Pārgājienā pa Abavas senleju lūkoja pēc visīstākās īstenības pasakās 06.05.2016

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

Svētdien, 1. maijā, ap simts cilvēku plašs pulks devās Abavas senlejas tūrisma sezonas atklāšanas pārgājienā, vairāk nekā trīs stundu baudot kalnus un lejas, uzklausot pasakas un teiksmas, šķērsojot neskaitāmus strautiņus un ieraugot Sabiles apkārtnes skaistumu no cita rakursa.
Simts pārgājiena dalībnieku —
tas ir ļoti daudz, īpaši, kad tie dodas ceļā pa šaurām taciņām cits citam aiz muguras! Diez vai samelošu, teikdama, ka dažbrīd pirmos no pēdējiem šķīra vismaz puskilometrs! Tomēr organizatori var būt gandarīti, redzot, ka sezonas atklāšanas pasākums aptuveni desmit norises gadu laikā nav mazinājis vietējo un viesu interesi. Gluži pretēji — šogad bija vairāk dalībnieku nekā jebkad!
Pārgājienu vadīja un pārraudzīja vides gids Māris Lācis. Ņemot vērā šai reizei izvēlēto tēmu «Pasaciņa», viņš bija uzņēmies Sprīdīša lomu. «Kurš gan labāk, ja ne Sprīdītis zina, kas ir pasaciņa? Tāpēc mēs šodien iesim pasaku ceļu. Mēs jau esam pasakā! Sabile pati par sevi ir kaut kas netverams un neaprakstāms. Nu, kaut vai mūsu pilskalns, kur bijusi kāda princese Hild­garde vai Irmgarde… nē, princese Zeltīte! Bruņinieks jājis kalnā viņai pakaļ, viņa nevienam nav gribējusi savu sirdi dot, bet viens beidzot kalnā ticis. Tad pils nogrimusi, palicis tikai caurums, kur ielaistas pīles un tad tās nākušas ārā… Tas tā — ievadam, lai mēs skatītos apkārt, jo pasaka ir jebkurā vietā mums visapkārt! Pasaka — tā ir visīstākā īstenība, kas kādreiz ir notikusi, kas notiek šobrīd, bet ir pasakaini izstāstīta. Mēs tagad to pasaku izstaigāsim,» gids atklāja sākumpunktā pie tūrisma informācijas centra. Pēc tam, kad viņš rosinoši bija iesaucies: «Aiziet!», pāris reižu iepūtis savā taurītē, norādījis uz pirmo no pakaviem, kuri visa maršruta garumā apliecinās, ka izvēlēts pareizais ceļš, un izstāstījis drošības noteikumus, pārgājiens varēja sākties.
Turpmākais gājums pa pļavām, laukmalēm un mežiem, dodoties augšup un lejup, bija gana līkumains, lai tie, kuri nav vietējie, zaudētu sajēgu par to, kur īsti atrodas. Tomēr pirmo pārbaudījuma vietu ar kāpšanu stāvā kalnā gan varu nosaukt, jo turp varēja nonākt, dodoties caur paša Māra Lāča pagalmu. «Gluži kā Itālijā,» dzirdēju kādu sev blakus konstatējam, virzoties kalnup pa glītajiem akmens pakāpieniem. Ar pirmo kāpienu pietika iesilšanai tādā mērā, lai šķistu, ka arī klimats ir Itālijai atbilstošs, un laika apstākļi jau nudien bija tik labi, cik vien var vēlēties.
Ļoti daudzi bija izvēlējušies
līdzi ņemt bērnus un, lai arī dažbrīd mazajiem bija vajadzīga atpūta vecāku rokās vai uz pleciem, tomēr viņi turējās braši un notiekošo baudīja ar prieku. Bija jau arī padomāts par dažādiem pārsteigumiem. Kad gids norādīja uz kādu no dēļiem sanaglotu būvi, sacīdams, ka tas esot piparkūku namiņš no pasakas par Ansīti un Grietiņu, diez vai kāds noticēja. Toties smīniņš katram pārtapa platā smaidā, ieraugot pie tās «pierādījumu» — ar piparkūku cepumiem pilnu grozu! Un kuram gan varēja nepatikt nonākšana milzīgi lielas egles zaru pavēnī, iekšpusē uzzinot, ka tā esot meža lasītava, un patiesi atrodot egles zaros pasaku grāmatas! Pārsteigums bija arī akmens piramīdas, kas skatam atklājās, kad gluži vai pēdējiem spēkiem bija pieveikts vēl viens kalns. Savukārt pasaku tematika turpinājās ugunskura vietā Abavas krastā, kur gana piekusušos gājējus sagaidīja tēja, mazītiņi sklandrausīši un iespēja izvēlēties kādu bērnu grāmatu ņemšanai līdzi uz mājām. Arī pārgājiena noslēgumā piepeši attapties Pasaku mežā bērniem bija pat interesantāk, nekā, ja tajā būtu nonākts pa oficiālo ceļu no «Plostkroga» puses.
Noslēgumā M. Lācis vēl tikai rosināja saukt gulbīti, kas aizvestu visus uz Laimīgo zemi. Gulbītis šoreiz ieradās autobusa formātā, bet Laimīgā zeme bija vieta, kur atpūtināt tīkamu slodzi guvušās kājas, priecājoties, ka redzēta tāda Sabile, kādu pat daudziem vietējiem nav bijis pietiekama iemesla iepazīt.
Vēl kāda nianse — no drošiem avotiem uzzināju, ka M. Lācis nākamajā dienā, dodoties pēc krūzītēm, kuras pārgājiena dalībnieku ērtībām bija novietotas pie avotiņiem slāpju veldzēšanai, konstatēja: ceļā nav neviena atkrituma! Tādi simts tūristi, domājams, būs mīļi gaidīti jebkurā vietā.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: