«Pastāvēs, kas pārmainīsies?» — jautājums, uz ko jāatbild arī krīžu centram 21.06.2017

Elīna Lāce
elina@talsuvestis.lv
63291188

Tweet

Nākamgad apritēs 20 gadi kopš Talsu novada krīžu centra (toreiz — Talsu sieviešu un bērnu krīžu centra) dibināšanas. Tas ir labs iemesls, lai lūkotos nākotnē, un ne jau ar sapņainām acīm, bet reālistiski, veidojot stratēģiju turpmākajam darbam. Tieši ar to arī krīžu centra darbinieki nodarbojas projektā «Nākotni veidojam paši».
Latvijas valsts budžeta finansētajā programmā «NVO fonds» gūtais atbalsts ļāvis krīžu centra darbiniekiem doties pieredzes apmaiņas braucienā, lai gūtu ierosmes turpmākās darbības plānošanai, sniedz iespēju visam kolektīvam piedalīties divu dienu treniņā, bet darba grupai kopā ar ekspertu Kārli Višu sešas reizes tikties, lai izstrādātu stratēģiju nākamajiem trim gadiem. Projekta īstenošana ļauj arī ekspertes Anitas Krotovas vadībā ieviest Ministru kabineta noteikumiem atbilstošu arhīva pārvaldību.
No pārmaiņām neizbēgt
Raksta autorei bija iespēja piedalīties vienā no darba grupas sanāksmēm, kas vienlaikus bija saruna par daudzām aktuālām tēmām.
«Kad sākām strādāt ar vardarbības programmu, laba ārzemju pieredze mācīja, ka mums jābūt ļoti nezināmiem, neredzamiem. Pie tā diezgan lielā mērā turējāmies, tomēr laiki mainās, arī prioritātes mainās — tā kā mēs nestrādājam ļoti šauri tikai uz vardarbības upuru glābšanu, tiesisko un citāda veida aizsardzību, tad acīmredzot mums ir jāmaina uzstādījums (ko mēs arī darām!), jābūt redzamiem un dzirdamiem sabiedrībai, dažādu jomu speciālistiem un sadarbības partneriem,» tikšanās sākumā atzina krīžu centra vadītāja Alla Spruģevica. Ne mazāk svarīgs mērķis esot arī vēlme darba ikdienā neieiet rutīnā, pildot vien ugunsgrēka dzēsēju funkcijas vardarbības jomā.
Kārlis Viša, eksperts — supervizors ar ilggadēju pieredzi pieaugušo izglītībā, supervīzijā, informatīvi izglītojošo — metodisko materiālu izstrādē un darbā ar sociālā riska grupām, piekrita, ka jāmainās ir, jo pārmaiņas iecerētas arī valstiskā līmenī, skarot gan bāriņtiesas, kurās jāmazina interešu konfliktu iespēja, gan Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, pašvaldības sociālajiem dienestiem piešķirot bērnu tiesību aizsardzības vietējā līmeņa uzraudzību. Esot vēl kur augt, jo vēl joprojām Latvijā manāma attieksme «mazāk sociālo darbinieku — mazāk problēmu!», uzkraujot teju 90 lietas vienam sociālajam darbiniekam, kad, piemēram, Anglijā viena sociālā darbinieka redzeslokā esot vien septiņas astoņas ģimenes. «Jo vairāk sociālajam darbiniekam ir īstā sociālā darba funkciju, uzdevumu, kas balstīti sociālā darba būtībā, jo mazāk lietu! Jo vairāk mēs strādājam organizatoriski, normatīvi, birokrātiski, jo vairāk lietu varam paņemt!» salīdzināja K. Viša.
Vēl viena Latvijas problēma esot tā, ka pierasts pie vienādiem un šķietami universāliem darbiniekiem. «Bet tā jau laikam gluži nav! Tāpēc daļu nākas pavilkt uz augšu, bet tos, kas augšā, pavilkt uz leju… Izglītības sistēma ir pirmā, kas mēģina to viduvējību noturēt, nevis strādāt uz kaut ko personisku, uz kompetencēm. Ne velti mums ir vidusskolas un vidējā izglītība! Iniciatīva ir sodāma un tā tālāk,» uzskata K. Viša.
Divi būtiski «I»
Zinot, ka krīžu centra darbinieki bijuši pieredzes apmaiņā pie kolēģiem citur Latvijā, viņš aicināja dalīties izdarītajos secinājumos. Starp citu, viens no tiem bijis, ka Talsu novada krīžu centrs savu darbu veic ļoti labi! Brauciens licis arī atkal un atkal domāt par publicitātes vairošanu, zinot, ka mūsdienu pasaulē ir prasība pēc aktuālas informācijas. Pirms šīs tikšanās krīžu centra darbinieki bija arī apklaušinājuši dažādu jomu speciālistus, lai gūtu ieskatu tajā, kāds priekšstats viņiem šobrīd ir par krīžu centru, un sagaidītu ieteikumus turpmākajam darbam. Iezīmējušās dažādas lietas, tostarp atzinums, ka krīžu centrs ir un būs vajadzīgs, un apjausma, ka sadarbība daudzviet ir atjaunojama un gluži vai atkārtoti sākama no pašiem pamatiem. Būtiski esot arī aizvien no jauna atgādināt par savu darbību un sniegtajiem pakalpojumiem, jo tie paliek prātā vien tad, ja tobrīd informācija ir aktuāla konkrēto speciālistu darbā, un ir vajadzība vērsties pēc palīdzības krīžu centrā.
«Man mājās ir kapsulu kafijas automāts. Reizi pusgadā vai mazliet retāk tas ir jātīra, iedegas kaut kāda lampiņa, jāber kaut kāds pulverītis… Kā jums šķiet — vai pēc septiņiem mēnešiem es atceros, kuras pogas jāspiež un cik ilgi jātur, lai ieslēgtos tīrīšanas režīms? Nē! Ik reizi YouTube noskatos, kā tas darāms! Tieši tāpat ir jūsu gadījumā. Jūs esat šeit katru dienu, jūsu psihe ir pārpludināta ar šo telpu, jums tas viss šķiet pašsaprotami, bet citiem tā nav! Jautājums ir, kā jūsu sniegtajam pakalpojumam būt klātesošam tajā mirklī, kad citiem tas ir nepieciešams, spējot arī nopelnīt, jo jūs neesat labdarības organizācija,» virzienu pārdomām sniedza K. Viša.
Tai pašā laikā Talsu novada krīžu centru pazīst visā Latvijā, jo sadarbība notiek teju līdz Latgalei. Nākoties pat secināt, ka citur par centra darbu zina vairāk nekā tepat, Talsu novadā. «Skaidrots ir, informācija ir dota, bet ir skaidrs, ka tas jādara atkal un atkal,» konstatēja A. Spruģevica. K. Viša vien rosināja krīžu centru vispirms strādāt ar diviem svarīgiem «I», no kuriem viens ir identitāte, bet otrs — informācija, ko par sevi sniegt citiem, izejot no identitātes. Neesot šaubu, ka krīžu centra darbs, kas saistās ar ļoti augstu konfidencialitātes līmeni, rūpējoties par personas neaizskaramību, ļauj tā darbiniekiem savā jomā būt viedokļa līderiem un runāt par vispārējām tendencēm, izejot no reālās klientu pieredzes.
Intelekta izpēte kā pamats
«Es pēc būtības esmu komandas spēlētāja, manuprāt, lielais vairums darbinieku ir tādi, tāpēc ceru kopā ar sadarbības partneriem izveidot kādu vienotu sistēmu, kopīgu platformu, domājot par to, kā ar dažādām problēmām strādāt preventīvi, ieraugot, kāda ir mūsu, kā nevalstiskas organizācijas, vieta pašvaldībā,» atklāja A. Spruģevica.
Problēmu, ko risināt, netrūkstot. K. Višs pieminēja mentoru trūkumu darbā ar pusaudžiem, un A. Spruģevica atgādināja ne tik sen krīžu centrā veiksmīgi īstenoto projektu, kas ļāva piedāvāt dienas centru bērniem ar uzvedības traucējumiem, diemžēl varēja turpināties vien tik ilgi, līdz to nodrošināja projekta finansējums. Darba grupas dalībnieki uzskaitīja vēl virkni jomu, kurās sabiedrībai noderētu atbalsts, neapejot arī mūžam aktuālās vecāku un bērnu attiecības, praktisku piesaistes veidošanu mammai ar bērnu, īpaši, kad runa ir par mātēm ar garīgo atpalicību.
«Latvijā sociālajā darbā ignorē cilvēka refleksijas līmeni, psihes uzbūvi. Tiešā uztvere, abstrakcijas trūkums, funkcionāli traucējumi — ir ļoti daudz iedzimtu un dzīves laikā iegūtu nosacījumu. Itālijā robežstāvoklis ir psihiatriska diagnoze, pie mums vēl nav, lai gan tas ļoti palīdzētu darbā ar klientiem,» uzskata K. Viša.
Aplami esot arī domāt, ka veģetatīvās distonijas agrāk nav bijis. «Iedo­mājaties, ja padomju laikā kāds aizietu pie psihiatra un teiktu: «Man rada trauksmi iziešana no mājas, visu laiku ir bail, nevaru pastrādāt…» Kur viņu ievietotu?… Tā rezultātā ļoti daudz cilvēku atrada loģisku risinājumu — antipsihotiķi vai antidepresantu, ko sauc par alkoholu! Pieejams veikalā, pie tam regulāri!» sprieda eksperts.
Intelekta izpēte šobrīd daudzviet tiekot uztverta kā papildu darbs, lai gan daudzu problēmu risināšanā tas patiesībā būtu pamats. «Iedomājaties, ka jūs aizejat pie ģimenes ārsta un sakāt: «Man te kaut kas sāp.» Ārsts saka: «Ļoti labi! Še tev aspirīns!» Jūs iebilstat: «Kā — jūs neiztaustīsiet vēderu?» Ārsts atbild: «Nē — ko tur daudz spaidīt!»» Manuprāt, Latvijā ļoti maz uzmanības pievērš sociālām problēmām kā saslimšanai, jo tās visbiežāk tiek definētas kā negribēšana, slinkums, morālas ielaistības apstākļi, «viņš ir pieradis pie…». Bet, ja tu pateiktu, ka šim cilvēkam ir vēzis, vai viņš iebrauktu ratiņkrēslā? Viss būtu skaidrs! Netiek definēts psiholoģiskais traumatisms, iedzimtie nosacījumi, lai gan mūsdienās smadzenes var noskenēt pa milimetram un konstatēt, ka starp neironiem sinapse nav izveidojusies un impulsi nenonāk, kur vajag. Tiklīdz mēs to zinātu, attieksme pret klientu mainītos — viņš vairs nebūtu vainīgs savā situācijā, bet gan būtu cilvēks ar īpašām vajadzībām, kuram jāpiedāvā īpašas metodes un tehnikas,» uzsvēra K. Viša.
Svarīgi nestrēbt karstu
Īstenotie projekti krīžu centram ļāvuši strādāt ļoti dažādos virzienos — te sniegts atbalsts ģimenēm, bijis dienas centrs un jauniešu māja, apmācītas un darbā izsūtītas atbalsta personas… Darbinieki gan atzīst, ka arī pamata pakalpojums vardarbībā cietušajiem ir ārkārtīgi specifisks, laiku un spēkus patērējošs, bez tam — nepietiekami finansēts, tāpēc pastāvīgi nākas dažādos projektu konkursos rast iespēju to padarīt kvalitatīvāku. Arī šobrīd krīžu centrs īsteno Ziedot.lv administrēto projektu «Sociālās palīdzības sniegšana», kas ļauj klientiem nodrošināt kanisterapiju, keramikas un vingrošanas nodarbības, kā arī uzlabot bērnu mācību un rotaļu telpu aprīkojumu. No otras puses, tieši ilggadējais darbs ar vardarbībā cietušajiem ļāvis krīžu centram kļūt par stabilu un savu varēšanu sen pierādījušu spēlētāju sociālo pakalpojumu jomā.
«Cik ilgi jūs paši esat gatavi palikt tikai šajā laukā? Tas ir jautājums jums katram personiski. Mana prakse rāda, ka organizācijas, arī katrs darbinieks personiskajā, profesionālajā dzīvē, sasniedz kādu zināmu dinamiku, kad kļūst neinteresanti. Vieglākais variants ir aiziet projām, un problēma ir atrisināta. Organizācijas, kuras ir elastīgākas, izvēlas grūtāko variantu — paliekot savā jomā, atrod iespējas, kā kompensēt nogurumu, rutīnu, izdegšanu. Atstāt visu tā, kā ir — tas rada lielu drošības izjūtu. Jūs jau reāli varat izdzīvot arī bez izmaiņām!» provocēja K. Viša.
Savukārt A. Spruģevica uzsvēra, ka stratēģijas izstrādē jātop skaidram, vai krīžu centram pietiek cilvēku resursu un vēlēšanās darīt vēl ko citu. «Smuki jau izklausās — visu ko piedāvāt, bet jāsaprot, vai reāli spējam to pavilkt,» sprieda vadītāja.
K. Viša rosināja turpināt strādāt ar idejām, bet kādā no nākamajām tikšanās reizēm saprast, vai no tā, kas kopīgi saražots, darbiniekiem burtiski mutē izdalās siekalas, jau mudinot izgaršot nākotnes perspektīvu. «Tad sapratīsim, kā ir vairāk — pretestības vai izjūtas, ka tas būtu labs pavērsiens darbinieku karjeras attīstībā, personības izaugsmē un krīžu centra turpmākajā darbībā,» vērtēja eksperts.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: