«Neesmu dzeguze, kas katrā 18. novembrī nokūko 18 reizes» 28.03.2018


23. martā 17. Grāmatu svētkos Talsos patiesu svētku
sajūtu radīja izcilās dzejnieces, rakstnieces un dramaturģes Māras
Zālītes klātbūtne. Daudzi uz tikšanos ieradās, līdzi ņemdami viņas
jaunākos darbus — autobiogrāfisko romānu «Pieci pirksti» un tā
šogad iznākušo turpinājumu «Paradīzes putni».
«Šīs divas grāmatas man ir nesušas ārkārtīgi lielu gandarījumu.
Sevī jutu pienākumu, arī iekšēju nepieciešamību pastāstīt par to,
ko esmu piedzīvojusi, jo šī pieredze ir diezgan unikāla. Ir daži
rakstnieki, kuri dzimuši Sibīrijā un pieredzējuši kaut ko līdzīgu,
bet tādu ir maz. Man vajadzēja to visu uzrakstīt! Ķēros klāt pie
šīs grāmatas (sākumā tiešām domāju, ka tā būs tikai viena grāmata)
pēc tam, kad nomira mana mamma. Viņa bija ļoti jūtīga pret šo tēmu.
Domāju — nē, mammiņa nedrīkst lasīt to, ko es rakstīšu. Pēc
tam man radās brīvības izjūta, jo nav vairs neviena tuvinieka ar šo
sāpi. Tā radās «Pieci pirksti»,» atklāja M. Zālīte.
Viņa pati par sevi šajā kontekstā brīnoties. «Godīgi sakot,
nedomāju, ka es kādreiz būšu prozas rakstniece! Daudzus gadus biju
jaunā dzejniece. Es agri sāku, un jaunie dzejnieki toreiz skaitījās
līdz 35 gadu vecumam. Pēc tam kādu laiku biju jaunā dramaturģe
— daudzus gadus rakstīju lugas teātriem, libretus. Tagad esmu jaunā
prozaiķe. Tā esmu pamanījusies visu laiku palikt jauna! Tā varbūt
ir tāda iekšēja zemapzinīga viltība,» smejoties sprieda
rakstniece.
Tādas viltības gan ne katram ir pa spēkam. «Pa ceļam runājām, cik
ellīgi grūti tomēr ir rakstīt… Dažkārt, kad saņemat gatavo darbu,
jums ne prātā nenāk, ka autors ir plēsis gan matus, gan manuskripta
lapas, gan ir gribējis datoru apliet ar kādu indīgu šķidrumu, un ka
pie tā ir nonākts ar lielu darbu! To vieglo, gaisīgo formu bieži
vien ir daudz smagāk radīt, nekā otrādi,» pamanījusi
M. Zālīte.
Par vērtīgu viņa atzīst faktu, ka jau 2003. gadā par savu
bērnību sanācis runāt Noras Ikstenas grāmatā «Zīdtārpiņu
musināšana. Māra Zālīte». «Kad rakstīju «Piecus pirkstus»,
domāju — neviens taču neticēs, ka tā var notikt — ka tās
kristības bija tādas! Šķitīs, ka tā taču ir tīrā mitoloģija, varoņa
mītiskā dzimšana! Bet es jau pirms tam to Norai biju izstāstījusi
sarunu valodas formā,» M. Zālīte novērtē.
Nekļūt par pieminekli
Viņa atzīst, ka darbs katrā no trim iepriekšminētajiem žanriem
nesis savu gandarījumu. «Dzeja, protams, tomēr bija ļoti svarīgs
faktors ne tikai literārā nozīmē, bet arī sabiedriskā. Mūsu
kultūras apziņā teiktais, rakstītais vārds bija ļoti svarīgs, lai
mēs saglabātos, nezinot, cik ilgu laiku mums vēl būs jābūt
okupācijas periodā. Gribot vai negribot, dzeja bija garīgas
pretošanās kustība. Ne tikai dzeja, bet rakstītais vārds vispār
bijis visām varām bīstams un nepatīkams, savukārt rakstniekiem
iekšā ir kņudēšana un vajadzība pateikt tieši to, kas kādam
nepatīk,» zina M. Zālīte.
Ir autori, kuri uzrakstījuši 300 lugas, no kurām uzvesta nav
teju neviena, toties M. Zālīte ir pretējā situācijā —
pilnīgi visas lugas, ko viņa ir uzrakstījusi, ir iestudētas, pie
tam — daudzkārt un daudzviet. Šī gada 8. novembrī taču
atkal jaunu iestudējumu piedzīvos rokopera «Lāčplēsis»! «Protams,
autoram ir patīkami, ka darbi dzīvo un nepazūd! No otras puses, man
vienmēr bijusi dusmība, ka, nākot novembrim, kultūras darbinieki,
bibliotekāri, visi, kuri kaut ko rīko, kā traki zvana un raksta
man: «Mēs gribam, lai jūs nāktu…» Tad es atbildu: «Piedodiet, bet
es taču neesmu dzeguze, kas izlec no pulksteņa un katrā
18. novembrī nokūko 18 reizes! Vai tad jums citu cilvēku
nav?!» Ar laiku cilvēkam uzveļ plecos simbola, pieminekļa statusu,»
konstatē M. Zālīte.
Labi teksti rada nākamos
Interesants bijis ceļš līdz grāmatai «To mēs nezinām», kurā
atspoguļotas viņas sarunas ar Imantu Ziedoni. «Imants ļoti mīlēja
staigāt pa kafejnīcām un aicināja līdzi meitenes un citus cilvēkus,
kas viņu interesēja. Tā kā mēs ar Imantu ļoti kopš manas agras
jaunības bijām pazīstami, jo es biju viņa «koku grupā»
15 gadus, tad viņš bieži aicināja mani. 2000. gadā mēs
staigājām pa kafejnīcām gandrīz katru nedēļu. Sarunās Imants brīžam
runāja tādas lietas, ka domāju — ak Dievs, man ir tik slikta
atmiņa, es taču to neatcerēšos, tikai zināšu, ka tas bija ļoti
labi, ko viņš toreiz teica! Tad es sacīju: «Paklau, Imant,
ierakstīsim mūsu sarunas, bet uzskatīsim, ka vispār neredzam to
magnetofoniņu! Visticamāk, tas apstāsies vai sabojāsies kā visas
tehnikas, kam ķeros klāt…» Tā sāku ierakstīt šīs sarunas. Ieraksti
vienkārši stāvēja nenoskārstai vajadzībai. Pagāja ilgs laiks, kad
Imants saslima, notika tā nelaime, ka viņš zaudēja spēju runāt.
Viņam bija pilnīgi skaidrs prāts, viņš gribēja strādāt, strādāt un
strādāt, bet vairs nerunāja. Tad sapratu, ka man vajag publicēt šīs
sarunas. Arī tāpēc, ka vēlējos tās saskaņot ar Imantu, lai viņš
būtu piekritis tam, ko drukājam un ko ne. Grāmatā nebūt nav viss,
ko mēs tur sarunājām, īpaši par politiku! Tad to visu šifrēju,
kārtoju blokos, gāju pie Imanta katru otrdienu un lasīju viņam
priekšā. Viņš norādīja, ko var un ko nevajag. Tā tiku galā ar to
tekstu.
Grāmatas nosaukums «To mēs nezinām» radās, jo mēs virpinājām
domu — dažreiz ārkārtīgi pārlaicīgu un dažkārt visai
ikdienišķu — un ļoti bieži skanēja frāze: «Jā, bet to mēs
nezinām.» Man iepatikās tā frāze, un grāmata iznāca. Tajā ir
diezgan daudz vērtīgu lietu no Imanta, un labi teksti rada citus
tekstus. Šai gadījumā Jaunajā Rīgas teātrī radās izrāde «Ziedonis
un Visums», savukārt kasetes noderēja Kasparam Znotiņam,
gatavojoties izrādei. Viņš taču pilnīgi iemiesojās — tas bija
Ziedonis visās intonācijās, stājā, kustībās!» priecājas
M. Zālīte.
Par un pret kaupēniem
It kā vēl nebūtu gana, M. Zālīte rada arī literatūru bērniem.
Pirmā bērnu dzejoļu grāmata tapusi, kad pašas dēlam bijuši kādi
četri gadi — vecums, kurā bērns runā tik radošas lietas, ka
atliek vien brīnīties un pierakstīt! Bet kopumā rakstniece atzīst,
ka bērnu auditorijai kaut kas top kā atslodze pēc smagiem rakstu
darbiem, tādiem kā librets «Indriķa hronikai». «Hronikai nav
stāsta, bet man stāsts bija jāizveido. Pie tam, nevis vienkāršs
«viņš aizgāja, paņēma, nosita un gāja gulēt», bet tāds, lai tajā ir
gan miesa, gan gars! Un tam visam vēl bija jābūt dziedamam! Biju
ļoti nomocījusies. Atceros, kad to rakstīju, biju nervoza, un vīrs
vienmēr teica: «Bērni, neejiet pie mammas kabinetā! Viņa pašlaik ir
Livonijas karā!» Kad darbs ir uzrakstīts, vajag kādu veldzi, un tad
uzrakstu par sunīšiem. Pēc «Kaupēna», kas arī nebija neko viegls,
uzrakstīju «Putnu operu». Tā pašārstējos, nemainot profesiju,»
secina M. Zālīte.
Rokoperas «Kaupēn, mans mīļais» dēļ viņai ne reizi vien draudēts ar
izrēķināšanos. «Es esmu cilvēks, kam viss interesē! Man tikpat labi
interesē Livonijas Indriķa drāma, kā latviešu tautai raksturīgā
noziedznieku dievināšana… Man cilvēki ir pārmetuši, sevišķi sākumā:
«Fui, jūs rakstāt par Kaupēnu! Cik tas ir riebīgi!» Tad teicu: «Es
nerakstu PAR Kaupēnu, es rakstu PRET Kaupēnu!» Arī šodien ir tādi
kaupēni! Visi zina, ka viņi ir zagļi un «lielceļa laupītāji»,
bet — viņus pielūdz! Viņus ievēl! Pirmais impulss man bija
tas, ka es redzēju, kā tiesas zālē kundzītes ar ziediem un ar
tortēm bučoja un krita ap kaklu vienam kaupēnam… Tieši tas pats
notika tad, kad Kaupēnu tiesāja Jelgavā! Dāmas jūsmoja: «Kas par
vīrieti!»,» atgādināja M. Zālīte. Tā laika laikrakstā
intervētās sievietes raksturojušas Kaupēnu kā spēcīgu un ļoti
izveicīgu. Kad intervētājs atgādinājis, ka viņš ir nogalinājis
19 cilvēkus, tostarp piecus bērnus, aplaupījis neskaitāmas
mājas un cilvēkus, sievietes piekritušas, ka tas bijis slikti,
tomēr jūsma palikusi: «Jā, bet, redziet, kā viņu nevarēja noķert!»
«Mani ļoti interesē, kas ir šī dīvainā zemapzinīgā saikne starp
upuri un pāri darītāju un kas ir tā neparastā parādība, ka lielai
daļai cilvēku iztrūkst morālā vērtējuma, liekot atzīt spēku,
izveicību, arī vardarbību un simpatizēt tai!» saka rakstniece.
Valoda — mistiska matērija
Uz tikšanos bija ieradusies arī grāmatu «To mēs nezinām», «Pieci
pirksti» un «Paradīzes putni» redaktore Gundega Blumberga. Viņa
atzina, ka mūsdienās svarīgs jautājums ir par autoru attieksmi pret
valodu. «Nezinu, cik daudz jūs lasāt latviešu literatūru un kā jūs
to lasāt, bet esmu pamanījusi, ka ar katru gadu mūsu rakstnieki
iztiek ar aizvien mazāku vārdu krājumu. Kādreiz bija tāda brošūriņa
«Iemācies 500 vārdus un runā angliski!». Es gribu teikt:
«Iemācies 500 vārdus un tu vari uzrakstīt jaunāko latviešu
romānu…» Pilnīgi mierīgi! Māra šajā ziņā ir patīkams izņēmums, jo
zina ne tikai pamatvārdus, bet arī sinonīmus, apvidvārdus,
parazītvārdus, slengu un visu pārējo. Turklāt viņa diezgan spītīgi
turas pie atrastajiem vārdiem,» G. Blumberga
salīdzināja.
Piemēram, rakstniece nekad un nekur (ieskaitot Grāmatu svētkus
Talsos!) neaizmirst atgādināt, ka redaktore grāmatā viņas «mannā
biezputru» slepus izlabojusi par «mannas biezputru»! «Es zinu, ka
vienkāršrunā cilvēki tā saka: «Mannā biezputra ir baigi labā!» Bet
— «mannas biezputra»! Mannas, Māra!» G. Blumberga atkal
uzsvēra. «Tauta ir primāra, valodnieki — sekundāri. Kā runā
tauta, tā arī ir pareizi,» joprojām iebilda M. Zālīte, un
klātesošo ovācijas bija ļoti skaļas.
«Man valoda ir mistiska matērija. Tas nav tikai instruments, tā ir
gan manā apziņā, gan zemapziņā. Lietojot valodu, es to arī izbaudu!
Atzīšos, ka izmantoju sinonīmu vārdnīcas, skatos pat cietumnieku
slenga vārdnīcas! No vienas puses, es valodu lietoju ļoti eksakti,
bet, no otras puses — ārkārtīgi intuitīvi, instinktīvi,» spriež
M. Zālīte. Varot teikt, ka viņa par latviešu valodu cīnās jau
kopš četru gadu vecuma! Atbraukusi no Sibīrijas, viņa labāk
runājusi krieviski nekā latviski, un apsaukāta par krievēnu. Tad
mazā Māra paziņojusi: «Es vairs krieviski nerunāšu, jo te ir
Latvija un te ir jārunā latviski!» Tā kā latviski runāt viņa vēl
īsti nav pratusi, tad kādu mēnesi nav runājusi vispār, bet pēc tam
sākusi runāt latviski!
Noslēgumā saruna aizvirzījās uz Latvijas jubileju. «Domāju, ka
Latvijas simtgade ir jāsvin. Jāatceras, par kādu cenu mūsu valsts
ir pirkta un kā mēs to esam atguvuši. Tas, ka valsts šobrīd nav tik
laba, kā mēs gribētu, jau ir cits jautājums. Galvenais, ka mums tā
ir un ka mēs varam katrs savā veidā ietekmēt to, lai valsts kļūtu
labāka. Kaut vai — sakopjot mazpilsētu! Jubileja aktualizē
valsts ideju. Svētki mums palīdz atcerēties, ka valsts tomēr ir
vērtība. Kodolam ir vajadzīgs stingrs apvalks. Tauta ir tas
kodols, bet valsts — apvalks, un tas mums ir nepieciešams
izdzīvošanai,» atgādināja M. Zālīte.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: