«Neesmu dzeguze, kas katrā 18. novembrī nokūko 18 reizes» 28.03.2018

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

23. martā 17. Grāmatu svētkos Talsos patiesu svētku sajūtu radīja izcilās dzejnieces, rakstnieces un dramaturģes Māras Zālītes klātbūtne. Daudzi uz tikšanos ieradās, līdzi ņemdami viņas jaunākos darbus — autobiogrāfisko romānu «Pieci pirksti» un tā šogad iznākušo turpinājumu «Paradīzes putni».
«Šīs divas grāmatas man ir nesušas ārkārtīgi lielu gandarījumu. Sevī jutu pienākumu, arī iekšēju nepieciešamību pastāstīt par to, ko esmu piedzīvojusi, jo šī pieredze ir diezgan unikāla. Ir daži rakstnieki, kuri dzimuši Sibīrijā un pieredzējuši kaut ko līdzīgu, bet tādu ir maz. Man vajadzēja to visu uzrakstīt! Ķēros klāt pie šīs grāmatas (sākumā tiešām domāju, ka tā būs tikai viena grāmata) pēc tam, kad nomira mana mamma. Viņa bija ļoti jūtīga pret šo tēmu. Domāju — nē, mammiņa nedrīkst lasīt to, ko es rakstīšu. Pēc tam man radās brīvības izjūta, jo nav vairs neviena tuvinieka ar šo sāpi. Tā radās «Pieci pirksti»,» atklāja M. Zālīte.
Viņa pati par sevi šajā kontekstā brīnoties. «Godīgi sakot, nedomāju, ka es kādreiz būšu prozas rakstniece! Daudzus gadus biju jaunā dzejniece. Es agri sāku, un jaunie dzejnieki toreiz skaitījās līdz 35 gadu vecumam. Pēc tam kādu laiku biju jaunā dramaturģe — daudzus gadus rakstīju lugas teātriem, libretus. Tagad esmu jaunā prozaiķe. Tā esmu pamanījusies visu laiku palikt jauna! Tā varbūt ir tāda iekšēja zemapzinīga viltība,» smejoties sprieda rakstniece.
Tādas viltības gan ne katram ir pa spēkam. «Pa ceļam runājām, cik ellīgi grūti tomēr ir rakstīt… Dažkārt, kad saņemat gatavo darbu, jums ne prātā nenāk, ka autors ir plēsis gan matus, gan manuskripta lapas, gan ir gribējis datoru apliet ar kādu indīgu šķidrumu, un ka pie tā ir nonākts ar lielu darbu! To vieglo, gaisīgo formu bieži vien ir daudz smagāk radīt, nekā otrādi,» pamanījusi M. Zālīte.
Par vērtīgu viņa atzīst faktu, ka jau 2003. gadā par savu bērnību sanācis runāt Noras Ikstenas grāmatā «Zīdtārpiņu musināšana. Māra Zālīte». «Kad rakstīju «Piecus pirkstus», domāju — neviens taču neticēs, ka tā var notikt — ka tās kristības bija tādas! Šķitīs, ka tā taču ir tīrā mitoloģija, varoņa mītiskā dzimšana! Bet es jau pirms tam to Norai biju izstāstījusi sarunu valodas formā,» M. Zālīte novērtē.
Nekļūt par pieminekli
Viņa atzīst, ka darbs katrā no trim iepriekšminētajiem žanriem nesis savu gandarījumu. «Dzeja, protams, tomēr bija ļoti svarīgs faktors ne tikai literārā nozīmē, bet arī sabiedriskā. Mūsu kultūras apziņā teiktais, rakstītais vārds bija ļoti svarīgs, lai mēs saglabātos, nezinot, cik ilgu laiku mums vēl būs jābūt okupācijas periodā. Gribot vai negribot, dzeja bija garīgas pretošanās kustība. Ne tikai dzeja, bet rakstītais vārds vispār bijis visām varām bīstams un nepatīkams, savukārt rakstniekiem iekšā ir kņudēšana un vajadzība pateikt tieši to, kas kādam nepatīk,» zina M. Zālīte.
Ir autori, kuri uzrakstījuši 300 lugas, no kurām uzvesta nav teju neviena, toties M. Zālīte ir pretējā situācijā — pilnīgi visas lugas, ko viņa ir uzrakstījusi, ir iestudētas, pie tam — daudzkārt un daudzviet. Šī gada 8. novembrī taču atkal jaunu iestudējumu piedzīvos rokopera «Lāčplēsis»! «Protams, autoram ir patīkami, ka darbi dzīvo un nepazūd! No otras puses, man vienmēr bijusi dusmība, ka, nākot novembrim, kultūras darbinieki, bibliotekāri, visi, kuri kaut ko rīko, kā traki zvana un raksta man: «Mēs gribam, lai jūs nāktu…» Tad es atbildu: «Piedodiet, bet es taču neesmu dzeguze, kas izlec no pulksteņa un katrā 18. novembrī nokūko 18 reizes! Vai tad jums citu cilvēku nav?!» Ar laiku cilvēkam uzveļ plecos simbola, pieminekļa statusu,» konstatē M. Zālīte.
Labi teksti rada nākamos
Interesants bijis ceļš līdz grāmatai «To mēs nezinām», kurā atspoguļotas viņas sarunas ar Imantu Ziedoni. «Imants ļoti mīlēja staigāt pa kafejnīcām un aicināja līdzi meitenes un citus cilvēkus, kas viņu interesēja. Tā kā mēs ar Imantu ļoti kopš manas agras jaunības bijām pazīstami, jo es biju viņa «koku grupā» 15 gadus, tad viņš bieži aicināja mani. 2000. gadā mēs staigājām pa kafejnīcām gandrīz katru nedēļu. Sarunās Imants brīžam runāja tādas lietas, ka domāju — ak Dievs, man ir tik slikta atmiņa, es taču to neatcerēšos, tikai zināšu, ka tas bija ļoti labi, ko viņš toreiz teica! Tad es sacīju: «Paklau, Imant, ierakstīsim mūsu sarunas, bet uzskatīsim, ka vispār neredzam to magnetofoniņu! Visticamāk, tas apstāsies vai sabojāsies kā visas tehnikas, kam ķeros klāt…» Tā sāku ierakstīt šīs sarunas. Ieraksti vienkārši stāvēja nenoskārstai vajadzībai. Pagāja ilgs laiks, kad Imants saslima, notika tā nelaime, ka viņš zaudēja spēju runāt. Viņam bija pilnīgi skaidrs prāts, viņš gribēja strādāt, strādāt un strādāt, bet vairs nerunāja. Tad sapratu, ka man vajag publicēt šīs sarunas. Arī tāpēc, ka vēlējos tās saskaņot ar Imantu, lai viņš būtu piekritis tam, ko drukājam un ko ne. Grāmatā nebūt nav viss, ko mēs tur sarunājām, īpaši par politiku! Tad to visu šifrēju, kārtoju blokos, gāju pie Imanta katru otrdienu un lasīju viņam priekšā. Viņš norādīja, ko var un ko nevajag. Tā tiku galā ar to tekstu.
Grāmatas nosaukums «To mēs nezinām» radās, jo mēs virpinājām domu — dažreiz ārkārtīgi pārlaicīgu un dažkārt visai ikdienišķu  — un ļoti bieži skanēja frāze: «Jā, bet to mēs nezinām.» Man iepatikās tā frāze, un grāmata iznāca. Tajā ir diezgan daudz vērtīgu lietu no Imanta, un labi teksti rada citus tekstus. Šai gadījumā Jaunajā Rīgas teātrī radās izrāde «Ziedonis un Visums», savukārt kasetes noderēja Kasparam Znotiņam, gatavojoties izrādei. Viņš taču pilnīgi iemiesojās — tas bija Ziedonis visās intonācijās, stājā, kustībās!» priecājas M. Zālīte.
Par un pret kaupēniem
It kā vēl nebūtu gana, M. Zālīte rada arī literatūru bērniem. Pirmā bērnu dzejoļu grāmata tapusi, kad pašas dēlam bijuši kādi četri gadi — vecums, kurā bērns runā tik radošas lietas, ka atliek vien brīnīties un pierakstīt! Bet kopumā rakstniece atzīst, ka bērnu auditorijai kaut kas top kā atslodze pēc smagiem rakstu darbiem, tādiem kā librets «Indriķa hronikai». «Hronikai nav stāsta, bet man stāsts bija jāizveido. Pie tam, nevis vienkāršs «viņš aizgāja, paņēma, nosita un gāja gulēt», bet tāds, lai tajā ir gan miesa, gan gars! Un tam visam vēl bija jābūt dziedamam! Biju ļoti nomocījusies. Atceros, kad to rakstīju, biju nervoza, un vīrs vienmēr teica: «Bērni, neejiet pie mammas kabinetā! Viņa pašlaik ir Livonijas karā!» Kad darbs ir uzrakstīts, vajag kādu veldzi, un tad uzrakstu par sunīšiem. Pēc «Kaupēna», kas arī nebija neko viegls, uzrakstīju «Putnu operu». Tā pašārstējos, nemainot profesiju,» secina M. Zālīte.
Rokoperas «Kaupēn, mans mīļais» dēļ viņai ne reizi vien draudēts ar izrēķināšanos. «Es esmu cilvēks, kam viss interesē! Man tikpat labi interesē Livonijas Indriķa drāma, kā latviešu tautai raksturīgā noziedznieku dievināšana… Man cilvēki ir pārmetuši, sevišķi sākumā: «Fui, jūs rakstāt par Kaupēnu! Cik tas ir riebīgi!» Tad teicu: «Es nerakstu PAR Kaupēnu, es rakstu PRET Kaupēnu!» Arī šodien ir tādi kaupēni! Visi zina, ka viņi ir zagļi un «lielceļa laupītāji», bet — viņus pielūdz! Viņus ievēl! Pirmais impulss man bija tas, ka es redzēju, kā tiesas zālē kundzītes ar ziediem un ar tortēm bučoja un krita ap kaklu vienam kaupēnam… Tieši tas pats notika tad, kad Kaupēnu tiesāja Jelgavā! Dāmas jūsmoja: «Kas par vīrieti!»,» atgādināja M. Zālīte. Tā laika laikrakstā intervētās sievietes raksturojušas Kaupēnu kā spēcīgu un ļoti izveicīgu. Kad intervētājs atgādinājis, ka viņš ir nogalinājis 19 cilvēkus, tostarp piecus bērnus, aplaupījis neskaitāmas mājas un cilvēkus, sievietes piekritušas, ka tas bijis slikti, tomēr jūsma palikusi: «Jā, bet, redziet, kā viņu nevarēja noķert!» «Mani ļoti interesē, kas ir šī dīvainā zemapzinīgā saikne starp upuri un pāri darītāju un kas ir tā neparastā parādība, ka lielai daļai cilvēku iztrūkst morālā vērtējuma, liekot atzīt spēku, izveicību, arī vardarbību un simpatizēt tai!» saka rakstniece.

Valoda — mistiska matērija
Uz tikšanos bija ieradusies arī grāmatu «To mēs nezinām», «Pieci pirksti» un «Paradīzes putni» redaktore Gundega Blumberga. Viņa atzina, ka mūsdienās svarīgs jautājums ir par autoru attieksmi pret valodu. «Nezinu, cik daudz jūs lasāt latviešu literatūru un kā jūs to lasāt, bet esmu pamanījusi, ka ar katru gadu mūsu rakstnieki iztiek ar aizvien mazāku vārdu krājumu. Kādreiz bija tāda brošūriņa «Iemācies 500 vārdus un runā angliski!». Es gribu teikt: «Iemācies 500 vārdus un tu vari uzrakstīt jaunāko latviešu romānu…» Pilnīgi mierīgi! Māra šajā ziņā ir patīkams izņēmums, jo zina ne tikai pamatvārdus, bet arī sinonīmus, apvidvārdus, parazītvārdus, slengu un visu pārējo. Turklāt viņa diezgan spītīgi turas pie atrastajiem vārdiem,» G. Blumberga salīdzināja.
Piemēram, rakstniece nekad un nekur (ieskaitot Grāmatu svētkus Talsos!) neaizmirst atgādināt, ka redaktore grāmatā viņas «mannā biezputru» slepus izlabojusi par «mannas biezputru»! «Es zinu, ka vienkāršrunā cilvēki tā saka: «Mannā biezputra ir baigi labā!» Bet — «mannas biezputra»! Mannas, Māra!» G. Blumberga atkal uzsvēra. «Tauta ir primāra, valodnieki — sekundāri. Kā runā tauta, tā arī ir pareizi,» joprojām iebilda M. Zālīte, un klātesošo ovācijas bija ļoti skaļas.
«Man valoda ir mistiska matērija. Tas nav tikai instruments, tā ir gan manā apziņā, gan zemapziņā. Lietojot valodu, es to arī izbaudu! Atzīšos, ka izmantoju sinonīmu vārdnīcas, skatos pat cietumnieku slenga vārdnīcas! No vienas puses, es valodu lietoju ļoti eksakti, bet, no otras puses — ārkārtīgi intuitīvi, instinktīvi,» spriež M. Zālīte. Varot teikt, ka viņa par latviešu valodu cīnās jau kopš četru gadu vecuma! Atbraukusi no Sibīrijas, viņa labāk runājusi krieviski nekā latviski, un apsaukāta par krievēnu. Tad mazā Māra paziņojusi: «Es vairs krieviski nerunāšu, jo te ir Latvija un te ir jārunā latviski!» Tā kā latviski runāt viņa vēl īsti nav pratusi, tad kādu mēnesi nav runājusi vispār, bet pēc tam sākusi runāt latviski!
Noslēgumā saruna aizvirzījās uz Latvijas jubileju. «Domāju, ka Latvijas simtgade ir jāsvin. Jāatceras, par kādu cenu mūsu valsts ir pirkta un kā mēs to esam atguvuši. Tas, ka valsts šobrīd nav tik laba, kā mēs gribētu, jau ir cits jautājums. Galvenais, ka mums tā ir un ka mēs varam katrs savā veidā ietekmēt to, lai valsts kļūtu labāka. Kaut vai — sakopjot mazpilsētu! Jubileja aktualizē valsts ideju. Svētki mums palīdz atcerēties, ka valsts tomēr ir vērtība. Kodolam ir vajadzīgs stingrs­ apvalks. Tauta ir tas kodols, bet valsts — apvalks, un tas mums ir nepieciešams izdzīvošanai,» atgādināja M. Zālīte.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: