Noslēgumam tuvojas senās altārgleznas restaurācijas process 12.02.2018
Talsu luterāņu draudze atkal ir īpaša notikuma
priekšā — šomēnes plānots pabeigt 1823. gadā tapušās
baltvācu mākslinieka Johana Samuela Benedikta Grunes altārgleznas
«Kristus svētī bērnus» restaurāciju. Tas ir bijis ceļš daudzu gadu
garumā, pēdējā cēlienā soli pa solim piesaistot nepieciešamo
finansējumu no projektu programmām un ziedotājiem.
Šī iespaidīgā izmēra (teju divi reiz divi metri!) glezna ir valsts
nozīmes mākslas piemineklis, viens no augstu vērtētajiem
19. gadsimta pirmās puses sakrālās glezniecības paraugiem.
Nostāsti vēsta — kā prototips Kristus tēlam tajā atveidots
tolaik kalpojušais mācītājs, vijolnieks un komponista Ludviga van
Bēhovena draugs Karls Ferdinands Amenda (1802—1836).
1876. gadā, kad baznīcā ticis pārbūvēts altāris, šis mākslas
darbs aizstāts ar tagadējo K. Šēnherta gleznu «Kristus
debesbraukšana». Pagājušā gadsimta 60. gados glezna «Kristus svētī
bērnus» pārvesta uz Rundāles pils muzeju. 1997. gadā tā
atgriezusies Talsos, lai būtu daļa no izstādes Talsu novada muzejā,
bet pēc tam atkal nonākusi Talsu luterāņu draudzē, pamazām arī
juridiski no jauna topot par draudzes īpašumu. Aizvadīto gadu laikā
altārglezna vēlreiz tikusi nogādāta muzejā, lai bagātinātu
K. F. Amendas mūzikas svētkus un viņa kalpošanas
divsimtgades svinības.
Gita Japiņa, būdama Talsu novada muzeja darbiniece un Talsu
luterāņu draudzes locekle, šajās norisēs bijusi līdzās. Viņa
spriež — cik labi, ka mācītājam Mārim Ludvikam glezna nav
devusi mieru, liekot mudināt meklēt iespējas šī mākslas darba
restaurēšanai! Pavisam tikuši uzrakstīti 11 projektu
pieteikumi, daļa no tiem guvuši dažādu finansētāju atbalstu, ļaujot
pamazām sākt restaurāciju, bet nu to pabeigt ļauj ziedotāju
devums.
Jautājumi ir, atbilžu nav
Talsu luterāņu draudzes namā sastapām restauratorus Dmitriju
Laščetko un Zani Kēleri. «Dmitrijs jau no paša sākuma ir gleznai
klāt,» ieminējās Z. Kēlere. «No tā sākuma, kad gleznu sāka
gleznot, ja?» atbildē paķircināja D. Laščetko. Runa gan bija par
viņa dalību altārgleznas atjaunošanas procesā, kas pēdējā
piegājienā tika sākts 2012. gadā. Toreiz viņš strādāja kopā ar
Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju Jāni Bokmani, kurš nu jau
ir Mūžībā. J. Bokmanis spējis gleznā atveidotajā Kristū
saskatīt K. F. Amendas vaibstus, bet tagadējie
restauratori gan ir skeptiski. «Jēzus Kristus gleznā vairāk
atgādina īstu kurzemnieku, bet Amenda vairāk izskatījās kā
vācietis,» uzskata D. Laščetko.
Pagājušā gadsimta 20. gados gleznu «Kristus svētī bērnus»
labojis mākslinieks Žanis Sūniņš, daļu gleznas — tās
apakšpusi — pilnībā pārgleznojot. Sākot restaurāciju,
pārgleznojumi tika noņemti un pats mākslas darbs —
nostiprināts un konservēts. Ar speciālu termoplastisku līmi gleznas
vecais audekls nostiprināts ar jaunu (vajadzības gadījumā iespējams
līmi uzsildīt un audeklus atkal atdalīt), bet gleznas aizmugurē
rāmja iekšpusē gleznas stabilitātei ieviests koka krusts.
Šomēnes restauratoriem jāveic gleznas tonēšana, kas esot patīkams
darbs, salīdzinot ar to restaurācijas posmu, kur jāliek lietā
ķīmiskas vielas. Diezgan liels laukums gleznā ir neatgriezeniski
zudis. To būs iespējams vien aptuveni rekonstruēt, iztēlojoties, kā
gleznojums šai vietā varējis izskatīties. Iepriekš šo pašu darbu
veicis Ž. Sūniņš, piedāvājot savu gleznojuma interpretāciju.
Restauratori šos laukumus vairāk noklāšot tonāli atbilstoši, tāpēc
no tāluma nevarēšot saprast, ka tajos oriģinālais gleznojums ir
zudis.
Altārgleznu «Kristus svētī bērnus», kā liecina uzraksts vācu
valodā, mākslinieks J. S. B. Grune veltījis
K. F. Amendam. Arī tas liek domāt, ka gleznā varētu būt
attēlots ne tikai viņš, bet pat viņa sieva un abu daudzie bērni.
Glezna jau vispār esot vērtējama kā neparasta. Kā D. Laščetko
norāda, parasti altārgleznās izteikti izcelts Jēzus tēls, bet te
Viņš attēlots gluži kā ģimenes lokā.
Mākslas darba augšpusē ir arī uzraksts grieķu valodā — tas gan
pagaidām neesot iztulkots. «Te ir mākslas zinātniekiem darbs!»
ieteicās Z. Kēlere. Noņemot pārgleznojumu, atklājies gleznas
apakšpusē attēlots melnādains puisēns, kas arī ir interesants
akcents.
Atgriezīsies paredzētajā vietā
D. Laščetko salīdzina šo gleznu ar slimu cilvēku — tā ir
bojāta un nekad vairs nav pilnībā atjaunojama, tomēr restaurācija
ir būtisks solis mākslas darba saglabāšanā. Ja glezna stāv
atbilstošos apstākļos, tā varot cilvēkus priecēt arī tūkstoš gadus.
Baznīcas, kurās ir ārkārtīgi augsts mitruma līmenis un nav
vienmērīgas temperatūras, gan par sevišķi labvēlīgu vidi
nenosauksi, tomēr restauratori atbalsta draudzes ieceri gleznai no
jauna rast vietu dievnamā (tiesa gan — ne tagadējās
altārgleznas vietā). «Ūdeni taču neviens spaiņiem gleznai virsū
nelies! Tā pamazām pieradīs pie baznīcas klimata un stāvēs,»
iedrošināja D. Laščetko. Mūsdienu restaurācijā tiekot
izmantoti sintētiski materiāli, nevis, piemēram, zivju līme, kas
varētu pelēt. Un, galu galā — altārglezna savulaik tapusi
izstādīšanai baznīcā, un tur tai arī jābūt! «Citādi tas būtu kā ar
cilvēkiem, kuriem ir daudz naudas, ko viņi vēlas iekonservēt. Viņi
pērk dažādus vērtīgus mākslas darbus un praktiski tur tos seifā kā
vērtspapīrus. Tādējādi šie darbi būtībā vairs šajā pasaulē
neeksistē! Neviens tos neredz, neviens par tiem nezina…» salīdzina
Z. Kēlere.
Unikālās, senās gleznas atdzimšana ir nākusi ilgi un pasmagi, un
G. Japiņa uzsver, ka Talsos tik liela, sena mākslas darba
restaurācija ir īpašs notikums. Arī paši restauratori atzīst, ka no
Latvijā restaurētajām gleznām daļa varbūt bijusi altārgleznas
«Kristus svētī bērnus» augstumā, bet vienmēr tās bijušas šaurākas.
«Ļoti priecājos, ka glezna beidzot izskatīsies cienīgi un
atgriezīsies vietā, kur tā sākotnēji bija paredzēta,» apliecināja
G. Japiņa.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: