«Neapstāšos, līdz sasniegšu, ko vēlos» 12.02.2018
29 gadus jaunais tiņģernieks Madars Bertholds-Flemins
jau sešus gadus dzīvo Lielbritānijā, Grimsbijā. Tur viņš ne vien
nodibinājis ģimeni, kurā audzina divas atvasītes, bet arī nopietni
pievērsies vairākiem cīņas sporta veidiem. 17. martā viņu
sagaida profesionāla līmeņa mačs MMA (no angļu val. — Mixed martial
arts), proti, jauktās cīņas mākslā.
Ar Madaru sazināmies ar sociālās vietnes Facebook video zvana
palīdzību. Jaunais vīrietis, lai arī ļoti aizņemts ar darbu, sportu
un ģimeni, ļoti atsaucīgi piekrīt intervijai un visu sarunas laiku
ir neizsakāmi pozitīvs un smaidīgs. Pēc intervijas šķiet, ka šim
cilvēkam diennaktī ir vairāk nekā 24 stundu…
Pēc Tiņģeres pamatskolas absolvēšanas
Madars vienu gadu mācījās Liepājā, kur viņam nepatika, tāpēc vidējo
izglītību ieguva Rīgas Valsts tehnikumā. Pēc tam, tā kā nokavējis
medicīniskās pārbaudes, lai iestātos augstskolā, sāka strādāt.
Sapni par militāro augstāko izglītību aizvietoja ar darbu apsardzes
jomā. Tā pagāja trīs gadi, līdz viņš saprata, ka jādodas prom no
Latvijas. Uz Lielbritāniju jau bija pārcēlušās visas četras māsas
un mamma.
«Kad atbraucu, sapratu, cik bēdīgi latvieši šeit dzīvo. Neko
nedara, kā vien strādā un brīvdienās lieto alkoholu. Es tā
negribēju, tāpēc sāku nodarboties ar sportu. Vispirms ar boksu un
kikboksu, un drīz vien man piedāvāja piedalīties cīņās, jo sacīja,
ka esmu talantīgs. Aizvadīju pirmās sešas kikboksa cīņas, no kurām
piecās uzvarēju. Arī daudzus boksa mačus, kur sasniegumi bija
līdzīgi. Ar laiku kļuva garlaicīgi, tāpēc izdomāju pamēģināt cage
fiting (no angļu val. — cīņa būrī), MMA,» dalās Madars. Pirmā
cīņa zaudēta, jo viņš nebija pareizi sagatavojies. Kad puisis
atrada treneri, kopš tā laika trīs gadu periodā nav zaudēta neviena
cīņa. Pateicoties lieliskajiem rezultātiem, 17. martā Madaram
nāksies startēt savā otrajā profesionālajā cīņā. Pirmajā cīņā viņš
uzvaru guva jau pēc vienas minūtes. Savukārt pirms tam amatieru
cīņās no desmit gūtas deviņas uzvaras. Viņš saņēmis arī Anglijā
dzīvojošo latviešu Sporta gada balvu.
«Bērnības dienu nepareizā uzvedība
novirzīta pareizā gultnē. Uz ielas nevar cīkstēties. Esmu mainījis
prioritātes. Tagad veltu savu enerģiju un laiku ģimenei un
karjerai. Sports ir izmainījis manu dzīvi. Trenējos septiņas dienas
nedēļā. Papildu tam vairākas reizes nedēļā trenēju latviešu bērnus
un pieaugušos, pasniedzu arī privātos treniņus. Un to visu
apvienoju ar ikdienas darbu, kur strādāju par pārvadātāju. Uz
sporta zāli dodos pirms darba, pēc darba pavadu pāris stundas
mājās, un atkal dodos uz sporta zāli. Svētdienās sportoju kopā ar
ģimeni, un šo dienu parasti arī veltu viņiem,» stāsta
M. Bertholds-Flemins. Anglijā Madars iepazinās ar savu nu jau
esošo sievu, lietuvieti Ingu. Pašlaik viņiem ģimenē aug Gabriela
(nepilni trīs gadiņi) un Adrians (četri gadiņi).
Vai kādā brīdī nav par grūtu un nenolaižas rokas? Tiņģernieks teic,
ka viņam šāda opcija nepastāv. «Ja kaut ko daru, daru līdz galam!
Liels atbalsts ir mana sieva. Saprotu, ka šis sporta veids nav no
tiem patīkamākajiem, ko sieva varētu pieņemt, bet man patīk un
padodas. Neapstāšos, līdz sasniegšu, ko vēlos.»
Cīņā martā Madaram pretī stāsies nopietnākais pretinieks, kāds
viņam līdz šim bijis. Tā būs ļoti izšķiroša. «Domāju, ka pēc šīs
cīņas būšu vienā no augstākajām līgām Lielbritānijā. Un tas nozīmē,
ka visu savu laiku varēšu veltīt profesionālajam sportam, lai
nebūtu nepieciešams papildu treniņiem pa dienu vēl strādāt.» Viņš
ar laiku vēlētos atvērt arī savu sporta klubu, uz ko mērķtiecīgi
dodas, un ir pārliecināts, ka tas izdosies. «Esmu uzstādījis sev
pašus augstākos mērķus, tāpēc arī trenējos divas reizes dienā un
nopietni attiecos pret to, ko daru,» teic jaunais vīrietis.
Sportistam piedāvāts aizvadīt cīņu arī
Latvijā,
bet tas vēl nav noticis, jo pretēji Anglijai, kur viņš par to saņem
naudu, uz Latviju organizatori viņam piedāvā doties un visu segt no
saviem līdzkļiem. «Es gan esmu apsolījis: kādu dienu tas notiks, jo
man ir daudz draugu, kuri gribētu atnākt noskatīties manu cīņu,»
nākotnes ieceri atklāj tiņģernieks.
Visās spēlēs un intervijās Madars uzsver, ka nāk no Latvijas, no
skaista, maza ciematiņa — Tiņģeres. Pašlaik viņš gan neplāno
atgriezties dzimtenē. Katru reizi, kad ar ģimeni brauc uz šo pusi,
viņš ciemojas pie omes Lubezerē un aizbrauc uz Tiņģeres pili. Te
palikuši daudzi draugi. «Man par skolu ir tikai pašas labākās
atmiņas. Tieši pretējā dzīvoklī dzīvoja mana klases audzinātāja
Vita Krauze. Kad necēlos uz skolu, viņa man neļāva neiet. Ļoti
vēlos pateikt viņai lielu paldies par to, kā mani audzināja
pamatskolā. Arī sporta skolotājai Natālijai Joničenko paldies, ka
ielika manī stiprus pamatus sportā, kas nekur nav pazuduši,» atzīst
Madars.
Aicinot Madaru nodot vēlējumu latviešiem simtgadē, viņš kļūst
domīgs. «Man ļoti patīk tas, ko dara Mairis Briedis. Viņš saka: ir
par stipru Latvijas tautu. Varu tam tikai piekrist. Man Anglijā nav
daudz latviešu draugu, mēs neesam saliedēta tauta. Tas jo īpaši
parādās te, ārpus valsts robežām. Latvieši ir ļoti greizsirdīgi un
skaudīgi, kad otram klājas labāk. Ka tikai pateikt ko sliktu…
Latviešiem vajag būt saliedētākiem un vairāk savstarpēji palīdzēt,»
mudina aizdomāties M. Bertholds-Flemins.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: