Rakstu arhīvs
 
Decembris 2012
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Janvāris 2013
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Februāris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 1 2 3
Marts 2013
25 26 27 28 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Aprīlis 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Maijs 2013
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Jūnijs 2013
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Jūlijs 2013
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Augusts 2013
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Septembris 2013
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Oktobris 2013
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Novembris 2013
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Decembris 2013
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Janvāris 2014
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Februāris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 1 2
Marts 2014
24 25 26 27 28 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Aprīlis 2014
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Maijs 2014
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Jūnijs 2014
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Jūlijs 2014
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Augusts 2014
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Septembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Oktobris 2014
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Novembris 2014
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Decembris 2014
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Janvāris 2015
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Februāris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 1
Marts 2015
23 24 25 26 27 28 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Aprīlis 2015
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Maijs 2015
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Jūnijs 2015
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 1 2 3 4 5
Jūlijs 2015
29 30 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Augusts 2015
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Septembris 2015
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Oktobris 2015
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Novembris 2015
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Decembris 2015
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Janvāris 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Februāris 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 1 2 3 4 5 6
Marts 2016
29 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Aprīlis 2016
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Maijs 2016
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Jūnijs 2016
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Jūlijs 2016
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Augusts 2016
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Septembris 2016
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Oktobris 2016
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Novembris 2016
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 1 2 3 4
Decembris 2016
28 29 30 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Janvāris 2017
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Februāris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 1 2 3 4 5
Marts 2017
27 28 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Aprīlis 2017
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Maijs 2017
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Jūnijs 2017
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Jūlijs 2017
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Augusts 2017
31 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Septembris 2017
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Oktobris 2017
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Novembris 2017
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 1 2 3
Decembris 2017
27 28 29 30 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 31
Janvāris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Februāris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 1 2 3 4
Marts 2018
26 27 28 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 31 1
Aprīlis 2018
26 27 28 29 30 31 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 1 2 3 4 5 6
Maijs 2018
30 1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28 29 30 31 1 2 3
Jūnijs 2018
28 29 30 31 1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30 1
Jūlijs 2018
25 26 27 28 29 30 1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31 1 2 3 4 5
Augusts 2018
30 31 1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 1 2
Septembris 2018
27 28 29 30 31 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
Oktobris 2018
1 2 3 4 5 6 7
8 9 10 11 12 13 14
15 16 17 18 19 20 21
22 23 24 25 26 27 28
29 30 31 1 2 3 4
Novembris 2018
29 30 31 1 2 3 4
5 6 7 8 9 10 11
12 13 14 15 16 17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30 1 2
Decembris 2018
 
26 27 28 29 30 1 2
3 4 5 6 7 8 9
10 11 12 13 14 15 16
17 18 19 20 21 22 23
24 25 26 27 28 29 30
31 1 2 3 4 5 6
Viedoklis

Vai gaidāt Latvijas simtgades svētku?



Lai balsotu, jāielogojas sistēmā!
Pēdējās galerijas
Biežākie atslēgvārdi

No mapītes plauktā — par mīlētu bērnu ģimenē. «Viņu nav miljoniem un miljardiem — mūsu ir daudz vairāk!» 26.01.2018

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Janvāra vidū Rīgas Lutera draudzes namā norisinājās diskusija «Mēs varam palīdzēt bērniem uzaugt ģimenē». Tajā emocionāli un racionāli par tik būtisko atbalstu, ko iespējams sniegt bērnunamos mītošajiem bērniem, runāja četras sievietes, kuru ģimenēs šādi bērni ir raduši mājas. Jāatzīst, daudz kas no dzirdētā nebija glaimojošs institūcijām un sistēmai, toties ļoti motivējošs un iedrošinošs tiem, kuri vēlas ieraudzīt bērnu visbūtiskākās vajadzības.
Teoloģe, labklājības ministra padomniece Linda Baļčūne ir daļa no Latvijā pazīstamās Zvannieku kopienas, un arī viņas ģimenē aug adoptēta meitiņa. Linda stāstīja par ārpusģimenes aprūpes veidiem, neiedziļinoties vienīgi adopcijā kā augstākajā punktā, attiecību galējā fāzē. «Viesģimene — veids, kā lēnām un uzmanīgi tuvoties bērnam, kurš palicis bez ģimenes, un, manuprāt, ļoti labs veids, kā palīdzēt pusaudzim. Viesģimene ir persona vai laulāts pāris, kas, saņemot izvērtējumu bāriņtiesā, var doties uz bērnunamu, sadraudzēties ar kādu no bērniem un ņemt viņu pa brīvdienām uz mājām.
Audžuģimene ir vairāk profesionāla izvēle, kā skolotājam, kā trenerim uz laiku sasaistoties ar konkrētu bērnu vai bērniem un sniedzot palīdzību. Audžuģimenēm jāiziet kursi, un pagājušajā gadā tos izgāja rekordliels skaits — 95 audžuvecāki. Daļu no tām aicinās kļūt par specializētām audžuģimenēm, kas nozīmēs profesionālu darbu.
Aizbildnis pilnā apjomā pārņem vecāku pienākumus un tiesības, lai varētu bērnu aizstāvēt, bet netiek atņemta viņa identitāte. Šis ir viens no neizrunātajiem jautājumiem saistībā ar adopciju — tajā tiek izmainīta bērna identitāte, un tas ne vienmēr ir viegli! It sevišķi lielākiem bērniem, kuri atceras savu izcelsmi, atminas vecmāmiņu, brālēnu, māsīcu vai draugus, adopcija ir grūts solis. Viņu pagātne tiek ielikta dziļā atvilktnē, nogriezta, viņu dzimšanas apliecībā adoptētāji tiek ierakstīti kā mamma un tētis! Protams, citādi tas ir maziem bērniem, zīdaiņiem, kuri jau no mazotnes ieaug jaunajā ģimenē,» sprieda L. Baļčūne.
Viņa runāja arī par to, ka svarīgi nepaļauties tikai uz izjūtām. «Cilvēki saka: «Ja es ieraudzīšu bērnu un jutīšu, ka ir klikšķis, tad pieņemšu lēmumu. Uzmanīgi! Palīdzošais nav gaidīšanā, ka būs klikšķis, bet gan — domāšanā nevis par sevi, bet par bērnu! Tik ļoti daudz cilvēku domā: kā man būs? Kā mana dzīve mainīsies? Kā es to varēšu? Vai tā nav pārāk liela atbildība? Neuzdodiet šos jautājumus — paskatieties uz bērnu un viņa vajadzībām! Mācītājs Ivo Rode, kura aizbildnībā ir pusaugu meitene, ļoti skaisti to noformulēja: «Jo lielāka ir vajadzība, jo vieglāk man ir palīdzēt un atsaukties!» Mums nav problēmu iedomāties kara apstākļus — jūs ejat, un tur klīst viens pamests bērns, nozaudējies, izmisis. Jums taču nav šaubu par to, kas ir viņa eksistenciālā vajadzība? Tieši tāda pati vajadzība ir ikvienam Latvijas bērnam, kuram nav māju un ģimenes. Viņiem ir vajadzīga šī eksistenciālā drošība, kas ierakstās dziļi kaulos un ļauj justies labi un laimīgi. Ja mēs saskatām to, ir daudz vieglāk atsaukties un palīdzēt. Tāpēc negaidiet klikšķi, bet skatieties uz bērnu!» iedrošināja L. Baļčūne.
Bailes izrādījās sadomātas
Gleznotāja un sociālā pedagoģe Ēstere Zemīte augusi ģimenē, kur viens bērns ir adoptēts. Pienācis brīdis, kad pati devusies uz bāriņtiesu, lai pieteiktos par aizbildni kādam bērnam, un izgājusi vajadzīgo procedūru. «Man teica, ka esot viens bērns tajā bērnunamā un viens citā. Aizbraucu, mani ieveda lielā telpā ar daudziem bērniem. Biju ļoti apjukusi. Man rādīja uz meitenīti, kuru es varētu paņemt. Jautāju, kas tad ir ar pārējiem bērniem, bet man teica, lai uz tiem es neskatos! Tas viss mani ļoti satrieca, tāpēc toreiz nespēju pieņemt lēmumu, ko tagad, protams, nožēloju. Bāriņtiesa par mani vairs nelikās ne zinis, kopš vienreiz biju pateikusi nē. Nesaņēmu nekādas ziņas par bērniem vai iespējām. Pēc pāris gadiem apprecējos, piedzima bērniņš. Tad jau ar vīru nolēmām, ka noteikti ņemsim kādu bērnu aizbildnībā,» notikumu gaitu atklāja Ē. Zemīte.
Trīs mēnešus mazam puisēnam bija vajadzīgs aizbildnis, un Ēstere no jauna kārtoja dokumentus, lai iegūtu aizbildņa statusu. «Mums bija jāprasa bāriņtiesai atļauja šo zīdaini apciemot. To mēs dabūjām, lai gan neteikšu, ka tas bija viegli. Tad es pirmoreiz satiku šo bērniņu. Man viņu vienkārši ielika rokās. Viņš neizskatījās tā, kā es biju viņu iedomājusies. Tai pašā laikā man jau bija vienalga, kādā krāsā viņam būs mati un acis. Pagāja divi mēneši, kuru laikā ar vecāko bērnu un vīru gājām viņu regulāri apciemot. Uztraucos, kaut ātrāk visu varētu nokārtot! Manā apziņā tas jau bija mans bērns, un bija briesmīgi, ka viņam jāatrodas bērnunamā.
Tagad viņam jau ir pieci gadi. Kad bija trīs vai četri gadi, viņš kļuva juridiski brīvs, un mēs viņu adoptējām. Viss ir ļoti jauki! Viņš ir brīnišķīgs bērns, kurš ienes mūsu ģimenē ārkārtīgi daudz prieka, harmonijas, stabilitātes un saulaina optimisma. Bailes, kas man pirms tam bija, izrādījās sadomātas,» atzina Ē. Zemīte.
Viņas vārds valstī izskanējis saistībā ar Džalo no Gambijas, kuram Ēstere kļuva par aizbildni, kad viņam, 16 gadu vecumā nelegāli ierodoties Latvijā, atteica gan bēgļu, gan alternatīvo statusu un izdeva izbraukšanas rīkojumu. «Tad tika konstatēts, ka viņš ir bērns,» Ē. Zemīte ironiski atceras. To konstatējuši juristi. Arī to, ka Gambijā nav nevienas iestādes, kas par viņu varētu parūpēties. Tā nu puisis Latvijā tika ievietots audžuģimenē, izraidīšanu atliekot līdz viņa pilngadībai, neskatoties uz to, ka viņam nav kur atgriezties. «Audžuģimene apzinājās, ka īsti neko viņa labā nevar izdarīt, un arī bāriņtiesa nezināja vai negribēja palīdzēt, lai viņš varētu palikt Latvijā. Puisis vērsās dažādās institūcijās, līdz viņu atveda pie manis un teica: «Tas ir Džalo, un šis ir dzīvības un nāves jautājums. Ja vari paņemt viņu aizbildnībā vai adoptēt, tad varbūt viņš varēs palikt Latvijā.» Es piekritu! Domāju, ka jebkurš cilvēks to darītu,» sprieda Ē. Zemīte. Nācies risināt ļoti sarežģītus juridiskos jautājumus, tomēr pūliņi vainagojušies ar uzturēšanās atļauju uz pieciem gadiem.
«Par Džalo man baiļu bija ļoti maz, jo es nepaspēju nobīties. Bet sākums bija grūts, kā jau ar jebkuru cilvēku, kurš ienāk ģimenē ar savu bagāžu. Džalo gadījumā tā bija pavisam cita kultūra, izpratne par to, kā izpaužam emocijas, kādas ir attiecības starp cilvēkiem. Piemēram, viņa kultūrā nedrīkst skatīties acīs tiem, kuri ir par tevi vecāki. Ja skaties acīs tam, kurš vecāks par tevi, tā tiek uztverta kā necieņa, par ko uzreiz dabū pļauku! Pie mums ir otrādāk! Viņam nācās sevi ļoti pārvarēt, lai skatītos acīs, kad runājam. Protams, atšķīrās izpratne par laiku un precizitāti, jo viņš bija pieradis orientēties pēc saules. Bija ļoti interesanti. Aizvien ir interesanti!» apliecināja Ē. Zemīte un ar puiša atļauju nolasīja aizkustinošu Džalo vēstuli, kas liecina par lielo pieķeršanos un mīlestību pret audžuģimeni.
Bērns — mapīte plauktā?
Žurnālistes Evitas Puriņas ģimenē aug trīs pašu bērni — 13, 11 un piecus gadus veci. Doma par to, ka abi ar vīru varētu ko darīt arī kāda bērnunamā mītošā bērna labā, bijusi visu laiku. «Audžuģimenes formu izvēlējāmies tāpēc, ka bērnunamos bērni ir juridiski nebrīvi, un mēs zinājām, ka varam paņemt mazu bērniņu. Adoptēt — tas nozīmē stāvēt rindā divus trīs gadus! Bet Kapseļu ielā un Pļavniekos ir bēbīši, kurus adoptēt neviens nevar, toties viņus var paņemt audžuģimenē! Kad viņš kļūst juridiski brīvs, vari viņu adoptēt — tev ir priekšroka. Uz to arī gājām,» atklāja E. Puriņa.
Pirmais bērns, kas nonāca viņas ģimenē, bija nepilnus divus gadus vecs un lielāko daļu dzīves pavadījis bērnunamā. «Mums teica — jūtīgs bērns. Lai kādus kursus pirms tam bijām izgājuši, šoks vienalga bija milzīgs,» neslēpa E. Puriņa. Mazuļa bioloģiskajiem vecākiem bijušas atkarību problēmas, viņi par bērnu nav interesējušies, bet Evita atminas, ka bāriņtiesas sēdes, kurās skatītu iespēju darīt bērnu juridiski brīvu, nav notikušas. «Bija sajūta, ka šis bērns ir mapīte plauktā, nevis reāls, dzīvs cilvēks, kuram ir savas vajadzības, dzīve un bērnība, galu galā,» ar rūgtumu atceras E. Puriņa. Bērna vecākiem piedzimis vēl viens mazulītis, un viņi sapratuši — ja nelabosies, atņems arī to. Tā bijusi pietiekama motivācija ārstēties no atkarībām, un pēc pusgada bērns atgriezies bioloģiskajā ģimenē.
Mazliet iepauzējuši, Puriņi kļuvuši par audžuvecākiem mēnesi jaunam zīdainītim. «Klikšķis vai neklikšķis, bet viss notika ļoti dabiski, viņš bija kā mūsējais. Arī viņš ir juridiski nebrīvs, viņam ir mamma, kura pati ir augusi bērnunamā. Nav tā, ka viņa negrib par bērnu rūpēties, viņai drīzāk nav nekādu iemaņu, un viņa pati ir kā bērns, jo bērniņš piedzima, kad viņa vēl bija nepilngadīga. Šobrīd ar lieliem pārtraukumiem un dažādām problēmām mamma ar bērnu tiekas. Ir jau bijusi bāriņtiesas sēde, kurā lēma šobrīd bērnu viņai neatdot, bet mēs dzīvojam ciešā saitē,» stāstīja E. Puriņa.
Ja ne audžuģimene, šis būtu viens no raidījumā «Aizliegtais paņēmiens» rādītās Kapseļu ielas iestādes bērniem, jo tieši no turienes zīdainītis paņemts. «Un, ja kāds domā, ka tieši Kapseļu ielā ir briesmīgi, bet citos bērnunamos ir labi, — tās ir muļķības!» uzsvēra E. Puriņa.
Mīti un realitāte
Runājot par mītiem, kas saistās ar audžuģimenēm, pirmās viņa minēja bažas par to, kā tas būs — iemīlēt bērnu, bet vēlāk, iespējams, atdot atpakaļ bioloģiskajiem vecākiem vai adoptētājiem. «Šobrīd mēs arī esam procesā, kad mums ir mazais bērniņš, kurš sāk staigāt un ir tik brīnišķīgs, jauks un pilnībā savējais. Viņš visu mūžu kaut kādā ziņā būs savējais, pat ja nebūs pie mums. Bet mēs esam pieauguši cilvēki, un es domāju, ka tas ir kaut kas tāds, kam tu vari pārkāpt pāri un ar ko tu vari sadzīvot. Ja bērns būtu šo gadu pavadījis Kapseļu ielā un tad pēc gada vai diviem atgriezies pie mammas, viņš būtu pavisam cits cilvēks, nekā tagad — aizgājis pie mammas no mums! Mēs ar to tiksim galā, bet viņam tā šobrīd ir visa dzīve! Viņam citas dzīves nav!» atgādināja Evita. Šīs izjūtas mainoties arī, satiekot bērna bioloģisko mammu, izprotot viņas dzīvi un apzinoties, ka tas nav tikai tavs bērns.
Muļķīgs esot mīts, ka pašu bērni jutīsies apdalīti un nepieņems audžubērnu. Protams, vajag visu izrunāt. «Bērni pārmaiņas pieņem lieliski, viņiem ir vieglāk nekā mums pašiem! Ja viņiem ir veltīts pietiekami daudz laika, ja viņi ikdienā nav uzmanības deficītā un nesaskata audžubērnā vēl vienu, ar kuru uzmanība jādala, tad ir gatavi dalīties. Neatceros nevienu brīdi, kad būtu sajutusi nepatiku pret to, ka mums ir pieņemtais bērniņš. Domāju, ka, pieņemot ģimenē bērnu, jūs dosiet iespēju saviem bērniem izaugt par labākiem cilvēkiem. Pilnīgi noteikti!» ir pārliecināta E. Puriņa.
Tas gan esot tiesa, ka nav viegli saskarties ar apkārtējo reakciju, pat ja esi pārliecināts, ka rīkojies pareizi. «Atceros, ka vedu meitu uz bērnudārzu un ratiņos līdzi bija pieņemtais bērniņš. Burtiski katram cilvēkam bija jāstāsta, kas tas tāds par bērnu! Un nav viegli stāstīt atkal un atkal no jauna: «Kas ir audžuģimene? Uz laiku? Kā — uz laiku?! Pēc tam būs jāatdod? Kāpēc jūs to darāt? Dīvaini…» Un tā nepārtraukti. Ja neņemat bērnu paši, tad esiet iejūtīgāki un jaukāki pret tiem, kuri paņem!» ieteica E. Puriņa.
«Kāpēc mēs to darām? Primāri — gribējām vēl vienu bērnu ģimenē, pie reizes kādam palīdzot un dodot mājas. Tagad — tāpēc, ka tajā visā ir jēga! Tu diendienā sajūti, ka tas ir pareizi! Nezinu, kas notiks ar mūsu mazo — atgriezīsies pie mammas vai paliks pie mums, bet mēs turpināsim pilnīgi noteikti. Mūsu ģimenei tas devis ļoti daudz laba gan bērniem, gan mums ar vīru attiecībās, jo tā ir vēl viena lieta, kur ejam uz kopīgu mērķi, ar vienotu izpratni, un tas vien ir liels ieguvums,» apliecināja E. Puriņa.
Divi «neplānoti» audžubērni
Žurnāliste Elīna Bataraga šobrīd ir trīs bērnu mamma, jo pagājušajā gadā pašu meitai pievienojušies divi audžubērni. «Pirms pusgada mēs ģimenē uzņēmām pusotru gadu vecu puisēnu, lai gan mūsu mērķis bija pieņemt bērnu vecumā no trim līdz desmit gadiem. Plānojām, kad būsim apraduši ar situāciju, uzņemt otru bērnu. Tas notika ļoti ātri, un izlēmām pieņemt ģimenē meitenīti vecumā no pieciem līdz desmit gadiem un noteikti ne ar kādām veselības problēmām. Arī tas nenotika. Ne veselības stāvoklis, ne vecums — nekas neatbilst tam, kā bijām plānojuši! Bet izlēmām plūst pa straumi,» pastāstīja E. Bataraga.
Par to, ka audžudēlam bērnunamā nav klājies labi, viņu pārliecinājis ar briljantzaļo šķīdumu sasmērētais bērna dibens, tas, ka puisēns nav zinājis, kas ir zāle, vējš un smiltis, kas liek domāt, ka bērns lāgā nav ticis iepazīstināts ar to, kas notiek aiz loga. Savukārt par to, ka arī telpās mazulis pamatā turēts «krātiņā», liecinājis fakts, ka viņam sākotnēji nav bijusi telpas izjūta — pirmā mēneša laikā mājās viņš nemitīgi skrējis mēbelēs. Bērnunamā nav uzskatījuši par vajadzīgu pateikt, ka bērns pieradis iemigt ar knupi, tāpēc audžuvecāki pirmajā dienā nav spējuši viņu, bez mitas raudošu, nomierināt. Mīļuma izpausmes nepazīstot, puisēns nav ļāvis sevi mierināt un mīļot. Pusotra gada vecumā puika svēris vien 7,5 kilogramus un izskatījies kā audzis koncentrācijas nometnē. Bērns joprojām bez mitas vēloties ēst, pat ja vēders jau pilns. «Vēl viena lieta — šis bērns pusotra gada vecumā nezināja savu vārdu! Nebija nekādas reakcijas! Divu nedēļu laikā viņš saprata, ka uz šo vārdu viņš drīkst atsaukties,» atklāja E. Bataraga.
«Mums tika pateikts, ka šis ir pilnīgi vesels bērns, bet veselības aprakstu, garo sarakstu, nezinot savas tiesības, saņēmām tikai, kad bērns jau bija atvests un bāriņtiesas pārstāvis gaidīja parakstu, kas apliecinātu, ka par visu esi informēts. Visi aizbrauc prom, tu skaties sarakstu un brīnies: kas tas? Kas šis? Ko man darīt ar to? Kādas zāles lietot? Par laimi, visas slimības, kas viņam bija, izzuda divu mēnešu laikā. Šobrīd mums ir fantastisks, pilnīgi vesels audžudēls, un mums nākas trūkties!» smējās E. Bataraga.
Lādēt neprofesionalitāti
Rudenī ģimene sākusi lūkoties pēc otra audžubērna un Ziemassvētku tuvumā tikusi informēta par divām meitenītēm ar īpašām vajadzībām. Redzot slimību sarakstu, nolemts atteikties, tomēr, pateicoties plašsaziņas līdzekļiem, uzzināts par ģimenēm, kurās bērniem ir līdzīgas diagnozes, ar kurām, kā izrādās, var lieliski sadzīvot — pieaugt, iegūt izglītību, strādāt. «Nolēmām vienkārši aizbraukt apskatīties. Direktoram piezvanīju un lūdzu, lai nepaziņo, ka braucu tieši pie šī bērna, jo tikai vēlamies saprast, cik reālas ir tās diagnozes. Ieradāmies, un izrādījās — meitenei ir pateikts, ka esmu atbraukusi tieši pie viņas… Viņa uzreiz skrēja pie manis, teica, ka es esot mīļa, apķēra mani… Tajā brīdī manās smadzenēs vienkārši bija sprādziens! Skatos uz bērnu, ir acīmredzamas problēmas, un es domāju: un ja nu ne? Kas man būs jāpasaka šim bērnam? «Piedod, es te tā izdomāju, ka neņemšu tevi…»? Direktors neņēma vērā mūsu lūgumu! Es arī minēju, ka ir ļoti neprofesionāli ko tādu paziņot bērniem, uz ko saņēmu atbildi, ka viņi jau neko nesaprot! Kā mēs varam gaidīt, ka sistēmā izaugs veseli bērni, ja uz viņiem skatās kā uz tādiem, kuri neko nesaprot?!» sašutumu pauda Elīna.
Pirmajā tikšanās reizē viņa devusies ar meiteni pastaigā, runājusies un sākusi sev jautāt, kur īsti ir problēma. «Vai tā ir problēma, ka viņa ne tā staigā, ne tā runā un citādāk domā? Pēc kādiem standartiem es vērtēju, kas ir un kas nav normāli? Sapratu, ka man blakus ir fantastisks bērns, kurš ir ierobežots savās iespējās, bet, ja es viņu nepaņemu savā ģimenē, viņa nākamais solis ir pansionāts!» alternatīvas atklāja E. Bataraga. Mājās viņa rādījusi vīram video, kur redzama šī meitene, teikusi, ka nu ir jādomā, bet vīrs neizpratnē jautājis, par ko gan vispār te būtu jādomā! Un pēc otrās tikšanās astoņus gadus vecā meitene uzņemta ģimenē.
Audžumeita trīs nedēļu laikā apguvusi tik daudz, ka radusies cerība par atpalicību kā pedagoģisku ielaistību, lai gan, protams, var izrādīties arī citādi. Sākotnēji viņa katru vakaru gājusi gulēt, raudot bailēs, ka «atnāks vilks». Ģimene vēl min, vai tas, no psiholoģijas viedokļa raugoties, neliecina par piedzīvotu vardarbību. Meitenei esot priekšstats, ka labs bērns ir tas, kurš pielabinās, un ģimenei nākas mācīt, ka, lai dabūtu, piemēram, banānu, ir vienkārši jāpaprasa, nevis jāglaužas klāt un jāsaka mīļi vārdi.
«Viens no mūsu meitas lielākajiem priekiem šajā laikā bija, kad pirmdienā viņu modināju, lai nāk paēst brokastis, un varam doties uz skolu. Viņa sēdēja pie galda un priecīgi teica: «Tu mani pamodināji!» «Jā.» «Tu mani pamodināji!» «Jā!» «Mammu, tu mani pamodināji, lai es varētu iet uz skolu!» «Jā!» Mans pieņēmums ir, ka viņa kādā filmā ir redzējusi šo skaisto ainu, kur mamma un tētis no rīta modina bērnu un aicina brokastīs. Mums tā ir ikdiena, bet šim bērnam tā ir pasaka! Kulminācija!» salīdzināja E. Bataraga.
Viņa brīdina — var gadīties, ka tie, kuri izlems kļūt par bērnunama bērnu uzņemošu ģimeni, miljardiem reižu lādēs visas valsts iestādes. Tomēr vajagot koncentrēties uz labo, citādi zaudētāji izrādās bērni, kuri turpina augt tur, kur, kā Elīnas pieredze liek domāt, netiek apmierinātas pat viņu fiziskās vajadzības. Arī sabiedrība pārprastā līdzjūtībā māca šiem bērniem ačgārnas vērtības, ar savu rīcību mācot, ka mīlestība ir, ja šad un tad ierodies ar dāvanām un saldumiem… «Viņiem nav ticības sev, tam, ka viņi kaut ko spēj, tāpēc, kad vien jums ir saskarsme ar šiem bērniem, neaizmirstiet pateikt, ka viņi ir forši, skaisti, gudri, talantīgi!» ieteica E. Bataraga.
Izvēlēties redzēt un palīdzēt
Diskusijā piedalījās arī atbalsta programmas «Plecs» pārstāve, atbildīgā par vecāku izglītošanas pasākumiem Madara Bunkše. «Plecs» darbojas trīs virzienos: pirmkārt, sabiedrības informēšanā, otrkārt, atbalstā ģimenēm gan ceļā uz bērna pieņemšanu ģimenē, gan vidus posmā, kad jātiek galā ar dažādām juridiskām lietām, gan pēc tam, kad bērniņš jau ir nonācis ģimenē, un palīdzība vajadzīga tūlīt, nevis tad, kad pienāks kārta rindā uz valsts nodrošinātiem pakalpojumiem. Trešais virziens ir izmaiņu veikšana sistēmā, kopā ar nevalstiskajām organizācijām izstrādājot priekšlikumus, kas tiek virzīti politiskā līmenī, lai panāktu pretimnākšanu bērnus uzņemošajām ģimenēm. «Iemesls, kāpēc bērni ir bērnunamos, ir tas, ka mēs
bieži izvēlamies neredzēt šīs problēmas. To bērniņu, kas atrodas bērnunamos, patiesībā nav miljoniem un miljardiem, mūsu ir daudz, daudz vairāk, un mēs varam viņiem palīdzēt!» iedrošināja M. Bunkše.

Pievienotie attēli
Atslēgvārdi
sabiedrība
Komentāri
Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Lietotāja profils
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm:
draugiem.lv twitter.com facebook.com
Twitter
----- Account: talsuvestis.lv -----