Nulles punktā, ar mierīgu prātu un smīnu ūsās 01.04.2014
Patlaban Talsu novada muzejā apskatāma fotogrāfa Gata Spalvēna izstāde «Mellbalc» — parasto ikdienas skatītāju apjūsmota un profesionāļu atzinīgi novērtēta. Lai gan pēc publicitātes viņš nekad nav tiecies (nav arī nevienā sociālo tīklu platformā atrodams, kas mūsdienās ir liels retums), tomēr intervijai piekrīt, jo nolēmis, ka zināma publicitāte par ļaunu nenāks, ja reiz ir vēlēšanās fotolietas turpināt. Esam pazīstami jau vairākus gadus, tomēr par viņu zinu maz. Kad jautāju par noslēpumainību, viņš smīn un rausta plecus. «Esmu vientuļais vilks, kam patīk būt cilvēkos,» intervijas beigās viņš atklāj.
Bērnības «nieki»
Gatis ir dzimis un audzis talsenieks. Mans mēģinājums izdibināt, kā sadzīvojis ar pāris gadus jaunāko brāli Raivi, kādas blēņas ar bērniem pagalmā darījis, netiek dāsni atalgots, jo viņš uzskata, ka tādi «nieki» nevienu neinteresē. «Ar brāli… dažreiz jau kaut ko nesadalījām kā jau visi sīkie. Bet tā īpaši nekas prātā nenāk. Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā Rīgas ielā, toreiz tā bija Revolūcijas iela. Mums bija vislielākais pagalms visā pilsētā — daudz koku, norobežots ar mājām. Pa sētu daudz dzīvojām, nācām mājās kā šmuļi, nospēlējušies futbolu pa slapju, dubļainu zāli, smilšukasti vai kāpelējot pa kokiem. Triki jau visādi bija, puikas dara daudz blēņu, kamēr iepazīst pasauli.» Par nedarbiem vairāk uztraukusies mamma, tētis visu uztvēris mierīgāk. Gatis atzīst, ka joprojām mamma nespēj visu uztvert gluži vēsu prātu, uztraukusies, ka dēls aizgājis no darba operā. «Viņai likās, ka tas teju vienīgais darbs. Ja aiziešu, cita vairs nebūs. Kaut gan saprotams, kāpēc viņa tā domā — Talsos jau līdzīgi arī ir.»
Gata brālis Raivis dzīvo un strādā Rīgā. Minu, ka brālis ir ļoti atšķirīgs, jo nestāv tik tuvu mākslai, taču Gatis tam nepiekrīt. «Viņš ir daudzus gadus «Arsenāla» bibliotēkā strādājis. Mācījies Kultūras akadēmijā, kopā ar sievu daudz izstāžu un izrāžu apmeklē. Daudz vairāk nekā es!»
Bērnībā vasaras Raivis pavadījis laukos Strazdē. Otri lauki, kur gan ciemos braukts daudz retāk, — Vidzemē, aiz Limbažiem. «Man ļoti patika laukos un joprojām patīk, tur ir krāšņāka un svaigāka smaržu buķete. Tur redzēju arī visas laukiem piedienošās lietas, tai skaitā cūku kaušanu un tradicionālo skatu ar skrienošu vistu bez galvas. Omei Birutai tagad jau 80 gadu, bet viņa nemitīgi ir aizņemta — spēlē amatierteātrī, auž, kopā ar dāmām visādos pulciņos darbojas.»
Hokeja un visas citas «ēras»
Vēl pavisam mazu tēvs puiku uzlika uz slidām. Iesākumā veda slidot uz dīķa, pēc tam — uz treniņiem. Pirmajā puiku treniņgrupā, kas Talsos tika nokomplektēta, bija arī Gatis. «Pirms tam bija tikai pieaugušajiem, kas trenējās uz āra laukuma tur, kur tagad skeitparks; tad hokeja halle vēl nebija uzbūvēta. Tā nu desmit gadus nokapāju hoķi. Pametu, jo sapratu, kas tas nav domāts man. Vispār savā dzīvē daudz ko esmu pametis vai gluži otrādi — apguvis. Piemēram? Es varēju kļūt gan par frizieri, gan pavāru. Esmu ar skeitbordu nodarbojies. Taču no tā visa nopietnā līmenī neko neturpinu. Ir trīs klienti, kas man regulāri uzbāžas un prasa nogriezt matus, — mamma, tēvs un Kalnozols (aktieris Andris Kalnozols — U. U.); ceru, ka pēc šī izlasīšanas mans klientu loks šajā sfērā nepaplašināsies! Ēst arī taisu, taču tas nav nopietni. Par pavāru mācījos tīņu gados, un tie bija traki laiki, par ko īpaši nevajadzētu runāt,» smejas Gatis.
Pēc 9. klases puisis aizgājis mācīties uz Kandavu, taču jau pēc neilga laika sapratis — nebūs malšanas! Atgriezās Talsos mācīties 2. vidusskolā. Taču no turienes izmests. «Bija trīs nesekmīgas atzīmes, vasarā izlaboju. Taču man palūdza aiziet, jo biju nejaucēns. Logus nesitu, rupjš arī nebiju, bet laikam dažiem skolotājiem nepatika mans raksturs.» Pēc tam bez īpašiem starpgadījumiem pabeidzis vakarskolu un aizgājis uz Rīgas 34. vidusskolu mācīties par frizieri. Nepabeidza. «Neilgi pirms eksāmeniem, ar skrituļdēli braukājot, salauzu roku. Tāpat jau kādu brīdi biju sapratis, ka frizieru būšana nav radīta man.»
Gatis atzīst, ka kopš skolas laikiem draugu pulks pilnībā mainījies. «Man vispār ir ļoti svarīgi ik pa brīdim atrasties starp radošām, nesamākslotām personām brīvā, nepiespiestā gaisotnē ar visu no tā izrietošo. Saprotu, ka reizēm bez materiālām lietām nevar, bet, ja kaut kā nav, tad ir jādomā alternatīvi ceļi — visa pamatā ir smadzeņu kustināšana. Nauda ir riktīgs velns, gandrīz vai lielākais ļaunums cilvēka rokās.»
Savs laika posms ticis atvēlēts arī skeitbordam. Kopā ar domubiedriem ierīkojis skeitparku Pastendē. «Ceļmalā ir tāda sarkana ķieģeļu celtne, kurā bija bārs «Romeo». Šajā ēkā otrajā stāvā mums bija savs skeitparks. Zināju, ka Salvis Skarainis bija baigais skeitborda entuziasts, aizgāju pie viņa un pajautāju, vai viņš negribētu skeitparku taisīt. Piekrita, naudu ieguldīja, paši taisījām fanboksus, pusrampas, slīpumiņus, lējām grīdu. Dažus gadus pabraukāju, taču atkal pienāca brīdis, kad sapratu — ja grib nopietnāk, tad jāiet cauri visādiem lūzumiem. Sevi tā dauzīt negribējās. Bez lūzumiem jau tāpat neiztiku — lauztās rokas dēļ nepabeidzu frizierskolu.»
Gatis nosmej, ka arī fotografēšana var būt bīstama, ja neuzmanās. «Ja kāp uz jumta, nevajag pa pašu malu vai uz rokām staigāt. Ja kāp kokā, pārbaudi, uz kura zara kāju liec. Vajag domāt, ko dara, tad viss būs kārtībā!»
Līnijas, faktūras, toņi — melnbaltais foto
Vienā ziemas brīvbrīdī — ap 2004. gadu — sāka parādīties fotomāksla. Savos pāri par 20 gados Gatis aizgājis uz Ulda Balgas fotopulciņu, ko viņš Talsu 2. vidusskolā vadīja skolēniem. «Sēdēju, klausījos, lai gan pirms tam fočiku vispār rokās nebiju ņēmis. Viņa lekcijas, stāstījums mani ierāva iekšā. Kādus divus mēnešus otrdienās uz stundu gāju vienkārši klausīties. Interesanti bija taisīt fotogrammas. Tas ir tā — uzliek kādu priekšmetu uz fotopapīra un apgaismo. Kam netiek cauri gaisma, paliek kā balta ēna uz melna papīra. Es visādus pričendāļus nesu un mēģināju. Tikai pēc tam sadomāju, ka pašam arī vajag pamēģināt fotografēt. Vienu filmiņu izfotografēju uz fotoaparāta, ko biju aizņēmies. Pēc tam Rīgā par kādiem astoņiem latiem nopirku zenītu.»
Dažreiz Gatis ir bildējis arī ar krāsainu digitālo fotoaparātu, taču pašam tāds nekad nav piederējis. Vien tas, kas tagad mūsdienīgajā telefonā. Vai tāpēc, ka negrib? «Nav tik nepieciešama tā mantiņa. Pārāk dārga, lai turētu tāpat vien. Es pieļauju, ka kaut kādā brīdī man būs arī tāds aparāts, bet ne tagad.» Taču melnbaltā fotogrāfija nav lētāka par krāsaino. Jā, Gatis piekrīt, tā ir daudz dārgāka, taču patīkot process. «Man patīk redzēt, kas parādās uz papīra, izkodinot ar ķīmiju. Ar krāsaino fotogrāfiju, ar printeriem vai salonā nekad neko tādu panākt nevar. Ar ķīmiju ir spēcīgi melnie toņi, pustoņi.»
Izstādei Gatis bija atlasījis darbus no bildēm, kas tapušas apmēram desmit gadu garumā. Tur esot arī viens vai divi kadri no paša pirmā fotografēšanas gada. Ne viens vien izstādes atklāšanā atzīmēja, ka Gata kadru izvēle ir neierastāka, ka viņš pievērsis uzmanību detaļām, ko citi pat nepamanītu. Kā tiek izvēlēti kadri? «Es tos vienkārši redzu. Man patīk nianses, gaismu spēles, krāsas, toņi, līnijas, faktūras. Esmu sapratis, ka esmu baigais skatītājs. Man daudzi teikuši, ka sarunājoties mans skatiens šaudās apkārt, bet es lasu apkārtējo vizuālo informāciju. Nav tā, ka nebūtu ieinteresēts sarunu biedrā. Tomēr — vairāk darot, kaut kas nāk klāt. Un ir arī jāanalizē tas, ko tu dari. Sevišķi daudz jāanalizē kopējot, jāpieslēdz domāšana, matemātika. Tas nav tā — paņem, nospied pogu un viss gatavs! Ir daudz smalku darbiņu jāveic, lai pie kadra nonāktu.»
Izstādes atklāšanā izskanēja frāze, ka viņš ir melnbaltās fotogrāfijas pēdējais mohikānis Latvijā, taču pats tam nepiekrīt. Rīgā vien esot vēl vairāki, pasaulē varētu dažus tūkstošus saskaitīt, tomēr fotogrāfs atzīst, ka tā ir samērā ekskluzīva nodarbošanās. Gatis teic, ka nav padziļināti pētījis citu fotogrāfu daiļradi. «Īpaši ne par vienu nefanoju. Tīņa gados gan bija visādi elki, bet tas vairāk mūzikā. Piemēram, «100. debija»,» viņš sirsnīgi smejas, un stāsta, ka bijis arī uz pāris šīs grupas koncertiem. «Dažus gadus viņus klausījos, bet vispār nemēģinu sevi iegrožot kādā konkrētā žanrā. Pusaudža gados katram gribas pēc iespējas vairāk izzināt uz savas ādas, dzirdēt, redzēt un piedzīvot. Pasauli iepazīst izzinot, uzsūcot informāciju. Jo vairāk tu zini, jo vairāk esi noderīgs pasaulei.»
Vienā vēsā (ārējā) mierā
Lai tiktu pie gatavas bildes, ir nepieciešams diezgan ilgs laiks. Gatis nosmej, ka tāpēc arī no darba operā aizgājis. «Abus nebūtu iespējams apvienot. Tas bija legāls iemels pamest operu, kas bija man kā augstskola, kurā gribēju apgūt mākslīgo gaismu. Izgāju piecu gadu kursu, iemācījos gaismot, plus vēl man maksāja — alga bija kā sava veida stipendija.» Šobrīd pastāvīga darba Gatim nav. Tikai ik pa laikam iegriežas operā, jo «Karmenā» iekļauts masu skatos. Ar gaismošanu Dirty Deal Teatro izrādē izpalīdz talseniekam Andrim Kalnozolam. Un neskumst, ka ir bez pastāvīga darba. «Kas tur ko uztraukties? Ja nav, tad nebija lemts. Būs kaut kas labāks!»
Diezgan daudz gadu nodzīvojis Rīgā, tagad viņš ikdienu pavada Talsos. «Man šī pilsēta patīk. Talsi ir maģiska vieta. Arī visa Ziemeļkurzeme. Daba, miers, mazie pauguriņi. Steigpilnās Rīgas stresainā vide ilgākā laika posmā ir nomācoša, tāpēc man vienmēr uz vienu vai divām dienām vajadzēja atbraukt uz Talsiem uzlādēties.» Apkārtne nesabojāta, laba enerģētika, zaļās zonas — tas, viņaprāt, varētu būt viens no skaidrojumiem, kāpēc Talsos dzīvo tik daudz radošu cilvēku. Televizora Gatim mājās nav kopš brīža, kas sāka skatīties fotoobjektīvā. «Televizoram ir spēja ēst laiku,» viņš teic. Brīvākā laikā Gatis lasa grāmatas. Tagad, siltā pavasarī, daudz laika pavada laukā. «Mēģinu savākt atpakaļ kaut kādus plusus, jo, gatavojot izstādi, manas enerģijas baterijas aizgāja baigos mīnusos.
Gatis dzīvē par maz ko uztraucas, par daudz ko pasmīn savās smaili savirpinātajās ūsās un nebāž degunu citu dzīvē. Ja reiz gribētu palikt vēsturē un cilvēku atmiņā, tad ar kaut ko pozitīvu. Viņš neizslēdz, ka tas varētu būt saistīts ar fotografēšanu, jo šai nodarbei pieturējies visilgāk. «Jā, hokeju tik ilgi nespēlēju! Bet tas jau nav viss. Vēl meklēšu iespējas. Ja kaut kas dzīvē atrasts, pie tā nevajag apstāties.» Tāpēc tagad Gatis kaļ nākotnes plānus, par kuriem pagaidām plaši nevēlas runāt, vien atzīst — patīk eksperimenti gan fotogrāfijā, gan dzīvē. «Esmu prātojis, ka vajadzētu kādu mūzikas instrumentu apgūt, bet no otra gala — nezinot notis. Gribas papētīt, kā tas notiek. Esmu domājis par gleznošanu. Jau vairākus gadus apsveru domu padarboties arī ar mālu.»
Par Gata izstādi atzinīgus vārdus teica arī profesionāļi, taču viņš visus komplimentus uztver, atkal jau pieticīgi smīnot ūsās. Reizēm šķiet: pārāk pieticīgi. «Protams, tas ir patīkami. Bet es jau vēl neko dižu neesmu sasniedzis, lai baigi par to jūsminātos. Protams, esmu daudz strādājis, atlasot kadrus. Reizēm pat pusstundu tupējis vienā vietā, lai sagaidītu īsto brīdi. Patīk kādi apkārtējie objekti, priekšmeti, gaismu spēles. Tu sēdi, gaidi, jo gribi dabūt kadrā kādu cilvēciņu, dzīvnieku, lai radītu mērogu.»
Nevarēju nepajautāt, kad Gatis tika pie saviem slavenajiem drediem (slavenajiem tāpēc, ka daudzi, kuri viņu personiski nepazīst, joprojām viņu atceras un zina tikai dredu dēļ). «Man bija kādi trīs vai četri gadi pāri divdesmit. Pirms dažiem gadiem nogriezu, jo tas atkal bija kārtējais posms, kam vienkārši dabiski bija pienācis gals.» Kāds varētu būt nākamais posms dzīvē, Gatim vēl nav skaidrs. «Es pagaidām esmu nulles punktā. Daudz kas var gadīties. Tik jāsāk to riteni griezt!»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: