Nodzēsis sarkanās līnijas 12.02.2014

Pēc Laimdotas Straujumas izvirzīšanas Ministru prezidenta amatam sākās valdības veidošanas darbs. Šī bija pirmā reize, kad vistiešākajā veidā šajā procesā piedalījās arī Reformu partijas līderis Edmunds Demiters. Tagad viņš paziņojis — nākamajās Saeimas vēlēšanās nekandidēs, bet, ko darīs tālāk — vēl nav izlēmis.
— Vai iepriekšējam Ministru prezidenam Valdim Dombrovskim bija jāatkāpjas no amata, to saistot ar notikušo Zolitūdes traģēdiju? Premjerministre Laimdota Straujuma uzsvērusi, ka lielāka atbildība bija jāuzņemas ekonomikas ministram un jūsu partijas pārstāvim Danielam Pavļutam.
— Uzreiz pēc Valda Dombrovska demisijas piedalījāmies kopīgā televīzijas raidījumā «Sastrēgumstunda». Līdztekus debatēm bija redzams iedzīvotāju balsojums, kas vērtēja, vai Valdim Dombrovskim vajadzēja atkāpties no amata. Nomācošais balsu vairākums uzskatīja, ka šāds solis nebija jāsper. Arī es domāju līdzīgi — Valdim Dombrovskim tas nebija jādara.
Daniels Pavļuts pēc traģiskā Zolitūdes negadījuma zvanīja un teica, ka demisionēs. Lūdzu to nedarīt, jo apzinājos viņa vainas pakāpi — tas tikai kādam atvieglotu dzīvi. Notikušā negadījuma iemesli un divi Reformu partijas darba gadi Ministru kabinetā nav sasaistāmi. Jaunajā būvniecības likumā ir paredzētas stingrākas būvuzraudzības normas, tādēļ ne Reformu partijai, ne Ekonomikas ministrijai, ne konkrēti Danielam Pavļutam nevarēja pārmest, ka viņš vai viņa pārstāvētā ministrija nebūtu pietiekami labi veikusi darbu.
Pēc tam sekoja notikumi, uz kuriem joprojām nevienam nav atbilžu. Neviens nezina, kas notika sarunā starp Valdi Dombrovski un Valsts prezidentu Andri Bērziņu. Nezina, kas notika «Vienotībā», kas kalkulējusi — demisionēt valdībai vai nedemisionēt. «Vienotība» ir partija ar lielu pieredzi politikā, tā šajā brīdī sāka nodarboties ar polittehnoloģijām. Vairs nerunāja par Zolitūdi, bet gan par to, kas acīmredzot partijai tajā brīdī būtu izdevīgāk. Turklāt šīs sarunas, iespējams, notikušas Valdim Dombrovskim aiz muguras. Vēl šobrīd nezinām, kas bija demisijas īstie iemesli.
— Kā vērtējat jaunās valdības veidošanas procesu?
— Tikai šajā valdības veidošanā biju klāt vārda vistiešākajā nozīmē. Runājot ar kolēģiem ar lielāku pieredzi, šis valdības veidošanas process nebija nekas īpašs. Varbūt vairāk emocionāls, jo Zolitūdes traģēdijas notikumu fons vēl ilgi atstās iespaidu uz daudziem procesiem.
Sabiedrībai noteikti šķiet, ka šim procesam vajadzētu skaisti izskatīties arī no malas. Tomēr tā nemēdz būt, politika nav skaista, vēl jo vairāk, ja runājam par procesiem tās iekšienē.
— Tagad varat to teikt brīvi, jo esat pieņēmis lēmumu nākamajās Saeimas vēlēšanās nekandidēt, uzsverot, ka politikas jums ir pārpārēm.
— Pēc šī lēmuma pieņemšanas, pārrunājot to ne reizi vien arī mājās, ir atvieglojuma izjūta.
— Bija viegli to izlemt? Politika tomēr ir kā āķis lūpā.
— Pirmo reizi par šādu soli biju izlēmis tūlīt pēc 2014. gada budžeta pieņemšanas. Tas nekur plašāk neizskanēja, bet ģimenē to jau bijām pārrunājuši. Jau tad biju nolēmis, ka vēl četrus gadus šajā vidē negribu būt. Toreiz to pārrunājām ļoti šaurā lokā — tiekoties ar ministriem. Šis lēmums uz viņiem attiektos vistiešāk, jo tad mūsu pārraudzībā bija piecas ministrijas. Mani atrunāja, jo pēc šī soļa speršanas, visticamāk, būtu cenšanās pārskatīt Reformu partijas ministriju skaitu, valdībā būtu bijusi nestabilitāte. Tas, protams, saistītos arī ar iekšējo mikroklimatu frakcijā un ar izrietošajām sekām. Toreiz šo soli atliku, bet tagad tam nebūtu gatavs.
— Ko tas nozīmē — politikas pārpārēm?
— Kad gāju politikā, savu vietu redzēju tautsaimniecības komisijā, darbā ar tautsaimniecības un uzņēmējdarbības jautājumiem, ar ēnu ekonomikas un kontrabandas jomu. Ar šo jautājumu loku biju saskāries kā uzņēmējs. Gribēju ko mainīt. Ir lietas, kas patiešām mainījušās, — jautājumi par darbaspēka nodokļiem, par ēnu ekonomikas un kontrabandas apjomiem. Gan darbaspēku nodokļi, gan kontrabandas apjomi ir sarukuši. Kaut neliels, bet kāds darbiņš paveikts arī no manas puses.
Tomēr nācās pārņemt neplānotas jomas — aizsardzība, darbs Iekšlietu ministrijā, frakcijas un pēc tam arī partijas vadība. Līdz tam, kā smejoties saku, savā iepriekšējā dzīvē, vairāk vai mazāk biju kaut ko vadījis, tādēļ politikā, tā kā tas bija pilnīgi jauns lauciņš, nebija nekādu domu kaut ko vadīt. Šī vide, lai varētu ne tikai būt tai piederošs, bet arī ietekmēt procesus, ir jāpazīst. Bija jāmācās ļoti ātri, tāds temps neizbēgami nogurdināja. Tādēļ radās jautājums — vai tas, ko daru, sagādā gandarījumu? Ilgstoši bez gandarījuma izjūtas nevar darīt nevienu darbu. Var kādu brīdi, ja ir citi svarīgāki iemesli, piemēram, nauda, kas nepieciešama tev un tavai ģimenei, kāda cita motivācija, bet ilgstoši ne. Kad bija jāizvēlas to darīt vēl četrus gadus, vienalga, kādā ampluā, sapratu, ka tas nav domāts man. Lēmums nenāca viegli, sapratu, ka gandarīts nebūs neviens, izņemot Aivu (E. Demitera dzīvesbiedre — I. F.). Partija sajūsmu par manu izvēli neizteica, bet arī skarbus vārdus neveltīja. Tā nu iznācis, ka man vismaz acīs parasti kritiku neviens nesaka.

Visu interviju lasiet 12. februāra laikrakstā!

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: