Otras tik īpašas vietas pasaulē nav, māca Vides diena Kolkā 04.06.2014
Kad Kolkas pamatskolā beidzas mācību gads? Kad skolasbērni izsprūk vasaras brīvībā? Kad pagasta centrā pa īstam sāk izjust jaunas tūrisma sezonas sākumu? Jau vairākus gadus pēc kārtas Kolkā šī robežšķirtne ir Vides diena. Tās notikumu programmu veido Kolkas pamatskola, kas ieguvusi Ekoskolas nosaukumu, un SIA «Kolkasrags» sadarbībā ar Dundagas novada Kolkas pagasta pārvaldi.
Šopavasar Vides diena notika
neparastāk, kā ierasts. Notikumi sākās desmitos 29. maija vakarā, Ekoskolas audzēkņiem kopā ar saviem skolotājiem un vairākiem tētiem un mammām no skolas ciema centrā līdz raggalam aizejot kopīgā gājienā pa liedagu, nevis vienkārši aizbraucot pa gludo šoseju. Skolēni, atbilstoši vecumam, izveidoja vairākas komandas, lai izturētu pārbaudījumus, piedzīvotu pārsteigumus četros posteņos, kas sacensību dalībniekiem bija jau laikus sagatavoti plašā teritorijā.
Satumsušais mežs, apraktā lībiešu zelta atrašanas un leģendāro kājgriežu sastapšanas iespēja bija burvīgi biedējoša, un sevišķi jaunāko klašu audzēkņu aizrautība un patiess pārdzīvojums labāk par vārdiem teica, ka pieaugušo ieguldītais laiks un radošā izdoma ir bijusi pūļu vērta.
Šogad aprit 130 gadu kopš tagadējās Kolkas bākas darbības sākuma. Iespaidīgajai jubilejai bija veltīts šāgada skolēnu radošo darbu konkurss, kurā tapušie zīmējumi un bākas maketi izvietoti informācijas centrā pie autostāvvietas ragā. Interesanti, ka darbu izvērtēšanā atsaucīgi iesaistījās arī ārzemju ceļotāji, kuri apmeklēja šo unikālo divu jūru satikšanās vietu, kuru Krišjānis Valdemārs savulaik atzinis par Eiropas centru.
Tik svarīgā notikumā neizpalika arī Kolkas pagasta pārvaldes vadītājs Aldis Pinkens. «Vides dienu es uztveru jau par neatņemamu tā brīža sastāvdaļu, kad mācības skolā ir beigušās un iestājies vasarīgs laiks. Vairāku gadu garumā, kopš šeit strādāju, pat neesmu iedomājies — vai šādas Vides dienas varētu arī nebūt? Mums Kolkā vide ar piekrastei raksturīgo dabu, jūru ir pašsaprotama, un Ekoskola ir labs veids, kā bērnus un jauniešus iesaista vietējās vides izpētē, liekot viņiem uz šo bagātību paskatīties neierastāk, novērtēt to, ka viņu dzīves vide ir īpaša,» viņš teica mūsu sarunā.
Pateicoties viņa tehniskajām zināšanām, lielajā ekrānā tūrisma centra namiņa aizvējā atdzīvojās videofilma par Kolkas bāku, ilustrējot vietējās tūrisma uzņēmējas Dženetas Marinskas stāstījumu.
«Mums jau patiesībā
Kolkā nav tikai vienas bākas. Ir tā jūrā, kurai šogad atzīmējam 130 darbības gadus, un priekšgājēja 17. gadsimtā, par kuru liecina vien akmeņu kaudze raggalā,» vēsturi atgādināja Dženeta Marinska. «Šī tēma būs izpētīta arī manā maģistra darbā, kurš būs par Kolkasraga kultūrvēsturisko ainavu un kuru vajadzētu aizstāvēt nākamgad Kultūras akadēmijā. Ainava nav tikai acīmredzamais. Ainava ir arī tas, kas atrodas zem ūdens. Katrs cilvēks redz kaut ko citu, jo katram konkrēta vieta un notikumi tajā rada savas asociācijas. Reiz, intervējot cilvēkus augstskolas darbam, Kolkā satiku divus krievus un jautāju, ar ko viņiem, svešiniekiem, asociējas Kolka. Viņi jūsmīgi stāstīja: jums te Pirmā pasaules kara laikā bijušas tādas kaujas! Man tas bija liels pārsteigums, bet viņiem ļoti interesēja militārais aspekts, tāpēc teritorijā asociatīvi redzēja ko pilnīgi citu nekā es. Materiāls par Kolkas bāku pētniekam ir ļoti pateicīgs — tas ir stāsts ne tikai par būvēm, bet arī cilvēku dzīvi.» Redzot skolēnus ielokā apņemot Dženetu un cītīgi skatoties ekrānā uz viļņojošu jūru un it kā vietējiem labi pazīstamo bākas siluetu tālumā, sapratu, ka viss ir pareizi.
Ieva Otomere, skolas pavāre,
veikli ar roku ritinot daudzkrāsainas papīra tūtiņas un pildot tajās popkornu, piedāvājot manam mazliet salstošajam stāvam karstu dzērienu, piebilda: «Cienāšu bērnus pēc sacensībām ar popkornu, garšīgu tēju vai kakao. Uzskatu, ka šāda Vides dienas tradīcija ir ļoti jauka un noteikti turpināma. Bērniem tās programma vienmēr ir ārkārtīgi interesanta, un viņi var būt dabā, izskrieties un labāk komunicēt cits ar citu, nevis īsziņās mobilajos telefonos.»
Julians Kevrelis, 7. klases audzēknis,
radošajam konkursam iesniedza paša darinātu Kolkas bākas maketu, otra bākas maketa autore ir visa 2. klases saime, kas darbojas lībiešu interešu grupā. No konkursam iesniegtajiem zīmējumiem vērtētājiem nebija viegli izvēlēties sešus labākos, pie tam, kā pastāstīja J. Dambītis, ārzemnieku viedoklis no mūsu vērtētāju domām atšķīries. Sarīkojuma organizatori apbalvoja sešus zīmējumu autorus — Ievu Langzamu, Ediju Pagilu, Sintiju Antmani, Julianu Kevreli, Zani Apini un Kārli Runci. Šos bērnus kopā ar skolotāju vietējais zvejnieks Dainis Zvirbulis ar savu laivu jaukā laikā aizvedīs ekskursijā uz bāku.
Julainam maketā izdevies precīzi izveidot bāku tās tagadējā izskatā. Sarunā ar «Talsu Vēstīm» puisis neslēpa, ka visu informāciju tagad iespējams atrast internetā, tāpēc nav bijis grūti visas ēkas uz akmens salas jūrā izveidot autentiskas. Viņš izvēlējies darināt maketu tāpēc, ka grib arvien ko jaunu atklāt, izdomāt un pats savām rokām uzmeistarot.
Kopā ar Jāni Dambīti visu notiekošo
uzmanības lokā turēja Kolkas pamatskolas skolotāja Aiga Ūdre. Sava un kolēģu darbu, sagatavojot audzēkņiem kārtējo piedzīvojumiem pilno Vides dienu, pašiem tās ritenī esot iekšā līdz ausīm, viņa raksturoja ar konkrētu situāciju: «Kopā ar saviem 5. un 6. klases audzēkņiem divas dienas taisījām vēja zvanu, lielu riteni. Viņiem tobrīd nekas nepatika. Tikai tad, kad gatavo riteni iekārām zarā un bija redzams, ka vēja zvans ir labi nostrādāts, dižens, tad viņiem bija prieks par to! Kad pēc tam visi nostājāmies jūras malā un nodziedājām «Pūt, vējiņi!», dziedāja pilnīgi visi. Tad, kad bērni ko radošu, neparastu dara brīvprātīgi, viņiem acis mirdz.»
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: