No sānsoļa līdz pirmatskaņojumam 11.05.2018

Sestdien, 5. maijā, Talsu tautas namā tika atklātas divas fotoizstādes. Otrā stāva foajē skatāma izstāde «DeForma», kuras autori ir fotogrāfu un mākslas pazinēju aprindās ļoti labi pazīstami foto mākslinieki — Gatis Vanags un Harijs Daina Liepiņš. Savukārt pirmajā stāvā skatāmi ielu fotogrāfiju žanra stilā radīti attēli «Projekts «Sarkandaugava»», kuru autore ir Laura Appena, H. D. Liepiņa meita.
Izstādes atklāšanas ievadvārdus teica Talsu fotokluba vadītājs Uldis Balga, kurš sanākušos fotodraugus sveica «Aizgalda dienā» — kad brīvdiena aizvadīta un Latvija sumināta. «Pie mums šodien viesojas mūsu foto draugi ar savām fotogrāfijām, savām izstādēm. Īsumā var teikt, ka Hariju Dainu mēs jau zinām kā ielas fotogrāfu, savukārt Gatis pirmoreiz izstādās Talsos, apsveicam par drosmi! Laura, cik saprotu, ir pārņēmusi ielas fotogrāfijas stafetes kociņu no sava foto audzinātāja — tēva un skolotāja. Tādas interesantas kombinācijas un lietas. Cik gadījās īsā brīdī apskatīt šīs kolekcijas, tad ar ielu fotogrāfiju viss ir skaidrs, bildes iekļaujas meinstrīmā. Bet Gatis un Harijs Daina radījuši ko jaunu,» sacīja U. Balga, atzinīgi novērtējot autoru darbus.
Vārds tika dots autoriem,
un pirmais runāja Gatis Vanags, kurš sākumā izteica pateicību visiem, kuri ieradušies, bet īpaši Uldim Balgam, kurš uzaicinājis abus autorus izstādīt savus darbus šeit. «Kā zinām, izstādīties pie U. Balgas Talsos ir tāds liels pārbaudījums. Kuri to paveikuši, var tālāk izstādīties Rīgā, Rēzeknē, Mažeiķos!» smejoties uzsvēra G. Vanags. «Arī Kauņā un Arlā (Francijā — E. L.)!» piebilda U. Balga.
G. Vanags arī uzsvēra, ka viņam ir liels prieks, ka Talsu tautas namā vienmēr valda fotogrāfijas gars — nav tādu brīžu, kad fotogrāfijas nerotātu ēkas sienas. «Vēl viena liela pateicība ir H. D. Liepiņam. Ja nebūtu viņa aktīvās darbības, tad es šeit neatrastos. Es varbūt būtu otrā pusē, pie apmeklētājiem, un šaipus būtu tikai Harijs un Laura. Uldis pieminēja, ka pirmoreiz izstādos Talsos, bet es vispār ļoti maz izstādos un šajā gadsimtā neesmu tik lielu kolekciju nekur rādījis. Kad Latvijā sākās krīze, nebija ne darba, ne naudas. Aizgāju mācīties uz Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru un izvēlējos tēmu, kuru nosaucu par «Atmiņas rezolūciju». Tā bija tēma, kas ar mācību līdzekļiem man bija jāpēta visus šos gadus, — par cilvēka atmiņas fenomenu, atmiņas nelinearitāti un vēl dažām lietām. Līdz ar to sāku veidot attēlus — gan video, gan foto, kuros nebija tik skaidru saskatāmu objektu un lietu, attēli palika tādi nosacītāki. Tajā pašā laikā gribēju paturēt kaut kādu emocionālo sastāvdaļu. Kopš tā laika nodarbojos ar dažādiem eksperimentiem, kā fotografēt, kā izveidot bildi, bet neaizmirstot emocionālo daļu. Kaut kad agrā pavasarī Harijs man piezvanīja, ne labdien, ne sveiki, un tādā rupjā balsī jautāja: «Nu, kad ta’ rādīs savas bildes beidzot?» Un tā kaut kā viņa uzstājīgā komanda sakrita ar manām vēlmēm. Līdz ar to tapa šī izstāde,» pastāstīja G. Vanags.
Harijs Daina Liepiņš,
arī sākot ar pateicību vārdiem, tos izteica Nisiforam Niepsem, Dagēram un citiem vīriem par fotogrāfijas izgudrošanu. «Nebūtu viņi to izgudrojuši, nebūtu man iespēju izpaust sevi, nāktos darīt ko citu!» uzsvēra H. D. Liepiņš. «Protams, paldies arī Uldim Balgam! Uldi satiku pagājušajā rudenī, kad, viesojoties Talsos, palūdzu no viņa «Baložu pasta» mājas atslēgu, lai apskatītu izstādi. Toreiz Uldis jautāja: «Ko jaunu esi sadarījis, ko pie mums parādīsi?» Sāku domāt, ka būs kas jauns jāparāda, jāizkāpj no ierastā žanra laukā. Gatim jau labu laiku biju sekojis līdzi, ka viņš kaut kur kaut ko līdzīgā žanrā dara ar īpašu rokrakstu. Teicu — liekam kopā! Un ir vērts taisīt izstādi. Tā mēs te esam ar saviem pirmatskaņojumiem. Tas tiešām ir tāds kā sānsolis no ierastās ielu fotogrāfijas un portretiem,» atzina H. D. Liepiņš. «Šoreiz neko īpašu par bildēm negribu stāstīt. Kaut gan tie, kas mani pazīst, zina, ka mēdzu teikt, ka fotogrāfijām ir vērts kādam autora komentāram atrasties blakus. Par tehnoloģiskām mokām un piepūli neesmu gatavs stāstīt. Savukārt par to, kas redzams attēlos, gribētu teikt tā — man pašam šķiet, ka tas ir pietiekami labs foto dizains, ar kuru noformēt ne tikai šī te jaukā kultūras nama sienas, bet arī savas mājas vai kādas sabiedriskas ēkas,» piebilda H. D. Liepiņš. «Foto dizains ir tēma, ar kuru paralēli nodarbojos, trenējot sevi formas meklējumos. Visdažādākās formas — esmu fotografējis krūmus un visu ko citu, kad pilsēta mani izsmēlusi. Tas viss vienā brīdī sakrājies un rezultējies šādā foto dizainā.» Izstādes nosaukums «DeForma» arī radies kā kopdarba rezultāts. «Tas ir brīnišķīgs stāsts. Gatis teica, ka vajag nosaukumu. Es bezatbildīgi izdomāju veselu virkni, kādus 30—40 nosaukumus, Gatis atbildīgi no tiem vienu izvēlējās. Tā mums tapa «DeForma»,» H. D. Liepiņš atklāja aizkulises.
Projekta «Sarkandaugava»
autore Laura Appena lielāko pateicību izteica savam tēvam Harijam Dainai Liepiņam: «Domāju, ka bez viņa man šī fotoaparāta nebūtu ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Ja pirms tam lietoju «Nikon», pateicoties tētim, sāku lietot «Canon». Ielu fotogrāfija bija viens no pirmajiem žanriem, kuram pievērsos patiešām nopietni, un to arī tētis tolaik aktīvi darīja.» Projekts, iemūžinot Sarkandaugavas iedzīvotājus un vietas, aizsācies bez nopietniem plāniem. «Tur bērnībā dzīvoja mana mamma. Viņa nebija daudzus gadus tur bijusi, un kādu dienu aizbraucām palūkot, kā izskatās viņas bērnības māja, kā rajons pa gadiem izmainījies. Tad arī sāku bildēt,» stāstīja L. Appena. Pirmie kadri radušies, bildējot no gurna, jo autore nav jutusies pietiekami droša un pārliecināta ar kameru pie acs. To ietekmējis arī stereotips, ka Sarkandaugava, lai arī nav gluži maskačka jeb Maskavas forštate, tomēr nav tik droša kā Rīgas centrs. «Bet tik ļoti iepatikās, ka sāku braukt turp atkal un atkal. Neatceros, cik reižu tur esmu bijusi, bet divu gadu periodā tapa šī kolekcija,» piebilda Laura. «Noteikti pamanīsiet, ka daudzās fotogrāfijās ir bērni. Šo faktu tolaik pat nepamanīju, kādi tik teica: «Tu ļoti daudz bildē bērnus!» Tā kā tagad ļoti daudz šķiroju vecos arhīvus, pamanu, ka vienalga, vai tās ir kādas ceļojumu bildes, vai Latvijā esmu ko bildējusi, vismaz vienā vai vairākās bildēs parādās bērni. Principā šobrīd bērni un ģimenes ir tas, ko visvairāk bildēju. Arī daļēji pateicoties tētim, pagājušogad uzrakstīju atlūgumu savam biroja darbam un tagad pēc bērna kopšanas atvaļinājuma pievērsos tikai fotografēšanai.»
Sākumā šīs kolekcijas fotogrāfijas tikušas drukātas ar īpašu metodi uz finiera. Talsos gan skatāmas uz foto papīra drukātas versijas. Pirmā izstāde tapusi sadarbībā ar Sarkandaugavas biedrību — organizāciju, kas rūpējas par Sarkandaugavas attīstību un labiekārtošanu. «Kad izstāde beidzās, tika izdarīts tāds kā nedaudz huligānisks gājiens. Huligānisks — jo netika ne ar vienu saskaņots. Mēs izvietojām bildes Sarkandaugavas vidē dažādās vietās, mēģinot aptuveni pielāgot, kur bilde tikusi uzņemta, tur arī viņu piekarinājām. Arī pie manas mammas vecās mājas, kas skaitās grausts. Šobrīd nav ne jausmas, vai kāds tās ir paņēmis, vai arī tur vēl ir. Kad pēdējoreiz tur viesojos, dažas vēl atradās savā vietā,» Laura zināja teikt.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: