No pirmās dejas līdz pat Dimanta kāzām 03.10.2017
Kāzās jaunajiem pāriem vēl saticību, sapratni un mūžīgu
mīlestību. Laulība ir jauns dzīves posma sākums ar nezināmiem
pagriezieniem, ceļa zīmēm un pārbaudījums reiz solītajam. Vai
izdošanās ierakstīta zvaigznēs, vai spējā vienam otru pieņemt? Tajā
jābūt, kam vairāk par savstarpēju patikšanu un apsolījumu
atbalstīt. Katram ir sava recepte laimīgai kopdzīvei, kuru
pārrakstīt vai atkārtot nav iespējams. Tāda 60 gadus ir arī
Aldai un Arvīdam Smilgziediem — viņi vakar atzīmēja Dimanta
kāzas.
Roku rokā Alda un Arvīds savā kāzu jubilejā šķērsoja Talsu
dzimtsarakstu nodaļas slieksni, lai savu mīļo klātbūtnē svinīgi
atzīmētu kopā būšanu. Pāris pastāsta, ka satikušies, strādājot
vienā darba vietā — Talsu patērētāju biedrībā. Kādu dienu Arvīds
uzrunājis Aldu un aicinājis kopā dejot Laucienes tautisko deju
kolektīvā. Meitenei dejot paticis, un viņa piekritusi. «Pēc dažām
minūtēm telpā ienāca Arvīda brālis un uzdeva to pašu jautājumu, bet
bija par vēlu!» atceras Alda. Viņa savu piekrišanu bija devusi
Arvīdam, un ar laiku deju partneri kļuvuši par pāri.
Laulībā piedzimuši trīs dēli — Ervīns, Uldis un Arnis.
«Arnis — mans mazākais,» saka Alda, mājot ar galvu stalta
auguma kunga virzienā. Bērni saviem vecākiem vienmēr ir bērni: vai
tikko staigāt iemācījušies, vai ar pirmo sirmumu matos. Smilgziedi
lepojas ar savu turpinājumu, ar astoņiem mazbērniem un astoņiem
mazmazbērniem. Lepojas par viņu dzīvesprieku, kas nemanot pielīp
pašiem, liekot justies vēl jauniem un spriganiem. Tā ir
laime — Dimanta kāzas sagaidīt kuplas saimes ieskautiem,
mīlētiem, cienītiem.
Līdzās ģimenes dzīvei gari darba gadi
Arvīdam viss darba mūžs pagājis šofera arodā — tas bijis
sirdij tuvs. 17 gadu vecumā viņš kādu laiku strādājis par
brigadieri kolhozā, bet darbs nav paticis, un tālāk laimīgas
sagadīšanās dēļ viņš sācis strādāt Laidzes sovhozā. Tur aizsāktas
šofera gaitas, kas noslēgušās sirmā vecumā, vadot piena mašīnu.
Sievas Aldas darba ritums saistīts ar Laucieni, kur pāris dzīvo.
Alda pēc mācībām Rīgā strādājusi Talsu patērētāju biedrībā par
pārdevēju Laucienē, vēlāk Laucienes pasta nodaļā par operatori,
Oktes padomju saimniecībā par sekretāri. Darba dienu vakari kopā ar
bērniem pagājuši savā mājā «Sarmās». Saimniecībā vienmēr bijuši
lopi, apstrādājama zeme un dārzs.
Dzīve nemitīgā kustībā turpinājusies, arī sasniedzot pensijas
vecumu. Pāris uzņēmies nesavtīgas rūpes par Nurmes baznīcu
Laucienē. Viņi, negaidot pateicību vai atalgojumu, labprāt
pārraudzījuši baznīcas atjaunošanas darbus. Pāris rūpējies, lai
baznīcā tās apmeklētājiem būtu silti, telpas būtu tīras, baznīcu
rotātu svaigi ziedi un sveču liesmas. Arvīda un Aldas rūpes
2003. gadā novērtēja Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības
inspekcija, kad pirmo reizi tika pasniegtas gada balvas par
ieguldījumu kultūras mantojumā. Nurmes evaņģēliski luteriskās
baznīcas saimnieci Aldu Smilgziedu atzina par labāko kultūras
pieminekļa saimnieku, kas devusi lielu ieguldījumu baznīcas
restaurācijā. Tie bijuši jauki laiki, atceras Alda brīdi pirms
došanās laulību ceremoniju zālē. Lai vēl daudz atmiņu vērtu brīžu
kopīgā ceļā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: