Paulīne Kļaviņa — lībiešu kultūras un valodas glabātāja 23.02.2018

Agrita Blumberga
agritablumberga@inbox.lv
63222048

Tweet

Par godu ievērojamās lībietes, sabiedriskās darbinieces, dzejnieces un valodas teicējas Paulīne Kļaviņas 100 gadu jubilejas atceres pasākumam biedrība «Maz­irbes draugu kopa» ar valsts atbalstu izdevusi lībiešu valodas skaņu disku. Tā atklāšana norisinājās Līvu centrā «Kūolka» — tikšanās laikā uzstājās Kolkas lībiešu ansamblis «Laula», Vaides ciema kaimiņi dalījās atmiņās par Paulīni no «Ozolnieku» mājām un Kolkas lībieši atcerējās kopīgos tikšanās brīžus.
Paulīne Kļaviņa bija viena no lībiešu valodas pratējām un tradicionālās kultūras kopējām — viņa ierunājusi tekstus lībiešu valodā, stāstot par savu dzimto sētu Vaides ciemā, tradīcijām lībiešu ciemos un rakstījusi dzeju. Dzimtajās mājās viņa bija izveidojusi plašu sadzīves priekšmetu, zvejas un darbarīku kolekciju, kas šobrīd apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un Kolkas līvu centrā. Paulīne bija arī viena no lībiešu dziesmu ansambļa «Līvlist» dibinātājām un ilggadējām dziedātājām. Lībiešu valodas skaņu diskā «Dzimis es Jūrmalā, laiva mans šūpulis», ko ar valsts atbalstu izdevusi biedrība «Mazirbes draugu kopa», dzirdama Paulīnes balss, viņas sacerētā dzeja, ko lasa Zoja Sīle un Dagmāra Ziemele, kā arī dziesma ar gaviļnieces vārdiem lībiešu dziesmu ansambļa «Līvlist» izpildījumā.
«Vaide ir pavisam neliels ciems septiņu kilometru attālumā no Kolkas, un ilgu laiku arī man bija pavisam neatklāts,» skaņu diska atklāšanas laikā atzina Kolkas pamatskolas pedagoģe un līvu centra gide Mārīte Zandberga. «Biju nodzīvojusi Kolkā 25 gadus, zināju, ka ir tāds ciems Vaide, ka tur ir skaists dīķis, interesanta upīte, pa kuras krastiem var aizskriet līdz pat jūrai, ka tur dzīvo mednieks un mežsargs Edgars Hausmanis, tur ir ragu muzejs un šautuve. Neko sīkāk pateikt nevarēju. Tad pienāca pagājušā gadsimta 80. gadu beigas un kādā jaukā, saulainā septembra dienā kopā ar bērniem devos pastaigā gar jūras malu — devāmies uz Vaidi. Iznākot Vaides ciemā, gājām pa meža ceļu, saulīte tik jauki spīdēja, dzeltenās lapas mirdzēja, un mēs, pavisam nemanot, pienācām līdz mežsarga mājai. Tur mūs sagaidīja Edgars Hausmanis, kurš izrādīja muzeju. Pēc tam satikām dzejnieku Alfonu Bertholdu un nonācām «Ozolniekos»,» atceras M. Zandberga.
Valoda, kas dzirkstīt dzirkstī
Toreiz Paulīne stāstīja par cilvēkiem, kas dzīvojuši Vaidē un apgalvoja, ka zem ozola zariem, kas atrodas viņas sētā, var nostāties visa lībiešu tauta. Pēc tikšanās M. Zandberga izjuta bijību pret to, kas Vaidē atrodas, un sāka pastiprināti interesēties par šo apkārtni.
Vaides ciems devis daudz interesantu personību — fantastisko «Žonaku» saimnieku jeb Ansi Bert­holdu, dzejnieku Alfonu Bertholdu, Gundaru Bertholdu, kurš gandrīz 24 gadus bija Līvu savienības Kolkas grupas vadītājs un līvu centra veidotājs, Grizeldu Kristiņu, kura nākusi no Vaides ciema un 103 gadu vecumā saglabājusi lībiešu valodu, dzīvodama Kanādā, Toronto, Mareselu Bertholdu — ārstu, zinātnieku, astoņu valodu pratēju, pianistu Artūru Ozoliņu, ASV bibliotēkas zinātnieku Artūru Benediktu Bertholdu un daudz citu kolorītu personību.
«Paulīne savās mājās bija iekārtojusi muzeju, un pie viņas vienmēr bija daudz ekskursantu. Paulīne nebija skopa — viņa dāvināja savas lietas. Arī Kolkas lībiešu centrs ir saņēmis vairākus dāvinājumus, un tie joprojām atrodas pie mums. Viena no lietām, kas mūs visus iepriecina, ir zeķe, kas nākusi no Paulīnes vecmāmiņas.
Paulīne bija ļoti sirsnīga — kad viņa runāja, bērni sēdēja un klausījās. Viņas valoda dzirkstīt dzirkstīja — ne velti «Ozolnieku» sētā iegriezās ļoti daudz dažādu tautu valodnieku un folkloristu. Viņi visi saņēma Paulīnes siltumu, gaišumu un mīļumu. Viņa bija tā, kura ienesa lībiešu valodu 21. gadsimtā, tā, kura ar savu enerģisko darbošanos piedalījās ansambļa «Līvlist» dibināšanā un gandrīz 30 gadu garumā aktīvi darbojās ansamblī,» atgādināja M. Zandberga.
Lībieši — 1. vietā pasaulē
Paulīne daudzus gadus kalpoja Rīgas Doma draudzē, bija visu cienīta, precīza un atsaucīga kancelejas darbiniece. 1991. gada janvārī, barikāžu laikā, viņa dienas un naktis pavadīja baznīcā, ticot un cerot Latvijas un lībiešu tautas nākotnei.
Atmiņās par Paulīni dalījās arī biedrības «Mazirbes draugu kopa» vadītāja Lilita Kalnāja. «Esmu dzimusi Mazirbē, bet pirmo reizi Vaidē biju salīdzinoši nesen. Kad pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā sāku strādāt Rīgā baznīcas Virsvaldē, pie manis vienmēr nāca ļoti skaista, cienījama kundze skaistā mētelī — Paulīnes kundze. To, ka nākam no vienas puses, uzzināju tikai vēlāk.
Pagājušajā gadā Dagmāra (Ziemele) man teica, ka viņai ir ieraksts, kur Paulīne stāsta par savu dzimto sētu Vaides ciemā. Es zināju, ka Paulīne ir arī dzejojusi — biju redzējusi viņas dzejas grāmatu, un drīz vien izdevām skaņu disku. Sākumā Paulīne stāsta par savu dzimto sētu un pēc tam divas cienījamas, skaistas lībiešu valodas pratējas — Dagmāra Ziemele un Zoja Sīle — lībiešu un latviešu valodā ierunā viņas dzeju. Noslēgumā skan «Līvlist» iedziedātā dziesma. Diskam priekšpusē ir arī bukletiņš — ceram to nedaudz papildināt un izdot atsevišķi.
Paulīnes 100. jubileja sakrīt ar Latvijas valsts simtgades kulmināciju — latvieši atceras zināmus cilvēkus, bet ir sanācis tā, ka lībiešiem ir vairāk ko atcerēties. Ja mēs vienreiz paskaitītu, cik no lībiešu tautas ir tādu cilvēku, ko pēc 100 gadiem vēl piemin, domāju, ka lībieši būtu 1. vietā pasaulē,» uzsvēra L. Kalnāja.
«Paulīne nebija parasts cilvēks»
Dagmāra Ziemele atzina, ka Paulīne bija īsta lībiete — skarba, lepna, stingra un ar pašcieņu. «Iepazināmies korī «Līvlist» — pēc tam gāju pie viņas uz mājām, tulkojām dziesmu tekstus un tā sāku mācīties lībiešu valodu. Kad Paulīne vairs nenāca uz kori, apciemoju viņu reizi nedēļā — viņa vienmēr sagaidīja ar karstu tēju vai kafiju. Lasījām, tulkojām un mēģināju runāt lībiski. Protams, bija bail kaut ko pateikt nepareizi — pateicu vienu vārdu un gaidīju viņas reakciju. Šobrīd esmu aptaustījusi lībiešu valodu, bet to var mācīties mūžīgi — kā jebkuru valodu. Paulīne bija lībiešu kultūras un valodas glabātāja — ja kāds interesējās par valodu, viņa nekad neatteica palīdzību,» atmiņās dalījās D. Ziemele.
«Bērnībā esmu dzīvojusi netālu no Paulīnes mājām. Paulīni atceros kā garu, slaidu un ļoti skaistu sievieti. Paulīne nebija parasts cilvēks — viņai bija taisna mugura un iekšējais lepnums. Paulīne bija skolotāja, padomdevēja un liels atbalsts ansamblim «Līvlist», kad to pameta nākamie «Skandinieku» veidotāji. Vasarā, strādājot Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu sētā, no rītiem ar viņu sasveicinos. Gan jau arī viņa tur visu pieskata ar savām vērīgajām acīm,» cerību pauda lībiešu valodas pratēja Zoja Sīle.

Pievienotie attēli

Komentēt var tikai reģistrēti lietotāji.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: