vairs nezinās,» stāsta Dāvids Sīlis.
«Lediņu» saimnieks vairāk nekā gadu pavadījis rehabilitācijas centrā Zviedrijā. Arī tagad darba pienākumu ietvaros ir biežs viesis Skandināvijas valstīs.
«Zviedrijā azartspēļu zāles, tāpat kā alkoholu, nereklamē, kā tas ierasts Latvijā. Savukārt Somijā spēļu automāti ir katrā benzīna uzpildes stacijā. Tur kādā svētdienā, iebraucot uzpildīt degvielu, ievēroju, ka cilvēki darba drēbēs spēlē spēļu automātus. Visticamāk, iebraucēji, kuri darbos raujas arī svētdienā, savu pusdienlaiku izmanto spēlēšanai,» stāsta D. Sīlis. Līdzīgu ainu viņš novērojis arī uz prāmjiem, kur sūri nopelnīto naudu mūsu pašu bāleliņi cenšas dubultot spēļu automātos. «Kad zviedri atbrauc uz Latviju, viņi mūsu galvaspilsētu pielīdzina Lasvegasai. Brīvības un Čaka ielā tiešām tā liekas! Azartspēļu zāļu koncentrētība ir milzīga. Katrā kvartālā ir vismaz viena šāda zāle un divi lombardi. Šīs lietas ir ļoti saistītas. Padomājiet, kādēļ ātro kredītu izsniedzēji bija tik neapmierināti, kad masu informācijas līdzekļos pastiprināti sāka runāt par ierobežojumiem ātros kredītus iegūt arī nakts stundās! Nedomāju, ka pensionārs, kuram vajag naudu maizei, divpadsmitos naktī ar īsziņas palīdzību mēģinās pieprasīt aizdevumu,» stāsta «Lediņu» saimnieks.
Viņa pieredze liecina, ka azartspēļu atkarīgie parasti izmanto visas aizdevumu iespējas.
«Azartspēļu koncentrētība ir viens no galvenajiem atkarības ierosinātājiem. Ja cilvēks dodas no darba uz mājām un pa ceļam nav nevienas azartspēļu zāles, iespējams, speciāli to nemeklēs. Lai iegādātos narkotikas, man bija jāmēro 15 kilometri uz otru pilsētas galu, bieži vien to nedarīju, meklēju citu veidu, kā apreibt, — aizlēju acis ar alkoholu, kas bija pieejams turpat,» pieredzē dalās Dāvids.
Atbrīvoties no atkarības nav viegli, jo jāmaina domāšanas modelis un problēmām jāpaskatās acīs. Atkarība skar ne tikai pašu spēlētāju, bet arī līdzcilvēkus. Kāda talseniece, kura vēlējās palikt anonīma, uzskata, ka spēļu zāļu Talsos ir pārāk daudz, tomēr vēl vienas atvēršana neko nemainītu — to apmeklētu tie paši, kuri ikdienā dodas uz jau esošajām zālēm. Viņas dzīvesbiedrs katru mēnesi spēļu automātos atstāj ap 400 eiro. Svarīgs gan neesot laimests, bet pats process. Vīrietis azartspēļu zāles apmeklē 11 gadus, bet to, cik šo gadu laikā iztērēts, viņš nevēloties rēķināt.
Atkarību uzveicis, palīdz citiem
Talsenieks Mārtiņš neslēpj, ka savulaik pats saskāries ar atkarību izraisītām problēmām. Tā bijusi galvenā motivācija savu pieredzi izmanto darbā ar jauniešiem, kuri nogājuši no ceļa. Tagad Mārtiņš strādā ar puisi, kurš vēl mācās skolā. Puisis vēlas mainīt situāciju, bet paša spēkiem tas neizdodas. Mārtiņš strādā ne tikai ar jaunieti, bet regulāri sazinās ar viņa vecākiem, kuri risina lielāko daļu no dēla problēmām — izpērk lombardos ieķīlātos telefonus un citas lietas. Kad puisis mācījies Talsos, vecāki regulāri apsekojuši vietējās azartspēļu zāles un lūguši jaunieti tajās neielaist.
«Azartspēļu atkarība nenāk viena pati. Tā nāk kopā ar alkoholu un izlaidīgu dzīvesveidu. Tas ir komplekts! Priecājos, ka piedzīvoju Dievu un viņš izmainīja manu dzīvi. Dievs mani darīja brīvu!» bilst Mārtiņš. Viņš ļoti labi pārzina azartspēļu atkarīgo ieradumus un visiem vienojošo motīvu — cerību uz milzīgu veiksmi. «Ir cerība, ka tūlīt laimēsi tūkstošus. Pat, ja laimē 200 vai 300 eiro, jāpaskatās, cik pirms tam ir pazaudēts. Bieži vien mīnusi ir daudz lielāki,» stāsta Mārtiņš.
Viņš vērš uzmanību uz azartspēļu zāļu apkārtni. Līdzās šīm izklaides vietām ērti pilsētas ainavā iekārtojušies arī lombardi un ātro kredītu izsniedzēji. «Talsi ik pa brīdim sevi pozicionē kā ģimenei draudzīgu pilsētu. Taču, ja azartspēļu zāļu skaits augs, pilsēta, tieši pretēji, kļūs bomžiem draudzīgāka. Pieaugs tas kontingents, kas tagad sēž pie lielveikaliem un diedelē naudu.
Azartspēles ir vēl lielāka sērga nekā alkohols! Stiprie dzērieni arī ir inde, bet — cik cilvēks var izdzert? Tam ir kāds limits. Taču cilvēkiem, kuriem ir azartspēļu atkarība, šo limitu nav. Viņi nospēlē naudu, televizoru, telefonu, aizņemas naudu un to nospēlē, blakus lombardā kaut ko ieķīlā vai paņem ātro kredītu un atkal iegūst naudu spēlēšanai. Tam nav robežu!
Tas ir viens no biznesiem, kas pelna uz cilvēku nelaimes. Paskatieties, kādi cilvēki iznāk no azartspēļu zālēm! Viņiem visiem ir viena kopīga iezīme — viņi visi tikko kaut ko ir zaudējuši.
Azartspēļu zāļu pieejamība noteikti neveicina cilvēku intelekta attīstību, neveicina izaugsmi. Protams, var aizbildināties, ka azartspēļu zālē būs jaunas darba vietas, bet vai tās atsver to, cik daudzu cilvēku dzīves tiek degradētas līdz ar šādas zāles atvēršanu? Tas sabiedrībai nes tikai zaudējumu. Pēc kāda laika cilvēki, kuri bijuši normāli sabiedrības locekļi, kļūst par tās slogu. Vai mums to vajag?! Ir jāatceras — spēlmanis nekad nav viens pats. Šis cilvēks kādam ir dēls, vīrs vai tēvs. Ja paskatāmies no šīs puses, redzam, cik liela ir ietekme.
Cilvēks domā, ka iemetīs automātā piečuku un dabūs simtnieku. Dzīvē tā nenotiek. Dzīvē šis piečuks ir nauda, par kuru vajadzēja nopirkt ģimenei vakariņas. Tādēļ šie cilvēki no zālēm nāk ārā salauzti,» skaidro Mārtiņš.
Azartspēļu atkarība ir populāra jauniešu vidū, kuri ar mazu piepūli vēlas dzīvot pārticībā. Liela daļa no viņiem naudu nepelna paši, uz spēles liek vecāku doto kabatasnaudu.
«Viņi nezina, kā tas ir — strādāt un pelnīt. Sabiedrībā valda standarts, ka tev jābūt veiksmīgam — vajag naudu automašīnai, labām drēbēm, lai radītu par sevi iespaidu. Tas ir tas, kas piesaista.
Daudzi atkarīgie paralēli strādā vai mācās un nevar atvēlēt laiku rehabilitācijai speciālās programmās. Mēs ar viņiem strādājam tepat, Talsos. Tas, ko mēs varam, — dalīties savā pieredzē, stāstīt, kam esam gājuši cauri, un norādīt, kā tapām brīvi. Manā gadījumā tas bija Dievs, kurš mani darīja brīvu no atkarībām, zagšanas un krāpšanas.
Mums bieži patīk nodalīt — azartspēļu atkarīgais, alkoholiķis. Taču lielākoties izlaidīgs dzīvesveids sastāv no veselas buķetes. Pie azartspēļu automātiem sēdošie nemalko pēcpusdienas kafiju, klāt piekožot cepumu. Tas ir alkohols vai citas apreibinošas vielas, kuras cilvēki lieto, lai «nosistu» vainas izjūtu par zaudējumu. Vārds «laimētava» apstulbojis cilvēku prātus,» pieredzē dalās Mārtiņš.
Lūkojoties caur personības veidošanās prizmu
Rakstā «Desmit dzīves gadi paralēlā pasaulē» atklāju kāda vīrieša skaudro dzīvesstāstu, kurš pēc ilgas azartspēļu atkarības tomēr spēja nostāties uz stabila pamata. Tas nenācās viegli. Viņš joprojām mēdz iegriezties azartspēļu zālēs, lai sev atgādinātu, ka īstajā «laimētavā» viņš iegāja, ar nenospēlētu piecīti rokās izejot no azartspēļu zāles.
Kādēļ cilvēki nonāk atkarībā un vai viņiem visiem ir kādas kopīgas iezīmes, skaidro psiholoģe, psihoterapeite Inta Poudžiuna: «Viena no atkarīgo cilvēku kopīgajām iezīmēm ir viņu rakstura struktūrā — vāja spēja kontrolēt un apvaldīt savus impulsus.
Šīs iezīmes sākotnēji parādās četrus, piecus vai sešus gadus vecu bērnu uzvedībā. Ir bērni, kuri mammai prasa konfekti, bet uz mammas atteikumu, ka konfekte būs pēc pusdienām, reaģē, nedaudz saskumstot, taču ne ilgstoši. Ja bērns zina, ka mamma savus solījumus pilda, viņš ir spējīgs pagaidīt, jo ir pārliecināts, ka konfekti dabūs. Bet ir bērni, kuri nespēj pieņemt atteikumu, ka konfekti saņems pēc pusdienām. Tad uzvedība var būt dažāda — bērns var sarīkot dusmu lēkmi, sākt raudāt, krist gar zemi un kliegt, sist mammai. Bērns var skriet uz otru istabu, ielīst savā gultiņā un nenākt laukā vai arī mēģināt paņemt konfekti bez prasīšanas. Jebkura no šīm darbībām liecina, ka bērns nespēj savu uzvedību kontrolēt, pieņemt to, ka vēlmes piepildīšana uz laiku jāatliek.
Līdzīgi notiek arī pieaugušā vecumā. Cilvēkam ir kaut kāda vēlme, iekšējs impulss, un viņš iet to realizēt, nerēķinoties ar sekām. Vāja impulsu kontrole var būt gan iedzimta, gan arī audzināšanas rezultāts. To var veicināt vecāku konsekvences trūkums — ja, piemēram, mamma dažreiz atceras iedot konfekti, bet dažreiz neatceras vai arī apsola un nedod. Vai arī ir aizliegumi, kas ar neko loģisku nav pamatoti — «Nē, nedabūsi konfekti, jo mammai ir slikts garastāvoklis!». Ja bērnam nav drošības izjūtas par viņa vēlmju vai vajadzību piepildīšanu, skaidrs, ka spēja gaidīt ir krietni mazāka. Līdzīgi arī pieaugušā vecumā spēja kontrolēt savas vēlmes būs mazāka. Tas varētu būt viens no cēloņiem, kāpēc cilvēki vispār «iekrīt», kādēļ sāk darīt darbības, kuras var novest līdz atkarībai.
Līdz ar to, ja būtu divi cilvēki ar atšķirīgu pieredzi, bet abi ar ierobežotiem naudas līdzekļiem un iespēju spēlēt, situācija varētu būt šāda — viens izlemj nospēlēt 20 eiro un tad spēj pārtraukt spēli neatkarīgi no zaudējuma vai vinnesta, bet otrs, kaut arī limits bijis 20 eiro, nespēj apstāties pēc limita sasniegšanas. Viņš ir procesā un vēlas vēl un vēl. Šo «vēl» viņš nespēj apturēt.
Cilvēkiem, kuri savus impulsus nespēj kontrolēt, var sākt veidoties atkarība. Izveidojoties atkarībai, darbības vairs nav saistītas ar vēlmēm, vajadzībām vai impulsu saturēšanu. Sāk darboties psiholoģiskie un fizioloģiskie procesi. Tie ir saistīti ar to hormonu ražošanu organismā, kas dod prieku, apmierinājumu un laimes izjūtu. Diemžēl atkarīgajiem cilvēkiem organisms vairs nefunkcionē veselīgi un hormoni, kuri saistīti ar patīkamām izjūtām, tiek ražoti tikai laikā, kad tiek veiktas atkarības darbības. Cilvēks tiecas pēc patīkamām izjūtām un nav spējīgs no tām atteikties. Kurš no mums ir spējīgs ilgstoši dzīvot bez prieka? Pat tad, ja prieka izjūtu dod nevis patiesa vajadzību apmierināšana vai patiesa saskarsme ar dzīves vērtību piepildīšanu.
Atkarības darbības laikā prieka, apmierinājuma, baudas, patīkama uzbudinājuma sajūta ir ļoti spēcīga. Bieži vien nekas cits atkarīgās personas dzīvē vairs nedod apmierinājuma sajūtu tik spēcīgā mērā kā atkarības darbība.
Vēl viens no cēloņiem, kādēļ cilvēks «iekrīt» atkarībā, var būt vientulības sajūta. Vēlreiz pārdomājot piemēru par bērnu, kurš prasa konfekti, — kādēļ bērnam šo konfekti tik ļoti vajag? Ir tāds «jauks» pastāstiņš — meitene ieiet virtuvē un lūdz, lai mamma viņu samīļo. Mamma mizo kartupeļus, un rokas ir netīras:
— Pagaidi, kad beigšu mizot kartupeļus, tad es tevi samīļošu! Aizej paspēlēties!
Pēc laiciņa atskan bērna balss: «Mammu, samīļo mani!»
— Paej nost, tu redzi — es kāšu kartupeļus, tev uzlīs karsts ūdens!
Vēl pēc kāda brīža bērns lūdz: «Mammu, lūdzu, samīļo mani!»
— Tūlīt tētis būs mājās, ir jāsaklāj vakariņu galds! Še konfekte!
Viss. Bērns nākamajā reizē prasīs konfekti, nevis samīļošanu. Kas ir konfekte? Konfekte ir bauda, patīkama izjūta. Bērns iemācās, ka patīkamās izjūtas var iegūt ar ārēju materiālu ieguvumu vai darbību, nevis no emocionāla apmierinājuma. Tā cilvēks atradinās meklēt tuvību, taču vajadzība pēc patīkamām izjūtām paliek.
Spēļu atkarība vai jebkura cita atkarība ir tāda «konfekte» — patieso vajadzību aizstājošs apmierinājums.»
Atkarību pārvarēšanas ceļš sākas ar motivāciju.
«Pirmais solis vienmēr ir palīdzēt cilvēkam saprast, ko viņam dod atkarības darbība vai viela. Kas ir ieguvums? Lai cik paradoksāli tas skanētu, bet tur ir ieguvums — bauda, iespēja nedomāt par problēmām, iluzora ideja, ka tā var atrisināt grūtības, bēgšana no negatīvām izjūtām, piemēram, zaudējuma izjūtas, psihotraumatiskām izjūtām. Kad cilvēks atrod, kas ir ieguvums, seko jautājums — vai šī atkarības darbība vai viela sniedz ieguvumu patiesi, pilnā mērā un bez negatīviem blakusefektiem?
Alkohola reibumā vai pie spēļu automāta var nedomāt par problēmām, bet vienlaikus rodas sekojošais: naudas nav, darbs pazaudēts, attiecības un veselība sabojāta. Tas neatceļ ieguvumu, bet dara ieguvuma cenu pārāk augstu. Tad seko jautājums, vai cilvēks ir gatavs meklēt sev vajadzīgo labumu citā veidā. Vai viņš ir gatavs atteikties no šīs labuma gūšanas caur atkarību? Ja viņš saka «jā», tad motivācijas darbs ir padarīts, un atkarīgajam sākas ceļš pie sava speciālista, atbalsta personas vai atbalsta grupas.
Cilvēki ļoti bieži izvēlas meklēt speciālistu tālāk no savas dzīvesvietas, jo atzīšanās «es esmu atkarīgs» ir saistīta ar kauna izjūtu. Tomēr arī Talsos ir narkologs. Talsu evaņģēliski luteriskajā draudzē darbojas anonīmo alkoholiķu grupa, kurā var droši vērsties, ja ir arī kāda cita veida atkarība, un saņemt ieteikumus, ko darīt tālāk. Dažādu atkarības veidu speciālistu kontakti atrodami internetā. Ir atbilstošas biedrības, ir atbalsta grupas,» stāsta I. Poudžiuna. Speciāliste skaidro, ka, atzīstot savu atkarību, nākas acīs paskatīties arī pārējām dzīves problēmām, un tas nav viegli.
Pieejamība ir risks
«Tagad ir tik daudz dažādu atkarību, ka aizliegums vien diez vai šo risku spēj būtiski samazināt. Talsos ir četri azartspēļu klubi, pārtraucot divu klubu darbību, atlikušie divi gūs lielāku peļņu. Neticu, ka aizliegums mazinātu atkarīgo skaitu. Pieejamības ierobežošana gan to varētu. Pirmkārt, šādā klubā vajadzētu ļaut uzturēties tikai pietiekami pieaugušām personām. Vecuma cenzs varētu būt 25 vai pat 27 gadi, ne agrāk. Otrkārt, šādos klubos vajadzētu būt tādai pašai kārtībai kā bāros, kuros cilvēkam, kurš ir piedzēries, vairs nepārdod alkoholu.
Filmās, kurās rāda azartspēļu zāles, redzam apsardzi, novērošanu, citus drošības līdzekļus. No vienas puses — tas ir azartspēļu zāļu īpašnieku interesēs, no otras — šāda stingra robežu turēšana samazina risku, ka cilvēks, kurš ir azartspēļu atkarīgais, sev lielā mērā nodarīs kaitējumu. Vai to ir iespējams novērst pilnībā? Šajā ziņā esmu pesimistiska, visas cilvēces vēsturē ir bijuši atkarīgie, sākot no brīža, kad atkarību veicinoša darbība vai viela eksistējusi.
Nedomāju, ka spēļu zāle būtu vajadzīga lielveikalā vai spēļu automāti degvielas uzpildes stacijās. Pieejamība palielina risku. Ir taču tā, ka mēs cenšamies ierobežot smēķēšanu, lūdzot desmit metrus no ēku ieejas nepīpēt, neļaujam alkoholu lietot uz ielas. Tāpat būtu jāierobežo arī azartspēļu zāles. Šādām spēļu zālēm nevajadzētu būt pieejamām atklātā vietā, bet kādā slēgtā zonā, vismaz atdalītā ēkā,» pārdomās dalās I. Poudžiuna.
Atbildot uz jautājumu, kāda ietekme ir tam, ka Talsos viena no šādām iestādēm atrodas pretī mūzikas skolai, psihoterapeite skaidro: «Par laimi, tie, kas iet uz mūzikas skolu, tajā klubiņā iekšā vēl netiek. Tas, ka viņi var sastapt cilvēku, kurš iznāk no azartspēļu kluba — jā, no tā neviens nav pasargāts. Svarīgi ir tas, ar kādām acīm bērns paskatīsies uz ieraudzīto cilvēku. Un skaidrs ir tas, kas paskatīsies bērns ar savas ģimenes acīm. Grozi, kā gribi, nonākam pie ģimenes. No tās mēs katrs esam nākuši, ģimeni mēs veidojam paši. Ģimenes vērtības lielā mērā nosaka to, kā skatāmies uz pasauli.»

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: