Nodzēsis sarkanās līnijas 12.02.2014

Pēc Laimdotas Straujumas izvirzīšanas Ministru
prezidenta amatam sākās valdības veidošanas darbs. Šī bija pirmā
reize, kad vistiešākajā veidā šajā procesā piedalījās arī Reformu
partijas līderis Edmunds Demiters. Tagad viņš paziņojis — nākamajās
Saeimas vēlēšanās nekandidēs, bet, ko darīs tālāk — vēl nav
izlēmis.
— Vai iepriekšējam Ministru prezidenam Valdim Dombrovskim
bija jāatkāpjas no amata, to saistot ar notikušo Zolitūdes
traģēdiju? Premjerministre Laimdota Straujuma uzsvērusi, ka lielāka
atbildība bija jāuzņemas ekonomikas ministram un jūsu partijas
pārstāvim Danielam Pavļutam.
— Uzreiz pēc Valda Dombrovska demisijas piedalījāmies kopīgā
televīzijas raidījumā «Sastrēgumstunda». Līdztekus debatēm bija
redzams iedzīvotāju balsojums, kas vērtēja, vai Valdim Dombrovskim
vajadzēja atkāpties no amata. Nomācošais balsu vairākums uzskatīja,
ka šāds solis nebija jāsper. Arī es domāju līdzīgi — Valdim
Dombrovskim tas nebija jādara.
Daniels Pavļuts pēc traģiskā Zolitūdes negadījuma zvanīja un teica,
ka demisionēs. Lūdzu to nedarīt, jo apzinājos viņa vainas pakāpi —
tas tikai kādam atvieglotu dzīvi. Notikušā negadījuma iemesli un
divi Reformu partijas darba gadi Ministru kabinetā nav sasaistāmi.
Jaunajā būvniecības likumā ir paredzētas stingrākas būvuzraudzības
normas, tādēļ ne Reformu partijai, ne Ekonomikas ministrijai, ne
konkrēti Danielam Pavļutam nevarēja pārmest, ka viņš vai viņa
pārstāvētā ministrija nebūtu pietiekami labi veikusi darbu.
Pēc tam sekoja notikumi, uz kuriem joprojām nevienam nav atbilžu.
Neviens nezina, kas notika sarunā starp Valdi Dombrovski un Valsts
prezidentu Andri Bērziņu. Nezina, kas notika «Vienotībā», kas
kalkulējusi — demisionēt valdībai vai nedemisionēt. «Vienotība» ir
partija ar lielu pieredzi politikā, tā šajā brīdī sāka nodarboties
ar polittehnoloģijām. Vairs nerunāja par Zolitūdi, bet gan par to,
kas acīmredzot partijai tajā brīdī būtu izdevīgāk. Turklāt šīs
sarunas, iespējams, notikušas Valdim Dombrovskim aiz muguras. Vēl
šobrīd nezinām, kas bija demisijas īstie iemesli.
— Kā vērtējat jaunās valdības veidošanas
procesu?
— Tikai šajā valdības veidošanā biju klāt vārda vistiešākajā
nozīmē. Runājot ar kolēģiem ar lielāku pieredzi, šis valdības
veidošanas process nebija nekas īpašs. Varbūt vairāk emocionāls, jo
Zolitūdes traģēdijas notikumu fons vēl ilgi atstās iespaidu uz
daudziem procesiem.
Sabiedrībai noteikti šķiet, ka šim procesam vajadzētu skaisti
izskatīties arī no malas. Tomēr tā nemēdz būt, politika nav
skaista, vēl jo vairāk, ja runājam par procesiem tās
iekšienē.
— Tagad varat to teikt brīvi, jo esat pieņēmis lēmumu
nākamajās Saeimas vēlēšanās nekandidēt, uzsverot, ka politikas jums
ir pārpārēm.
— Pēc šī lēmuma pieņemšanas, pārrunājot to ne reizi vien arī mājās,
ir atvieglojuma izjūta.
— Bija viegli to izlemt? Politika tomēr ir kā āķis
lūpā.
— Pirmo reizi par šādu soli biju izlēmis tūlīt pēc 2014. gada
budžeta pieņemšanas. Tas nekur plašāk neizskanēja, bet ģimenē to
jau bijām pārrunājuši. Jau tad biju nolēmis, ka vēl četrus gadus
šajā vidē negribu būt. Toreiz to pārrunājām ļoti šaurā lokā —
tiekoties ar ministriem. Šis lēmums uz viņiem attiektos vistiešāk,
jo tad mūsu pārraudzībā bija piecas ministrijas. Mani atrunāja, jo
pēc šī soļa speršanas, visticamāk, būtu cenšanās pārskatīt Reformu
partijas ministriju skaitu, valdībā būtu bijusi nestabilitāte. Tas,
protams, saistītos arī ar iekšējo mikroklimatu frakcijā un ar
izrietošajām sekām. Toreiz šo soli atliku, bet tagad tam nebūtu
gatavs.
— Ko tas nozīmē — politikas pārpārēm?
— Kad gāju politikā, savu vietu redzēju tautsaimniecības komisijā,
darbā ar tautsaimniecības un uzņēmējdarbības jautājumiem, ar ēnu
ekonomikas un kontrabandas jomu. Ar šo jautājumu loku biju
saskāries kā uzņēmējs. Gribēju ko mainīt. Ir lietas, kas patiešām
mainījušās, — jautājumi par darbaspēka nodokļiem, par ēnu
ekonomikas un kontrabandas apjomiem. Gan darbaspēku nodokļi, gan
kontrabandas apjomi ir sarukuši. Kaut neliels, bet kāds darbiņš
paveikts arī no manas puses.
Tomēr nācās pārņemt neplānotas jomas — aizsardzība, darbs Iekšlietu
ministrijā, frakcijas un pēc tam arī partijas vadība. Līdz tam, kā
smejoties saku, savā iepriekšējā dzīvē, vairāk vai mazāk biju kaut
ko vadījis, tādēļ politikā, tā kā tas bija pilnīgi jauns lauciņš,
nebija nekādu domu kaut ko vadīt. Šī vide, lai varētu ne tikai būt
tai piederošs, bet arī ietekmēt procesus, ir jāpazīst. Bija jāmācās
ļoti ātri, tāds temps neizbēgami nogurdināja. Tādēļ radās jautājums
— vai tas, ko daru, sagādā gandarījumu? Ilgstoši bez gandarījuma
izjūtas nevar darīt nevienu darbu. Var kādu brīdi, ja ir citi
svarīgāki iemesli, piemēram, nauda, kas nepieciešama tev un tavai
ģimenei, kāda cita motivācija, bet ilgstoši ne. Kad bija jāizvēlas
to darīt vēl četrus gadus, vienalga, kādā ampluā, sapratu, ka tas
nav domāts man. Lēmums nenāca viegli, sapratu, ka gandarīts nebūs
neviens, izņemot Aivu (E. Demitera dzīvesbiedre — I. F.).
Partija sajūsmu par manu izvēli neizteica, bet arī skarbus vārdus
neveltīja. Tā nu iznācis, ka man vismaz acīs parasti kritiku
neviens nesaka.
Visu interviju lasiet 12. februāra laikrakstā!
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: