Pārgājienā pa Abavas senleju lūkoja pēc visīstākās īstenības pasakās 06.05.2016


Svētdien, 1. maijā, ap simts cilvēku plašs pulks devās
Abavas senlejas tūrisma sezonas atklāšanas pārgājienā, vairāk nekā
trīs stundu baudot kalnus un lejas, uzklausot pasakas un teiksmas,
šķērsojot neskaitāmus strautiņus un ieraugot Sabiles apkārtnes
skaistumu no cita rakursa.
Simts pārgājiena dalībnieku —
tas ir ļoti daudz, īpaši, kad tie dodas ceļā pa šaurām taciņām cits
citam aiz muguras! Diez vai samelošu, teikdama, ka dažbrīd pirmos
no pēdējiem šķīra vismaz puskilometrs! Tomēr organizatori var būt
gandarīti, redzot, ka sezonas atklāšanas pasākums aptuveni desmit
norises gadu laikā nav mazinājis vietējo un viesu interesi. Gluži
pretēji — šogad bija vairāk dalībnieku nekā jebkad!
Pārgājienu vadīja un pārraudzīja vides gids Māris Lācis. Ņemot vērā
šai reizei izvēlēto tēmu «Pasaciņa», viņš bija uzņēmies Sprīdīša
lomu. «Kurš gan labāk, ja ne Sprīdītis zina, kas ir pasaciņa? Tāpēc
mēs šodien iesim pasaku ceļu. Mēs jau esam pasakā! Sabile pati par
sevi ir kaut kas netverams un neaprakstāms. Nu, kaut vai mūsu
pilskalns, kur bijusi kāda princese Hildgarde vai Irmgarde… nē,
princese Zeltīte! Bruņinieks jājis kalnā viņai pakaļ, viņa nevienam
nav gribējusi savu sirdi dot, bet viens beidzot kalnā ticis. Tad
pils nogrimusi, palicis tikai caurums, kur ielaistas pīles un tad
tās nākušas ārā… Tas tā — ievadam, lai mēs skatītos apkārt, jo
pasaka ir jebkurā vietā mums visapkārt! Pasaka — tā ir visīstākā
īstenība, kas kādreiz ir notikusi, kas notiek šobrīd, bet ir
pasakaini izstāstīta. Mēs tagad to pasaku izstaigāsim,» gids
atklāja sākumpunktā pie tūrisma informācijas centra. Pēc tam, kad
viņš rosinoši bija iesaucies: «Aiziet!», pāris reižu iepūtis savā
taurītē, norādījis uz pirmo no pakaviem, kuri visa maršruta garumā
apliecinās, ka izvēlēts pareizais ceļš, un izstāstījis drošības
noteikumus, pārgājiens varēja sākties.
Turpmākais gājums pa pļavām, laukmalēm un mežiem, dodoties augšup
un lejup, bija gana līkumains, lai tie, kuri nav vietējie, zaudētu
sajēgu par to, kur īsti atrodas. Tomēr pirmo pārbaudījuma vietu ar
kāpšanu stāvā kalnā gan varu nosaukt, jo turp varēja nonākt,
dodoties caur paša Māra Lāča pagalmu. «Gluži kā Itālijā,» dzirdēju
kādu sev blakus konstatējam, virzoties kalnup pa glītajiem akmens
pakāpieniem. Ar pirmo kāpienu pietika iesilšanai tādā mērā, lai
šķistu, ka arī klimats ir Itālijai atbilstošs, un laika apstākļi
jau nudien bija tik labi, cik vien var vēlēties.
Ļoti daudzi bija izvēlējušies
līdzi ņemt bērnus un, lai arī dažbrīd mazajiem bija vajadzīga
atpūta vecāku rokās vai uz pleciem, tomēr viņi turējās braši un
notiekošo baudīja ar prieku. Bija jau arī padomāts par dažādiem
pārsteigumiem. Kad gids norādīja uz kādu no dēļiem sanaglotu būvi,
sacīdams, ka tas esot piparkūku namiņš no pasakas par Ansīti un
Grietiņu, diez vai kāds noticēja. Toties smīniņš katram pārtapa
platā smaidā, ieraugot pie tās «pierādījumu» — ar piparkūku
cepumiem pilnu grozu! Un kuram gan varēja nepatikt nonākšana
milzīgi lielas egles zaru pavēnī, iekšpusē uzzinot, ka tā esot meža
lasītava, un patiesi atrodot egles zaros pasaku grāmatas!
Pārsteigums bija arī akmens piramīdas, kas skatam atklājās, kad
gluži vai pēdējiem spēkiem bija pieveikts vēl viens kalns. Savukārt
pasaku tematika turpinājās ugunskura vietā Abavas krastā, kur gana
piekusušos gājējus sagaidīja tēja, mazītiņi sklandrausīši un
iespēja izvēlēties kādu bērnu grāmatu ņemšanai līdzi uz mājām. Arī
pārgājiena noslēgumā piepeši attapties Pasaku mežā bērniem bija pat
interesantāk, nekā, ja tajā būtu nonākts pa oficiālo ceļu no
«Plostkroga» puses.
Noslēgumā M. Lācis vēl tikai rosināja saukt gulbīti, kas
aizvestu visus uz Laimīgo zemi. Gulbītis šoreiz ieradās autobusa
formātā, bet Laimīgā zeme bija vieta, kur atpūtināt tīkamu slodzi
guvušās kājas, priecājoties, ka redzēta tāda Sabile, kādu pat
daudziem vietējiem nav bijis pietiekama iemesla iepazīt.
Vēl kāda nianse — no drošiem avotiem uzzināju, ka M. Lācis
nākamajā dienā, dodoties pēc krūzītēm, kuras pārgājiena dalībnieku
ērtībām bija novietotas pie avotiņiem slāpju veldzēšanai,
konstatēja: ceļā nav neviena atkrituma! Tādi simts tūristi,
domājams, būs mīļi gaidīti jebkurā vietā.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: