Par riteni jārūpējas tāpat kā par jebkuru citu mehānismu 22.02.2018


«Uzskatu, ka bez smaga darba nekas nenotiek. Mūsu
trumpis ir tas, ka esam strādīga tauta,» pārliecību pauž veikala
«Velo Bazārs» īpašnieks Dāvis Kāpiņš. Jaunais uzņēmējs pirms diviem
gadiem Stendē izveidoja lietotu velosipēdu veikalu, kur piedāvā
kvalitatīvus velosipēdus no Holandes, kā arī veic visu veidu
velosipēdu remontu un apkopes.
«Šobrīd pārdodu lietotus velosipēdus, bet nākotnē vēlos orientēties
uz jauniem. Ideja par veikala izveidi man radās pirms diviem
gadiem — kaut kā uzķēru to nišu un sapratu, ka sabiedrībā tās
trūkst. Tā kā liela daļa manu radu un draugu darbojas šajā jomā,
man bija visi trumpji, lai to darītu. Protams, sākumā nebija
viegli, taču mehānika un tirdzniecība man nebija nekas svešs,
iepriekš esmu strādājis dārza tehnikas nozarē — biju
struktūrvienības vadītājs. Ir vieglāk uzsākt biznesu, ja tev ir
zināma pieredze — dārza tehnika un velosipēdi savā ziņā ir
līdzīgi,» skaidro veikala «Velo Bazārs» īpašnieks Dāvis
Kāpiņš.
Kādu brīdi viņš uzturējās ārzemēs, taču ar laiku saprata, ka vēlas
atgriezties Latvijā. «Mājas mani sauca atpakaļ. It kā varētu uzsākt
uzņēmējdarbību arī ārzemēs, bet, kamēr cilvēks izprot citas valsts
kultūru, tradīcijas un sabiedrības uzskatus, paiet zināms laiks.
Šeit pazīstu apkārtējo sabiedrību — esmu daļa no tās, un līdz
ar to man ir vieglāk. Varbūt Latvijā nav tik liela rentabilitāte,
bet tas nekas, mēs ātri attīstāmies,» norāda D. Kāpiņš.
Veikals darbojas jau
divus gadus, taču sākotnēji tā vietā atradās stallis. «Lai uzsāktu
biznesu, sākumā bija jāizremontē telpa. Uzskatu, ka bez smaga darba
nekas nenotiek. Mūsu trumpis ir tas, ka esam strādīga tauta.
Protams, vēl veidojamies un joprojām esam embrija stāvoklī, bet
viss vēl tikai priekšā.
Šobrīd esmu saimnieciskās darbības veicējs — maksāju nodokļus
kā fiziska persona un kaut kādā ziņā mācos būt uzņēmējs — ir
zināmas nianses, kurām jāvelta daudz laika un gribasspēka.
Pieprasījums ir labs — daļa cilvēku sākumā gribēja zināt, kas
šeit notiek, daļa cilvēku veda remontēt velosipēdus un daļa, garām
braucot, ieraudzīja skaistu vietu un izlēma apstāties. Cilvēki ir
dažādi, taču nozare ir augoša — tā nepārtraukti attīstās, un
cilvēki ir atsaucīgi. Pat mazpilsētā cilvēki nāk un interesējas,
vai nevar dabūt karbona rāmjus, kas ir vieglāki un kurus izmanto
advancētākiem riteņiem,» stāsta D. Kāpiņš.
Tā kā Stende neatrodas
tālu no apkārtējām pilsētām un ciemiem, interese ir liela.
Vislielākais pieprasījums pēc šāda veida pakalpojumiem ir no
Kandavas, Sabiles, Kuldīgas un Rendas. Arī talsenieki dažkārt mēro
ceļu līdz Stendei. «Nejauši, bet ļoti veiksmīgi ir izdevies atrast
foršu vietu, kur nav milzīgas burzmas. Sākumā līdz tam
neaizdomājos — likās, ka jāorientējas uz Talsu tirgu, jo tā ir
lielāka pilsēta, bet ļoti daudz cilvēku pie manis brauc tieši no
reģioniem.
Paralēli nomāju segvejus — elektriski vadāmus pārvietošanās
līdzekļus. Pagājušajā gadā sāku tos nomāt, lai piesaistītu
klientus. Cilvēkiem segveji liekas interesanti — tajos ir
iebūvēti akumulatori un divi līdzsvara sensori — atrast un noturēt
līdzsvaru nav grūti. Klienti bieži vien domā, ka, uzkāpjot uz tā,
tūlīt nokritīs, bet patiesībā visas problēmas slēpjas galvā. Jauns
segvejs maksā divus ar pusi tūkstošus — mans draugs bija
uzsācis biznesu, bet viņam tagad ir citas prioritātes. Latvijā
cilvēkus ir samērā grūti iekustināt, tāpēc šobrīd viņš darbojas
Skotijā.
Laika gaitā klāt nākušas
dažādas jaunas idejas, bet visvairāk vēlos attīstīt tūrismu.
Domāju, ka ikvienā reģionā tā ir izdzīvošanas niša. Nākotnē plānoju
apvienot tūrismu un velosipēdus, un esmu pārliecināts, ka tas ir
izdarāms. Protams, vēlos lielu, skaistu veikalu, bet tas ir
tālejošāks plāns. Sākumā man bija tikai desmit velosipēdi —
aizbraucu uz Holandi, nopirku velosipēdus, atvedu atpakaļ,
saskrūvēju un pārdevu. Pēc tam attīstīju biznesu un izremontēju
telpu. Uzreiz izveidoju gan veikalu, gan servisu — tad ieliku
sludinājumu un sāku pirkt detaļas. Viss radās no nulles. Bizness
prasa daudz laika un darba, bet divu gadu laikā ir izdarīts daudz,»
uzsver D. Kāpiņš.
Sākumā viņš piedzīvoja šaubas par to, kā reaģēs sabiedrība, vai
viss izdosies un vai kāds pie viņa vedīs savus velosipēdus, taču
šobrīd par darba trūkumu Dāvis nesūdzas. Vasarā darbu ir vairāk,
bet gada siltajā periodā visu nevar paspēt izdarīt un darbi
sakrājas. Visbiežāk nākas remontēt velosipēdu ķēdes un zobratus, kā
arī mainīt riepas un kameras. Vainas ir dažādas — šad tad
iesūbē troses vai jāmaina gultņi — daudz kas ir atkarīgs no
blīves, kas atrodas starp stūri un sēdekli. Ja braucējs kopj riteni
un rūpējas par to, tas kalpos ilgi — par riteni ir jārūpējas
tāpat kā par jebkuru citu mehānismu. «Darba ir daudz, bet es
nesūdzos, jo man patīk. Ja cilvēks dara to, kas viņam patīk, sanāk,
ka viņš nestrādā,» smejas D. Kāpiņš.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: