Par riteni jārūpējas tāpat kā par jebkuru citu mehānismu 22.02.2018

Agrita Blumberga
agritablumberga@inbox.lv
63222048

Tweet

«Uzskatu, ka bez smaga darba nekas nenotiek. Mūsu trumpis ir tas, ka esam strādīga tauta,» pārliecību pauž veikala «Velo Bazārs» īpašnieks Dāvis Kāpiņš. Jaunais uzņēmējs pirms diviem gadiem Stendē izveidoja lietotu velosipēdu veikalu, kur piedāvā kvalitatīvus velosipēdus no Holandes, kā arī veic visu veidu velosipēdu remontu un apkopes.
«Šobrīd pārdodu lietotus velosipēdus, bet nākotnē vēlos orientēties uz jauniem. Ideja par veikala izveidi man radās pirms diviem gadiem — kaut kā uzķēru to nišu un sapratu, ka sabiedrībā tās trūkst. Tā kā liela daļa manu radu un draugu darbojas šajā jomā, man bija visi trumpji, lai to darītu. Protams, sākumā nebija viegli, taču mehānika un tirdzniecība man nebija nekas svešs, iepriekš esmu strādājis dārza tehnikas nozarē — biju struktūrvienības vadītājs. Ir vieglāk uzsākt biznesu, ja tev ir zināma pieredze — dārza tehnika un velosipēdi savā ziņā ir līdzīgi,» skaidro veikala «Velo Bazārs» īpašnieks Dāvis Kāpiņš.
Kādu brīdi viņš uzturējās ārzemēs, taču ar laiku saprata, ka vēlas atgriezties Latvijā. «Mājas mani sauca atpakaļ. It kā varētu uzsākt uzņēmējdarbību arī ārzemēs, bet, kamēr cilvēks izprot citas valsts kultūru, tradīcijas un sabiedrības uzskatus, paiet zināms laiks. Šeit pazīstu apkārtējo sabiedrību — esmu daļa no tās, un līdz ar to man ir vieglāk. Varbūt Latvijā nav tik liela rentabilitāte, bet tas nekas, mēs ātri attīstāmies,» norāda D. Kāpiņš.
Veikals darbojas jau
divus gadus, taču sākotnēji tā vietā atradās stallis. «Lai uzsāktu biznesu, sākumā bija jāizremontē telpa. Uzskatu, ka bez smaga darba nekas nenotiek. Mūsu trumpis ir tas, ka esam strādīga tauta. Protams, vēl veidojamies un joprojām esam embrija stāvoklī, bet viss vēl tikai priekšā.
Šobrīd esmu saimnieciskās darbības veicējs — maksāju nodokļus kā fiziska persona un kaut kādā ziņā mācos būt uzņēmējs — ir zināmas nianses, kurām jāvelta daudz laika un gribasspēka.
Pieprasījums ir labs — daļa cilvēku sākumā gribēja zināt, kas šeit notiek, daļa cilvēku veda remontēt velosipēdus un daļa, garām braucot, ieraudzīja skaistu vietu un izlēma apstāties. Cilvēki ir dažādi, taču nozare ir augoša — tā nepārtraukti attīstās, un cilvēki ir atsaucīgi. Pat mazpilsētā cilvēki nāk un interesējas, vai nevar dabūt karbona rāmjus, kas ir vieglāki un kurus izmanto advancētākiem riteņiem,» stāsta D. Kāpiņš.
Tā kā Stende neatrodas
tālu no apkārtējām pilsētām un ciemiem, interese ir liela. Vislielākais pieprasījums pēc šāda veida pakalpojumiem ir no Kandavas, Sabiles, Kuldīgas un Rendas. Arī talsenieki dažkārt mēro ceļu līdz Stendei. «Nejauši, bet ļoti veiksmīgi ir izdevies atrast foršu vietu, kur nav milzīgas burzmas. Sākumā līdz tam neaizdomājos — likās, ka jāorientējas uz Talsu tirgu, jo tā ir lielāka pilsēta, bet ļoti daudz cilvēku pie manis brauc tieši no reģioniem.
Paralēli nomāju segvejus — elektriski vadāmus pārvietošanās līdzekļus. Pagājušajā gadā sāku tos nomāt, lai piesaistītu klientus. Cilvēkiem segveji liekas interesanti — tajos ir iebūvēti akumulatori un divi līdzsvara sensori — atrast un noturēt līdzsvaru nav grūti. Klienti bieži vien domā, ka, uzkāpjot uz tā, tūlīt nokritīs, bet patiesībā visas problēmas slēpjas galvā. Jauns segvejs maksā divus ar pusi tūkstošus — mans draugs bija uzsācis biznesu, bet viņam tagad ir citas prioritātes. Latvijā cilvēkus ir samērā grūti iekustināt, tāpēc šobrīd viņš darbojas Skotijā.
Laika gaitā klāt nākušas
dažādas jaunas idejas, bet visvairāk vēlos attīstīt tūrismu. Domāju, ka ikvienā reģionā tā ir izdzīvošanas niša. Nākotnē plānoju apvienot tūrismu un velosipēdus, un esmu pārliecināts, ka tas ir izdarāms. Protams, vēlos lielu, skaistu veikalu, bet tas ir tālejošāks plāns. Sākumā man bija tikai desmit velosipēdi — aizbraucu uz Holandi, nopirku velosipēdus, atvedu atpakaļ, saskrūvēju un pārdevu. Pēc tam attīstīju biznesu un izremontēju telpu. Uzreiz izveidoju gan veikalu, gan servisu — tad ieliku sludinājumu un sāku pirkt detaļas. Viss radās no nulles. Bizness prasa daudz laika un darba, bet divu gadu laikā ir izdarīts daudz,» uzsver D. Kāpiņš.
Sākumā viņš piedzīvoja šaubas par to, kā reaģēs sabiedrība, vai viss izdosies un vai kāds pie viņa vedīs savus velosipēdus, taču šobrīd par darba trūkumu Dāvis nesūdzas. Vasarā darbu ir vairāk, bet gada siltajā periodā visu nevar paspēt izdarīt un darbi sakrājas. Visbiežāk nākas remontēt velosipēdu ķēdes un zobratus, kā arī mainīt riepas un kameras. Vainas ir dažādas — šad tad iesūbē troses vai jāmaina gultņi — daudz kas ir atkarīgs no blīves, kas atrodas starp stūri un sēdekli. Ja braucējs kopj riteni un rūpējas par to, tas kalpos ilgi — par riteni ir jārūpējas tāpat kā par jebkuru citu mehānismu. «Darba ir daudz, bet es nesūdzos, jo man patīk. Ja cilvēks dara to, kas viņam patīk, sanāk, ka viņš nestrādā,» smejas D. Kāpiņš.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: