Paceļot domas augstāk par sevi un par zemi 10.07.2018
Talsu luterāņu draudzes namā skatāma talsenieces,
Latvijas Radio žurnālistes Inas Strazdiņas fotogrāfiju izstāde
«Piezīmes». «Tās nav mākslas fotogrāfijas, bet drīzāk —
žurnālista piezīmes no dažādām pasaules vietām, mirkļiem, kas man
likās iespaidīgi vai svarīgi, vai vienkārši interesanti,» Ina
paskaidroja, tiekoties ar cilvēkiem, kurus interesēja viņas ceļš
žurnālistikā un ticībā.
«Žurnālistes gaitas sāku Talsos, «Talsu Vēstīs». Man ļoti laimējās
ar profesijas izvēli tādā ziņā, ka man ne mirkli nebija jādomā, par
ko kļūšu. Tas notika ļoti vienkārši, ātri un zibenīgi. Vidusskolā
bija profesionālie izvēles priekšmeti. Varējām iet uz dažādām
iestādēm un satikties ar cilvēkiem, kuri strādāja toreizējā Talsu
rajonā. Mēs, neliela grupiņa, aizgājām uz «Talsu Vēstu» redakciju
paskatīties, kā strādā mūsu laikraksts, un atceros, kā, ieejot
vienā no kabinetiem (tolaik vēl bija rakstāmmašīnas!), ieraudzīju
to vidi, noķēru to nervu un sapratu: viss, es gribu būt žurnāliste!
Kopš tās dienas — man toreiz bija 15 gadu — neesmu domas
mainījusi. Protams, man bijuši sānsoļi, vēlēšanās darīt ko citu,
brīži, kad viss ir apnicis, tāpēc esmu domājusi, ka labprātāk būtu
mājās, virtuvē vārītu zupu un nedarītu neko lielu, bet tā ir
profesija, kura tevi satver un nelaiž vaļā.
Darbs «Talsu Vēstīs» bija brīnišķīgs laiks manā dzīvē. Uzskatu, ka
strādāt reģionālā laikrakstā ir ļoti grūti, tāpēc ļoti cienu savus
kolēģus, kuri joprojām strādā «Talsu Vēstīs». Tas nav viegli —
tu sagatavo rakstu, bet cilvēki, par kuriem raksti, dzīvo tepat.
Tas nav kā lielā redakcijā, kur tu kaut ko uzraksti, bet priekšā
sēž trīs sargi, tevi savā ziņā pasargājot no ārpasaules.
Pienāca brīdis, kad arī mana dzīve mainījās. Aizgāju strādāt uz
Latvijas Radio, divus gadus pastrādāju Rīgā, bet pēc tam dzīve
iegriezās tā, ka mani nosūtīja strādāt uz Briseli, kur Latvijas
Radio jau 12 gadus ir savs birojs. Tā ir vide, kur
žurnālistiem jāseko līdzi likumiem, politiskiem lēmumiem. Varbūt
tie ir mazliet sausi, bet cenšamies tos padarīt cilvēkiem
saprotamus. Tālāk ir jautājums, kādu ceļu tu ej, — paliec
politiskajā vidē vai mēģini raudzīties pēc kādiem citiem
apvāršņiem. Esmu mēģinājusi iet ārpus Eiropas Savienības tēmām,
ārpus politikas un meklēt citus tematus. Uzskatu, ka ikvienā vietā,
kurā esi ielikts, ir iespējams veidot savu vidi, savu interešu
loku. Arī žurnālistikā — tu izvēlies, kāds žurnālists tu būsi.
Es izvēlējos paplašināt savus redzesloku un doties arī uz citām
zemēm. Mani piedzīvojumi daļēji ir redzami šajā fotoizstādē,»
stāstīja Ina.
Brīži, kad uzsprādzis kupols
Šī izvēle nesusi neaizmirstamu pieredzi, kura Inu kā cilvēku esot
audzinājusi. Viņas stāsti, kas īsos vārdos atklāti pie izstādes
bildēm, ir spēcīgi un aizkustinoši. Viens no tiem saistās ar
Sīriju, kur Ina septembrī bija kopā ar arhitektu (kā ceļojuma laikā
atklājās — arī kristiešu) grupu. Atrodoties Alepo vairākas
dienas, vienu vakaru franču draugi ierosinājuši doties uz baznīcu.
«Sīrija ir vieta, kur sadzīvo ļoti daudz reliģiju, īpaši —
kara apstākļos cilvēki cenšas cits citam palīdzēt. Devāmies uz
Svētā Franciska vārdā nosaukto katoļu baznīcu Alepo kristiešu
rajonā. Bija seši vakarā, sāka jau tumst, tikko bija beigušās
kāzas, baznīca bija ļoti skaisti izdekorēta, un tajā notika
dievkalpojums. Pēc tam tēvs Ibrahims, kurš kalpo šajā baznīcā,
uzzinot, ka mēs esam ieradušies un tobrīd esam vienīgie ārzemnieki,
uzaicināja mūs audiencē pie sevis. Devāmies viņa personiskajās
telpās, viņš pasniedza mazu kūciņu un saldu sulu un sāka stāstīt
par šo baznīcu,» sev ierastā manierē tā vakara norises ar vārdiem
uzzīmēja žurnāliste.
Tēva Ibrahima stāsts bija par notikumu pirms trim gadiem, kad
smagas bombardēšanas laikā baznīcai uzkrita raķete. Tā nesprāga,
bet ieķērās kupolā un palika dīvainā stāvoklī. No trieciena kaut
kas krita no griestiem, bija briesmīgs troksnis, daudzi cilvēki
milzīgā uztraukumā pameta baznīcu, izcēlās liels juceklis, bet tēvs
Ibrahims tajā brīdī stāvēja draudzes priekšā ar Svēto Vakarēdienu,
pats nolijis ar asinīm, savainots ar kaut ko, kas kritis no jumta.
Tajā brīdī viņā ienācis pilnīgi nepārvarams spēks, kas ļāvis
mierīgā balsī sacīt draudzei, lai cilvēki nomierinās, neskrien
prom, un piedāvājis pabeigt dievkalpojumu baznīcas dārzā. Par spīti
juceklim, bailēm un šausmām (tā raķete varēja arī sprāgt!) viņš
izveda draudzi dārzā un pabeidza dievkalpojumu. Nākamajā svētdienā
nesprāgušā lādiņa atlūzas tika aiznestas pie altāra, noliktas tur,
un draudze aizlūdza par ienaidniekiem, parādot, ka izvēlas būt tie,
kuri neturēs ļaunu prātu. «Faktiski viņi aizlūdza par teroristiem,
par tiem, kuri met uz Sīriju bumbas… Tēvs Ibrahims teica —
tad, kad viņš bija noturējis šo aizlūgumu, daudzi sākumā bijuši
šokā, nervozi smējušies vai bijuši dusmīgi, bet pēc tam bija
sapratuši. Tagad katru reizi, kad Alepo baznīcā notur
dievkalpojumus, draudze aizlūdz par ienaidnieku. Kara apstākļos tā,
manuprāt, ir augstākā pilotāža. Tad, kad man pašai liekas, ka
pasaule krīt kopā, pārnestā nozīmē griesti brūk un ir uzsprādzis
kupols, vienmēr atceros šo gadījumu,» apliecina Ina.
Atrast enkuru, dzīvot ekskluzīvi
Ar viņas kristīgo pieredzi esot līdzīgi kā ar profesiju. «Man
nebija šaubu. Skatoties atpakaļ savā bērnībā, atskāršu, ka nebija
tāda mirkļa, kad es domātu, ka Dieva nav. Man liekas, ka es jau
piedzimu ar sajūtu, ka Dievs ir. Tas šķiet ļoti jocīgi, jo es
piedzimu un uzaugu padomju laikos, kad Dieva nedrīkstēja būt! Tomēr
man jau toreiz bija sajūta, ka Ļenins tiešām nav Dievs. Jutu, ka ir
kaut kas vairāk, bet bērna prātā nespēju to noformulēt un
izskaitļot. Tad nāca Atmodas gadi, kad baznīcu loma un kristīgā
dzīve pēkšņi kļuva ļoti aktuāla. Daudzi iestājās draudzēs,
kristījās un iesvētījās. Arī man šī straume negāja secen. Mani
draugi nolēma, ka grib nokristīties un iesvētīties, un mēs, tāda
neliela draugu kopa, sākām apmeklēt iesvētību kursus Valdemārpilī,
bet dienā, kad bija jādodas uz Valdemārpils baznīcu un jāpieliek
punkts vai, drīzāk jāsaka, jāsāk ticības ceļš, nezin kāpēc
pārdomāju. Šķiet, ka es vienkārši nebiju gatava. Ceļš pie Dieva
tiešām ir ceļš. Uzskatu, ka tu nevari darīt tik lielas lietas,
nebūdams gatavs, un es gatava nejutos.
Tad ceļš sagriezās tā, ka es nonācu atpakaļ Talsos, kur man
vajadzēja būt. Esmu Talsu luterāņu draudzē, par ko esmu ārkārtīgi
lepna. Te ir mans enkurs,» vērtē Ina.
Viņai savulaik bijuši jautājumi par to, kā tas ir — būt žurnālistei
un kristietei vienlaikus. «Manuprāt, sabiedrība uzskata žurnālistus
par ciniķiem, kuri nekam īsti līdz galam netic. Bet arī žurnālisti
dzied koros, dejo deju kolektīvos, kļūdās, arī žurnālistiem ir
nelaimīgas mīlestības, kad ir jāraksta dzejoļi, un arī žurnālisti
ir kristieši. Domājot par šo tēmu, sapratu vienu lietu: ja es
nebūtu ticīgs cilvēks, es savā profesijā nemaz nevarētu strādāt! Šī
ir viena no profesijām, kuras pārstāvjiem jāsaskaras ar lieliem
notikumiem un daudz kas ir jāredz. Ir lietas, kuras bez ticības es
nespētu pārvarēt, uztvert un saprast. Gribētos nodzīvot dzīvi tā,
lai pat bez ieraksta autobiogrāfijā cilvēki zinātu, ka esmu
kristiete. Censties ne tikai teorētiski, bet arī praktiski būt
kristiete. Tas, protams, ir grūti. Juris Rubenis ir teicis, ka
dzīvot kristīgi ir ekskluzīvi. Tā tiešām ir,» piekrīt Ina.
Sīks, bet ļoti mīlēts kukainītis
Kad klātesošie brīnījās par viņas drosmi doties uz valstīm, kurās
notiek karadarbība, Ina atzina: «Man patīk būt ārpus komforta
zonas. Nezin kāpēc es no sākta gala eju ļoti komplicētu ceļu.
Nevaru to izskaidrot, bet man tiešām patīk grūtības! Man patīk, ja
ir sarežģīti, ja ir kaut kas jāpārvar. Kā ticīgs cilvēks esmu arī
iemācījusies nebaidīties. To tu spēj, kad apjaut, ka neesi viens
šajā pasaulē. Nav jābaidās, lai cik tas kādreiz ir grūti. Tevi
sargā! Protams, muļķīgi riskēt arī nevajag.»
Mācītājs Māris Ludviks pauda, ka no Inas allaž jutis ārkārtīgi
lielu gaišumu un mīlestību, bet viņa pati sacīja: «Dažreiz domāju,
vai es, tāds kukainis, sīkaļa uz šīs zemes, esmu tādas mīlestības
cienīga, ka mani tik ļoti sargā un tik ļoti palīdz!» Lai to
piedzīvotu, jāiet cauri brīžiem, kad atliek vienkārši ļauties. «Ir
bijušas reizes, kad es tūdaļ nokavēšu lidmašīnu dažādu notikumu,
nevis savas vainas dēļ, kad liekas, ka noteikti pazaudēšu mantas
ceļā, noteikti kaut kas neizdosies, bet, kad tu saki: «Es ar šo
situāciju galā netieku. Dievs, palīdzi man!», pacel šo domu augstāk
par sevi un par zemi, viss notiek. Jāmācās uzticēties, bet
atzīšos — es reizēm sadusmojos uz Dievu, jautāju: «Kāpēc Tu
man tā dari?!», bet tad nāk brīži, kad atjēdzos, ka viss ir Viņa
rokās. Arī tad, ja nenotiek tikai kaut kas labs, arī tā ir mācība,
kas jāpieņem ar lielu mīlestību,» uzskata Ina.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: