Paulīne Kļaviņa — lībiešu kultūras un valodas glabātāja 23.02.2018


Par godu ievērojamās lībietes, sabiedriskās darbinieces,
dzejnieces un valodas teicējas Paulīne Kļaviņas 100 gadu
jubilejas atceres pasākumam biedrība «Mazirbes draugu kopa» ar
valsts atbalstu izdevusi lībiešu valodas skaņu disku. Tā atklāšana
norisinājās Līvu centrā «Kūolka» — tikšanās laikā uzstājās
Kolkas lībiešu ansamblis «Laula», Vaides ciema kaimiņi dalījās
atmiņās par Paulīni no «Ozolnieku» mājām un Kolkas lībieši
atcerējās kopīgos tikšanās brīžus.
Paulīne Kļaviņa bija viena no lībiešu valodas pratējām un
tradicionālās kultūras kopējām — viņa ierunājusi tekstus
lībiešu valodā, stāstot par savu dzimto sētu Vaides ciemā,
tradīcijām lībiešu ciemos un rakstījusi dzeju. Dzimtajās mājās viņa
bija izveidojusi plašu sadzīves priekšmetu, zvejas un darbarīku
kolekciju, kas šobrīd apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas
muzejā un Kolkas līvu centrā. Paulīne bija arī viena no lībiešu
dziesmu ansambļa «Līvlist» dibinātājām un ilggadējām dziedātājām.
Lībiešu valodas skaņu diskā «Dzimis es Jūrmalā, laiva mans
šūpulis», ko ar valsts atbalstu izdevusi biedrība «Mazirbes draugu
kopa», dzirdama Paulīnes balss, viņas sacerētā dzeja, ko lasa Zoja
Sīle un Dagmāra Ziemele, kā arī dziesma ar gaviļnieces vārdiem
lībiešu dziesmu ansambļa «Līvlist» izpildījumā.
«Vaide ir pavisam neliels ciems septiņu kilometru attālumā no
Kolkas, un ilgu laiku arī man bija pavisam neatklāts,» skaņu diska
atklāšanas laikā atzina Kolkas pamatskolas pedagoģe un līvu centra
gide Mārīte Zandberga. «Biju nodzīvojusi Kolkā 25 gadus,
zināju, ka ir tāds ciems Vaide, ka tur ir skaists dīķis,
interesanta upīte, pa kuras krastiem var aizskriet līdz pat jūrai,
ka tur dzīvo mednieks un mežsargs Edgars Hausmanis, tur ir ragu
muzejs un šautuve. Neko sīkāk pateikt nevarēju. Tad pienāca
pagājušā gadsimta 80. gadu beigas un kādā jaukā, saulainā septembra
dienā kopā ar bērniem devos pastaigā gar jūras malu — devāmies
uz Vaidi. Iznākot Vaides ciemā, gājām pa meža ceļu, saulīte tik
jauki spīdēja, dzeltenās lapas mirdzēja, un mēs, pavisam nemanot,
pienācām līdz mežsarga mājai. Tur mūs sagaidīja Edgars Hausmanis,
kurš izrādīja muzeju. Pēc tam satikām dzejnieku Alfonu Bertholdu un
nonācām «Ozolniekos»,» atceras M. Zandberga.
Valoda, kas dzirkstīt dzirkstī
Toreiz Paulīne stāstīja par cilvēkiem, kas dzīvojuši Vaidē un
apgalvoja, ka zem ozola zariem, kas atrodas viņas sētā, var
nostāties visa lībiešu tauta. Pēc tikšanās M. Zandberga izjuta
bijību pret to, kas Vaidē atrodas, un sāka pastiprināti
interesēties par šo apkārtni.
Vaides ciems devis daudz interesantu personību — fantastisko
«Žonaku» saimnieku jeb Ansi Bertholdu, dzejnieku Alfonu Bertholdu,
Gundaru Bertholdu, kurš gandrīz 24 gadus bija Līvu savienības
Kolkas grupas vadītājs un līvu centra veidotājs, Grizeldu Kristiņu,
kura nākusi no Vaides ciema un 103 gadu vecumā saglabājusi
lībiešu valodu, dzīvodama Kanādā, Toronto, Mareselu
Bertholdu — ārstu, zinātnieku, astoņu valodu pratēju, pianistu
Artūru Ozoliņu, ASV bibliotēkas zinātnieku Artūru Benediktu
Bertholdu un daudz citu kolorītu personību.
«Paulīne savās mājās bija iekārtojusi muzeju, un pie viņas vienmēr
bija daudz ekskursantu. Paulīne nebija skopa — viņa dāvināja
savas lietas. Arī Kolkas lībiešu centrs ir saņēmis vairākus
dāvinājumus, un tie joprojām atrodas pie mums. Viena no lietām, kas
mūs visus iepriecina, ir zeķe, kas nākusi no Paulīnes
vecmāmiņas.
Paulīne bija ļoti sirsnīga — kad viņa runāja, bērni sēdēja un
klausījās. Viņas valoda dzirkstīt dzirkstīja — ne velti
«Ozolnieku» sētā iegriezās ļoti daudz dažādu tautu valodnieku un
folkloristu. Viņi visi saņēma Paulīnes siltumu, gaišumu un mīļumu.
Viņa bija tā, kura ienesa lībiešu valodu 21. gadsimtā, tā,
kura ar savu enerģisko darbošanos piedalījās ansambļa «Līvlist»
dibināšanā un gandrīz 30 gadu garumā aktīvi darbojās
ansamblī,» atgādināja M. Zandberga.
Lībieši — 1. vietā pasaulē
Paulīne daudzus gadus kalpoja Rīgas Doma draudzē, bija visu
cienīta, precīza un atsaucīga kancelejas darbiniece.
1991. gada janvārī, barikāžu laikā, viņa dienas un naktis
pavadīja baznīcā, ticot un cerot Latvijas un lībiešu tautas
nākotnei.
Atmiņās par Paulīni dalījās arī biedrības «Mazirbes draugu kopa»
vadītāja Lilita Kalnāja. «Esmu dzimusi Mazirbē, bet pirmo reizi
Vaidē biju salīdzinoši nesen. Kad pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā
sāku strādāt Rīgā baznīcas Virsvaldē, pie manis vienmēr nāca ļoti
skaista, cienījama kundze skaistā mētelī — Paulīnes kundze.
To, ka nākam no vienas puses, uzzināju tikai vēlāk.
Pagājušajā gadā Dagmāra (Ziemele) man teica, ka viņai ir ieraksts,
kur Paulīne stāsta par savu dzimto sētu Vaides ciemā. Es zināju, ka
Paulīne ir arī dzejojusi — biju redzējusi viņas dzejas
grāmatu, un drīz vien izdevām skaņu disku. Sākumā Paulīne stāsta
par savu dzimto sētu un pēc tam divas cienījamas, skaistas lībiešu
valodas pratējas — Dagmāra Ziemele un Zoja Sīle — lībiešu
un latviešu valodā ierunā viņas dzeju. Noslēgumā skan «Līvlist»
iedziedātā dziesma. Diskam priekšpusē ir arī bukletiņš — ceram
to nedaudz papildināt un izdot atsevišķi.
Paulīnes 100. jubileja sakrīt ar Latvijas valsts simtgades
kulmināciju — latvieši atceras zināmus cilvēkus, bet ir
sanācis tā, ka lībiešiem ir vairāk ko atcerēties. Ja mēs vienreiz
paskaitītu, cik no lībiešu tautas ir tādu cilvēku, ko pēc
100 gadiem vēl piemin, domāju, ka lībieši būtu 1. vietā
pasaulē,» uzsvēra L. Kalnāja.
«Paulīne nebija parasts cilvēks»
Dagmāra Ziemele atzina, ka Paulīne bija īsta lībiete — skarba,
lepna, stingra un ar pašcieņu. «Iepazināmies korī «Līvlist» —
pēc tam gāju pie viņas uz mājām, tulkojām dziesmu tekstus un tā
sāku mācīties lībiešu valodu. Kad Paulīne vairs nenāca uz kori,
apciemoju viņu reizi nedēļā — viņa vienmēr sagaidīja ar karstu
tēju vai kafiju. Lasījām, tulkojām un mēģināju runāt lībiski.
Protams, bija bail kaut ko pateikt nepareizi — pateicu vienu
vārdu un gaidīju viņas reakciju. Šobrīd esmu aptaustījusi lībiešu
valodu, bet to var mācīties mūžīgi — kā jebkuru valodu.
Paulīne bija lībiešu kultūras un valodas glabātāja — ja kāds
interesējās par valodu, viņa nekad neatteica palīdzību,» atmiņās
dalījās D. Ziemele.
«Bērnībā esmu dzīvojusi netālu no Paulīnes mājām. Paulīni atceros
kā garu, slaidu un ļoti skaistu sievieti. Paulīne nebija parasts
cilvēks — viņai bija taisna mugura un iekšējais lepnums.
Paulīne bija skolotāja, padomdevēja un liels atbalsts ansamblim
«Līvlist», kad to pameta nākamie «Skandinieku» veidotāji. Vasarā,
strādājot Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu sētā, no
rītiem ar viņu sasveicinos. Gan jau arī viņa tur visu pieskata ar
savām vērīgajām acīm,» cerību pauda lībiešu valodas pratēja Zoja
Sīle.
Lai ielogotos sistēmā, izmanto kādu no sociālajām pasēm: