No sānsoļa līdz pirmatskaņojumam 11.05.2018

Sestdien, 5. maijā, Talsu tautas namā tika atklātas
divas fotoizstādes. Otrā stāva foajē skatāma izstāde «DeForma»,
kuras autori ir fotogrāfu un mākslas pazinēju aprindās ļoti labi
pazīstami foto mākslinieki — Gatis Vanags un Harijs Daina
Liepiņš. Savukārt pirmajā stāvā skatāmi ielu fotogrāfiju žanra
stilā radīti attēli «Projekts «Sarkandaugava»», kuru autore ir
Laura Appena, H. D. Liepiņa meita.
Izstādes atklāšanas ievadvārdus teica Talsu fotokluba vadītājs
Uldis Balga, kurš sanākušos fotodraugus sveica «Aizgalda
dienā» — kad brīvdiena aizvadīta un Latvija sumināta. «Pie
mums šodien viesojas mūsu foto draugi ar savām fotogrāfijām, savām
izstādēm. Īsumā var teikt, ka Hariju Dainu mēs jau zinām kā ielas
fotogrāfu, savukārt Gatis pirmoreiz izstādās Talsos, apsveicam par
drosmi! Laura, cik saprotu, ir pārņēmusi ielas fotogrāfijas
stafetes kociņu no sava foto audzinātāja — tēva un skolotāja.
Tādas interesantas kombinācijas un lietas. Cik gadījās īsā brīdī
apskatīt šīs kolekcijas, tad ar ielu fotogrāfiju viss ir skaidrs,
bildes iekļaujas meinstrīmā. Bet Gatis un Harijs Daina radījuši ko
jaunu,» sacīja U. Balga, atzinīgi novērtējot autoru
darbus.
Vārds tika dots autoriem,
un pirmais runāja Gatis Vanags, kurš sākumā izteica pateicību
visiem, kuri ieradušies, bet īpaši Uldim Balgam, kurš uzaicinājis
abus autorus izstādīt savus darbus šeit. «Kā zinām, izstādīties pie
U. Balgas Talsos ir tāds liels pārbaudījums. Kuri to paveikuši, var
tālāk izstādīties Rīgā, Rēzeknē, Mažeiķos!» smejoties uzsvēra
G. Vanags. «Arī Kauņā un Arlā (Francijā — E. L.)!»
piebilda U. Balga.
G. Vanags arī uzsvēra, ka viņam ir liels prieks, ka Talsu tautas
namā vienmēr valda fotogrāfijas gars — nav tādu brīžu, kad
fotogrāfijas nerotātu ēkas sienas. «Vēl viena liela pateicība ir
H. D. Liepiņam. Ja nebūtu viņa aktīvās darbības, tad es
šeit neatrastos. Es varbūt būtu otrā pusē, pie apmeklētājiem, un
šaipus būtu tikai Harijs un Laura. Uldis pieminēja, ka pirmoreiz
izstādos Talsos, bet es vispār ļoti maz izstādos un šajā gadsimtā
neesmu tik lielu kolekciju nekur rādījis. Kad Latvijā sākās krīze,
nebija ne darba, ne naudas. Aizgāju mācīties uz Latvijas Mākslas
akadēmijas maģistrantūru un izvēlējos tēmu, kuru nosaucu par
«Atmiņas rezolūciju». Tā bija tēma, kas ar mācību līdzekļiem man
bija jāpēta visus šos gadus, — par cilvēka atmiņas fenomenu,
atmiņas nelinearitāti un vēl dažām lietām. Līdz ar to sāku veidot
attēlus — gan video, gan foto, kuros nebija tik skaidru
saskatāmu objektu un lietu, attēli palika tādi nosacītāki. Tajā
pašā laikā gribēju paturēt kaut kādu emocionālo sastāvdaļu. Kopš tā
laika nodarbojos ar dažādiem eksperimentiem, kā fotografēt, kā
izveidot bildi, bet neaizmirstot emocionālo daļu. Kaut kad agrā
pavasarī Harijs man piezvanīja, ne labdien, ne sveiki, un tādā
rupjā balsī jautāja: «Nu, kad ta’ rādīs savas bildes beidzot?» Un
tā kaut kā viņa uzstājīgā komanda sakrita ar manām vēlmēm. Līdz ar
to tapa šī izstāde,» pastāstīja G. Vanags.
Harijs Daina Liepiņš,
arī sākot ar pateicību vārdiem, tos izteica Nisiforam Niepsem,
Dagēram un citiem vīriem par fotogrāfijas izgudrošanu. «Nebūtu viņi
to izgudrojuši, nebūtu man iespēju izpaust sevi, nāktos darīt ko
citu!» uzsvēra H. D. Liepiņš. «Protams, paldies arī Uldim
Balgam! Uldi satiku pagājušajā rudenī, kad, viesojoties Talsos,
palūdzu no viņa «Baložu pasta» mājas atslēgu, lai apskatītu
izstādi. Toreiz Uldis jautāja: «Ko jaunu esi sadarījis, ko pie mums
parādīsi?» Sāku domāt, ka būs kas jauns jāparāda, jāizkāpj no
ierastā žanra laukā. Gatim jau labu laiku biju sekojis līdzi, ka
viņš kaut kur kaut ko līdzīgā žanrā dara ar īpašu rokrakstu.
Teicu — liekam kopā! Un ir vērts taisīt izstādi. Tā mēs te
esam ar saviem pirmatskaņojumiem. Tas tiešām ir tāds kā sānsolis no
ierastās ielu fotogrāfijas un portretiem,» atzina
H. D. Liepiņš. «Šoreiz neko īpašu par bildēm negribu
stāstīt. Kaut gan tie, kas mani pazīst, zina, ka mēdzu teikt, ka
fotogrāfijām ir vērts kādam autora komentāram atrasties blakus. Par
tehnoloģiskām mokām un piepūli neesmu gatavs stāstīt. Savukārt par
to, kas redzams attēlos, gribētu teikt tā — man pašam šķiet,
ka tas ir pietiekami labs foto dizains, ar kuru noformēt ne tikai
šī te jaukā kultūras nama sienas, bet arī savas mājas vai kādas
sabiedriskas ēkas,» piebilda H. D. Liepiņš. «Foto dizains
ir tēma, ar kuru paralēli nodarbojos, trenējot sevi formas
meklējumos. Visdažādākās formas — esmu fotografējis krūmus un
visu ko citu, kad pilsēta mani izsmēlusi. Tas viss vienā brīdī
sakrājies un rezultējies šādā foto dizainā.» Izstādes nosaukums
«DeForma» arī radies kā kopdarba rezultāts. «Tas ir brīnišķīgs
stāsts. Gatis teica, ka vajag nosaukumu. Es bezatbildīgi izdomāju
veselu virkni, kādus 30—40 nosaukumus, Gatis atbildīgi no tiem
vienu izvēlējās. Tā mums tapa «DeForma»,» H. D. Liepiņš
atklāja aizkulises.
Projekta «Sarkandaugava»
autore Laura Appena lielāko pateicību izteica savam tēvam Harijam
Dainai Liepiņam: «Domāju, ka bez viņa man šī fotoaparāta nebūtu ne
tiešā, ne pārnestā nozīmē. Ja pirms tam lietoju «Nikon»,
pateicoties tētim, sāku lietot «Canon». Ielu fotogrāfija bija viens
no pirmajiem žanriem, kuram pievērsos patiešām nopietni, un to arī
tētis tolaik aktīvi darīja.» Projekts, iemūžinot Sarkandaugavas
iedzīvotājus un vietas, aizsācies bez nopietniem plāniem. «Tur
bērnībā dzīvoja mana mamma. Viņa nebija daudzus gadus tur bijusi,
un kādu dienu aizbraucām palūkot, kā izskatās viņas bērnības māja,
kā rajons pa gadiem izmainījies. Tad arī sāku bildēt,» stāstīja
L. Appena. Pirmie kadri radušies, bildējot no gurna, jo autore
nav jutusies pietiekami droša un pārliecināta ar kameru pie acs. To
ietekmējis arī stereotips, ka Sarkandaugava, lai arī nav gluži
maskačka jeb Maskavas forštate, tomēr nav tik droša kā Rīgas
centrs. «Bet tik ļoti iepatikās, ka sāku braukt turp atkal un
atkal. Neatceros, cik reižu tur esmu bijusi, bet divu gadu periodā
tapa šī kolekcija,» piebilda Laura. «Noteikti pamanīsiet, ka
daudzās fotogrāfijās ir bērni. Šo faktu tolaik pat nepamanīju, kādi
tik teica: «Tu ļoti daudz bildē bērnus!» Tā kā tagad ļoti daudz
šķiroju vecos arhīvus, pamanu, ka vienalga, vai tās ir kādas
ceļojumu bildes, vai Latvijā esmu ko bildējusi, vismaz vienā vai
vairākās bildēs parādās bērni. Principā šobrīd bērni un ģimenes ir
tas, ko visvairāk bildēju. Arī daļēji pateicoties tētim,
pagājušogad uzrakstīju atlūgumu savam biroja darbam un tagad pēc
bērna kopšanas atvaļinājuma pievērsos tikai fotografēšanai.»
Sākumā šīs kolekcijas fotogrāfijas tikušas drukātas ar īpašu metodi
uz finiera. Talsos gan skatāmas uz foto papīra drukātas versijas.
Pirmā izstāde tapusi sadarbībā ar Sarkandaugavas biedrību —
organizāciju, kas rūpējas par Sarkandaugavas attīstību un
labiekārtošanu. «Kad izstāde beidzās, tika izdarīts tāds kā nedaudz
huligānisks gājiens. Huligānisks — jo netika ne ar vienu
saskaņots. Mēs izvietojām bildes Sarkandaugavas vidē dažādās
vietās, mēģinot aptuveni pielāgot, kur bilde tikusi uzņemta, tur
arī viņu piekarinājām. Arī pie manas mammas vecās mājas, kas
skaitās grausts. Šobrīd nav ne jausmas, vai kāds tās ir paņēmis,
vai arī tur vēl ir. Kad pēdējoreiz tur viesojos, dažas vēl atradās
savā vietā,» Laura zināja teikt.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: